Saruna ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Gundaru Āboliņu par teātra vietu latviešu sabiedrībā, par dzīvu un mirušu teātri, patiesības meklējumiem, apziņas manipulācijām, Imanta Kalniņa vēstuli latviešu sabiedrībai un sektantiem, kuri presingo ar klišejām.
– Šekspīrs skaitās angļu literārās valodas pamatlicējs, un daudzie ceļojošie teātri lielā mērā izveidoja angļu tautu. Lielu lomu teātris un Alunāna lugas spēlēja arī jaunlatviešu kustībā. Rūdolfa Blaumaņa lugu nozīmi latviešu kultūrā grūti pārvērtēt. To pašu var teikt par Raini. Padomju laikos teātris bija latviešu tautu vienojošs elements, kas palīdzēja neapdzist nācijas dzīvībai. Teātra mākslinieki tautā bija ļoti mīlēti un uztverti kā īsti nācijas līderi. Kas teātris latviešu tautai ir tagad?
– Tas ir ļoti visaptverošs un plašs jautājums. Godīgi sakot, uz šo jautājumu tā īsti nemaz nevaru atbildēt, jo man pietrūkst zināšanu. Varu tikai pateikt savas izjūtas. Skatītājs pamazām teātrī sāk atgriezties un atgriežas ne tikai kā izklaides vietā. Viņš alkst pārdzīvojumu. Viņš gaida šo emocionālo pārdzīvojumu, pat ja pats kādreiz to neapzinās. Protams, vēl arvien teātris pilda izklaidējošo funkciju. Ir gan mūzikli, gan tā sauktās gultas komēdijas vai situāciju komēdijas, kas tāpat prasa profesionālu darbu. Labi, ka teātris nav mēģinājis iet politiskā teātra virzienā. Teātrim ar to nebūtu jānodarbojas, lai gan pasaulē eksistē arī šādas ievirzes teātris un kabarejas. Cilvēks, ejot uz teātri, saprot, ka tā ir spēle un ilūzija, bet viņš grib tai noticēt un gūt īstu pārdzīvojumu.
– Kad iedomājamies Brodvejas teātrus, tad mums prātā nāk mūzikli, kad krievu teātri, tad veidojas kaut kādas čehoviskas asociācijas. Kāds ir latviešu teātris?
– Es negribētu dalīt teātrus latviešu, krievu vai vēl kādas tautas teātros. Manuprāt, ir dzīvs teātris un miris teātris.
– Kā jūs to saprotat?
– Vienkāršoti runājot, miris teātris ir tāds, kur atveras priekškars, visi visu laiku kaut ko dara, bet nekas nenotiek. Ja mēs šādā plāksnē salīdzinām, tad dzīvs teātris ir tāds, kur varbūt neviens neko daudz īpaši nedara, bet katrs jūt, ka kaut kas notiek. Teātra dzīvības pazīme ne vienmēr ir mehāniska rosība, jo izrāde jau nenotiek uz skatuves. Izrāde notiek skatītāju galvās. Dzīva teātra pazīme ir spēja sūtīt atbilstošus signālus, lai rosinātu emocijas, līdzpārdzīvojumu skatītāju galvā. Atrast šos ilūzijas radošos līdzekļus un likt tiem darboties.
– Pagājušo gadu Spēlmaņu nakts balvu pasniegšanā triumfēja JRT izrāde Oblomovs. Manuprāt, šī ir izrāde, kurā mūsu skatītājs viegli atpazīst tur darbojošos tēlus. Oblomova iecienītākā frāze – nu, ko es tur varu darīt – ir diezgan populāra arī latviešu sadzīvē. Kā šādā stilā iestudētu Oblomovu uztvertu vācu skatītājs vai, vēl trakāk, amerikāņu, kur līdzīga pasivitāte pat skaitās nepieklājīga.
– Mani īpaši neinteresē, ko par to teiktu amerikānis. Ja būs tāda iespēja šo izrādi tur spēlēt, tad arī skatīsimies.
– Biju domājis kontekstā ar to, ka viss jau notiek skatītāju galvās. Ja viņi neatpazīst šo tēlu, vai var just līdzpārdzīvojumu? Jums ir iznācis spēlēt dažādās pasaules vietās – Vācijā, Francijā, Krievijā. Aktieris jau jūt, kas notiek skatītāju zālē. Vai ir jaušamas skatītāju uztveres atšķirības?
– Ja nejūt, kas notiek skatītāju zālē, tad kaut kas ļoti būtiski nav kārtībā ar izrādi. Nevis ar skatītājiem, bet ar izrādi. Ja nekas nenotiek skatītāju galvās un sirdī, tad izrādē ir kaut kāda būtiska kļūda. Šo pašu Oblomovu ļoti radniecīgā versijā spēlējam ar Vācijā, ar vācu aktieriem, vācu valodā, šajā pašā režijā un šajā pašā scenogrāfijā un kostīmos. Arī manā personā Oblomova lomā. Citās lomās gan vācu aktieri. Cilvēki, kas nāk uz šo izrādi, ir ļoti zinoši krievu literatūrā. Viņi ir Oblomovu lasījuši vairākas reizes. Nupat, pagājušā gada nogalē, iznāca jauns šā romāna tulkojums vācu valodā, kas ir ceturtais, piektais vai pat sestais. Tātad tur cilvēki šo romānu lasa, ja jau izdod jaunā tulkojumā. Tas par kaut ko liecina. Interese ir.
– Tātad oblomovisms nav tikai tīri krieviska (latviska) parādība, bet vispārcilvēciska vājība?
– Mūsu izrādē tāds jēdziens kā oblomovisms vispār ir svītrots principā. Ir izveidojies zināms stereotips, un, lai šis stereotips kā tāda nosacīta anotācija netraucētu pa jaunam paskatīties uz šiem cilvēkiem, mēs šo jēdzienu svītrojām. Nav mums oblomovisma. Mums ir samiegojusies pretimstāvēšana šajā pasaulē un neapvaldīts brāziens uz priekšu. Izrāde ir par to, ka nevar uzskatīt – pareizi un tālredzīgi ir dzīvot tikai tā, kā dzīvo Oblomova pretmets Štolcs. Arī tā, kā dzīvo Oblomovs, visu laiku bēgdams pats no sevis savos sapņos, ilūzijās un ideālos, nav iespējams. Ideālā variantā vienā cilvēkā vajadzētu pastāvēt šiem abiem, bet, kā mēs zinām, ideāla cilvēka pasaulē nav.
– Ir dažādi izteicieni par to, ka dzīve patiesībā ir viens liels teātris. Ja tā, tad aktieriem kā profesionāliem tēlotājiem vajadzētu būt šajā dzīvē zināmām priekšrocībām. Protams, to saku ar ironiju, bet kā jūs izjūtat šo dzīves un teātra sasaisti?
– Kā dzīvē, tā teātrī ļoti būtisks ir spēles elements. Jebkurā saskarsmē ar cilvēku vai cilvēku grupu izvēlamies zināmus spēles elementus un līdzekļus, lai kontaktētos. Sākot ar mūsu uzvedību, runas veidu, vārdu izvēli – tā ir spēle. Tā tas ir dzīvē. Jebkura etiķete, protokols ir spēles noteikumi, pēc kuriem cilvēki dod viens otram zīmes. Tie nav tikai vārdi, bet arī visas pārējās lietas. Piemēram, mans apģērbs, žestikulācija vai veids, kādā es uzklausu vai sasveicinos ar cilvēkiem. Tā ir spēle, bet nosaukt to par teātri? Nē, es domāju, ka tas nav teātris. Teātris būtībā ir meli no viena gala līdz otram, lai radītu patiesas cilvēku emocijas. Teātrī meli ir jau no pirmā mirkļa. Jūs atnākat, ieejat zālē, nodzēš gaismu, un jūs, sēžot tumsā, skatāties, kā nedabiskā vietā ir uzbūvēts mežs, pils, izgāztuve vai slidotava. Tā jau nav īstenība no paša sākuma. Tie ir meli. Jo lielāki un precīzāki meli, jo skatītājs vairāk tic. Tiklīdz viņš satiekas ar patiesību, tā ir vilšanās.
– Oblomova panākuma pamatā kaut kādā mērā ir arī tas sānu lodziņš skatuves malā, kurš ir tik ticams, ka liekas, tas teātrī patiešām tur ir, neatkarīgi no izrādes.
– Tā ir ilūzija, kuru rada dekorācijas, gaismas un darbības, kā to apspēlē.
– Ilgus gadus sekojot notikumiem politikā, esmu ievērojis, ka, tiklīdz kāds politiķis sāk brīvi runāt to, ko viņš patiešām domā, nevis to, kas viņam atbilstoši spēles noteikumiem ir jārunā, tā viņš uzreiz dabū pa skaustu. No otras puses, šie spēles noteikumi nav nemainīgi un tie lēnām gadu un gadu desmitu laikā mainās. Kādā veidā šos noteikumus var mainīt, un kā tas notiek?
– Tas ir tas protokols, kuru es pieminēju...
– Bet tas ir ļoti precīzs apzīmējums.
– ...un tie ir visdrakoniskākie spēles noteikumi, kurus grūti ievērot, kaut ko nesajaukt, bet vienmēr izraisīs interesi un simpātijas tas cilvēks, kurš vai nu kļūdas pēc, vai apzināti kaut kādu protokola punktu pārkāps vai ignorēs. Tas nez kāpēc izraisa simpātijas un interesi. Protokols ir radīts, lai slēptu jebkuras patiesas attiecības.
– Par tām simpātijām var diskutēt. Anna Kareņina klaji pārkāpa protokolu, un viņu sabiedrība ignorēja.
– Tajā attiecību modelī viņa neiekļāvās. Bet tas ir vairāk sociāls konflikts. Teātrī vispār sociālas lietas interesē arvien mazāk. Par politiskām vispār nerunāsim. Mani vairāk interesē cilvēka intīmais, iekšējais pārdzīvojums.
– Jau pieminētais Šekspīra laiku teātris, Alunāna, Blaumaņa lugas, mazāk Raiņa lugas – nebija domātas kā sociālas...
– Blaumaņa Skroderdienās Silmačos ir ļoti precīza sociālā situācija. Tur ir gan kalpi, gan puiši, gan žīdu pāris. Sociālā ainava ir ļoti precīzi uzzīmēta. Blaumanis ļoti labi un patiesi izjuta dzīvi. Viņam bija lieliska dramaturga izjūta. Viņš rakstīja dialogus, nezaudējot to, kas starp šiem cilvēkiem notiek. Mums ir daudzi dramaturgi, kuri raksta tā, it kā būtu norakstīts no ielas, bet nekas nenotiek.
– Vai Latvijā dzīve ir tik blāva, ka nav uzrakstīts nekas pat tuvumā līdzīgs kā Ceplis vai Blaumaņa Skroderdienas? Vai nav sabiedrības pieprasījuma, vai nav, kas uzraksta? Nav Blaumaņa?
– Blaumaņa tiešām nav. Tas jāatzīst, bet parādās jauni autori, kas raksta. Piemēram, Jānis Balodis. Redzēju vienu izrādi, kuru veidoja piecu jauno dramaturgu viencēlieni. Jāņa Baloža darbs man likās ļoti spēcīgs, jo autors visu neielika tēlu mutēs, bet ļāva saprast, kas notiek aiz vārdiem. Tur iekšā jūtama teātra valoda. Tas, kas atšķir dzīvu teātri no miruša teātra. Sliktā lugā visu izstāsta un paskaidro. Labā materiālā starp to, kas notiek, var saskatīt patiesi izprastas attiecības. Čehovam cilvēki runā vienu, bet patiesībā notiek pavisam kaut kas cits. Tas ir Turgeņevam, Gogolim. Tā ir arī Blaumanim. Tie ir lieli meistari. Tā ir dzīve, jo citas degvielas jau teātrim nav kā vien apkārtējā dzīve. Tāpēc aktiera darbs ir vienmēr būt ar atvērtām acīm, ausīm un sirdi. Sev esmu izkristalizējis trīs sajūtas, kuru dēļ mani teātris interesē un es eju uz teātri, – asaras, smiekli un pārsteigums. Skatītājs grib būt aizkustināts. Tāpēc jau viņš sēž tumsā un grib tikt pārsteigts.
– Ēriks Stendzenieks, šķiet, intervijā žurnālam Playboy, izteicās, ka latviešu teātrim milzīgu ļaunumu nodarījis Smiļģa patētiskais teātris.
– Es gan neesmu Stendzenieku bieži redzējis teātrī. Daudzās lietās es sevi varu uzskatīt par viņa domubiedru, bet ne šajā. Domāju, ka viņš ir krietni pārspīlējis, jo ir dažādas spēles manieres. Domāju, ka viņš to teica drusku provokatīvi, un es neņemu to nopietni.
– Janvāris Latvijā ir barikāžu atmiņu laiks, un parasti tiek spriests – kas šajos nu jau 22 gados īsti ir noticis? Kāds ir jūsu vērtējums kaut vai sajūtu līmenī?
– Tā ir ļoti plaša tēma, un ir noticis ļoti daudz kas. Mēs esam tur, kur mēs esam. Tas ir pirmām kārtām Tas ir jāatzīst godīgi un no visiem viedokļiem. Pats es barikāžu pasākumos diemžēl nepiedalījos, jo nebiju Latvijā. Mans tēvs gan bija un aktīvi piedalījās. Man šķiet, ka šobrīd oficiālajam viedoklim ir vajadzīga leģenda, bet nav vajadzīgi cilvēki, kuri tur bija un kuri vēl ir dzīvi. Tā, manuprāt, ir diezgan bīstama plaisa. Šie cilvēki bieži vien ir tie, kuriem tagad ir grūti, viņiem vajadzīga palīdzība, bet viņi jūtas aizmirsti.
– Daudziem, tajā skaitā man, ir sajūtas, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Kas tieši iet greizi, nemaz nevar tik viegli noformulēt. Tiem, kuri uzskata, ka ejam pareizā virzienā, droši vien ir vieglāk. Tāpēc, runājot ar cilvēkiem, kuriem ir liela dzīves un pasaules pieredze, gribas uzzināt, kā viņi to visu redz? Imants Kalniņš aizgāja tiktāl, ka piesauca Putinu un Lukašenko.
– Viņš jau neteica, ka kaut kam tādam jābūt šeit. Viņš tikai atgādināja, ka pastāv arī citādi principi. Izlasīju I. Kalniņa viedokli un biju klāt pasākumā Doma laukumā, kurā Inguna Sudraba runāja par zelta teļu. Šo I. Kalniņa vēstuli un arī I. Sudrabas teikto pēc kāda laika paņemsim un mierīgi pārlasīsim. Tad godīgi izvērtēsim, vai viņa vārdos, neraugoties uz to, vai viņš ir bijis iedzērājs vai Saeimas deputāts, ir patiesība? Ja viņam nav patiesības, tad vajadzētu to argumentēti apstrīdēt. Ir mierīgi jāizlasa, bez filtra uz acīm, ko šie divi cilvēki saka. Viņi jau nav vienīgie. Ir tehniskā inteliģence, zinātnieki, kas pauž līdzīgus uzskatus. Ļoti bieži dzirdams, ka kaut kas nav tā, kā vajag. To jau mēs redzam uz ielas, ieskatoties cilvēku sejās un redzot dzīvi visapkārt. Neziņa mums bija pirms 22 gadiem, un neziņa mums ir šodien. Tas, ka ir sajūta, ka kaut kas ir aizgājis un joprojām iet greizi, tā ir veselīga sajūta, jo vislielākā mērā vergs ir tas, kurš, būdams vergs, domā, ka ir brīvs. Nesen šos vārdus kaut kur lasīju un tiem piekrītu.
– Ivars Ījabs portālā Satori.lv brīnījās, ka, lai gan daudzi domā līdzīgi, uz I. Kalniņa vēstuli ir tik kusla inteliģences reakcija. Uz to Providus aktīviste Iveta Kažoka twiterī ierakstīja – uz tādām muļķībām jau nemaz nav ko reaģēt.
– Tas ir viens no klasiskākajiem sabiedrības apziņas manipulēšanas veidiem. Pirms dažiem gadiem nopirku nelielu brošūriņu Masu apziņas manipulācijas, kuras autors ir Jānis Sils. Tā ir grāmatiņa, kuru vajadzētu dāvināt visām skolām, lai bērni jau no skolas vecuma saprot, pēc kādiem noteikumiem tiek manipulēts ar viņu atmiņu, domām, uztveri un viedokli. Pēc šiem noteikumiem ar mums spēlē, un mums būtu veselīgi šos noteikumus zināt, jo tad tā spēle sanāktu drusku godīgāka. Viens no šiem apziņas manipulācijas paņēmieniem ir padarīt oponenta viedokli par absurdu vai nosaukt to par sazvērestības teoriju. Ja mēs skatāmies ilgākā laika posmā, tad ikvienas likumsakarības, kuras runājušas par patiesību un kuras kāds ir atklājis vai konstatējis, drīz vien tiek nosauktas par sazvērestības teorijām, līdz ar to ierindojot tās kategorijā, par kurām nav vērts diskutēt un pat pieminēt. Ja ar šādiem līdzekļiem pret to cīnās, tad, iespējams, tur ir kaut kas vērtīgs un patiess. Nesen biju kādā pasākumā, kur sēdēju pie viena galda ar cilvēkiem, kuri domā atšķirīgi nekā es. Esam pazīstami ilgāku laiku, un man viņu viedoklis ir svarīgs daudzās citās lietās, bet es brīžiem jūtu, ka viņi runā ar mani kā sektanti. Brīžiem šī sajūta pazūd. Sektanti sludina savas vērtības, nedomājot, vai viņi ir mani uzrunājuši vai nē. Viņi vienkārši mani presingo ar kaut kādām klišejām. Tas ir veids, kādā sektanti parasti cenšas ietekmēt klausītājus. Es to pieķeru vienu reizi, otru, trešo. Uz konfliktu ar viņiem es neeju, jo mācos sadzīvot ar citādi domājošiem cilvēkiem. Spēja pieņemt pretēju viedokli ir ļoti vērtīga, kura ir jāmācās. Es arī mācos.
– Būtisks ir jautājums, cik liels ir sabiedrības pieprasījums pēc patiesības. Manuprāt, Rietumu civilizācijas viens no panākumu avotiem ir tieši šī milzīgā liekulība, kad runā vienu, domā citu, bet dara trešo. Tie ir tie spēles noteikumi vai protokols, par kuriem runājām sākumā.
– Zinot protokolu, zinot šos spēles noteikumus, var lasīt starp rindām un tulkot cilvēku vārdus un rīcību. Var saprast un atpazīt nepateiktas, neparādītas un slēpjamas lietas. Nezinot šo protokolu, nav iespējas šīs lietas saprast un tulkot. Kas attiecas uz patiesību, tad vieniem to vajag, bet, ja kādam to nevajag, tad tā ir šo cilvēku darīšana. Es to uzskatu par vērtību. Kas var būt interesantāks par patiesības meklēšanu? Man tā vecāki un vecvecāki ir mācījuši. Uzskatu, ka man tas jānodod arī saviem bērniem.
– Diemžēl par patiesības meklēšanu bieži vien nākas ciest.
– Vai ir redzēts kāds, kurš ir sodīts par melošanu? Tas ir tas absurds. Par negodīgu rīcību, zagšanu, slepkavošanu, tā ir cita lieta, bet par melošanu neviens sodīts netiek.
– Vai pašam par patiesības meklēšanu nav nācies dabūt pa skaustu?
– Ja mēs runājam par patiesības meklēšanu politiskā plāksnē, tad vienmēr esmu centies sekot sava vectēva novēlējumam, kuru viņš teicis manai mammai un vēlējis, lai viņa to pasaka saviem bērniem, – neej politikā. Šo vectēva novēlējumu turu sev tuvu un vienmēr atceros. Tajā pašā laikā, dzīvojot šajā nelielajā valsti, mūsu zemītē es nevaru būt vienaldzīgs, kas šeit notiek, un savu viedokli šad tad paužu. Par savu aso mēli esmu dabūjis samaksāt. Internetā dabūju anonīmas grēmas gan par saviem uzskatiem, gan par lieko svaru (smejas).
