Ķemeru iedzīvotāji ir sašutuši, uzzinot, ka valsts nolēmusi atteikties no sanatorijas Ķemeri pārņemšanas savā pārziņā un meklēt izsolē tai jaunu saimnieku. Lai gan ēkai ir nodrošināta apsardze, tomēr vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka garnadžiem tajā esot iespējams iekļūt, tāpēc objekta izzagšana turpinās.
Arī apkures trūkums turpinot graut ēkas mūrus, kur jau ir iemetusies brants.
Valdības lēmums atteikties no sanatorijas iegādes ķemerniekiem liek bažīties, ka «baltais kuģis», līdzīgi kā citas sanatoriju ēkas Ķemeros, galu galā nogrims. Ķemeru iedzīvotāju biedrības vadītājs Mārtiņš Stulpiņš pašlaik neredz arī nevienu nopietnu spēku, kas varētu palīdzēt glābt sanatoriju. Par to pārliecinājies arī vienā no Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdēm, kur bijusi «tikai tukša runāšana». Šā iemesla dēļ atteicies apmeklēt Ķemeru nākotnei veltītās nākamās Saeimas Pieprasījumu komisijas sanāksmes.
Gaida izsoli
Vakar notikušajā sēdē ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts apliecināja, ka valstij nav pienākuma un tiesību nodarboties ar uzņēmējdarbību, tāpēc sanatoriju pirkt par valsts naudu nav lietderīgi. Arī atsavināt objektu nevarot, jo tas varētu radīt dažādus juridiskus riskus. Glābt ēku var tikai investors, kas rūpētos par kultūras pieminekļa pienācīgu apsaimniekošanu. Šo uzdevumu – uzrunāt atbilstošus pretendentus – esot gatava uzņemties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), kuras redzeslokā jau šobrīd esot vairāki potenciālie investori, viens no tiem – kāds Ķīnas biznesmenis – pavisam nesen izrādījis interesi par sanatoriju. Ekonomikas ministrijas pārstāvis Kaspars Lore vēl iepriekšējā komisijas sēdē gan pieļāva, ka valdība savu viedokli par šīs ēkas iegādes nelietderīgumu varētu mainīt, ja izsolē nepieteiksies neviens pretendents. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis gan atgādināja, ka inspekcija jau pašos pirmsākumos paudusi, ka sanatorija jāatstāj valsts īpašumā. Viņš domā, ka vislabākais variants pašlaik būtu ēkas atsavināšana bez atlīdzības. VKPAI Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris, kurš regulāri apmeklē Ķemerus, norādīja, ka kopumā situācija ēkā nav bezcerīga: apkures gan nav, taču mēbeles, gleznas un grāmatas tas neiespaido, jo tās visas esot drošās vietās. Arī apsardze esot, un tas vairs neliekot raizēties par zagļiem.
Dibinās darba grupu
Deputāts Dāvis Stalts gan atļāvās apšaubīt drošību – vietējie esot teikuši, ka sanatorijā iekļūt esot iespējams. Par ēkas stāvokli priecāties arī neesot iemesla: tās pamati, ņemot vērā gruntsūdens līmeņa augstumu, ir ūdenī un nama mūros iemetusies brants. Kurš investors gan gribēšot pirkt sanatoriju, piemēram, par pieciem miljoniem latu (tādu summu Ķemeru bijušais investors ir parādā Rietumu bankai)?
Komisijas vadītājs Romualds Ražuks uzsvēra, ka viņam raizes darot ne tikai sanatorijas ēka, bet arī pārējie objekti, it īpaši – minerālūdens urbumi. Kas notikšot ar tiem? Lai turētu roku uz pulsa, vajadzēšot tomēr dibināt darba grupu, kurā būtu arī pašvaldības un sabiedrības pārstāvji un kuras redzeslokā būtu divi jautājumi: kultūras pieminekļa saglabāšana un kūrorta nozares atjaunošana. Arī D. Stalts piebilda, ka gatavojas ar vēl citiem Ķemeru sanatorijas aizstāvjiem veidot biedrību.
Tukša runāšana
Ķemeru iedzīvotāju biedrība no šādiem aizstāvjiem lielu guvumu negaida. Ja paši nebūtu sacēluši troksni pērnā gada 14. jūnijā, kad objektam tika noņemta apsardze un jūlija sākumā nodegusi kūrortpoliklīnika, neviens vēl ilgi neliktos ne zinis. «Rakstījām, kur tik varējām, lai vismaz nodrošina apsardzi un aizved drošākā vietā grāmatas un citas lietas. Jo pa to laiku, kamēr uzraudzības nebija, daudzām lietām pieauga kājas un metāla tirgotājiem nāca prece. Pēc mēneša vismaz te sāka patrulēt Pašvaldības policija. Taču pamatā visas instances tikai atrunājās, sūtot no vienas pie otras. Tukša runāšana!» savas dusmas par notiekošo neslēpa M. Stulpiņš, uzsverot: ja nebūtu sarosījušies, viss beigtos kā sanatorijai
Līva, no kuras pāri palicis vien karkass. Viņš pieļaujot, ka visi tie investori un izsoles sanatoriju neglābs. «Viss, kas šo gadu laikā ar Ķemeriem noticis, ir tīrās šausmas. Apzināti nolaida visu uz grunti. Arī tā sauktā rekonstrukcija – kā tā notika! Lielākie miestiņa dzērāji tika pieaicināti par krāsotājiem – tie tirgoja balto krāsu pa labi, pa kreisi! Tad nav, ko brīnīties, ka fināls ir šāds,» sašutis teic Ķemeru iedzīvotājs.
