«2013. gada 31. decembra TV šovu jāsāk veidot jau šodien,» ir pārliecināts Ojārs Rubenis, bijušais LTV raidījuma Labvakar vadītājs un veidotājs, tagad – Nacionālā teātra direktors, «un janvāra sākumā nebija nekādas jēgas braukt virsū Svetlanai Rudzītei, kam divu mēnešu laikā nenormālā steigā vajadzēja sadiegt Vecgada raidījumu.»
Par Latvijas Televīzijas šovu – Blaumaņa gadumijas mistēriju Lai dzīvojam, lai svinam – ir salauzti neskaitāmi šķēpi, un vicošanās katram par savu taisnību jau rimusies. Tomēr jautājums ir palicis: ko redzēsim šā gada 31. decembrī? TV režisore Svetlana Rudzīte ir kategoriska: «Vairs nekad nepiekritīšu veidot Vecgada nakts raidījumu.» Nepiekrišanai ir savi smagie argumenti: naudas, laika un ideju trūkums.
Nesanāca, kā gribēja
Nav noslēpums, ka sabiedriskie mediji pamazām zaudē auditoriju. Šā lejupslīdošā procesa katalizatori ir politiķi, kas sacenšas par personisko ietekmi tajos, valsts vara, kas neuzskata sabiedriskos medijus par instrumentu valstiskuma audzināšanā, līdz ar to nacionālais pasūtījums ir vārgs un neizteiksmīgs, un sabiedrisko mediju uzraugi – Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), kuras gribēšana kaut ko uzlabot sabiedrisko mediju darbībā nesasniedz varēšanas iespējas. Tagad tam visam klāt nāk arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbinieku skepse attiecībā uz jaunā, apvienotā medija radībām: nevienam nav skaidrs, kas uzlabosies, piedzimstot šim jaunajam medijam. Ja nu vienīgi pastiprināsies uzmācīgā liberastisma ideoloģijas iespaids, ko jau aktīvi proponē viens otrs drukātais izdevums.
Katrā ziņā Vecgada šovs tikai apstiprināja sabiedrībā un TV darbiniekos valdošo noskaņu: kādreiz tik ietekmīgajā medijā ir iestājies pagurums. Morāls, fizisks, emocionāls pagurums. Bet skarbie, nereti draudīgie un pat rupjie pārmetumi režisorei Svetlanai Rudzītei par «sabojāto Vecgada vakaru», kurā daudzi skatītāji nejuta nepieciešamo izklaides un viegluma devu, uzsvērdami neveiksmīgu Rūdolfa Blaumaņa izmantošanu dziedāšanas maratonā «uz foņa», bija tikai tāda bezspēcīga ārdīšanās: Latvijas Televīzija naudas un ideju trūkuma apstākļos jau sen ir sabojāta, un Rudzītes šovs ir tikai viens no pilieniem šajā neesošās TV izklaides jūrā. «Es zinu, kā tas parasti notiek,» vērtējot Vecgada LTV šovu, teica Raimonds Pauls, «mēs nevaram vainot tikai raidījuma veidotājus. Diemžēl ar televīziju viss strauji iet uz leju. Naudas nav, ideju nav. Jaungada pārraidei vajadzēja būt gatavai jau septembrī. Bet te viss – pēdējā brīdī.»
NEPL padomes locekle Aija Cālīte-Dulevska, vērtējot Vecgada raidījumu un LTV kopumā, teica, ka Latvijas Televīzija ir lielā mērā zaudējusi prestižu un tajā ir iestājies pagurums, nav iekšējās konkurences un līdz ar to – nav radoša gara. Galvenais jautājums, viņasprāt, ir: kā cilvēkos atraisīt radošo enerģiju? «Šobrīd televīzija ir kā izvalkāta gumija,» novērtēja Cālīte-Dulevska, savukārt visas televīzijas problēmas esot safokusējušās vienā raidījumā – daudzu apdziedātajā Vecgada šovā.
Svetlana Rudzīte, atdziestot pēc šova radītajām kaislībām, mēģināja analizēt notikušo: «Viens ir tas, ko mēs, šova veidotāji, gribējām izveidot. Otrs ir tas, kas beigās ir sanācis. Bija elementi, kurus varēja uzteikt, bet bija arī tādi, kurus nepavisam negribas atcerēties. Tomēr nevaru piekrist tiem, kuri Vecgada šovu novērtēja ar vienu vārdu – s.... Tas, protams, nebija ne pērle, ne briljants, bet par galīgu mēslu to arī nevar uzskatīt. Tā bija ironiska parodija, bet ne visos gadījumos mums tā sanāca. Pirmo reizi manis veidotam raidījumam tika pievērsta tik milzīga uzmanība. Varbūt tāpēc, ka Blaumanis tur bija iesaistīts? Arī Anglijas karalieni paši briti izjokoja. Nu un? Ne mēs kādu pazemojām, ne izsmējām, tas bija tikai Jaungada joks. Un kā joku to arī vajadzēja uztvert.»
Strādā līdz sliktai dūšai
Kultūras kritiķis Normunds Naumanis šo Vecgada raidījumu nosauca par «katastrofāli bezgaumīgu šovu» un «atbaidošu kāpostnieku», un tas bija ļoti sāpīgi ne tikai pieredzējušajai TV režisorei Svetlanai Rudzītei, kas veidojusi daudzas LTV tiešraides un lielkoncertus, bet arī aktieriem, kas tur piedalījās. Kāpēc šoreiz notika tā, kā notika?
Svetlana Rudzīte: «Pirmā saruna pie Edgara Kota [bijušais LTV ģenerāldirektors] par Vecgada šovu mums bija 19. septembrī. Sākumā ideja bija veidot raidījumu Daugavmalā. Biju skeptiska: ārā, Vecgada vakarā... Riskanti! Nākamā saruna notika septembra beigās, un radās ideja par Blaumaņa jubilejas raidījumu. Taču Jaungada naktī vajag kaut ko nenopietnu. Mans vienīgais priekšlikums bija veidot parodijas par to, ka brauc pie Blaumaņa apsveikt viņu dzimšanas dienā.»
Vajadzēja sameklēt scenāristu. Bija ierosinājums aicināt Kultūras akadēmijas studentus, kas veidoja Spēlmaņu nakti. Taču viņiem neesot bijis nekādas pieredzes TV šovu veidošanā. Taustoties pagāja gandrīz mēnesis. Multimāksliniece Ilona Brūvere ieteica šovu veidot kā stāstu ar kriminālromāna iezīmēm. Viņa arī uzvedināja Svetlanu Rudzīti tikties ar grāmatu autori Daci Judinu, un viņa drīz vien arī pieslēdzās scenārija rakstīšanai. «Scenārija aprises parādījās novembra sākumā. Tas, kam jāveidojas lēnām un pamatīgi, tapa histēriskā tempā,» stāsta Rudzīte. Varbūt tieši tāpēc no scenārija netika izravētas bezgaumīgas vietas, kas uz TV ekrāna parādījās visai izteikti.
«Mums ārprātīgā tempā vajadzēja piemeklēt aktierus, viņiem vēl vajadzēja iemācīties dziesmas,» Rudzīte turpina. Tam, ka visi aktieri ir dziedoši, it kā vajadzēja sekmēt labus rezultātus, taču tā nenotika: «Studija, mūziķi, aranžējumi maksā naudu, un tam visam ir vajadzīgs arī laiks, kura mums vairs nebija. Tāpēc nācās vienkārši dziedāt uz fonogrammas... Visas teksta sasaistes, kurām vajadzēja paskaidrot katras nākamās dziesmas atskaņošanu, vienkārši izzuda – laika trūkuma dēļ. Iztikām bez mēģinājumiem. Stundu katram prasīja grimēšanās, pa to laiku mainījām gaismas un pārbīdījām dekorācijas. Tā bija... agonija,» atzīst Svetlana Rudzīte. «Cik gadu jau esmu runājusi: kad 2. janvārī atnākat uz darbu, jums jau tajā brīdī vajag domāt, ko rādīsiet nākamajā Vecgada vakarā, ko darīsiet valsts svētkos, kas notiks Jāņos. Bet mēs jau sen nestrādājam kā cilvēki, mēs strādājam kā automāti. Par kādu radošu darbu mēs varam runāt?» viņa retoriski vaicā.
«Visam – dekorāciju būvei, tehniskā aprīkojuma sadabūšanai, līgumu slēgšanai – bija vajadzīgs laiks, tikai produkta veidošanai laika vairs nebija. Arī darba apstākļi bija smagi: grimētāji strādāja burtiski līdz sliktai dūšai: telpas nevēdinājās, no matu lakas bija sabiezējis gaiss. Protams, skatītājiem ir pilnīgi vienalga, kā mums gāja un kāpēc viss notika tieši tā, bet mana lielākā kļūda ir tā, ka es vispār piekritu veidot šo raidījumu,» uzsver Rudzīte.
Vēlāk, noskatījusies raidījuma atkārtojumu, Rudzīte nodomājusi: «Jā, iespējams, tas viss varēja cilvēkus sakaitināt.» Taču viņa atzīst, ka aktieri strādājuši ar patiesu entuziasmu: «Sen nekas tāds nebija darīts,» saka Rudzīte.
Naudas gana tikai dzelžiem
Kā teica Svetlana Rudzīte, LTV Vecgada šova veidošanai esot atvēlējusi 50 000 latu. LTV uzraugs NEPLP Gints Grūbe uzskata, ka tā ir «adekvāta summa, lai radītu kvalitatīvu Vecgada programmu». Televīzijas specifiku un pakalpojumu cenas zinoši cilvēki smīkņā par «adekvāto summu». Daudzi skatītāji piesauca Maskavas TV Jaungada programmas, kas esot bijušas nesamērojami krāšņākas un kvalitatīvākas. Par gaumi, protams, varētu strīdēties, bet zinātāji lēš, ka viena Maskavas TV kanāla Vecgada programmas izmaksas ir samērojamas ar mūsu LTV gada budžetu. Līdz tādiem skaitļiem mums vēl augt un augt, taču Rudzīte saka: «Mēs Vecgada šovā filmēšanas laikā pat nevarējām uz galdiem uzlikt īstos augļus – tam nebija naudas.»
Rudzīte arī pieļauj domu: «Ja Niks Volmārs būtu iesaistījies šova veidošanā laikus un kā producents sagādājis papildu naudu, mēs, protams, sāktu filmēt agrāk un ierakstītu aktierus ar viņu īstajām balsīm un ar īstu pavadījumu. Un mēs varētu samaksāt aktieriem par iedziedāšanu.» Protams, dažādos projektos – un TV projekti nav izņēmums – naudas pietiek, lai apmaksātu dzelžus, telpu īri un dekorācijas, taču parasti nepietiek naudas, lai aktieri un mūziķi saņemtu cilvēka cienīgu samaksu par savu darbu.
Anekdotiskie mākslinieku honorāri – kā parasti – neizbrīna, savukārt neizpratni raisa emocionāli pārsātinātais tracis, kas sākās ar kritisku, bet pieklājīgu neizpratni par raidījumu, kas objektīvu apstākļu dēļ bija, nu, tāds, kāds bija, bet beidzās ar histērisku bļaustīšanos sociālajos tīklos. Izskatījās, ka šis Vecgada šovs ir teju neglābjami sagandējis visu atlikušo dzīvi pusei Latvijas iedzīvotāju.
Un tomēr viss troksnis kopumā bija ar tādu kā pasūtījuma piegaršu, sak, uzliesim samazgu spaini, paskatīsimies, kā atmazgāsies. Interesantu piesitienu sagādāja arī kāds zīmīgs komentārs portālā Delfi, kur kāds Andža (1.01.2013. 16:36) rakstīja (saglabāju oriģinālo rakstību): «Pirms minūtēm desmit piezvanīja labs čoms no LNT un palūdza lai uzrakstu kaut ko iznīcinoši jēlu par LTV1 Blaumaņa mistēriju....ieteica arī man vēl kādam piezvanīt lai pie apķēzīšanas būtu piedalījušies no dažādām IP adresēm. E-pastu gan nevajagot sūtīt jo tad var uzrakt organizatorus. Vajagot pamatu lai NEPL varētu arī MTG grupai piespēlēt valsts pasūtījumu. Grūbe esot piesolijis.....»
Nevar apgalvot, ka rakstītais ir patiesība, taču šo vārdu apliecinājumu vai – tieši otrādi – noliegumu parādīs tuvākā nākotne, kura iezīmēta ar jauna apvienotā medija pagaidām miglaino radīšanas procesu.
Brīnumi notiks?
LTV vadība šobrīd, kā saka, pakļaujoties masu spiedienam, ir atzinusi, ka Vecgada šova «saturiskais īstenojums un audiovizuālā koncepcija» ir «nepilnīga». «Lai turpmāk veiksmīgi īstenotu liela mēroga projektus, LTV nolēmusi pagarināt projektu sagatavošanas termiņus, precizēt atbildību sadali, kā arī stiprināt projekta kvalitātes kontroli to veidošanas gaitā. (..) Tādēļ Vecgada projektu sagatavošanas periodam jābūt vairāk par pusgadu un programmas ierakstiem jānoris septembrī un oktobrī. (..) lielo izklaidējošo projektu īstenošanā turpmāk jāsludina ideju un realizācijas konkurss, dodot iespēju tajā piedalīties izklaides industrijas uzņēmumiem un neatkarīgo producentu grupām, vienlaikus pastiprinot satura uzraudzības monitoringu,» teic LTV pagaidu administrators Gints Miķelsons.
Mums atliek nogaidīt tikai nepilnu gadu, lai ieraudzītu pārsteidzoši oriģinālu un piesātināti emocionālu Vecgada šovu, kas būs nesasteigts un gaumīgs projekts, kurā spēlēs un dziedās pieklājīgu honorāru saņēmuši mākslinieki, apģērbti brīnišķīgos, īpaši šim gadījumam šūdinātos tērpos. Un šā brīnumdarba tapināšana sāksies jau martā. Tad nevienam nevajadzēs zākāties nedz par režisoru un producentu, nedz par aktieriem un dziedātājiem, jo viņi, starp citu, arī ir cilvēki. Bet vai tādus brīnumus mēs tiešām sagaidīsim?
