Latvijas iedzīvotāju izceļošana uz Lielbritāniju un Īriju mazinājusies, bet šo valstu vietā aktualizējusies Norvēģija, kas ir otra bagātākā valsts Eiropā pēc Luksemburgas, vadoties pēc IKP, un labprāt uzņem strādniekus arī no Latvijas.
Pārsvarā latvieši Norvēģijā strādā darbus, kurus paši norvēģi izpilda nelabprāt – pieprasījums ir pēc amatniekiem, celtniekiem, krāsotājiem, zemes darbu veicējiem, kā arī darbiniekiem zivrūpniecībā, liecina novērojumi. Savukārt Latvijā arvien vairāk cilvēku apgūst norvēģu valodu. Viņi mācās, lai aizbrauktu, saņemtu lielāku atalgojumu un sociālās garantijas, kā arī izceļo īslaicīgi, lai nopelnītu līdzekļus kredītu atmaksai.
Norvēģijas stāsti
Inta Armane (28) Norvēģijā studē tūrisma ekonomiku un Neatkarīgajai stāsta, ka latviešu skaits te esot strauji pieaudzis – gandrīz katrā pilsētā dzīvojot latvieši. Norvēģijas medijos izskan, ka iebraucēji sekmējot ekonomikas izaugsmi, un, ja vien viņus interesē strādāt, nevis saņemt pabalstus, imigrācija tiekot vērtēta labvēlīgi. I. Armane par imigrantu iztikas iespējām teic: «Ja viņi nenonāk darba devēja-krāpnieka rokās, par Norvēģijas algu var nomaksāt īri, rēķinus, sadzīves izdevumus un, ja nav kredītu, var atļauties arī iekrāt vai nopirkt jaunāko telefonu.» Viņa esot sastapusi arī daudzus jaunus cilvēkus līdz 30 gadu vecumam, kuri vēloties atgriezties Latvijā un to plānojot darīt, tiklīdz nomaksās dzimtenē ņemtos kredītus.
Tuvākajā laikā neatgriezīsies
Sergejs Gančevskis (41) strādā Haštadē par autokrāsotāju un šajā ziemeļu valstī dzīvo vairāk nekā divus gadus. Aizbraucis, jo Latvijā nav varējis pietiekami nopelnīt, Norvēģijā nokļuvis caur paziņām. Sergejs ir autokrāsotājs arī pēc profesijas – Latvijas amatniecības kameras auto krāsošanas meistars. Viņš zina stāstīt, ka Latvijā autokrāsotāji, strādājot virsstundas, saņem četras reizes mazāk nekā viņš šobrīd, nestrādājot virsstundas. Norvēģu valodu mācoties, bet neesot viegli – pagaidām sazinoties arī ar žestiem. Sergejs īrē divistabu dzīvokli un dzīvo kopā ar dēlu, sieva ar meitu palikušas Latvijā. Tomēr doma, ka ģimene apvienosies, lai dzīvotu Norvēģijā, esot, vien nav skaidrs, ko sieva, pēc profesijas medicīnas māsa, varētu strādāt. Vīrietis atzina, ka pietrūkstot ģimenes, draugu un silto vasaru, bet kopumā ar dzīvi Norvēģijā šobrīd esot apmierināts un atgriezties Latvijā vismaz tuvākos piecus gadus noteikti negribēšot.
Sergeja dēls Ēvalds Gančevskis (16) mācās vidusskolā, speciālā klasē, kur netiekot liktas atzīmes, jo viņa klase esot paredzēta tiem, kuriem norvēģu valoda vēl jāapgūst. Vairākums Ēvalda klasesbiedru esot politiskie vai kara bēgļi no Irākas, Etiopijas, Somālijas, Afganistānas u. c. valstīm. Mācīties esot krietni vieglāk: lai arī priekšmeti tie paši, stundu un mājasdarbu mazāk. Izglītība (arī mācību materiāli) esot par brīvu. Ēvalds atzina, ka viņa nākotnes plāns ir Norvēģijā izmācīties par auto krāsotāju un palikt dzīvot tur.
Mihails Ņikitins (37) uz Norvēģiju aizbraucis pēc tam, kad par darbu celtniecībā Latvijā viņam nesamaksāja algu. Darbu Skandināvijā sagādājis darbā iekārtošanas birojs. Motivācija aizbraukt – atalgojums. Pēc profesijas Mihails ir mūrnieks, krāsotājs un apmetējs, bet tagad strādājot par namdari. Ar atalgojumu vīrietis ir apmierināts – vismaz varot samaksāt kredītu, palīdzēt mātei, kas jau gadu meklējot darbu Latvijā, un samaksāt labus alimentus meitai, bet viņš arī piebilda, ka dzīve Norvēģijā esot ļoti dārga. Mihails vienā no Lofotu salām strādā kopā ar Latvijas krieviem un visi mitinoties darba devēja izīrētā mājā, kur viņam esot sava istaba. Vīrietis mācās norvēģu valodu un nākotni šobrīd neplāno.
Darbi, ko vietējie nedara
Norvēģis Sveins Grontveds, kurš nesen sācis Latvijas iedzīvotāju darbā iekārtošanu, pastāstīja, ka parasti atbraucēji strādājot celtniecībā un lauksaimniecībā, arī zivrūpniecībā. Šos darbus paši norvēģi darīt nevēloties. Pēc strādniekiem no Latvijas esot liels pieprasījums, jo vietējie dienā strādājot no pulksten 7 līdz 15.30 (8 stundas), bet atbraucēji – 10 līdz 12 stundu katru dienu, arī nedēļas nogalēs. Ar darbā iekārtošanu S. Grontveds sācis nodarboties, jo zinājis, ka viņa rajonā plānota liela lidostas būvniecība, un viņš esot drošs, ka daudziem latvieši tur būs darbs šajā un nākamajā gadā. Viņš atzina, ka cilvēki atbraucot galvenokārt algas dēļ, bet jāņem vērā arī dārdzība – piemēram, puslitrs alus krogā maksājot 60 līdz 80 norvēģu kronu (5–8 lati).
Pieprasījums pēc norvēģu valodas
Nodarbinātības valsts aģentūras Sabiedrisko attiecību nodaļā informēja, ka 2012. gadā neformālās valodu apmācības programmās norvēģu valodu bez priekšzināšanām sācis apgūt 61 cilvēks, novērojumi liecinot, ka pieprasījums palielinās.
SIA Nordistika Plus pārstāve Kristīne Jansone Neatkarīgajai pastāstīja, ka 2012. gadā norvēģu valodu apguvuši 48 cilvēki.
Mācību centru Skrivanek un Dija skandināvu valodu pasniedzējs Madars Paičs Neatkarīgajai pastāstīja, ka norvēģu valoda esot pieprasīta un bieži motivācija mācīties esot aizbraukt prom no Latvijas. Cilvēki uz Norvēģiju dodoties atalgojuma un sociālo garantiju dēļ. Vidējā alga iebraucējiem esot no 1500 līdz 2000 latiem mēnesī. Vidējais vecums 30–40 gadu. No tiem skolēniem, kas tikuši pie tiešajiem darba devējiem, M. Paičs neesot dzirdējis nevienu neveiksmes stāstu.