Maestro Raimonds Pauls intervijā Neatkarīgajai par neesošo koncertzāli, naudas šķiešanu nevietā, Radio un Televīzijas nejēdzīgo apvienošanu, Jaunā viļņa degradāciju, Krājbankas postu un eiro ieviešanu
«Karstākajiem eiro ieviesējiem laikam ir kaut kas labs apsolīts: viņi burtiski iekodušies tajā eiro padarīšanā. Dzirdu: kaut kādi kritēriji ir izpildīti, un krīze arī esot beigusies. Ja tie valdītāji neko neredz un nesaprot, es viņiem silti ieteiktu pabraukāt pa manu dzimteni. Neaizejiet uz kādu pieņemšanu, bet aizbrauciet uz laukiem un pēc tam mēģiniet kaut ko runāt par kritērijiem. Jo kur tad mēs tagad esam? Nabadzīgāko valstu saraksta pirmajās vietās. Kāpēc jūs, kungi, par to nerunājat?»
Intervija ar Maestro Raimondu Paulu: par neesošo koncertzāli, naudas šķiešanu nevietā, Radio un Televīzijas nejēdzīgo apvienošanu, Jaunā viļņa degradāciju un Krājbankas postu.
– Ar kādām domām sagaidāt jauno gadu?
– Mani interesē tas, kā mēs dzīvosim tālāk. Viens sola, otrs sola... Man ir sajūta, ka lēnā garā pārvēršamies par provinci, turklāt – ne tikai par Eiropas, bet arī par Krievijas provinci. Es nesaku, ka Krievijā ir kaut kāda ideāla situācija, bet nauda un resursi tur ir milzīgi, tāpēc arī citas iespējas kaut ko darīt. Taču kaut kādās jomās arī mēs izceļamies. Piemēram, ar to, ka mums vienīgajiem visā Eiropā nav koncertzāles. Diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons saka vienu un to pašu: viņi nevar atvest uz šejieni lielu simfonisko kolektīvu, jo nav piemērotas skatuves. Esmu piedalījies kādās desmit sēdēs, kurās sprieda par jaunas koncertzāles celtniecību. Es biju viens no tiem, kas uzskatīja, ka Kongresu nams ir jānojauc un tā vietā jāceļ koncertzāle. Savulaik japāņu arhitekti man piedāvāja koncertzāles projektu – par velti. Viņi teica: būvējiet, un mēs jums piedevām arī palīdzēsim. Atteicāmies, jo latvieši taču paši var uzprojektēt un uzbūvēt. Nu, labi, tad pārbūvēsim to Kongresu namu. Izrādās, tas arī nav iespējams: nams esot padomju arhitektūras piemineklis! Vēl bija variants pārbūvēt zāli. Pirmais aprēķins bija astoņi miljoni latu. Pēc nedēļas izmaksas jau sasniedza 20 miljonus . Tad sākās mums jau pazīstamais Dienvidu tilta variants: miljoni auga augumā...
– Ar ko viss beidzās?
– Ar to, ka tos divus, kas man sēdēja blakus, iebāza cietumā. Tie bija zēni no Rīgas namiem. Diskusija pajuka. Bet tagad vēl tie konflikti Nacionālajā simfoniskajā orķestrī... Vajadzētu beidzot noskaidrot, kāpēc mēs maksājam tik milzīgu algu tiem ārzemniekiem? Pāris reizes galvenais diriģents te ir parādījies, un viss. Kāpēc mūsu orķestri nevar diriģēt pašu mūziķi? Tie ārzemnieki jau te nedzīvos, viņi tikai algu saņems, turklāt lielu. Kad es pāris reizes ievaicājos, vai nevarētu piešķirt finansējumu – nu, smieklīgu! – Latvijas Radio orķestrim, tad nauda, protams, neatradās. Jebkurā pasaules valstī ir bigbenda un svinga orķestris, kas, protams, jāuztur. Bet mums tādu, izrādās, nevajag. Un mūsu operdziedātāji? Šeit jau nav viņiem, ko darīt. Paldies Dievam, vairāki ir izgājuši pasaules apritē, bet tajā pašā laikā popmūzikā mums nekas neiet – ne uz Krievijas pusi, ne uz Eiropu. Un neies ar’! Tas ir vairāk nekā skaidrs.
– Viss, kā mēdz teikt, atduras naudas trūkumā?
– Nu, piemēram, mūsu sabiedriskās televīzijas vecgada raidījums. Daudzi uz tā uzķērās. Bet paskatieties, ko rāda Krievijas kanāli. Tur ir nauda, tērpi, idejas, izpildījums. Es nerunāju par mūziku, jo gaumes ir dažādas. Un kas mums ir? Mums ir Patmalnieces jaunkundze, kas savos pagrabos atrod sarkanas un zilas lupatas, satin riņķī apkārt, un tā mēs plivināmies tajā televizorā. Šogad visi imitēja pasaulslavenus mūzikas ierakstus. Par to, protams, var pasmaidīt, bet kas patiesībā notiek?! Acīmredzot paši ar saviem spēkiem neko vairs izdarīt nevaram, tāpēc jāmēģina vismaz parakties zem Blaumaņa. Ko gribēja parādīt? Ka viņš kāds zilais? Un tas notiek rakstnieka jubilejas gadā... Diemžēl ar televīziju viss strauji iet uz leju. Naudas nav, ideju nav. Jaungada pārraidei vajadzēja būt gatavai jau septembrī. Bet te viss – pēdējā brīdī... Zinu, kā parasti notiek, nevaram vainot tikai raidījuma veidotājus. Paskatieties, cik bēdīga šogad bija Spēlmaņu nakts! Vai tad tiešām teātrī trūkst aktieru un mūzikas, lai izveidotu baudāmu pasākumu? Mēs esam unikāli vēl arī ar to, ka tās izrādes, kuras slavē kritiķi, tiek vāji apmeklētas, savukārt tās, kuras ir kritiķu nozākātas, top par kases gabaliem, kas, protams, ir slikti. Es 2012. gadā esmu piedalījies 90 izrādēs – dažādos teātros. Šīs izrādes devušas teātriem savu iztiku. Tā ir liela māksla – dabūt teātrus pilnus ar skatītājiem. Esmu par jebkuru eksperimentu, bet mēs jau redzam, kā ar tiem iet: nospēlē trīs vai četras izrādes, un eksperiments ir beidzies. Jo nav skatītāju. Tāpat kā tā dēvētie mūsu kino meklējumi: filmu noskatās desmit cilvēki, un viss. Ir mums daži tādi režisori. Toties ārzemju kinofestivālos lieli panākumi. Tas nekas, ka Latvijā to panākumu gan nav nekādu...
– Jūs ierunājāties par populāro mūziku, par bigbendu, kam nauda neatrodas. Viena mūzikas žanra iznīcināšana gan nedod priekšrocības citu žanru attīstībai.
– Tā dēvētajam vieglās mūzikas žanram valsts līdzekļus nepiešķir. Mēs diedelējamies apkārt. Nu, cik var apzvanīt brīvostu, Latvijas dzelzceļu, Latvijas mežus un Latvijas mobilo telefonu? Mēs pabeidzam koncertu un 15 minūtes kādam sakām paldies. Nevis paldies man un mūziķiem, kas nospēlējušies ar slapjām mugurām, bet paldies firmām un konkrētiem cilvēkiem! Mēs uz savas iniciatīvas pamata gudrojam un kombinējam koncertus, bet tas viss ir uz nabadzības līmeņa. Redzēs, kas vēl notiks 22. janvārī.
– Un kas tad notiks?
– Satversmes tiesa sakarā ar Krājbanku. Bet rezultātu, domāju, nebūs, kaut arī tajā bankā palika Rīgas un citu pašvaldību nauda. Ļoti liela nauda. Iespējams, ka Lietuva sūdzēs tiesā mūsu valdību par bankas novešanu līdz kraham. Viņi jau mierā neliksies. Un Krājbankas likvidators, kā stāsta, gribot dabūt līgumu uz 15 gadiem, lai turpinātu saņemt miljonus ne par ko. Nezin kāpēc Hipotēku banku izglāba? Vai tikai ne tāpēc, ka tur iekšā esot bijusi Dombrovska un viņa kundzes nauda? Nu, jā, 22. janvārī būs tiesa, un es jau varētu izdarīt daudz ko, piemēram, noorganizēt orķestri un cilvēku baru pie tiesas nama, kas tur bļauj un kliedz. Bet man to nevajag. Ja mēs būtu tik emocionāli kā grieķi, pie mums tāda fuktuka [Finanšu un kapitāla tirgus komisija] vairs nebūtu, cilvēki to nolīdzinātu līdz pamatiem. Interesanti, ka bijusī fuktuka vadītāja Krūmane maijā sāka strādāt Latvijas Bankā – maksājumu sistēmas pārvaldes vadītāja vietnieces amatā. Vai nav jauki? Tiešām jāsāk ticēt, kad saka: tas bija plāns – iznīcināt uzņēmumus, kam pamatā Latvijas nacionālais kapitāls. Un tas neattiecas tikai uz bankām vien.
– Jūs pavisam nesen izteicāties, ka Latvijai vajadzētu iepauzēt ar piedalīšanos Eirovīzijā.
– Teicu gan, jā. Mēs te paliksim kādi divi vai trīs, kas tā domā, bet pārējie lauzīsies un līdīs uz vēdera, lai tikai parādītos televīzijā. Jūs pat nevarat iedomāties, ko tas nozīmē katram skuķītim – nofilmēties seriālā vai nodziedāt kādā raidījumā. Viņu taču redzēs visi! Trīs mēnešus mums televīzijā rādīja diezgan žēlīgu pašdarbību – tas saucās šovs, pēc tam tie, kas tur piedalījās, brauca pa Latviju ar koncertiem – arī tikpat žēlīgiem. Un tas, ka viņi tur šķībi dziedāja, nevienu neinteresēja. Galvenais bija – parādīties.
– Nu, muzikālās kvalitātes līmenis šajos TV šovos ir bijis, maigi sakot, zems...
– Krīze jau ir visā pasaulē. Vai esat pamanījusi, kāds ārprāts notiek ar to korejieti un viņa klipu Gangnam Style*? Vairāk nekā miljards skatījumu. Nu, ko tur runāt? Tāda ir tā muzikālā gaume...
– Pie mums nemaz nav sliktāk: «tautā iemīļotā dziedātāja» Kombuļu Inese arī var lepoties ar fanu klubiem, skatītākajiem video un milzu popularitāti. Varbūt jums vajadzētu koncertēt ar viņu kopā?
– Kas tā tāda ir? Jaunā zvaigzne?
– Pirms dažiem gadiem viņa savu popularitātes gājienu sāka, piedaloties vienā no TV šoviem.
– Nē, tiešām nezinu. Man laikam būs pietiekami arī ar izrādēm teātros, koncertiem Baltajā flīģelī, ar programmu, kurā piedalās jaunie aktieri... Labāk parunāsim, kas notiks ar Jūrmalu?
– Jūs domājat Jauno vilni?
– Jaunais vilnis, starp mums runājot... Es Igoram Krutojam pateicu, ka tajā vairs nepiedalīšos.
– Nu, neticu. Jūs to teicāt jau pirms iepriekšējā Viļņa.
– Jā, pareizi, esmu to teicis. Krutojam piezvanīju uz Ameriku un pateicu, ka negribu to turpināt un ka Jaunais vilnis neatbilst maniem muzikālajiem uzskatiem. Tas faktiski ir pārvērties par viņa ģimenes padarīšanu. Tagad viņš tur fīrē savu meitu, kas gandrīz neko nevar nodziedāt, tā kompānija ir viena un tā pati, jauno izpildītāju konkurss ir pielipināts klāt pie veco estrādes seju koncertiem. Kas tad ir panākts ar šiem konkursiem? Nekas. Lai jau tas festivāls notiek, tie biezie brauc uz šejieni un brauks arī turpmāk. Bet nesauciet to par jauno izpildītāju konkursu. Tikai man žēl Jūrmalas – tajā gandrīz nekas nenotiek. Tagad ir atvēlēta nauda kapitālajam remontam. Kam tieši? Vecajai slēgtajai Dzintaru koncertzālei. Brīnišķīgi. Bet ziemā tā stāv tukša. Vasarā tajā neviens iekšā neies, jo blakus ir atklātā koncertzāle. Tieši tai vajadzēja veltīt visu uzmanību! Arī mākslinieki, kas piedalās vasaras koncertos, ne vienmēr ir izcili. Bet es arī saprotu koncertzāles cilvēkus – viņiem tā zāle jādabū pilna, un viņi to arī izdara. Lielākoties koncerti ir krievu publikai, jo mēs ar savējiem nepavelkam. Taču ir viena problēma, un tā ir vissvarīgākā. Vai Jūrmalai ir saimnieki? Vai Jūrmala arī turpmāk paliks par mazu partijiņu strīdēšanās vietu? Tām partijiņām vismazāk interesē tas, kā attīstīsies pilsēta. Jūrmala ir kūrorts, kam jau tagad vajadzēja būt izcilam kultūras un izklaides centram ar modernām koncertvietām un tamlīdzīgi. Nesen biju Sāremā salā Igaunijā. Pabrīnījos: uz turieni brauc ar motorjahtām un buriniekiem no Vācijas, no citām valstīm. Kas tur tāds? Ar ko šī sala tā pievelk? Igauņi tur sabūvējuši spa viesnīcas, akcents ir uz ārstniecību, atpūtu un izklaidi. Bet kas notiek pie mums? Un kas būs ar Ķemeriem? Tā taču ir traģēdija. Kam vajadzīgs tas pusatjaunotais Ķemeru sanatorijas nams? Tur viss ir miris. Sakiet, kas tad attīstās Jūrmalā? Tur taču visam vajadzēja vārīties! Bet ir tikai klusums... Paskatieties uz pasaulslavenajiem kūrortiem! Kur sabūvētas viesnīcas? Jūras krastā. Bet pie mums – die’s, pasarg, ka nenobradā kādu skuju! Protams, daba jāsargā, mums ir pietiekami garš jūras krasts, var sargāt līdz Kolkai un tālāk. Taču būs vietas, kuras kūrorta attīstības dēļ nāksies upurēt. Protams, ja vien pilsēta gribēs izdzīvot. Vienreiz ākstīdamies pateicu: būtu labi, ja Jūrmalas mērs būtu ebrejs – tas jau nu zinātu, ko un kā darīt. Pēc tam nejauši satiku Suharenko, ebreju biedrības priekšnieku, un viņš mani nomierināja, sakot: «Mēs pie tā strādājam.» (Smejas.)
– Nu, labi, pieņemsim, ka jūs nebūsiet Jaunajā vilnī, vismaz jūs tā sakāt. Bet festivāla veidotāji jūs spiedīs atkal pierunāties.
– Saprotiet, es sevi tur vairs neredzu. Radošā procesa tur nav, finansiāli tur man nav nekādu ieguvumu. Tikai visi nezin kāpēc ir pārliecināti, ka es tur saņemu tūkstošus. Kādreiz es atklāti pateikšu, cik tur saņemu.
– Pasakiet tagad.
– Nē, tagad neteikšu. Bet, runājot par Vilni: tur ir savi krievu šovbiznesa dzelžainie rāmji, tur visu diktē televīzija – ko tu dziedāsi un kā tu izskatīsies. Bez televīzijas tu tur esi nulle. Uz to tie rīkotāji arī spekulē. Un ir vēl viena lieta. Kādreiz mēs priekš krieviem bijām zapad (rietumi – krievu val.) un mūsu solisti – labāki vai sliktāki – tomēr vilka uz Rietumiem. Bet tagad mūsējos padara par tādiem pašiem kā viņi. Paskatieties uz Laimu Vaikuli. Protams, viņa uzstājas ļoti labi un eleganti. Bet viņa ir kopā ar Vinokuru, tad ar kādu citu, un tas kopumā rada tādu...
– ...tipiski krievisku atmosfēru.
– Mēs pārtopam par tādu pašu produktu, kāds ir Krievijā. Mums nav nekā citāda, ko ielikt pretim. Krieviem ir labi mūziķi, instrumentālisti viņiem ļoti spēcīgi, bet galvenais, kas viņiem ir – tas ir tirgus. Neizsmeļams un nepiepildāms! Ir vēl viens iemesls, kāpēc negribu būt Jaunajā vilnī. Tā ir žūrija. Tur visi balso par savējiem. Kāda bija pērnā gada izgāšanās! Uzvarētāja esot kaut kur Krievijā uzstājusies, un viņu esot izsvilpuši... Jaunais vilnis notiek jau desmit gadu, un tas ir ilgs laiks. Viss reiz beidzas. Vai mēs varētu tagad uztaisīt Liepājas dzintaru? Nē, nekas nesanāktu. Tur var savākt visādas zvaigznes, bet Dzintara tik un tā nebūs! Tādas atmosfēras vairs nebūs, līdz ar to nebūs arī Dzintara.
– Sarunas sākumā jūs teicāt, ka neredzat ceļu, pa kādu iet tālāk. To droši vien neredzēja arī tie, kas pameta Latviju. Daudzi – pavisam.
– Jā, cilvēki brauc prom, jo mēs te vienkārši muļļājamies uz vietas un tālāk netiekam. Bet nu vietējie valdītāji izdomājuši, ka jāpalīdz tiem, kuri ir aizbraukuši. Mīļie cilvēki, bet kas tas ir? Viņi ir prom, viņi iekārtojušies, vienam iet labāk, citam – ne tik labi, bet mūsējie tikai kladzina – mums jādomā par latviešu valodu svešumā, jādomā par bērniem, jādomā par dziesmu svētkiem... Dzirdēju mūsu ārlietu ministru sakām, ka mums no valsts budžeta jādod nauda, lai ārzemju latviešiem sarīkotu dziesmu svētkus. Varbūt labāk padomāsim par Latgali? Varbūt, cienītā valdība, padomāsim par tiem slimajiem bērniem, kuru atveseļošanai šeit nemitīgi tiek vākti ziedojumi? Esmu latvietis, un es ļoti cienu dziesmu svētku tradīciju, bet par ko šie svētki ir pārvērsti? Tas ir visparastākais komercpasākums. Kādreiz diriģenti trīcēja un drebēja, gaidīdami orgkomitejas spriedumu – uzaicinās vai neuzaicinās mani par virsdiriģentu? Tagad diriģents pajautā: cik tu man par to maksāsi? Reklāmās dzirdu, ka tie ir tautas sadziedāšanās svētki, bet repertuārs tiek uztaisīts kā sacensība – kuram komponistam izdosies sacerēt vissarežģītāko dziesmu? Bet es par to vispār turu muti ciet.
– Kāpēc tad jums būtu jāklusē?
– Tāpēc, ka es arī esmu komponists. Ziniet, ar ko man vienmēr aizbāž muti? Ar vārdiem: Pauls jau vienmēr grib, lai tikai viņa dziesmas dzied!
– Skanīgas, melodiskas dziesmas. Kāpēc lai nedziedātu? Un kam gan būtu jārāda, ka mūsu kori prot izlocīt tās sarežģītās dziesmas, kuras tie nodzied, bet klausītājiem no tām sirds neiesilst?
– Saprotiet, dziesmu svētki ir tikai priekš mums, latviešiem, nevajag muldēt, ka ārzemniekos tie izraisa kaut kādas emocijas. Atceros gadījumu Daugavpilī pirms kāda laika. Vietējie dziesmu svētki. Cilvēki nodziedāja, pieticīgi aplausi. Es dabūju bišķi vairāk. Un tad uz skatuves iznāca viens baltkrievs. Kājas pa gaisu, lustīgas dziesmas, paķēra publiku uz urrā! Un tad atkal mēs – pelēkas skumjas, traģika... Laikam būs jāuzraksta simfonija ar nosaukumu Latviešu tautas ciešanas. Paskat, 18. novembris, valsts svētki. Svētki! No rīta televīzijā – baznīca. Pēc tam – filma par izsūtīšanu. Vienu citu gadu šajā paša dienā parādīja kinožurnālus Padomju Latvija – tur visi smejas, priecājas, lai dzīvo Staļins! Pēc tam – atkal vilciens, klaboņa, izsūtījums... Protams, vēsture ir jāzina un jāciena, bet vai tad tiešām vismaz valsts svētkos nevarētu iztikt bez nepārtrauktām gaudām?
– Varbūt kaut kas labāks būs, ja apvienos Latvijas Radio un Latvijas Televīziju?
– Kā tad. Viens man pazīstams cilvēks teica: kas tur var būt, ja apvieno divas plikas pakaļas?
– Tas gan izklausās no jūsu mutes nācis teiciens.
Jā, it kā jau manā stilā. Bet viens bija gudrāks par mani. Viņš gan pakaļas vietā lietoja skarbāku vārdu. Tagad piešķirti 80 000 latu, lai izdomātu, kā to apvienošanu veikt. Iedodiet man tos 80 000, un es uzreiz pateikšu, ko darīt: lieciet mierā gan to Radio, gan to Televīziju.
– Kalendārs stāsta, ka Raimondam Paulam tūlīt būšot 77 gadi.
Jā, jums par prieku. Kaut kas ar vienu aci nav kārtībā – gadi, ziniet. Es aizeju pie vienas profesores un savā stilā saku: «Man ar acīm nav labi, baidos, ka būs tā kā Bēthovenam.» Iestājas ilgs klusums. Ļoti ilgs. Un tad atskan: «Paula kungs, cik man ir zināms, Bēthovens bija nedzirdīgs.» Nujā, es gribēju kaut ko gudru pateikt, bet viņa mani nolika. Pašam smiekli sanāca.
– Jūs parasti par sevi ironizējat. Bet vai ir kaut kas tāds, kas kaitina un pret ko jūs nevarat cīnīties?
– Visu apbēdinājumu un žulti, kas cilvēkos samilza pēc Krājbankas kraha, es dabūju sajust uz savas ādas. Kad gāju pa ielu, viens man nāca klāt ar līdzjūtību, otrs – ar ņirgām, teātrī veselu skeču izspēlēja par mani un Krājbanku. Tā bija tēma, kuru varēja nepārtraukti muļļāt, un nevienu neinteresēja, cik dziļi tas mani aizskar. Krājbankā naudu zaudēja tūkstošiem privātpersonu un juridisko personu, bet izņirgājās jau tikai par mani.
– Ja runājam par naudu – ko domājat par eiro ieviešanu Latvijā?
– Karstākajiem eiro ieviesējiem laikam ir kaut kas labs apsolīts: viņi burtiski iekodušies tajā eiro padarīšanā. Dzirdu: kaut kādi kritēriji ir izpildīti un krīze arī esot beigusies. Ja tie valdītāji neko neredz un nesaprot, es viņiem silti ieteiktu pabraukāt pa manu dzimteni. Neaizejiet uz kādu pieņemšanu, bet aizbrauciet tās vietā uz laukiem un pēc tam mēģiniet kaut ko runāt par «kritērijiem». Jo kur tad mēs tagad esam? Nabadzīgāko valstu saraksta pirmajās vietās. Kāpēc jūs, kungi, par to nerunājat?
