Saruna ar arhitektu Pēteri Blūmu par arhitektūras un sabiedrības mijiedarbību, dzīvošanu padomju laiku apbūves mikrorajonos, liberāļu attieksmi pret to, ko viņi nesaprot, par unikālo Rīgas siluetu, augstbūvju vietu Rīgas ainavā un Gaismas pils virsotnes simbolisko sašķelšanu.
– Kā arhitektūra un, plašāk runājot, vide kopumā ietekmē cilvēku domāšanu, dzīvesveidu un pasaules uztveri?
– Kas tad arhitektūru ir radījis? Mēs dzīvojam vidē, kuru ir radījuši mūsu priekšteči un pavisam nedaudz laikabiedri. Ko arhitektūra grib? Kāpēc ar laiku mums tā vai cita arhitektūra apnīk un tad mēs sakām – tas ir vecmodīgi un gribam kaut ko jaunu. Arhitektūra lielā mērā izsaka pasūtītāja gribu, kura var būt ļoti dažāda. Arhitektūra kopumā atspoguļo sabiedrības kopuma gribu, ko koriģē iespējas. Tas nav aritmētiskais vidējais, bet drīzāk kokteilis, ko arī sauc par sociumu, kas noteiktā laikā atražo pilnu savas eksistences materiālo formu spektru. Miljonāri rada vienu vidi, bomži citu, publiskais pasūtījums vēl vienu utt., bet visas atspoguļo noteiktu laiku.
– Pastāv uzskats, ka vide, kurā dzīvojam, veido arī sabiedrības uzskatu kopumu. Pagājušā gadsimta lielākie diktatori Hitlers un Staļins uzskatīja, ka jāpārveido cilvēka būtība un tas lielā mērā izdarāms caur arhitektūru. Viņi abi bija apsēsti ar grandioziem Maskavas un Berlīnes pārbūves plāniem, kurus caurvija ideja – jaunā arhitektūrā dzīvos jaunais cilvēks. Ir dzirdēts viedoklis, ka padomju laiku piecstāvenes degradē cilvēku domāšanu un, lai atbrīvotos no padomju laiku domāšanas, ir jānojauc padomju laiku kastīšu arhitektūra. Kā vērtējat šos uzskatus?
– Tāda intepretācija, ka visu vajag nošķūrēt, ir boļševistiska, anarhistiska. Tas nozīmē ar buldozeru visu veco aizslaucīt prom, aizmirst un sākt visu no gala. Tad ir jāaizmirst visa iepriekšējā pieredze, it kā būtu bijuši jauni grēku plūdi un sāktos jauna civilizācija. Kas attiecas uz padomju laiku arhitektūru, tad, salīdzinot ar tā paša perioda arhitektūru Rietumos, ir kāda būtiska atšķirība – Rietumos ēkas ir būvētas daudz vairāk, dažādākas un labākā tehniskā kvalitātē. Kas attiecas uz cilvēkiem, kuri tagad dzīvo padomju laiku apbūves mikrorajonos, drīzāk jārunā par to, ka neviens viņiem nepalīdz uzlabot šo līdz galam neizveidoto mājvietu vidi. No infrastruktūras, izvietojuma, telpiskā plānojuma, insolācijas viedokļa tās pašas Āgenskalna priedes ir ļoti vērtīga dzīves vieta. Un neviens šo apbūvi nejauks, un tā pastāvēs vēl ilgi. Bijušajā Austrumvācijā šāda veida vidi mērķtiecīgi pārveidoja, Rietumvācija investēja līdzekļus, lai to tehniski, estētiski un funkcionāli uzlabotu. Vai pie mums kaut kas tāds ir darīts? Vieglāk jau ir pateikt, ka tas viss ir privatizēts vai ka vajag ar buldozeru to visu nošķūrēt. Es pats dzīvoju blakus Āgenskalna priedēm, un šī telpiskā vide ar visu savu nelabiekārtotību tomēr ir gana laba dzīves vieta nelielām ģimenēm, ģimenēm ar nelieliem ienākumiem, studentiem, jauniem pāriem utt. Arī Rietumos tādu nelielu dzīvoklīšu netrūkst. Mūsu mikrorajonos trūkst kā cita. Cilvēkiem ir jāsajūt rūpes vismaz kā kompensācija par to, ka jādzīvo ne tajā daiļākajā padomju mantojumā. Jāsajūt, ka vara, valsts par viņiem domā un iespēju robežās cenšas uzlabot apkārtējo vidi, kas tomēr ir vienīgās mājas desmitiem tūkstošu rīdzinieku. Viņiem jāsajūt, ka vara, valsts par viņiem domā un iespēju robežās cenšas uzlabot apkārtējo vidi, lai tur dzīvot būtu skaisti, zaļi, un tur tam ir visas iespējas. Arhitektūra ir lielā mērā sociāla parādība. Masveida arhitektūra ļoti reti būs mākslas parādība, bet tas nenozīmē, ka šī vide jāuzskata par bezcerīgu, drīzāk otrādi – tas ir milzīgs Rīgas pilsētvides un pozitīvu sociālo izmaiņu potenciāls. Labi, ka mūsdienās labiekārtojums ir kļuvis par neatņemamu jebkura pilsētvides būvprojekta sastāvdaļu.
– Ceļojot pa pasauli, esmu ievērojis šādu likumsakarību – jo valstī ir vairāk defektīvi vides elementi – nodrupuši māju stūri, bedraini ceļi, grambainas ietves, jo zemāks dzīves līmenis. Rīgā, īpaši mikrorajonos, vide ir ļoti nolaista. Vai, šādā vidē dzīvojot, varam cerēt uz Nacionālajā attīstības plānā ierakstīto ekonomisko izrāvienu? Varbūt vajadzētu sākt ar visu ietvju apmaļu savešanu kārtībā?
– Jo lielāka starpība starp varas mītni un tautas mītni, jo vara ir nestabilāka. Grandiozas jaunbūves, spožu vēsturisku ēku atjaunošana, kas izmaksā desmitiem miljonu, no vienas puses, un hroniskas aizmirstības ēna iekškvartālos (arī tajās pašās Āgenskalna priedēs), no otras, nav normāla parādība. Tā nav sociāli atbildīgas varas pazīme. Valsts politika, Eiropas fondu līdzekļus sadalot galvenokārt megaobjektos, lielā mērā deva iespēju labi dzīvot lielajiem būvuzņēmumiem, bet mazos būvniekus, amatniekus izspieda emigrācijā.
– Iekšpagalmu sakārtošana jau ir pašreizējās Rīgas domes jaunākais lozungs.
– Ja tas nenotiek uz citu rēķina un tam nav citu mērķu...bet galu galā – kāda tam nozīme. Cilvēkiem ir pilnīgi nospļauties, kādi tur ir mērķi. Ja viņam sakārtos mājas priekšu, kur varēs normāli nolikt mašīnu un bērnu bez bažām izlaist pagalmā, kur būs zaļš un tīrs, tad viņš pateiks – jā, atbalstām. Un viņam būs taisnība. No šī viedokļa, ja Rīgas dome tā domā darīt, tad tas ir tālredzīgi. Viņi domā tā līdzīgi tam, kā domā cilvēki savās ikdienas gaitās. Tā, kā tam ir arī jābūt. Un, protams, vēlētām personām ir jādomā par savu elektorātu ne tikai pirms vēlēšanām. Rīgas mikrorajonu vides komforta labiekārtošana ir arī viens no aizceļojušo atgriešanās veicināšanas faktoriem.
– Jūs esat viens no aktīvākajiem unikālā Rīgas silueta popularizētājiem. Kāpēc, jūsuprāt, tas ir tik vērtīgs un nozīmīgs?
– Rīgas siluetu kā kaut ko savu, ļoti personīgu un tuvu es aptvēru tad, kad atbraucu atvaļinājumā no dienesta Padomju armijā. Ieraugot Vecrīgas siluetu pa vilciena Maskava – Rīga logu, es dziļi sajutu, ka atkal esmu mājās. Kopš tā laika pietiek kaut uz sekundes tūkstošdaļu man to ieraudzīt, lai atpazītu un sajustu mājas. Tas ir kā svītrkods, kuru ar lāzeru nolasa. Internetā vēsturisko pilsētu panorāmu vidū Rīgas panorāma ir viena no pasaulē populārākajām. Lielākoties meklētājā parādās plakanā panorāma no Daugavas pretējā krasta tieši pretī Vecrīgai, pagaidām vēl nedaudzi atrod īsteno pērli – skatu no Balasta dambja pie ģipša fabrikas. Lielu postu Vecrīgas panorāmai ir nodarījis Vanšu tilts, kurš ir mainījis mērogus, pacēlies virs Vecrīgas un nospiedis patiltes ēnā Rīgas pili. Ja Vanšu tilts būtu uzbūvēts tur, kur tam būtu jābūt, tas ir, Hanzas ielas galā, tad transporta situācija pilsētas centrā būtu daudz labāka. Kādreiz Rīgas panorāma beidzās ar Citadeli un Pētera – Pāvila baznīcu. Tagad šī proporciju kompozīcija ir mainīta, turklāt uz sliktāko pusi. Tomēr joprojām Rīgas siluets ir nesalīdzināmi populārāks par Viļņas, Tallinas, Helsinku vai Stokholmas siluetiem.
Vecrīgas panorāma kopš 19. gadsimta izmantota kā Rīgas preču un atpazīšanas zīme uz dažādām etiķetēm, medaļām, pastmarkām un līdzīgām lietām. Arī NATO samita zīmi, kurā ietverts Rīgas siluets, izvēlējās NATO ģenerālsekretārs. Rīgas siluets ir milzu vērtība, jo vairākums viduslaiku pilsētu ar kādreiz izteiktām vertikālām, garīgām dominantēm tagad tādā veidolā vairs nav saglabājušās. Pati pilsēta ir, bet to ainavu vairs nav, jo vietas, no kurām šī panorāma bija vērojama, ir aizbūvētas. Rīgu no līdzīga likteņa pasargāja Daugava, kanālmalas parki un zināmā mērā arī padomju laiki, kuros augstbūves nebija pārāk populāras.
– Pēdējos divdesmit gadus Rīgā visvairāk tiek būvēti tirdzniecības centri ar pavisam citu augstuma proporciju. Tie ir piezemēti un uz debesīm netiecas. Kā šī jaunā lielveikalu arhitektūras kultūra samērojas ar agrāko vertikālo un garīgo dominanci?
– Saules akmens nerastos tajā vietā, ja tur nebūtu tāda skata uz Vecrīgu. Negodīgā veidā attīstītāji pielīda pavisam tuvu pie Vecrīgas, lai varētu no savas vannas istabas baudīt skatu uz Vecrīgu. Tieši Vecrīga ir tas pievilkšanas punkts, kāpēc Ķīpsalas dienvidu gals ir tik ļoti iekārots. Ja runājam par mērogiem, tad Rīgā būvēt augstbūves nav jēgas, jo mums ir daudz brīvas vietas. Rīga ir rūkoša pilsēta. Būvēt augstbūves? Kāpēc? Mums vietas pietiek vairāk nekā saprašanas. Savukārt, ja tā ir nodeva izpratnei par to, kas ir mūsdienu pilsēta, un iedoma, ka bez augstbūvēm tā ir provinciāla pilsēta, tad tas ir pilnīgs absurds.
– Arhitektūra ir zināma konservatīvo vērtību nesēja, jo mājas nevar kā kleitas mainīt. Man ir pazīstams kāds ultraliberālis, kurš uzskata, ka viss Rīgas centrs būtu jānojauc un tā vietā jāuzbūvē moderna pilsēta stiklā un tēraudā. Nav ko ar vecām būdām ķēpāties, viņš sludina. Ko jūs varat iebilst pret šādiem uzskatiem?
– Arī dzīvot var ļoti dažādi, bet, ja mēs runājam par šāda veida arhitektūras nomaiņu, tad tā pat nav liberāla. Tā nav evolucionāra. Tas ir terors. Ja cilvēks saka, ka tā vajag darīt, tad viņš nerēķinās, ka viedokļu ir ārkārtīgi daudz un dažādi. Daudzi cilvēki ir konservatīvi, sentimentāli, un viņiem ir ļoti svarīgi justies savās mājās, savā pilsētā, savā dzimtenē atbilstoši tām zīmēm, kuras norāda uz to, ka viņš tur nav kopš vakardienas. Norāda uz to, ka šī zeme, šī valsts, šī tauta šeit ir ļoti sena. Ja mums nebūtu šo pazīmju 1918. gadā, tad šīs valsts vienkārši nebūtu. Tie, kas sevi dēvē par šādiem liberāļiem, piedāvā iznīcināt visu, ko viņi nesaprot. Viņi grib atņemt pārējiem to, ko mēs saprotam kā vērtības, kā dzīves nepieciešamību, bet kas ir ārpus viņu saprašanas. Viņi piedāvā tā vietā būvēt kaut ko citu, bet nav nekādas garantijas, ka tas būs kas labāks. Vēsturiskā pilsētvide, kura veidojusies pakāpeniski, veidojas cēloņsakarīgā harmonijā un cikliskā mijiedarbībā. Skandināvijā jau septiņdesmitajos gados saprata, ka tradicionālās mazstāvu apbūves iznīcināšana apdraud viņu nacionālo identitāti, un jau pirms 30–35 gadiem pārtrauca šāda veida pašiznīcināšanos. Mēs vēl domājam – vai tas ir pareizi. Skandināvu nacionālā identitāte ir krietni spēcīgāka.
– Vai centieni par katru cenu saglabāt veco arhitektūru nonoved līdz otrai galējībai, kad Maskavas priekšpilsētā vairs nevar nojaukt koka apbūves graustus. Var teikt, ka vecā dzelzceļa stacijas ēka bija neaizskarams 50. gadu arhitektūras piemineklis, bet vai tādā veidolā, kādā tā bija, tā varēja palikt?
– Tur saduras vairāki pilsētplānošanas komponenti. Arhitektūras, kultūrvides mantojuma un funkcionālais komponents. Runājot par dzelzceļa staciju, jāņem vērā arī transporta komponents. Visā pasaulē staciju ēkas, kas parādījās 19. gadsimta otrajā pusē, bija lepnas pilis, kas bija tā laika sabiedriskās pašapziņas tempļi, jo dzelzceļa transports bija milzīgs sabiedrības evolūcijas sasniegums. Pirmo reizi cilvēces vēsturē cilvēki varēja masveidā ātri pārvietoties, ceļot. Šī attieksme pret staciju kā pret templi bija ļoti ilga – vairāk nekā gadsimtu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, cilvēku mobilitātei pieaugot, staciju semantiskā jēga mainījās. Tagad jautājums ir – cik lielā mērā šo vēsturisko telpas elementu izjūtu saglabāšana ir sabiedrībai svarīga. Tas ir vispārīgs jautājums – cik lielā mērā nācijai vai kultūrai ir svarīgi saglabāt iespējas adaptēt iepriekšējo paaudžu pieredzes elementus. Stacija savā ziņā ir kā tāds monumentāls brīvdabas muzeja eksponāts – sava laikmeta simbols. Padomju gados celtās Rīgas dzelzceļa stacijas arhitektūra nekādā ziņā nebija slikta. Tā bija laba sava laika arhitektūra un pilsētvides telpa. Tik drastiska Stacijas laukuma pārbūve, kādā tā tika īstenota, nav gājusi labumā. Laukums ir mainījis identitāti. Tam ir mainīta funkcionalitāte. Stacijas funkcija vairs nav primāra, bet pārliecinošas dominējošās funkcijas nav. Pamēģiniet tur atrast stacijas kases, ja katru dienu neejat biļetes pirkt. Tur ir notikusi funcionālo dominanšu nobīde, un es šo projektu neuzskatu par labu. Staciju vajadzēja transformēt, bet vai tā bija jāpārtaisa par pilnīgi ko citu? Tagad tas ir lielveikalu bloks, kurā stacija pilda sekundāro funkciju lomu.
– Ja pilsēta nemainās līdzi laikam, vai tā neatpaliek attīstībā? Romā neredzam komerciālās dominantes, un tā vairs nav nekāda lielpilsēta. Frankfurte ar savām komerciālajām augstceltnēm gandrīz vai atņēma Londonas Sitijai Eiropas finanšu centra statusu, līdz Londona pirms trīsdesmit gadiem uzsāka «modernizēt» savu Sitijas apbūvi. Vai komerciālās vērtības neizrādās dzīvotspējīgākas par konservatīvajām?
– Arhitektūra ir tikai sekas. Lai rastos noteiktas nobīdes arhitektūras vidē, ir jābūt ļoti nopietniem resursiem. Rīgas gadījumā nekādi globālas nozīmes resursi neieplūst. Mēs varētu pretendēt uz kaut kādu politisko bloku pierobežas loģistikas, tranzīta centru. Frankfurtes, Londonas, Berlīnes mērogus mēs šeit laikam nesagaidīsim. Ne jau mēs paši noteiksim, kam te būs būt. Zemnieku subsīdijas, gāzes terminālis, naftas vadi, enerģētika – cik daudz tur tās neatkarības...
Ja sabiedrība ir iejūtīga un toleranta, tad tā ilgi diskutē par savām vērtībām. Mums jau bija ieplānota sava Sitija Ķīpsalas dienvidu galā. Bet visi tie daudzie debesskrāpji nobeidzās, tiklīdz atnāca krīze un visu nolika savās vietās. Paskatīsimies, kā klāsies tiem dvīņu torņiem. Preses nama ēka stāv tukša. Daudzas Biroju ēkas Rīgā stāv tukšas. Arī Berlīnē biroja ēkas ir tukšas. Kas attiecas uz Frankfurti, tā ir ar milzu potenciālu apveltītās vācu nācijas finanšu metropole.
– Kā šajā garīgo, komerciālo, vertikālo, piezemētāko dominanšu vispārīgajā bildē iekļaujās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka un tās siluets?
– Es par šo ēku sev par kreņķiem nekad neesmu nonācis lielā sajūsmā. Manuprāt, tā ir nedaudz par tuvu Daugavai, masīvi konkurē ar Vecrīgas silueta smalkumu, tāpat kā Saules akmens nolikta pašā Daugavas malā ar garo fasādi, lai varētu vislabāk baudīt Vecrīgu no augšas. Silueta ideja pirmsākumos man likās simpātiska, bet tas arī ir viss, ko es gribētu teikt, jo, ja jūs man sāksiet prasīt tālāk, tad kāds sāks domāt, ka esmu nelojāls.
– Vai nevarētu būt tā, ka pēc kāda laika šī ēka ieguļas ainavā un kļūst par neatņemamu kopējās Rīgas kreisā krasta panorāmas elementu līdzīgi kā Eifeļa tornis Parīzē, kuru parīzieši arī sākumā nepieņēma?
– Ir viena lieta. Ir kāda problēma, kurai nespēju rast skaidrojumu. Pret to siluetu, ja to vērtē atrauti no vietas, kāds bija sākumā, man nebija lielu iebildumu, jo tā bija tīra forma ar saprotamu semantiku. Tas bija spēcīgs tēls. Tas, ar ko šis tēls ir apaudzis un kādā veidā ir notikusi šī detalizācija, ka no katras puses ēka ir citāda, man nav īsti saprotams. Šo ārkārtīgi skaidro, caurredzamo un saprotamo tēlu – Gaismas pili vai Stikla kalnu sajust nav tik viegli. Tam būtu jāmirdz un jābūt šķautņainam. Kā kristālam. Kaut kam dzidram...Nejūtu. Varbūt tās ir tikai manas subjektīvās uztveres problēmas.
– Ir dzirdēti izteikumi, ka Nacionālā bibliotēka ir uzbūvēta lielveikalu arhitektūras stilistikā.
– Tas, kas mani šokē un ko es nekādi nespēju saprast, ir šīs ēkas virsotne. Sākotnēji skaidrā līniju dinamika veidoja kustību, jaunu vertikāli, kas arī visspēcīgāk izteica ieceres atmodas laiku ideālistisko garīgumu. Nu šī ideālā virsotne un dominante ir sadalīta, sašķēlusies. Laikam tas nav domāts ar simbolisku nozīmi. Bet iesākumā tomēr bija simboli. Sākuma metos simboliem bija liela nozīme, un esmu stipri drošs, ka tāda trejdalīta dominante, kādu redzam šodien, diez vai tiktu saprasta.
