Nolūkā pārdalīt zivju resursus un Latvijas ūdeņus sev par labu makšķernieku organizācijas turpina uzbrukumus Zvejniecības likumam – pašlaik tas ir atvērts Saeimā grozījumu izdarīšanai, un uz otro lasījumu iesniegts priekšlikums pilnībā aizliegt tā saukto pašpatēriņa zveju iekšzemes ūdeņos.
Tas nozīmē, ka laucinieks vairs nedrīkstēs ielikt tīklu savam īpašumam piegulošos vai pat īpašumā esošos ūdeņos. Savukārt komerciālajai zvejai tiek ierosināts totāls aizliegums brīvdienās un svētku dienās visos publiskajos ūdeņos – tātad arī jūras piekrastē.
Vācieties, nāk makšķernieki
Kā norāda ūdens resursu nozarē kompetents Neatkarīgās avots, priekšlikumu morāle ir: vācieties visi pārējie projām! Un tas jau apdraud ne tikai pašu zvejas rūpalu, bet arī visu to Latvijas iedzīvotāju intereses, kas neprot vai negrib nodarboties ar makšķerēšanu, bet vēlas uzturā lietot zivis. Tādu ir apmēram divi miljoni, savukārt makšķernieku skaits Latvijā tiek lēsts – apmēram 100 tūkstoši. Šajā cīņā par zivju resursu pārdali patērētāja interešu aspekts ir ļoti būtisks, jo ikkatrs jauns aizliegums vai ierobežojums, ko, savtīgu nolūku vadīti, zvejai izcīna makšķernieki, ir pamats zivju sadārdzinājumam tirgū.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka makšķerniekiem Saeimā ir ļoti spēcīgs lobijs, jo daudzi deputāti ir kaislīgi makšķernieki, un arī viņus kaitina, ka savos lomos jādalās ar pārējo sabiedrību. Skandalozos priekšlikumus iesniedzis Saeimas Vides apakškomisijas priekšsēdētājs Dzintars Kudums, viņš pats atbildīgs par likumprojekta tālāku virzību uz Tautsaimniecības komisiju. Pats arī ir makšķernieks un uzskata, ka zvejas dēļ Latvijas ūdeņos ir par maz zivju: «Varbūt es īstās vietas Latvijā nezinu, kur var no sirds izmakšķerēties, bet, ja gribi braukt uz copi, jābrauc uz ārzemēm.» Tas tiesa, ka makšķere, ko agrāk sauca par badapātagu, jau sen ir pārticības simbols, un makšķernieki ne jau tikai krastā sēž, bet arī braukā pa ezeriem ar dārgiem kuteriem, un tad ūdenī ielikts tīkls patiešām ir traucēklis.
Makšķernieki manipulē ar viedokli, ka zivju resursi ir apdraudēti un ar tīkliem no ūdeņiem tiek izkāsts pēdējais sudrabs. Taču tas, ka Dz. Kudums vai kādi citi makšķernieki nemāk noķert zivi vai nemāk to izdarīt tik ātri un tādā kvantumā, kā iegribas, nekādi nenorāda uz resursu izsīkumu. Arī bieži piesauktais nozvejas apjomu kritums (uz ko norāda arī Dz. Kudums) nav objektīvs rādītājs.
Zivju resursi ir drošībā
Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmatas dati liecina, ka līņi un zandarti iekšējos ūdeņos pašlaik tiek zvejoti lielākā daudzumā nekā 70. un 80. gados. Patiešām strauju kritumu kopš 2005. gada piedzīvojusi vadu zveja, taču ne tādēļ, ka plauži un raudas būtu iznīkuši. Vienkārši vadu zveja tika aizliegta. Par ūdens resursu izpēti atbildīgais valsts institūts BIOR sarunās ar Eiropas Komisiju ir norādījis, ka Latvijas zivju resursi nav apdraudēti, un to apstiprina arī Zemkopības ministrija – zivis ūdeņos ir. Savukārt tam, ka šķietami krītas makšķernieku lomi, meklējami citi izskaidrojumi – arī fakts, ka, arvien ierobežojot zvejniecību, plēsīgajām zivīm, kas ir galvenais makšķernieku interešu objekts, ir krietni lielāka barības izvēle un tās neinteresē pat superdārgi vizuļi. Ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš stāsta, ka neviena zivju suga nav uz iznīkšanas robežas, bet jo īpaši karpveidīgās zivis Latvijas ūdeņos varētu un vajadzētu zvejot vairāk.
Ar deputāta Dzintara Kuduma starpniecību likumprojektā iesniegtos grozījumus Zemkopības ministrija kategoriski noraida. Zivsaimniecības departaments savos komentāros norāda, ka pašpatēriņa zvejas aizliegums radītu negatīvu iespaidu no sociālekonomiskās situācijas viedokļa. Pirmkārt, iegūtās zivis ir svarīga daļa no pārtikas groza vismaz 1000 ģimenēm, kas izņēmušas šīs zvejas atļaujas. Otrkārt, aizliegums attiektos arī uz 152 privātajiem ezeriem un būtu pretrunā Civillikumā formulētajām īpašnieku zvejas tiesībām. Treškārt, ir pilnīgi skaidrs, ka vairākums pašpatēriņa zvejnieku nepārkvalificēsies par profesionāliem komerczvejniekiem, kā to piedāvā makšķernieki, un tas savukārt būs stimuls maluzvejniecībai.
Makšķerniekiem partizānu politika
Arī komerciālās zvejas aizliegumu brīvdienās ministrija neatbalsta, jo tas nozīmētu, ka papildus sezonālajiem liegumiem zvejnieki zaudētu vēl 50 dienu gadā – jūras piekrastē, ezeros, upēs. Problēmas būtu arī specializētajā zušu un nēģu zvejā, jo nāktos regulāri celt ārā no ūdens zvejas rīkus. Ministrijas Zivsaimniecības departaments komentārā Saeimai skaidro: «Tas būtu nepamatots un nesamērīgs ierobežojums komercdarbības veikšanai zvejniecībā, ņemot vērā, ka lielākajos publiskajos ezeros (26 ezeros) un visās publiskajās upēs, izņemot Daugavu un Buļļupi, zveja saskaņā ar likumu jau ir aizliegta.»
Latvijas Makšķernieku asociācija uzmanīgi seko likumprojekta izstrādes gaitai, ir klāt komisijas sēdēs, taču organizācijas līderis Alvis Birkovs no jebkādiem komentāriem atsakās, «kamēr viss ir procesā». Viņš nomet klausuli, un arī šāda rīcība ir simptomātiska. Atšķirībā no makšķerniekiem un profesionāliem zvejniekiem pašpatēriņa zvejniekiem nav savas organizācijas, kas aizstāvētu viņu kopīgās intereses. Tātad, ja makšķerniekiem izdosies ar likuma starpniecību paņemt visas zivis sev, pašpatēriņa zvejnieki to uzzinās post factum – vien tad, kad viņus pie ūdenstilpes zivju inspektors apsūdzēs malu zvejniecībā un pieprasīs maksāt grandiozus sodus. Tikai par to, ka cilvēks savai ģimenei aizgājis sarūpēt ierasto maltīti.
Kurzemes piekrastē jau paaudzēs savam galdam zvejo Feldmaņu ģimene. Kārlis ikdienā strādā uz loča kutera Ventspils ostā, taču brīvdienās bieži vien aizbrauc pie tēva uz Kolku ielikt tīklu: «Makšķernieki reizēm pa simts butēm ved mājās, spaiņiem! Man tīklā tik daudz ne tuvu nesalien.» Un vienīgā starpība, ka makšķerniekam ir laiks stundām sēdēt pie ūdens, liekot lietā īpašas iemaņas un dārgu ekipējumu, bet tīkls ir lēts un klātbūtni neprasa. Kamēr tīkls pats zvejo, tā īpašnieks var strādāt, audzināt bērnus, skaldīt malku utt.
Izklaide pret nozari
Pagaidām gan aizliegumu mēģina noteikt tikai pašpatēriņa zvejai iekšzemē, taču drīz var pienākt kārta arī piekrastei – kā jau pašlaik notiek ar komerczveju. Neatkarīgās avots ūdens resursu nozarē norāda, ka spiediens uz zvejniecības iznīdēšanu ir sistemātisks un ļoti mērķtiecīgs. Pēdējos gados arvien spēcīgāks. Un likumdevējs pakļaujas šim spiedienam, aizmirstot, ka zvejniecība ir tautsaimniecības nozare, bet makšķerēšana tikai izklaide.
Bieži vien lietā tiek liktas politiskas viltības. Arī tagadējā likumprojektā formāli nekas netiek aizliegts – tikai termins pašpatēriņa zveja noformulēts kā «darbība nolūkā iegūt zivis jūras piekrastes ūdeņos». Iekšzemes ūdeņi un daudzie Latgales ezeri vienkārši pazuduši. Formālais šā priekšlikuma pamatojums ir nepieciešamība veicināt ūdeņu izmantošanu atpūtai un tūrismam. Resursu pārdale izklausās patiesāk, taču daudz vulgārāk.