Vīru kopa "Vilki": Viņi nekaroja, lai mēs dzīvotu ar nodurtu galvu
 
©F64 Photo Agency

Lāčplēša dienas priekšvakarā Neatkarīgā sarunājas ar vīru kopas Vilki dalībniekiem Andri BALCERU un Gundaru KALNIŅU par vīriem un tēvu zemi.

– Piektajā novembrī Vilkiem apritēja divdesmit gadi. Kā Vilki auguši?

Gundars Kalniņš: – Lietuvieši mums uzdāvināja zobenu. Par to, ka esam šo kustību aizsākuši Lietuvā. Raidījumu, kurā deviņdesmito gadu vidū filmējās Vilki, parādīja arī Lietuvā. Un līdz ar to radusies apjēga, ka šīs vīru lietas, senā folklora ir jākopj… Mums tas bija liels gods un liels pārsteigums.

Andris Balcers: – Esam iesējuši nezāli. Labā nozīmē. Pretinieks ir mēģinājis to iznīcināt, bet mēs esam cēluši latviešu vīriešu pašapziņu. Tas ir galvenais, ko esam devuši. Skolās, tiekoties ar jauniešiem, jebkurā vietā esam cēluši pašapziņu. Esam vēstījuši, ka latviešu vīrieši – tie ir veči ar kvalitātes zīmi. Pārējais ir nianses.

G.K.: – Vienā skolā skolotāja jautāja – kāpēc jūs tādi pieauguši, normāli vīrieši braucat bērniem dziedāt? Mums tā ir sirds lieta. Mēs gribam, lai latviešu bērni to redz. Mēs gan dziedam, gan stāstām, gan rādām… Strādājam kā vēstures skolotāji. Un puikas uz ekrāna redz gandrīz tādus pašus puikas kā viņi. Kas tad cits to parādīs, ja ne mēs? Nav neviena cita. Ir, kas izmanto karavīru folkloru, bet viņi neparāda strēlnieku tēmu, partizānu tēmu…

– Kādu laiku pazīstu Andri un domāju, ka viņš bez pārliecības, tik lai dabūtu uzstāties, nedziedās …

A.B.: – Precīzi. Strēlnieku, leģionāru, nacionālo partizānu dziesmas mēs pārsvarā esam ieguvuši no pašiem karavīriem. Un veči tās nedziedāja uz skatuves. Dziedāja bunkurā, lazaretē… Dziedāja sev. Dūšas uzturēšanai. Mēs šīs dziesmas pārmantojām no viņiem līdz ar izpildījuma manieri. Mēs tās dziedam tālāk, lai pateiktu to, kāpēc viņi gāja karot, par ko sitās, kāpēc viņi dziedāja un kā dziedāja… Skatuve – tā ir tikai vieta, no kuras iespējams šīs dziesmas sniegt tālāk. Nav nācis prātā turēt šo dziedāšanu par pašmērķi, darbību sevis izrādīšanai. Balsis mums – kāda nu kuram. Man – tā kā aizsista. Bet – mēs gribam dot ideju. Tas ir mūsu pamatmotīvs. Streļķiem un leģionāriem savulaik bija kvarteti, bija kori… Bet – veči dziedāja arī frontē, ierakumos… Mūsu repertuārs ir dziesmas, ko dziedāja frontē.

G. K.: – Būtiski arī tas, ka vīri, kuri dziesmas radīja, nezināja, vai rīt vēl būs dzīvi… Tā ka – viņi izlika šajās dziesmās visu sirdi un dvēseli. To var just. Pēc pasūtījuma tādas grūti uztaisīt. Tāpēc šīm dziesmām ir pilnīgi cits smeķis. Mūsu pluss ir tas, ka esam šos vīrus noķēruši un dabūjuši dziesmas. Tāpēc varam tās sniegt tālāk.

Mums neviens neiestāstīs, ka leģionāri bija diezin kādi. Mēs zinām, kādi viņi bija. Mēs to jūtam, kad vīri paši stāsta, kā ir bijis, kas ir bijis, ko viņi jutuši. Mēs zinām, ko juta nacionālie partizāni, kas nerima cīnīties vēl desmit gadus pēc kara. Andris zina, kādi bija strēlnieki. Viņš ir ar tiem ticies. Tāpēc, ja kāds mēģina nomelnot leģionārus, strēlniekus vai partizānus, mēs ar dziesmu varam pateikt pretī, ka tā nav taisnība, ka tie ir meli.

A.B.: – Savulaik mēs sākām filmēt leģionārus ar Uģi Dravu. Viņš aizgāja dzīvot laukos. Stafeti pārņēma Gundars. Mēs dabūjām kameru, filmējām, arhivējām. Lai arī neesam ne dziedātāji, ne mākslinieki, ne kinorežisori… Mēs arhivējam. Atstājam vēsturei. Kā Gundars precīzi teica – mutvārdu patiesību bez kāda pastarpinājuma vai izskaistinājuma.

– Jūsu dziesmas pamatā ir dziesmas ar mugurkaulu. Dziesmas, ko sašļukušam, bez stājas grūti dziedāt. Vīru dziesmas. Dziesmas par vīru pienākumu. Kas ir vīru pienākums šodien?

G.K.: – Mums ir laime, ka vēl runājam latviski. Vīru pienākums ir latvietību turpināt, audzināt bērnos. Saimnieciskās lietas, kas vīram darāmas, ir katram skaidras, un tās nav te svarīgākās. Turpināt latvietību – tas ir pats būtiskākais.

A.B.: – Vīrietība, vīrišķība… Es jau daudzus gadus strādāju skolā. Kā smejos – par vīrieti. Pasniedzu kokapstrādi… Bet galvenokārt – par vīrieti. Nav noslēpums, cik daudz ir nepilnu ģimeņu. Tēvu nav. Un es jūtu, ka zēni, kas pieraduši pie mātes auklēšanas, tiecas kaut sīkumos saņemt kādu vīrieša attieksmi. Pat ja es kaut ko skarbāku pasaku, viņi nesabīstas. Vēl mums ir no saplākšņa taisīta karte. Un šad tad, kad tuvojas valsts svētki vai kādas kaujas gadadiena, es viņiem par to īsi pastāstu. Vai arī dažbrīd atbilstošā situācijā cenšos pateikt garāmejošas frāzes, kādam vecim, manuprāt, jābūt. Es nezinu, vai ieklausās visi vai ne, bet gan jau kāda nezāle aiziet…

Vīrietis no nevīrieša (es nerunāju par sievietēm, bet par vīrieti un nevīrieti) atšķiras ar to… Bija tāds teiciens: vīrs un vārds! Tas vairs nav modē. Bet agrākos laikos līgumus nerakstīja. Veči paspieda viens otram roku, un tas bija kā akmenī iecirsts. Pat ne tik sen. Pirmskara Latvijā vīri paspieda viens otram roku un ieskatījās acīs. Tas bija līgums. Viņu mantiskās lietas bija nokārtotas. To es mēģinu puišiem ieaudzināt.

– Pirms kāda laika dzirdēju kabeļkanālā runājam divus pasaulē zināmus etnogrāfus. Viens zīmēja apmēram tādu bildi – sievietes ir tautas zelts un dzīvība, bet vīrieši – žogs, kam zelts jāsargā. Bet, ja žogs sāk ļodzīties un pūt, tad zelts degradē pat straujāk par žogu. Cik stiprs ir mūsu žogs?

G.K.: – Mūsu tautai ir smagi gājis. Kari visu laiku nākuši pāri. Daudzi vīrieši ir izkauti. Viņu paliek mazāk un mazāk. Diezgan daudz tādu, kas domā – labāk palikšu mājās, lai pārējie pakaro. Cerams, ka arī viņi tur to žogu, bet paļauties uz viņiem ir pagrūti.

A.B.: – Ko lai saka? Mēs braucām karavīrus filmēt. Pirmkārt, brīvprātīgos. Jo mums bija svarīga motivācija. Bet tikai brīvs vīrs spēj skaidri motivēt savu izvēli – kā dēļ viņš gatavs riskēt ar augstāko, kas cilvēkam ir – ar dzīvību. «Cīņā krist ir brīvu vīru daļa.» (Čaks.)

Pats es, cik varu, mēģinu ievērot un puišiem saku: vīrietis bieži vien dara to, ko viņam nepatīk darīt. Bet viņš pārkāpj sev pāri un dara. Kaut vai sargā to žogu. Varbūt tas ir bīstami, neērti, grūti… Bet, ja viņš to dara, tad viņš ir vecis. Taču, ja viņš meklē sev aizmugurē šķirbas, kur nolīst, tad kaut kas īsti nav kārtībā. Turklāt ir svarīgi, ka tu to apņemies klusībā pie sevis. Neredzot citiem. Bez cerībām uz novērtējumu un publicitāti. Tas ir grūti.

– Margarēta Tečere par jums teica: gailis labi dzied, bet olas tomēr dēj vista. Kas ir vīrieša tiesa šajā ziņā?

A.B.: – Es tomēr esmu vecmodīgs. Un mans uzstādījums ir tāds – es cienu vīriešus, es cienu sievietes, bet Dievs pat fizioloģiski ir katram devis savu pienākumu. Vīrieša tiesa ir – būt netīro, grūto darbu darītājam. Ja viņš ir vīrietis, viņam jāpasargā sieviete no grūtiem darbiem. Runa nav tikai par sadzīvi, bet arī par pienākumu uzņemšanos, atbildību… Tas raksturo veci.

G.K.: – Es reizēm pie sevis pasmejos, ka nav tas īstais vīru laiks. Nav karu. Protams, karš nav nekas patīkams, bet tad, kad ir karš, vīri parāda savu īsto dabu. Kad kara nav, kad miers, tad ir visādi varianti to slēpt. Mēs ar savām dziesmām mēģinām parādīt, ka mums, tāpat kā vīriem, kas kādreiz karoja, ir svarīgi nepazaudēt ideju. Tu nedrīksti nodot savu tēvu zemi! Tu nedrīksti palikt ārzemēs un nodot tēvzemi. Tēvi par to ir karojuši. Es saprotu, ka ekonomiskie pasākumi ļoti iespaido situāciju. Bet tomēr, bērniem ir jāieaudzina – tēvzemi nodot nedrīkst!

– Man atkal šodien rodas iespaids, ka karš latviešu vīriešiem nereti šķistu vieglākais variants. Liekas – latviešu puiši arī tagad būtu drosmīgi kaujā iet vai pa purnu sadot. Taču ir pagļēvi ģimeni noturēt vai savu vidi diendienā sakopt.

G.K.: – Mūsdienu vīrietis varētu būt nedaudz apjucis. No tā, kas notiek apkārt. Kas nu būs, ko nu darīt…

A.B.: – Mēs esam sīksti, bet mēs neesam miljardu tauta. Mūsu genofonds ir bezmaz nepārtraukti čakarēts dažādos vēstures pavērsienos. Pārmēru daudz virsotņu ir aizgājis bojā. Labākos cirta nost. Mātes nevar piedzemdēt tik daudz varoņu. Ir jāpaiet laikam. Pašlaik tiešām jāsaka, ka vidējais latviešu vīrietis gan varbūt mēģina tikt par varoni, bet tajā pašā ir starp tiem, kas izkārtoja UK (neaizvietojamā) kartes Otrajā pasaules karā. Mēģina izdzīvot, sadzīvot. Tas arī laikam ir vajadzīgs. Ja mēs visi būtu karavīri, vadoņi, tad – galvas nost! Un tautas nav. Diemžēl jāpaiet laikam, lai varoņi atkal uznāktu augšā. Vīru maz. Bet – es esmu optimists.

– Vai politiķi saprot to, ko jūs sakāt?

A.B.: – Viņi saprot. Bet tur itin bieži sākas putra, kurā ideja pazūd. Diemžēl pašreiz dominē gļēvuma dimensija. Arī politikā. Veči ir izļurkāti.

– Tomēr es neredzu sevišķus šķēršļus, kas divdesmit gados traucēja darīt tautas pašapziņai daudz laba.

A.B.: – Viens dara, cits pretdara. Acīmredzot mūsu gļēvie darītāji ir vājāki savā darīšanā nekā tie, kuri rīkojas, lai pašapziņas nebūtu.

G.K.: – Manuprāt, nenormāli ir, ka tad, kad kāds paceļ galvu un saka – latviešiem, lai būtu labāk, jādara tas un tas, citi, apmaksātie latvieši to pirmo pūles sabojā. Lai arī tiem pārējiem būtu jāpalīdz vīram, kurš izteicis labo domu, nevis jāgremdē viņš. Manuprāt, ir nenormāli arī tas, ka jauniešiem darba meklējumos ir jāzina krievu valoda. Tā ir nepieļaujama situācija, ja nevar strādāt, nezinot krievu valodu.

– Kāda šodien ir vārda «patriotisms» reālā vērtība?

A.B.: – Daudziem tas ir vērtē. Bet – daudziem ķeksītis. Arī tuvojoties svētkiem – ķeksītis. Tas ir arī modes vārdiņš, ar ko izdevīgi plātīties. Diemžēl tam apakšā ir konjunktūra. Jo augstāk varas gaiteņos, jo vairāk konjunktūra. Bet, kad mēs braucam pa Latvijas lauku skolām, tad tur patriotismu jūtam. Mēs jūtam un redzam atbalstu (plakātus, izritinātus karogus, līdzdziedāšanu...), kam skolotāji nav pirkstu pielikuši. Bet – laukus Rīgas kungi čakarē laukā. Tas ir bēdīgi.

G.K.: – Es piekrītu Andrim. Skolās mums ir sajūta, ka bērnus interesē tas, ko mēs darām. Var just, ka vēstures stundās viņi tādas lietas nav dabūjuši dzirdēt. Pārsvarā viņiem ir pasaules vēsture, bet Latvijas vēstures diezgan maz. Tad tas ir mūsu darbs. Visiem mums darbs. Arī skolotājiem. Izstāstīt tieši mūsu vēsturi. Parādīt mūsu vēstures varoņus.

– Bet pasakiet, kas ir tie paraugi, ar ko puikām samēroties šodienā?

A.B.: – Labs paraugs ir sports. Arī mūsdienu karavīri. Tikai – viņiem vajag vairāk publicitātes. Ar to, ko publicē Tēvijas Sargs, ir par maz. Bet – kāda tad ir žurnālistikas tendence? Meklēt sensācijas, meklēt to, kas ātrāk piesaista. Meklēt pozitīvo – tas nav tik interesanti. Bet – tas ir tikai žurnālistu profesionalitātes jautājums. Neprasme interesanti pasniegt pozitīvo. Kā cilvēki dzīvo, kādas ir jaunu čaļu motivācijas, kāpēc viņi iet dienēt… Ne jau visi brauc uz misijām lielā piķa dēļ…

Vajag vairāk darīt pozitīvo, dzīvot pozitīvi, celt, nevis graut. Jo graut – tas ir laika patēriņš. Es pozitīvo redzu jauniešos. Vecie buki – tie pamainīs karodziņus, kā jau ir mainījuši.

G.K.: – Galvenais – atrast to stīdziņu, ka tu esi lepns, būdams latvietis, ka tu māki latviešu valodu, ka tev bijuši senči, kas daudz pārdzīvojuši… Ar to var lepoties. Tas ir pozitīvi. Mana mamma izdarīja to, mans tēvs izdarīja to. Visi meklē kaut kur kaut kādas savas lietiņas un liek kopā. Kaut vai zīmē savu ciltskoku. Un raksta iekšā – tēvs izdarīja to, vecaistēvs to… To visu kā mozaīku saliec kopā un ieraugi, ka tu tomēr dzīvo vienā foršā vietā. Pozitīvo var atrast.

– Kādi, jūsuprāt, patlaban ir galvenie Latvijas nākotnes riski?

A.B.: – Ja mēs saucamies Latvijas valsts ar tautu – latvieši, tad risks ir tāds, ka vienā brīdī būs tikai nosaukums, bet nebūs vairs ne Latvijas, ne latviešu kā tādu. Kaut kāda tauta būs, bet tai būs vienalga, kā viņu sauc un kādā valodā tā runā. Tās ļaudīm būs labi dzīvot šodien te, rīt Īrijā, parīt Jaunzēlandē… Vienalga kur. Senčus viņi nezinās, vēsturi būs aizmirsuši. Mūsdienu mankurti. Nekas jauns nav jāizdomā. Tikai – mūsdienās mankurtizācija visā pasaulē notiek ļoti strauji. Ir valstis un valdības, kas to saprot un rīkojas, lai novērstu. Mums ir diezgan grūti. Te šis darbs vairāk ir pašdarbnieku rokās. Bet, ja esam nacionāla valsts, tas būtu jādara valstij. Tas ir galvenais risks.

– Kas ir tā cēlonis?

A.B.: – Mēs paši. Tu, es, Gundars… Jebkurš no mums. Jo mēs dzīvojam te šajā brīdī, šajā laikā, šajā telpā. Katrs no mums jebkurā savā jomā var kaut ko darīt. Kaut vai teikt puikam uz ielas: «Pacel papīru, ko nometi!» Jā, valdības atbildība ir lielāka. Bet jādara ir katram.

– Kā latvietim samēroties ar pasauli, ar to, ka ir siltākas zemes?

G.K.: – Ja būtu nāves briesmas, tad varētu braukt projām. Bet nāves briesmu nav. Nav tā, ka šeit nav iespēju darīt. Drīzāk no mūsu varturiem vajadzētu prasīt, lai viņi pabalsta cilvēkus, kas ir gatavi kaut ko darīt. Lai ļauj darboties, augt un plaukt, nevis represē, gremdē un bremzē tos.

A.B.: – Ļoti svarīgi ģimenē, sabiedrībā dot izpratni par to, kas ir vērtums. Ja cilvēks to saprot, viņš sapratīs arī to, kāpēc vērts te būt. Es arī nestaigāju pliks un gribu labi paēst. Bet man tas nav galvenais.

Sakārtot vērtības. Būt pašpietiekamam. Būt labā nozīmē sātīgam. Ja kāds ir nesātīgs, viņš grābs, lai kādā postenī arī būtu. Sētnieka vai prezidenta. Vienalga paķers kaut ko nepiesietu. Saprast vērtības, kas nosaka tavu dzīves ceļu. Tā ir pieauguša cilvēka dzīves filozofija. Kāpēc viņš dzīvo, ko grib dzīvē sasniegt, atstāt pēc sevis? Ja tas tiks sakārtots, cilvēki nebūs vairs haotiski, izļurkājušies vai, kā saka Gundars, apjukuši. Ne jau vīrieši vien. Cilvēki. Tāpēc jāstrādā uz sakārtošanu. Kaut kas tiek darīts, bet nejūt, ka tā būtu valsts politika. Laikam nav izpratnes vai nav vēlēšanās saprast, cik tas svarīgi. Tas ir bīstami. Lai gan izpratne par vērtumu būtu viens no pretriska ieročiem.

Ja vērtums būtu sakārtots, tad ļaudis te dzīvotu. Kāpēc man jādzīvo tēvzemē? Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka mani tēvi te dzīvojuši, mans vectēvs te dzīvojis… Caur bērniem tas jāsāk. Nevajag skaistus vārdus runāt: nāks svētki, pucēsim mūsu kritušo… Te viņi dzīvoja, te dzīvo paps, mamma, bērni dzīvo, sunīts, kaķīts, krūmi, kas apkārt, te jāapcērp… Tas viss ir mūsu. Dari, lai viss notiek.

G.K.: – Vīri karoja, lai mēs dzīvotu labi, lai mums būtu forši. Nevis lai mēs staigātu visu laiku ar nodurtu galvu. Andris parasti saka – karoja bezbēdīgi. Un tā arī bija. Jo karoja ar domu – lai viņu pēcnācēji dzīvotu labi.

– Parīt ir Lāčplēša diena. Jūs dziedāsiet. Kas jums sakāms šai dienai?

G.K.: – Atcerieties, ka 11. novembris – tā ir Uzvaras diena. Lielas uzvaras diena. Tā ir svinama diena.

A.B.: – Tagad ir miera laiki. Ir salīdzinoši labi. Ir informatīvais karš, bet fiziska kara nav. Mēs bijām jauni, jūs esat jauni… Cilvēki priecājas par dzīvi. Dažreiz – pār mēru. Arī mūsu tēviem un vectēviem bija savas izklaides, bet, kad bija tēvu zemei grūti laiki, puikām jāiet palīgā. Tas nav dzejolis, tas ir aicinājums. To puikas ir darījuši, un domāju, ka darīs arī turpmāk. Neatkarīgi no tā, ka tagad viņi krāso matus, ceļo kaut kur internetā vai brauc projām uz ārzemēm. Ja būs grūti laiki, viņi nāks atpakaļ un nāks palīgā. Jānāk. Tas ir mūsu pienākums. Tas ir veču pienākums.

Viņi nekaroja, lai mēs dzīvotu ar nodurtu galvu

Viktors AVOTIŅŠ

 

Lāčplēša dienas priekšvakarā Neatkarīgā sarunājas ar vīru kopas Vilki dalībniekiem Andri BALCERU un Gundaru KALNIŅU par vīriem un tēvu zemi.

 

– Piektajā novembrī Vilkiem apritēja divdesmit gadi. Kā Vilki auguši?

Gundars Kalniņš: – Lietuvieši mums uzdāvināja zobenu. Par to, ka esam šo kustību aizsākuši Lietuvā. Raidījumu, kurā deviņdesmito gadu vidū filmējās Vilki, parādīja arī Lietuvā. Un līdz ar to radusies apjēga, ka šīs vīru lietas, senā folklora ir jākopj… Mums tas bija liels gods un liels pārsteigums.

Andris Balcers: – Esam iesējuši nezāli. Labā nozīmē. Pretinieks ir mēģinājis to iznīcināt, bet mēs esam cēluši latviešu vīriešu pašapziņu. Tas ir galvenais, ko esam devuši. Skolās, tiekoties ar jauniešiem, jebkurā vietā esam cēluši pašapziņu. Esam vēstījuši, ka latviešu vīrieši – tie ir veči ar kvalitātes zīmi. Pārējais ir nianses.

G.K.: – Vienā skolā skolotāja jautāja – kāpēc jūs tādi pieauguši, normāli vīrieši braucat bērniem dziedāt? Mums tā ir sirds lieta. Mēs gribam, lai latviešu bērni to redz. Mēs gan dziedam, gan stāstām, gan rādām… Strādājam kā vēstures skolotāji. Un puikas uz ekrāna redz gandrīz tādus pašus puikas kā viņi. Kas tad cits to parādīs, ja ne mēs? Nav neviena cita. Ir, kas izmanto karavīru folkloru, bet viņi neparāda strēlnieku tēmu, partizānu tēmu…

– Kādu laiku pazīstu Andri un domāju, ka viņš bez pārliecības, tik lai dabūtu uzstāties, nedziedās …

A.B.: – Precīzi. Strēlnieku, leģionāru, nacionālo partizānu dziesmas mēs pārsvarā esam ieguvuši no pašiem karavīriem. Un veči tās nedziedāja uz skatuves. Dziedāja bunkurā, lazaretē… Dziedāja sev. Dūšas uzturēšanai. Mēs šīs dziesmas pārmantojām no viņiem līdz ar izpildījuma manieri. Mēs tās dziedam tālāk, lai pateiktu to, kāpēc viņi gāja karot, par ko sitās, kāpēc viņi dziedāja un kā dziedāja… Skatuve – tā ir tikai vieta, no kuras iespējams šīs dziesmas sniegt tālāk. Nav nācis prātā turēt šo dziedāšanu par pašmērķi, darbību sevis izrādīšanai. Balsis mums – kāda nu kuram. Man – tā kā aizsista. Bet – mēs gribam dot ideju. Tas ir mūsu pamatmotīvs. Streļķiem un leģionāriem savulaik bija kvarteti, bija kori… Bet – veči dziedāja arī frontē, ierakumos… Mūsu repertuārs ir dziesmas, ko dziedāja frontē.

G. K.: – Būtiski arī tas, ka vīri, kuri dziesmas radīja, nezināja, vai rīt vēl būs dzīvi… Tā ka – viņi izlika šajās dziesmās visu sirdi un dvēseli. To var just. Pēc pasūtījuma tādas grūti uztaisīt. Tāpēc šīm dziesmām ir pilnīgi cits smeķis. Mūsu pluss ir tas, ka esam šos vīrus noķēruši un dabūjuši dziesmas. Tāpēc varam tās sniegt tālāk.

Mums neviens neiestāstīs, ka leģionāri bija diezin kādi. Mēs zinām, kādi viņi bija. Mēs to jūtam, kad vīri paši stāsta, kā ir bijis, kas ir bijis, ko viņi jutuši. Mēs zinām, ko juta nacionālie partizāni, kas nerima cīnīties vēl desmit gadus pēc kara. Andris zina, kādi bija strēlnieki. Viņš ir ar tiem ticies. Tāpēc, ja kāds mēģina nomelnot leģionārus, strēlniekus vai partizānus, mēs ar dziesmu varam pateikt pretī, ka tā nav taisnība, ka tie ir meli.

A.B.: – Savulaik mēs sākām filmēt leģionārus ar Uģi Dravu. Viņš aizgāja dzīvot laukos. Stafeti pārņēma Gundars. Mēs dabūjām kameru, filmējām, arhivējām. Lai arī neesam ne dziedātāji, ne mākslinieki, ne kinorežisori… Mēs arhivējam. Atstājam vēsturei. Kā Gundars precīzi teica – mutvārdu patiesību bez kāda pastarpinājuma vai izskaistinājuma.

– Jūsu dziesmas pamatā ir dziesmas ar mugurkaulu. Dziesmas, ko sašļukušam, bez stājas grūti dziedāt. Vīru dziesmas. Dziesmas par vīru pienākumu. Kas ir vīru pienākums šodien?

G.K.: – Mums ir laime, ka vēl runājam latviski. Vīru pienākums ir latvietību turpināt, audzināt bērnos. Saimnieciskās lietas, kas vīram darāmas, ir katram skaidras, un tās nav te svarīgākās. Turpināt latvietību – tas ir pats būtiskākais.

A.B.: – Vīrietība, vīrišķība… Es jau daudzus gadus strādāju skolā. Kā smejos – par vīrieti. Pasniedzu kokapstrādi… Bet galvenokārt – par vīrieti. Nav noslēpums, cik daudz ir nepilnu ģimeņu. Tēvu nav. Un es jūtu, ka zēni, kas pieraduši pie mātes auklēšanas, tiecas kaut sīkumos saņemt kādu vīrieša attieksmi. Pat ja es kaut ko skarbāku pasaku, viņi nesabīstas. Vēl mums ir no saplākšņa taisīta karte. Un šad tad, kad tuvojas valsts svētki vai kādas kaujas gadadiena, es viņiem par to īsi pastāstu. Vai arī dažbrīd atbilstošā situācijā cenšos pateikt garāmejošas frāzes, kādam vecim, manuprāt, jābūt. Es nezinu, vai ieklausās visi vai ne, bet gan jau kāda nezāle aiziet…

Vīrietis no nevīrieša (es nerunāju par sievietēm, bet par vīrieti un nevīrieti) atšķiras ar to… Bija tāds teiciens: vīrs un vārds! Tas vairs nav modē. Bet agrākos laikos līgumus nerakstīja. Veči paspieda viens otram roku, un tas bija kā akmenī iecirsts. Pat ne tik sen. Pirmskara Latvijā vīri paspieda viens otram roku un ieskatījās acīs. Tas bija līgums. Viņu mantiskās lietas bija nokārtotas. To es mēģinu puišiem ieaudzināt.

– Pirms kāda laika dzirdēju kabeļkanālā runājam divus pasaulē zināmus etnogrāfus. Viens zīmēja apmēram tādu bildi – sievietes ir tautas zelts un dzīvība, bet vīrieši – žogs, kam zelts jāsargā. Bet, ja žogs sāk ļodzīties un pūt, tad zelts degradē pat straujāk par žogu. Cik stiprs ir mūsu žogs?

G.K.: – Mūsu tautai ir smagi gājis. Kari visu laiku nākuši pāri. Daudzi vīrieši ir izkauti. Viņu paliek mazāk un mazāk. Diezgan daudz tādu, kas domā – labāk palikšu mājās, lai pārējie pakaro. Cerams, ka arī viņi tur to žogu, bet paļauties uz viņiem ir pagrūti.

A.B.: – Ko lai saka? Mēs braucām karavīrus filmēt. Pirmkārt, brīvprātīgos. Jo mums bija svarīga motivācija. Bet tikai brīvs vīrs spēj skaidri motivēt savu izvēli – kā dēļ viņš gatavs riskēt ar augstāko, kas cilvēkam ir – ar dzīvību. «Cīņā krist ir brīvu vīru daļa.» (Čaks.)

Pats es, cik varu, mēģinu ievērot un puišiem saku: vīrietis bieži vien dara to, ko viņam nepatīk darīt. Bet viņš pārkāpj sev pāri un dara. Kaut vai sargā to žogu. Varbūt tas ir bīstami, neērti, grūti… Bet, ja viņš to dara, tad viņš ir vecis. Taču, ja viņš meklē sev aizmugurē šķirbas, kur nolīst, tad kaut kas īsti nav kārtībā. Turklāt ir svarīgi, ka tu to apņemies klusībā pie sevis. Neredzot citiem. Bez cerībām uz novērtējumu un publicitāti. Tas ir grūti.

– Margarēta Tečere par jums teica: gailis labi dzied, bet olas tomēr dēj vista. Kas ir vīrieša tiesa šajā ziņā?

A.B.: – Es tomēr esmu vecmodīgs. Un mans uzstādījums ir tāds – es cienu vīriešus, es cienu sievietes, bet Dievs pat fizioloģiski ir katram devis savu pienākumu. Vīrieša tiesa ir – būt netīro, grūto darbu darītājam. Ja viņš ir vīrietis, viņam jāpasargā sieviete no grūtiem darbiem. Runa nav tikai par sadzīvi, bet arī par pienākumu uzņemšanos, atbildību… Tas raksturo veci.

G.K.: – Es reizēm pie sevis pasmejos, ka nav tas īstais vīru laiks. Nav karu. Protams, karš nav nekas patīkams, bet tad, kad ir karš, vīri parāda savu īsto dabu. Kad kara nav, kad miers, tad ir visādi varianti to slēpt. Mēs ar savām dziesmām mēģinām parādīt, ka mums, tāpat kā vīriem, kas kādreiz karoja, ir svarīgi nepazaudēt ideju. Tu nedrīksti nodot savu tēvu zemi! Tu nedrīksti palikt ārzemēs un nodot tēvzemi. Tēvi par to ir karojuši. Es saprotu, ka ekonomiskie pasākumi ļoti iespaido situāciju. Bet tomēr, bērniem ir jāieaudzina – tēvzemi nodot nedrīkst!

– Man atkal šodien rodas iespaids, ka karš latviešu vīriešiem nereti šķistu vieglākais variants. Liekas – latviešu puiši arī tagad būtu drosmīgi kaujā iet vai pa purnu sadot. Taču ir pagļēvi ģimeni noturēt vai savu vidi diendienā sakopt.

G.K.: – Mūsdienu vīrietis varētu būt nedaudz apjucis. No tā, kas notiek apkārt. Kas nu būs, ko nu darīt…

A.B.: – Mēs esam sīksti, bet mēs neesam miljardu tauta. Mūsu genofonds ir bezmaz nepārtraukti čakarēts dažādos vēstures pavērsienos. Pārmēru daudz virsotņu ir aizgājis bojā. Labākos cirta nost. Mātes nevar piedzemdēt tik daudz varoņu. Ir jāpaiet laikam. Pašlaik tiešām jāsaka, ka vidējais latviešu vīrietis gan varbūt mēģina tikt par varoni, bet tajā pašā ir starp tiem, kas izkārtoja UK (neaizvietojamā) kartes Otrajā pasaules karā. Mēģina izdzīvot, sadzīvot. Tas arī laikam ir vajadzīgs. Ja mēs visi būtu karavīri, vadoņi, tad – galvas nost! Un tautas nav. Diemžēl jāpaiet laikam, lai varoņi atkal uznāktu augšā. Vīru maz. Bet – es esmu optimists.

– Vai politiķi saprot to, ko jūs sakāt?

A.B.: – Viņi saprot. Bet tur itin bieži sākas putra, kurā ideja pazūd. Diemžēl pašreiz dominē gļēvuma dimensija. Arī politikā. Veči ir izļurkāti.

– Tomēr es neredzu sevišķus šķēršļus, kas divdesmit gados traucēja darīt tautas pašapziņai daudz laba.

A.B.: – Viens dara, cits pretdara. Acīmredzot mūsu gļēvie darītāji ir vājāki savā darīšanā nekā tie, kuri rīkojas, lai pašapziņas nebūtu.

G.K.: – Manuprāt, nenormāli ir, ka tad, kad kāds paceļ galvu un saka – latviešiem, lai būtu labāk, jādara tas un tas, citi, apmaksātie latvieši to pirmo pūles sabojā. Lai arī tiem pārējiem būtu jāpalīdz vīram, kurš izteicis labo domu, nevis jāgremdē viņš. Manuprāt, ir nenormāli arī tas, ka jauniešiem darba meklējumos ir jāzina krievu valoda. Tā ir nepieļaujama situācija, ja nevar strādāt, nezinot krievu valodu.

– Kāda šodien ir vārda «patriotisms» reālā vērtība?

A.B.: – Daudziem tas ir vērtē. Bet – daudziem ķeksītis. Arī tuvojoties svētkiem – ķeksītis. Tas ir arī modes vārdiņš, ar ko izdevīgi plātīties. Diemžēl tam apakšā ir konjunktūra. Jo augstāk varas gaiteņos, jo vairāk konjunktūra. Bet, kad mēs braucam pa Latvijas lauku skolām, tad tur patriotismu jūtam. Mēs jūtam un redzam atbalstu (plakātus, izritinātus karogus, līdzdziedāšanu...), kam skolotāji nav pirkstu pielikuši. Bet – laukus Rīgas kungi čakarē laukā. Tas ir bēdīgi.

G.K.: – Es piekrītu Andrim. Skolās mums ir sajūta, ka bērnus interesē tas, ko mēs darām. Var just, ka vēstures stundās viņi tādas lietas nav dabūjuši dzirdēt. Pārsvarā viņiem ir pasaules vēsture, bet Latvijas vēstures diezgan maz. Tad tas ir mūsu darbs. Visiem mums darbs. Arī skolotājiem. Izstāstīt tieši mūsu vēsturi. Parādīt mūsu vēstures varoņus.

– Bet pasakiet, kas ir tie paraugi, ar ko puikām samēroties šodienā?

A.B.: – Labs paraugs ir sports. Arī mūsdienu karavīri. Tikai – viņiem vajag vairāk publicitātes. Ar to, ko publicē Tēvijas Sargs, ir par maz. Bet – kāda tad ir žurnālistikas tendence? Meklēt sensācijas, meklēt to, kas ātrāk piesaista. Meklēt pozitīvo – tas nav tik interesanti. Bet – tas ir tikai žurnālistu profesionalitātes jautājums. Neprasme interesanti pasniegt pozitīvo. Kā cilvēki dzīvo, kādas ir jaunu čaļu motivācijas, kāpēc viņi iet dienēt… Ne jau visi brauc uz misijām lielā piķa dēļ…

Vajag vairāk darīt pozitīvo, dzīvot pozitīvi, celt, nevis graut. Jo graut – tas ir laika patēriņš. Es pozitīvo redzu jauniešos. Vecie buki – tie pamainīs karodziņus, kā jau ir mainījuši.

G.K.: – Galvenais – atrast to stīdziņu, ka tu esi lepns, būdams latvietis, ka tu māki latviešu valodu, ka tev bijuši senči, kas daudz pārdzīvojuši… Ar to var lepoties. Tas ir pozitīvi. Mana mamma izdarīja to, mans tēvs izdarīja to. Visi meklē kaut kur kaut kādas savas lietiņas un liek kopā. Kaut vai zīmē savu ciltskoku. Un raksta iekšā – tēvs izdarīja to, vecaistēvs to… To visu kā mozaīku saliec kopā un ieraugi, ka tu tomēr dzīvo vienā foršā vietā. Pozitīvo var atrast.

– Kādi, jūsuprāt, patlaban ir galvenie Latvijas nākotnes riski?

A.B.: – Ja mēs saucamies Latvijas valsts ar tautu – latvieši, tad risks ir tāds, ka vienā brīdī būs tikai nosaukums, bet nebūs vairs ne Latvijas, ne latviešu kā tādu. Kaut kāda tauta būs, bet tai būs vienalga, kā viņu sauc un kādā valodā tā runā. Tās ļaudīm būs labi dzīvot šodien te, rīt Īrijā, parīt Jaunzēlandē… Vienalga kur. Senčus viņi nezinās, vēsturi būs aizmirsuši. Mūsdienu mankurti. Nekas jauns nav jāizdomā. Tikai – mūsdienās mankurtizācija visā pasaulē notiek ļoti strauji. Ir valstis un valdības, kas to saprot un rīkojas, lai novērstu. Mums ir diezgan grūti. Te šis darbs vairāk ir pašdarbnieku rokās. Bet, ja esam nacionāla valsts, tas būtu jādara valstij. Tas ir galvenais risks.

– Kas ir tā cēlonis?

A.B.: – Mēs paši. Tu, es, Gundars… Jebkurš no mums. Jo mēs dzīvojam te šajā brīdī, šajā laikā, šajā telpā. Katrs no mums jebkurā savā jomā var kaut ko darīt. Kaut vai teikt puikam uz ielas: «Pacel papīru, ko nometi!» Jā, valdības atbildība ir lielāka. Bet jādara ir katram.

– Kā latvietim samēroties ar pasauli, ar to, ka ir siltākas zemes?

G.K.: – Ja būtu nāves briesmas, tad varētu braukt projām. Bet nāves briesmu nav. Nav tā, ka šeit nav iespēju darīt. Drīzāk no mūsu varturiem vajadzētu prasīt, lai viņi pabalsta cilvēkus, kas ir gatavi kaut ko darīt. Lai ļauj darboties, augt un plaukt, nevis represē, gremdē un bremzē tos.

A.B.: – Ļoti svarīgi ģimenē, sabiedrībā dot izpratni par to, kas ir vērtums. Ja cilvēks to saprot, viņš sapratīs arī to, kāpēc vērts te būt. Es arī nestaigāju pliks un gribu labi paēst. Bet man tas nav galvenais.

Sakārtot vērtības. Būt pašpietiekamam. Būt labā nozīmē sātīgam. Ja kāds ir nesātīgs, viņš grābs, lai kādā postenī arī būtu. Sētnieka vai prezidenta. Vienalga paķers kaut ko nepiesietu. Saprast vērtības, kas nosaka tavu dzīves ceļu. Tā ir pieauguša cilvēka dzīves filozofija. Kāpēc viņš dzīvo, ko grib dzīvē sasniegt, atstāt pēc sevis? Ja tas tiks sakārtots, cilvēki nebūs vairs haotiski, izļurkājušies vai, kā saka Gundars, apjukuši. Ne jau vīrieši vien. Cilvēki. Tāpēc jāstrādā uz sakārtošanu. Kaut kas tiek darīts, bet nejūt, ka tā būtu valsts politika. Laikam nav izpratnes vai nav vēlēšanās saprast, cik tas svarīgi. Tas ir bīstami. Lai gan izpratne par vērtumu būtu viens no pretriska ieročiem.

Ja vērtums būtu sakārtots, tad ļaudis te dzīvotu. Kāpēc man jādzīvo tēvzemē? Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka mani tēvi te dzīvojuši, mans vectēvs te dzīvojis… Caur bērniem tas jāsāk. Nevajag skaistus vārdus runāt: nāks svētki, pucēsim mūsu kritušo… Te viņi dzīvoja, te dzīvo paps, mamma, bērni dzīvo, sunīts, kaķīts, krūmi, kas apkārt, te jāapcērp… Tas viss ir mūsu. Dari, lai viss notiek.

G.K.: – Vīri karoja, lai mēs dzīvotu labi, lai mums būtu forši. Nevis lai mēs staigātu visu laiku ar nodurtu galvu. Andris parasti saka – karoja bezbēdīgi. Un tā arī bija. Jo karoja ar domu – lai viņu pēcnācēji dzīvotu labi.

– Parīt ir Lāčplēša diena. Jūs dziedāsiet. Kas jums sakāms šai dienai?

G.K.: – Atcerieties, ka 11. novembris – tā ir Uzvaras diena. Lielas uzvaras diena. Tā ir svinama diena.

A.B.: – Tagad ir miera laiki. Ir salīdzinoši labi. Ir informatīvais karš, bet fiziska kara nav. Mēs bijām jauni, jūs esat jauni… Cilvēki priecājas par dzīvi. Dažreiz – pār mēru. Arī mūsu tēviem un vectēviem bija savas izklaides, bet, kad bija tēvu zemei grūti laiki, puikām jāiet palīgā. Tas nav dzejolis, tas ir aicinājums. To puikas ir darījuši, un domāju, ka darīs arī turpmāk. Neatkarīgi no tā, ka tagad viņi krāso matus, ceļo kaut kur internetā vai brauc projām uz ārzemēm. Ja būs grūti laiki, viņi nāks atpakaļ un nāks palīgā. Jānāk. Tas ir mūsu pienākums. Tas ir veču pienākums.