Latvijā: Vīru kopa "Vilki": Viņi nekaroja, lai mēs dzīvotu ar nodurtu galvu 38 komentāri
 
Latvijā

Vīru kopa "Vilki": Viņi nekaroja, lai mēs dzīvotu ar nodurtu galvu

 
F64 Photo Agency

Lāčplēša dienas priekšvakarā Neatkarīgā sarunājas ar vīru kopas Vilki dalībniekiem Andri BALCERU un Gundaru KALNIŅU par vīriem un tēvu zemi.

– Piektajā novembrī Vilkiem apritēja divdesmit gadi. Kā Vilki auguši?

Gundars Kalniņš: – Lietuvieši mums uzdāvināja zobenu. Par to, ka esam šo kustību aizsākuši Lietuvā. Raidījumu, kurā deviņdesmito gadu vidū filmējās Vilki, parādīja arī Lietuvā. Un līdz ar to radusies apjēga, ka šīs vīru lietas, senā folklora ir jākopj… Mums tas bija liels gods un liels pārsteigums.

Andris Balcers: – Esam iesējuši nezāli. Labā nozīmē. Pretinieks ir mēģinājis to iznīcināt, bet mēs esam cēluši latviešu vīriešu pašapziņu. Tas ir galvenais, ko esam devuši. Skolās, tiekoties ar jauniešiem, jebkurā vietā esam cēluši pašapziņu. Esam vēstījuši, ka latviešu vīrieši – tie ir veči ar kvalitātes zīmi. Pārējais ir nianses.

G.K.: – Vienā skolā skolotāja jautāja – kāpēc jūs tādi pieauguši, normāli vīrieši braucat bērniem dziedāt? Mums tā ir sirds lieta. Mēs gribam, lai latviešu bērni to redz. Mēs gan dziedam, gan stāstām, gan rādām… Strādājam kā vēstures skolotāji. Un puikas uz ekrāna redz gandrīz tādus pašus puikas kā viņi. Kas tad cits to parādīs, ja ne mēs? Nav neviena cita. Ir, kas izmanto karavīru folkloru, bet viņi neparāda strēlnieku tēmu, partizānu tēmu…

– Kādu laiku pazīstu Andri un domāju, ka viņš bez pārliecības, tik lai dabūtu uzstāties, nedziedās …

A.B.: – Precīzi. Strēlnieku, leģionāru, nacionālo partizānu dziesmas mēs pārsvarā esam ieguvuši no pašiem karavīriem. Un veči tās nedziedāja uz skatuves. Dziedāja bunkurā, lazaretē… Dziedāja sev. Dūšas uzturēšanai. Mēs šīs dziesmas pārmantojām no viņiem līdz ar izpildījuma manieri. Mēs tās dziedam tālāk, lai pateiktu to, kāpēc viņi gāja karot, par ko sitās, kāpēc viņi dziedāja un kā dziedāja… Skatuve – tā ir tikai vieta, no kuras iespējams šīs dziesmas sniegt tālāk. Nav nācis prātā turēt šo dziedāšanu par pašmērķi, darbību sevis izrādīšanai. Balsis mums – kāda nu kuram. Man – tā kā aizsista. Bet – mēs gribam dot ideju. Tas ir mūsu pamatmotīvs. Streļķiem un leģionāriem savulaik bija kvarteti, bija kori… Bet – veči dziedāja arī frontē, ierakumos… Mūsu repertuārs ir dziesmas, ko dziedāja frontē.

G. K.: – Būtiski arī tas, ka vīri, kuri dziesmas radīja, nezināja, vai rīt vēl būs dzīvi… Tā ka – viņi izlika šajās dziesmās visu sirdi un dvēseli. To var just. Pēc pasūtījuma tādas grūti uztaisīt. Tāpēc šīm dziesmām ir pilnīgi cits smeķis. Mūsu pluss ir tas, ka esam šos vīrus noķēruši un dabūjuši dziesmas. Tāpēc varam tās sniegt tālāk.

Mums neviens neiestāstīs, ka leģionāri bija diezin kādi. Mēs zinām, kādi viņi bija. Mēs to jūtam, kad vīri paši stāsta, kā ir bijis, kas ir bijis, ko viņi jutuši. Mēs zinām, ko juta nacionālie partizāni, kas nerima cīnīties vēl desmit gadus pēc kara. Andris zina, kādi bija strēlnieki. Viņš ir ar tiem ticies. Tāpēc, ja kāds mēģina nomelnot leģionārus, strēlniekus vai partizānus, mēs ar dziesmu varam pateikt pretī, ka tā nav taisnība, ka tie ir meli.

A.B.: – Savulaik mēs sākām filmēt leģionārus ar Uģi Dravu. Viņš aizgāja dzīvot laukos. Stafeti pārņēma Gundars. Mēs dabūjām kameru, filmējām, arhivējām. Lai arī neesam ne dziedātāji, ne mākslinieki, ne kinorežisori… Mēs arhivējam. Atstājam vēsturei. Kā Gundars precīzi teica – mutvārdu patiesību bez kāda pastarpinājuma vai izskaistinājuma.

– Jūsu dziesmas pamatā ir dziesmas ar mugurkaulu. Dziesmas, ko sašļukušam, bez stājas grūti dziedāt. Vīru dziesmas. Dziesmas par vīru pienākumu. Kas ir vīru pienākums šodien?

G.K.: – Mums ir laime, ka vēl runājam latviski. Vīru pienākums ir latvietību turpināt, audzināt bērnos. Saimnieciskās lietas, kas vīram darāmas, ir katram skaidras, un tās nav te svarīgākās. Turpināt latvietību – tas ir pats būtiskākais.

A.B.: – Vīrietība, vīrišķība… Es jau daudzus gadus strādāju skolā. Kā smejos – par vīrieti. Pasniedzu kokapstrādi… Bet galvenokārt – par vīrieti. Nav noslēpums, cik daudz ir nepilnu ģimeņu. Tēvu nav. Un es jūtu, ka zēni, kas pieraduši pie mātes auklēšanas, tiecas kaut sīkumos saņemt kādu vīrieša attieksmi. Pat ja es kaut ko skarbāku pasaku, viņi nesabīstas. Vēl mums ir no saplākšņa taisīta karte. Un šad tad, kad tuvojas valsts svētki vai kādas kaujas gadadiena, es viņiem par to īsi pastāstu. Vai arī dažbrīd atbilstošā situācijā cenšos pateikt garāmejošas frāzes, kādam vecim, manuprāt, jābūt. Es nezinu, vai ieklausās visi vai ne, bet gan jau kāda nezāle aiziet…

Vīrietis no nevīrieša (es nerunāju par sievietēm, bet par vīrieti un nevīrieti) atšķiras ar to… Bija tāds teiciens: vīrs un vārds! Tas vairs nav modē. Bet agrākos laikos līgumus nerakstīja. Veči paspieda viens otram roku, un tas bija kā akmenī iecirsts. Pat ne tik sen. Pirmskara Latvijā vīri paspieda viens otram roku un ieskatījās acīs. Tas bija līgums. Viņu mantiskās lietas bija nokārtotas. To es mēģinu puišiem ieaudzināt.

– Pirms kāda laika dzirdēju kabeļkanālā runājam divus pasaulē zināmus etnogrāfus. Viens zīmēja apmēram tādu bildi – sievietes ir tautas zelts un dzīvība, bet vīrieši – žogs, kam zelts jāsargā. Bet, ja žogs sāk ļodzīties un pūt, tad zelts degradē pat straujāk par žogu. Cik stiprs ir mūsu žogs?

G.K.: – Mūsu tautai ir smagi gājis. Kari visu laiku nākuši pāri. Daudzi vīrieši ir izkauti. Viņu paliek mazāk un mazāk. Diezgan daudz tādu, kas domā – labāk palikšu mājās, lai pārējie pakaro. Cerams, ka arī viņi tur to žogu, bet paļauties uz viņiem ir pagrūti.

A.B.: – Ko lai saka? Mēs braucām karavīrus filmēt. Pirmkārt, brīvprātīgos. Jo mums bija svarīga motivācija. Bet tikai brīvs vīrs spēj skaidri motivēt savu izvēli – kā dēļ viņš gatavs riskēt ar augstāko, kas cilvēkam ir – ar dzīvību. «Cīņā krist ir brīvu vīru daļa.» (Čaks.)

Pats es, cik varu, mēģinu ievērot un puišiem saku: vīrietis bieži vien dara to, ko viņam nepatīk darīt. Bet viņš pārkāpj sev pāri un dara. Kaut vai sargā to žogu. Varbūt tas ir bīstami, neērti, grūti… Bet, ja viņš to dara, tad viņš ir vecis. Taču, ja viņš meklē sev aizmugurē šķirbas, kur nolīst, tad kaut kas īsti nav kārtībā. Turklāt ir svarīgi, ka tu to apņemies klusībā pie sevis. Neredzot citiem. Bez cerībām uz novērtējumu un publicitāti. Tas ir grūti.

– Margarēta Tečere par jums teica: gailis labi dzied, bet olas tomēr dēj vista. Kas ir vīrieša tiesa šajā ziņā?

A.B.: – Es tomēr esmu vecmodīgs. Un mans uzstādījums ir tāds – es cienu vīriešus, es cienu sievietes, bet Dievs pat fizioloģiski ir katram devis savu pienākumu. Vīrieša tiesa ir – būt netīro, grūto darbu darītājam. Ja viņš ir vīrietis, viņam jāpasargā sieviete no grūtiem darbiem. Runa nav tikai par sadzīvi, bet arī par pienākumu uzņemšanos, atbildību… Tas raksturo veci.

G.K.: – Es reizēm pie sevis pasmejos, ka nav tas īstais vīru laiks. Nav karu. Protams, karš nav nekas patīkams, bet tad, kad ir karš, vīri parāda savu īsto dabu. Kad kara nav, kad miers, tad ir visādi varianti to slēpt. Mēs ar savām dziesmām mēģinām parādīt, ka mums, tāpat kā vīriem, kas kādreiz karoja, ir svarīgi nepazaudēt ideju. Tu nedrīksti nodot savu tēvu zemi! Tu nedrīksti palikt ārzemēs un nodot tēvzemi. Tēvi par to ir karojuši. Es saprotu, ka ekonomiskie pasākumi ļoti iespaido situāciju. Bet tomēr, bērniem ir jāieaudzina – tēvzemi nodot nedrīkst!

– Man atkal šodien rodas iespaids, ka karš latviešu vīriešiem nereti šķistu vieglākais variants. Liekas – latviešu puiši arī tagad būtu drosmīgi kaujā iet vai pa purnu sadot. Taču ir pagļēvi ģimeni noturēt vai savu vidi diendienā sakopt.

G.K.: – Mūsdienu vīrietis varētu būt nedaudz apjucis. No tā, kas notiek apkārt. Kas nu būs, ko nu darīt…

A.B.: – Mēs esam sīksti, bet mēs neesam miljardu tauta. Mūsu genofonds ir bezmaz nepārtraukti čakarēts dažādos vēstures pavērsienos. Pārmēru daudz virsotņu ir aizgājis bojā. Labākos cirta nost. Mātes nevar piedzemdēt tik daudz varoņu. Ir jāpaiet laikam. Pašlaik tiešām jāsaka, ka vidējais latviešu vīrietis gan varbūt mēģina tikt par varoni, bet tajā pašā ir starp tiem, kas izkārtoja UK (neaizvietojamā) kartes Otrajā pasaules karā. Mēģina izdzīvot, sadzīvot. Tas arī laikam ir vajadzīgs. Ja mēs visi būtu karavīri, vadoņi, tad – galvas nost! Un tautas nav. Diemžēl jāpaiet laikam, lai varoņi atkal uznāktu augšā. Vīru maz. Bet – es esmu optimists.

– Vai politiķi saprot to, ko jūs sakāt?

A.B.: – Viņi saprot. Bet tur itin bieži sākas putra, kurā ideja pazūd. Diemžēl pašreiz dominē gļēvuma dimensija. Arī politikā. Veči ir izļurkāti.

– Tomēr es neredzu sevišķus šķēršļus, kas divdesmit gados traucēja darīt tautas pašapziņai daudz laba.

A.B.: – Viens dara, cits pretdara. Acīmredzot mūsu gļēvie darītāji ir vājāki savā darīšanā nekā tie, kuri rīkojas, lai pašapziņas nebūtu.

G.K.: – Manuprāt, nenormāli ir, ka tad, kad kāds paceļ galvu un saka – latviešiem, lai būtu labāk, jādara tas un tas, citi, apmaksātie latvieši to pirmo pūles sabojā. Lai arī tiem pārējiem būtu jāpalīdz vīram, kurš izteicis labo domu, nevis jāgremdē viņš. Manuprāt, ir nenormāli arī tas, ka jauniešiem darba meklējumos ir jāzina krievu valoda. Tā ir nepieļaujama situācija, ja nevar strādāt, nezinot krievu valodu.

– Kāda šodien ir vārda «patriotisms» reālā vērtība?

A.B.: – Daudziem tas ir vērtē. Bet – daudziem ķeksītis. Arī tuvojoties svētkiem – ķeksītis. Tas ir arī modes vārdiņš, ar ko izdevīgi plātīties. Diemžēl tam apakšā ir konjunktūra. Jo augstāk varas gaiteņos, jo vairāk konjunktūra. Bet, kad mēs braucam pa Latvijas lauku skolām, tad tur patriotismu jūtam. Mēs jūtam un redzam atbalstu (plakātus, izritinātus karogus, līdzdziedāšanu...), kam skolotāji nav pirkstu pielikuši. Bet – laukus Rīgas kungi čakarē laukā. Tas ir bēdīgi.

G.K.: – Es piekrītu Andrim. Skolās mums ir sajūta, ka bērnus interesē tas, ko mēs darām. Var just, ka vēstures stundās viņi tādas lietas nav dabūjuši dzirdēt. Pārsvarā viņiem ir pasaules vēsture, bet Latvijas vēstures diezgan maz. Tad tas ir mūsu darbs. Visiem mums darbs. Arī skolotājiem. Izstāstīt tieši mūsu vēsturi. Parādīt mūsu vēstures varoņus.

– Bet pasakiet, kas ir tie paraugi, ar ko puikām samēroties šodienā?

A.B.: – Labs paraugs ir sports. Arī mūsdienu karavīri. Tikai – viņiem vajag vairāk publicitātes. Ar to, ko publicē Tēvijas Sargs, ir par maz. Bet – kāda tad ir žurnālistikas tendence? Meklēt sensācijas, meklēt to, kas ātrāk piesaista. Meklēt pozitīvo – tas nav tik interesanti. Bet – tas ir tikai žurnālistu profesionalitātes jautājums. Neprasme interesanti pasniegt pozitīvo. Kā cilvēki dzīvo, kādas ir jaunu čaļu motivācijas, kāpēc viņi iet dienēt… Ne jau visi brauc uz misijām lielā piķa dēļ…

Vajag vairāk darīt pozitīvo, dzīvot pozitīvi, celt, nevis graut. Jo graut – tas ir laika patēriņš. Es pozitīvo redzu jauniešos. Vecie buki – tie pamainīs karodziņus, kā jau ir mainījuši.

G.K.: – Galvenais – atrast to stīdziņu, ka tu esi lepns, būdams latvietis, ka tu māki latviešu valodu, ka tev bijuši senči, kas daudz pārdzīvojuši… Ar to var lepoties. Tas ir pozitīvi. Mana mamma izdarīja to, mans tēvs izdarīja to. Visi meklē kaut kur kaut kādas savas lietiņas un liek kopā. Kaut vai zīmē savu ciltskoku. Un raksta iekšā – tēvs izdarīja to, vecaistēvs to… To visu kā mozaīku saliec kopā un ieraugi, ka tu tomēr dzīvo vienā foršā vietā. Pozitīvo var atrast.

– Kādi, jūsuprāt, patlaban ir galvenie Latvijas nākotnes riski?

A.B.: – Ja mēs saucamies Latvijas valsts ar tautu – latvieši, tad risks ir tāds, ka vienā brīdī būs tikai nosaukums, bet nebūs vairs ne Latvijas, ne latviešu kā tādu. Kaut kāda tauta būs, bet tai būs vienalga, kā viņu sauc un kādā valodā tā runā. Tās ļaudīm būs labi dzīvot šodien te, rīt Īrijā, parīt Jaunzēlandē… Vienalga kur. Senčus viņi nezinās, vēsturi būs aizmirsuši. Mūsdienu mankurti. Nekas jauns nav jāizdomā. Tikai – mūsdienās mankurtizācija visā pasaulē notiek ļoti strauji. Ir valstis un valdības, kas to saprot un rīkojas, lai novērstu. Mums ir diezgan grūti. Te šis darbs vairāk ir pašdarbnieku rokās. Bet, ja esam nacionāla valsts, tas būtu jādara valstij. Tas ir galvenais risks.

– Kas ir tā cēlonis?

A.B.: – Mēs paši. Tu, es, Gundars… Jebkurš no mums. Jo mēs dzīvojam te šajā brīdī, šajā laikā, šajā telpā. Katrs no mums jebkurā savā jomā var kaut ko darīt. Kaut vai teikt puikam uz ielas: «Pacel papīru, ko nometi!» Jā, valdības atbildība ir lielāka. Bet jādara ir katram.

– Kā latvietim samēroties ar pasauli, ar to, ka ir siltākas zemes?

G.K.: – Ja būtu nāves briesmas, tad varētu braukt projām. Bet nāves briesmu nav. Nav tā, ka šeit nav iespēju darīt. Drīzāk no mūsu varturiem vajadzētu prasīt, lai viņi pabalsta cilvēkus, kas ir gatavi kaut ko darīt. Lai ļauj darboties, augt un plaukt, nevis represē, gremdē un bremzē tos.

A.B.: – Ļoti svarīgi ģimenē, sabiedrībā dot izpratni par to, kas ir vērtums. Ja cilvēks to saprot, viņš sapratīs arī to, kāpēc vērts te būt. Es arī nestaigāju pliks un gribu labi paēst. Bet man tas nav galvenais.

Sakārtot vērtības. Būt pašpietiekamam. Būt labā nozīmē sātīgam. Ja kāds ir nesātīgs, viņš grābs, lai kādā postenī arī būtu. Sētnieka vai prezidenta. Vienalga paķers kaut ko nepiesietu. Saprast vērtības, kas nosaka tavu dzīves ceļu. Tā ir pieauguša cilvēka dzīves filozofija. Kāpēc viņš dzīvo, ko grib dzīvē sasniegt, atstāt pēc sevis? Ja tas tiks sakārtots, cilvēki nebūs vairs haotiski, izļurkājušies vai, kā saka Gundars, apjukuši. Ne jau vīrieši vien. Cilvēki. Tāpēc jāstrādā uz sakārtošanu. Kaut kas tiek darīts, bet nejūt, ka tā būtu valsts politika. Laikam nav izpratnes vai nav vēlēšanās saprast, cik tas svarīgi. Tas ir bīstami. Lai gan izpratne par vērtumu būtu viens no pretriska ieročiem.

Ja vērtums būtu sakārtots, tad ļaudis te dzīvotu. Kāpēc man jādzīvo tēvzemē? Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka mani tēvi te dzīvojuši, mans vectēvs te dzīvojis… Caur bērniem tas jāsāk. Nevajag skaistus vārdus runāt: nāks svētki, pucēsim mūsu kritušo… Te viņi dzīvoja, te dzīvo paps, mamma, bērni dzīvo, sunīts, kaķīts, krūmi, kas apkārt, te jāapcērp… Tas viss ir mūsu. Dari, lai viss notiek.

G.K.: – Vīri karoja, lai mēs dzīvotu labi, lai mums būtu forši. Nevis lai mēs staigātu visu laiku ar nodurtu galvu. Andris parasti saka – karoja bezbēdīgi. Un tā arī bija. Jo karoja ar domu – lai viņu pēcnācēji dzīvotu labi.

– Parīt ir Lāčplēša diena. Jūs dziedāsiet. Kas jums sakāms šai dienai?

G.K.: – Atcerieties, ka 11. novembris – tā ir Uzvaras diena. Lielas uzvaras diena. Tā ir svinama diena.

A.B.: – Tagad ir miera laiki. Ir salīdzinoši labi. Ir informatīvais karš, bet fiziska kara nav. Mēs bijām jauni, jūs esat jauni… Cilvēki priecājas par dzīvi. Dažreiz – pār mēru. Arī mūsu tēviem un vectēviem bija savas izklaides, bet, kad bija tēvu zemei grūti laiki, puikām jāiet palīgā. Tas nav dzejolis, tas ir aicinājums. To puikas ir darījuši, un domāju, ka darīs arī turpmāk. Neatkarīgi no tā, ka tagad viņi krāso matus, ceļo kaut kur internetā vai brauc projām uz ārzemēm. Ja būs grūti laiki, viņi nāks atpakaļ un nāks palīgā. Jānāk. Tas ir mūsu pienākums. Tas ir veču pienākums.

Viņi nekaroja, lai mēs dzīvotu ar nodurtu galvu

Viktors AVOTIŅŠ

 

Lāčplēša dienas priekšvakarā Neatkarīgā sarunājas ar vīru kopas Vilki dalībniekiem Andri BALCERU un Gundaru KALNIŅU par vīriem un tēvu zemi.

 

– Piektajā novembrī Vilkiem apritēja divdesmit gadi. Kā Vilki auguši?

Gundars Kalniņš: – Lietuvieši mums uzdāvināja zobenu. Par to, ka esam šo kustību aizsākuši Lietuvā. Raidījumu, kurā deviņdesmito gadu vidū filmējās Vilki, parādīja arī Lietuvā. Un līdz ar to radusies apjēga, ka šīs vīru lietas, senā folklora ir jākopj… Mums tas bija liels gods un liels pārsteigums.

Andris Balcers: – Esam iesējuši nezāli. Labā nozīmē. Pretinieks ir mēģinājis to iznīcināt, bet mēs esam cēluši latviešu vīriešu pašapziņu. Tas ir galvenais, ko esam devuši. Skolās, tiekoties ar jauniešiem, jebkurā vietā esam cēluši pašapziņu. Esam vēstījuši, ka latviešu vīrieši – tie ir veči ar kvalitātes zīmi. Pārējais ir nianses.

G.K.: – Vienā skolā skolotāja jautāja – kāpēc jūs tādi pieauguši, normāli vīrieši braucat bērniem dziedāt? Mums tā ir sirds lieta. Mēs gribam, lai latviešu bērni to redz. Mēs gan dziedam, gan stāstām, gan rādām… Strādājam kā vēstures skolotāji. Un puikas uz ekrāna redz gandrīz tādus pašus puikas kā viņi. Kas tad cits to parādīs, ja ne mēs? Nav neviena cita. Ir, kas izmanto karavīru folkloru, bet viņi neparāda strēlnieku tēmu, partizānu tēmu…

– Kādu laiku pazīstu Andri un domāju, ka viņš bez pārliecības, tik lai dabūtu uzstāties, nedziedās …

A.B.: – Precīzi. Strēlnieku, leģionāru, nacionālo partizānu dziesmas mēs pārsvarā esam ieguvuši no pašiem karavīriem. Un veči tās nedziedāja uz skatuves. Dziedāja bunkurā, lazaretē… Dziedāja sev. Dūšas uzturēšanai. Mēs šīs dziesmas pārmantojām no viņiem līdz ar izpildījuma manieri. Mēs tās dziedam tālāk, lai pateiktu to, kāpēc viņi gāja karot, par ko sitās, kāpēc viņi dziedāja un kā dziedāja… Skatuve – tā ir tikai vieta, no kuras iespējams šīs dziesmas sniegt tālāk. Nav nācis prātā turēt šo dziedāšanu par pašmērķi, darbību sevis izrādīšanai. Balsis mums – kāda nu kuram. Man – tā kā aizsista. Bet – mēs gribam dot ideju. Tas ir mūsu pamatmotīvs. Streļķiem un leģionāriem savulaik bija kvarteti, bija kori… Bet – veči dziedāja arī frontē, ierakumos… Mūsu repertuārs ir dziesmas, ko dziedāja frontē.

G. K.: – Būtiski arī tas, ka vīri, kuri dziesmas radīja, nezināja, vai rīt vēl būs dzīvi… Tā ka – viņi izlika šajās dziesmās visu sirdi un dvēseli. To var just. Pēc pasūtījuma tādas grūti uztaisīt. Tāpēc šīm dziesmām ir pilnīgi cits smeķis. Mūsu pluss ir tas, ka esam šos vīrus noķēruši un dabūjuši dziesmas. Tāpēc varam tās sniegt tālāk.

Mums neviens neiestāstīs, ka leģionāri bija diezin kādi. Mēs zinām, kādi viņi bija. Mēs to jūtam, kad vīri paši stāsta, kā ir bijis, kas ir bijis, ko viņi jutuši. Mēs zinām, ko juta nacionālie partizāni, kas nerima cīnīties vēl desmit gadus pēc kara. Andris zina, kādi bija strēlnieki. Viņš ir ar tiem ticies. Tāpēc, ja kāds mēģina nomelnot leģionārus, strēlniekus vai partizānus, mēs ar dziesmu varam pateikt pretī, ka tā nav taisnība, ka tie ir meli.

A.B.: – Savulaik mēs sākām filmēt leģionārus ar Uģi Dravu. Viņš aizgāja dzīvot laukos. Stafeti pārņēma Gundars. Mēs dabūjām kameru, filmējām, arhivējām. Lai arī neesam ne dziedātāji, ne mākslinieki, ne kinorežisori… Mēs arhivējam. Atstājam vēsturei. Kā Gundars precīzi teica – mutvārdu patiesību bez kāda pastarpinājuma vai izskaistinājuma.

– Jūsu dziesmas pamatā ir dziesmas ar mugurkaulu. Dziesmas, ko sašļukušam, bez stājas grūti dziedāt. Vīru dziesmas. Dziesmas par vīru pienākumu. Kas ir vīru pienākums šodien?

G.K.: – Mums ir laime, ka vēl runājam latviski. Vīru pienākums ir latvietību turpināt, audzināt bērnos. Saimnieciskās lietas, kas vīram darāmas, ir katram skaidras, un tās nav te svarīgākās. Turpināt latvietību – tas ir pats būtiskākais.

A.B.: – Vīrietība, vīrišķība… Es jau daudzus gadus strādāju skolā. Kā smejos – par vīrieti. Pasniedzu kokapstrādi… Bet galvenokārt – par vīrieti. Nav noslēpums, cik daudz ir nepilnu ģimeņu. Tēvu nav. Un es jūtu, ka zēni, kas pieraduši pie mātes auklēšanas, tiecas kaut sīkumos saņemt kādu vīrieša attieksmi. Pat ja es kaut ko skarbāku pasaku, viņi nesabīstas. Vēl mums ir no saplākšņa taisīta karte. Un šad tad, kad tuvojas valsts svētki vai kādas kaujas gadadiena, es viņiem par to īsi pastāstu. Vai arī dažbrīd atbilstošā situācijā cenšos pateikt garāmejošas frāzes, kādam vecim, manuprāt, jābūt. Es nezinu, vai ieklausās visi vai ne, bet gan jau kāda nezāle aiziet…

Vīrietis no nevīrieša (es nerunāju par sievietēm, bet par vīrieti un nevīrieti) atšķiras ar to… Bija tāds teiciens: vīrs un vārds! Tas vairs nav modē. Bet agrākos laikos līgumus nerakstīja. Veči paspieda viens otram roku, un tas bija kā akmenī iecirsts. Pat ne tik sen. Pirmskara Latvijā vīri paspieda viens otram roku un ieskatījās acīs. Tas bija līgums. Viņu mantiskās lietas bija nokārtotas. To es mēģinu puišiem ieaudzināt.

– Pirms kāda laika dzirdēju kabeļkanālā runājam divus pasaulē zināmus etnogrāfus. Viens zīmēja apmēram tādu bildi – sievietes ir tautas zelts un dzīvība, bet vīrieši – žogs, kam zelts jāsargā. Bet, ja žogs sāk ļodzīties un pūt, tad zelts degradē pat straujāk par žogu. Cik stiprs ir mūsu žogs?

G.K.: – Mūsu tautai ir smagi gājis. Kari visu laiku nākuši pāri. Daudzi vīrieši ir izkauti. Viņu paliek mazāk un mazāk. Diezgan daudz tādu, kas domā – labāk palikšu mājās, lai pārējie pakaro. Cerams, ka arī viņi tur to žogu, bet paļauties uz viņiem ir pagrūti.

A.B.: – Ko lai saka? Mēs braucām karavīrus filmēt. Pirmkārt, brīvprātīgos. Jo mums bija svarīga motivācija. Bet tikai brīvs vīrs spēj skaidri motivēt savu izvēli – kā dēļ viņš gatavs riskēt ar augstāko, kas cilvēkam ir – ar dzīvību. «Cīņā krist ir brīvu vīru daļa.» (Čaks.)

Pats es, cik varu, mēģinu ievērot un puišiem saku: vīrietis bieži vien dara to, ko viņam nepatīk darīt. Bet viņš pārkāpj sev pāri un dara. Kaut vai sargā to žogu. Varbūt tas ir bīstami, neērti, grūti… Bet, ja viņš to dara, tad viņš ir vecis. Taču, ja viņš meklē sev aizmugurē šķirbas, kur nolīst, tad kaut kas īsti nav kārtībā. Turklāt ir svarīgi, ka tu to apņemies klusībā pie sevis. Neredzot citiem. Bez cerībām uz novērtējumu un publicitāti. Tas ir grūti.

– Margarēta Tečere par jums teica: gailis labi dzied, bet olas tomēr dēj vista. Kas ir vīrieša tiesa šajā ziņā?

A.B.: – Es tomēr esmu vecmodīgs. Un mans uzstādījums ir tāds – es cienu vīriešus, es cienu sievietes, bet Dievs pat fizioloģiski ir katram devis savu pienākumu. Vīrieša tiesa ir – būt netīro, grūto darbu darītājam. Ja viņš ir vīrietis, viņam jāpasargā sieviete no grūtiem darbiem. Runa nav tikai par sadzīvi, bet arī par pienākumu uzņemšanos, atbildību… Tas raksturo veci.

G.K.: – Es reizēm pie sevis pasmejos, ka nav tas īstais vīru laiks. Nav karu. Protams, karš nav nekas patīkams, bet tad, kad ir karš, vīri parāda savu īsto dabu. Kad kara nav, kad miers, tad ir visādi varianti to slēpt. Mēs ar savām dziesmām mēģinām parādīt, ka mums, tāpat kā vīriem, kas kādreiz karoja, ir svarīgi nepazaudēt ideju. Tu nedrīksti nodot savu tēvu zemi! Tu nedrīksti palikt ārzemēs un nodot tēvzemi. Tēvi par to ir karojuši. Es saprotu, ka ekonomiskie pasākumi ļoti iespaido situāciju. Bet tomēr, bērniem ir jāieaudzina – tēvzemi nodot nedrīkst!

– Man atkal šodien rodas iespaids, ka karš latviešu vīriešiem nereti šķistu vieglākais variants. Liekas – latviešu puiši arī tagad būtu drosmīgi kaujā iet vai pa purnu sadot. Taču ir pagļēvi ģimeni noturēt vai savu vidi diendienā sakopt.

G.K.: – Mūsdienu vīrietis varētu būt nedaudz apjucis. No tā, kas notiek apkārt. Kas nu būs, ko nu darīt…

A.B.: – Mēs esam sīksti, bet mēs neesam miljardu tauta. Mūsu genofonds ir bezmaz nepārtraukti čakarēts dažādos vēstures pavērsienos. Pārmēru daudz virsotņu ir aizgājis bojā. Labākos cirta nost. Mātes nevar piedzemdēt tik daudz varoņu. Ir jāpaiet laikam. Pašlaik tiešām jāsaka, ka vidējais latviešu vīrietis gan varbūt mēģina tikt par varoni, bet tajā pašā ir starp tiem, kas izkārtoja UK (neaizvietojamā) kartes Otrajā pasaules karā. Mēģina izdzīvot, sadzīvot. Tas arī laikam ir vajadzīgs. Ja mēs visi būtu karavīri, vadoņi, tad – galvas nost! Un tautas nav. Diemžēl jāpaiet laikam, lai varoņi atkal uznāktu augšā. Vīru maz. Bet – es esmu optimists.

– Vai politiķi saprot to, ko jūs sakāt?

A.B.: – Viņi saprot. Bet tur itin bieži sākas putra, kurā ideja pazūd. Diemžēl pašreiz dominē gļēvuma dimensija. Arī politikā. Veči ir izļurkāti.

– Tomēr es neredzu sevišķus šķēršļus, kas divdesmit gados traucēja darīt tautas pašapziņai daudz laba.

A.B.: – Viens dara, cits pretdara. Acīmredzot mūsu gļēvie darītāji ir vājāki savā darīšanā nekā tie, kuri rīkojas, lai pašapziņas nebūtu.

G.K.: – Manuprāt, nenormāli ir, ka tad, kad kāds paceļ galvu un saka – latviešiem, lai būtu labāk, jādara tas un tas, citi, apmaksātie latvieši to pirmo pūles sabojā. Lai arī tiem pārējiem būtu jāpalīdz vīram, kurš izteicis labo domu, nevis jāgremdē viņš. Manuprāt, ir nenormāli arī tas, ka jauniešiem darba meklējumos ir jāzina krievu valoda. Tā ir nepieļaujama situācija, ja nevar strādāt, nezinot krievu valodu.

– Kāda šodien ir vārda «patriotisms» reālā vērtība?

A.B.: – Daudziem tas ir vērtē. Bet – daudziem ķeksītis. Arī tuvojoties svētkiem – ķeksītis. Tas ir arī modes vārdiņš, ar ko izdevīgi plātīties. Diemžēl tam apakšā ir konjunktūra. Jo augstāk varas gaiteņos, jo vairāk konjunktūra. Bet, kad mēs braucam pa Latvijas lauku skolām, tad tur patriotismu jūtam. Mēs jūtam un redzam atbalstu (plakātus, izritinātus karogus, līdzdziedāšanu...), kam skolotāji nav pirkstu pielikuši. Bet – laukus Rīgas kungi čakarē laukā. Tas ir bēdīgi.

G.K.: – Es piekrītu Andrim. Skolās mums ir sajūta, ka bērnus interesē tas, ko mēs darām. Var just, ka vēstures stundās viņi tādas lietas nav dabūjuši dzirdēt. Pārsvarā viņiem ir pasaules vēsture, bet Latvijas vēstures diezgan maz. Tad tas ir mūsu darbs. Visiem mums darbs. Arī skolotājiem. Izstāstīt tieši mūsu vēsturi. Parādīt mūsu vēstures varoņus.

– Bet pasakiet, kas ir tie paraugi, ar ko puikām samēroties šodienā?

A.B.: – Labs paraugs ir sports. Arī mūsdienu karavīri. Tikai – viņiem vajag vairāk publicitātes. Ar to, ko publicē Tēvijas Sargs, ir par maz. Bet – kāda tad ir žurnālistikas tendence? Meklēt sensācijas, meklēt to, kas ātrāk piesaista. Meklēt pozitīvo – tas nav tik interesanti. Bet – tas ir tikai žurnālistu profesionalitātes jautājums. Neprasme interesanti pasniegt pozitīvo. Kā cilvēki dzīvo, kādas ir jaunu čaļu motivācijas, kāpēc viņi iet dienēt… Ne jau visi brauc uz misijām lielā piķa dēļ…

Vajag vairāk darīt pozitīvo, dzīvot pozitīvi, celt, nevis graut. Jo graut – tas ir laika patēriņš. Es pozitīvo redzu jauniešos. Vecie buki – tie pamainīs karodziņus, kā jau ir mainījuši.

G.K.: – Galvenais – atrast to stīdziņu, ka tu esi lepns, būdams latvietis, ka tu māki latviešu valodu, ka tev bijuši senči, kas daudz pārdzīvojuši… Ar to var lepoties. Tas ir pozitīvi. Mana mamma izdarīja to, mans tēvs izdarīja to. Visi meklē kaut kur kaut kādas savas lietiņas un liek kopā. Kaut vai zīmē savu ciltskoku. Un raksta iekšā – tēvs izdarīja to, vecaistēvs to… To visu kā mozaīku saliec kopā un ieraugi, ka tu tomēr dzīvo vienā foršā vietā. Pozitīvo var atrast.

– Kādi, jūsuprāt, patlaban ir galvenie Latvijas nākotnes riski?

A.B.: – Ja mēs saucamies Latvijas valsts ar tautu – latvieši, tad risks ir tāds, ka vienā brīdī būs tikai nosaukums, bet nebūs vairs ne Latvijas, ne latviešu kā tādu. Kaut kāda tauta būs, bet tai būs vienalga, kā viņu sauc un kādā valodā tā runā. Tās ļaudīm būs labi dzīvot šodien te, rīt Īrijā, parīt Jaunzēlandē… Vienalga kur. Senčus viņi nezinās, vēsturi būs aizmirsuši. Mūsdienu mankurti. Nekas jauns nav jāizdomā. Tikai – mūsdienās mankurtizācija visā pasaulē notiek ļoti strauji. Ir valstis un valdības, kas to saprot un rīkojas, lai novērstu. Mums ir diezgan grūti. Te šis darbs vairāk ir pašdarbnieku rokās. Bet, ja esam nacionāla valsts, tas būtu jādara valstij. Tas ir galvenais risks.

– Kas ir tā cēlonis?

A.B.: – Mēs paši. Tu, es, Gundars… Jebkurš no mums. Jo mēs dzīvojam te šajā brīdī, šajā laikā, šajā telpā. Katrs no mums jebkurā savā jomā var kaut ko darīt. Kaut vai teikt puikam uz ielas: «Pacel papīru, ko nometi!» Jā, valdības atbildība ir lielāka. Bet jādara ir katram.

– Kā latvietim samēroties ar pasauli, ar to, ka ir siltākas zemes?

G.K.: – Ja būtu nāves briesmas, tad varētu braukt projām. Bet nāves briesmu nav. Nav tā, ka šeit nav iespēju darīt. Drīzāk no mūsu varturiem vajadzētu prasīt, lai viņi pabalsta cilvēkus, kas ir gatavi kaut ko darīt. Lai ļauj darboties, augt un plaukt, nevis represē, gremdē un bremzē tos.

A.B.: – Ļoti svarīgi ģimenē, sabiedrībā dot izpratni par to, kas ir vērtums. Ja cilvēks to saprot, viņš sapratīs arī to, kāpēc vērts te būt. Es arī nestaigāju pliks un gribu labi paēst. Bet man tas nav galvenais.

Sakārtot vērtības. Būt pašpietiekamam. Būt labā nozīmē sātīgam. Ja kāds ir nesātīgs, viņš grābs, lai kādā postenī arī būtu. Sētnieka vai prezidenta. Vienalga paķers kaut ko nepiesietu. Saprast vērtības, kas nosaka tavu dzīves ceļu. Tā ir pieauguša cilvēka dzīves filozofija. Kāpēc viņš dzīvo, ko grib dzīvē sasniegt, atstāt pēc sevis? Ja tas tiks sakārtots, cilvēki nebūs vairs haotiski, izļurkājušies vai, kā saka Gundars, apjukuši. Ne jau vīrieši vien. Cilvēki. Tāpēc jāstrādā uz sakārtošanu. Kaut kas tiek darīts, bet nejūt, ka tā būtu valsts politika. Laikam nav izpratnes vai nav vēlēšanās saprast, cik tas svarīgi. Tas ir bīstami. Lai gan izpratne par vērtumu būtu viens no pretriska ieročiem.

Ja vērtums būtu sakārtots, tad ļaudis te dzīvotu. Kāpēc man jādzīvo tēvzemē? Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka mani tēvi te dzīvojuši, mans vectēvs te dzīvojis… Caur bērniem tas jāsāk. Nevajag skaistus vārdus runāt: nāks svētki, pucēsim mūsu kritušo… Te viņi dzīvoja, te dzīvo paps, mamma, bērni dzīvo, sunīts, kaķīts, krūmi, kas apkārt, te jāapcērp… Tas viss ir mūsu. Dari, lai viss notiek.

G.K.: – Vīri karoja, lai mēs dzīvotu labi, lai mums būtu forši. Nevis lai mēs staigātu visu laiku ar nodurtu galvu. Andris parasti saka – karoja bezbēdīgi. Un tā arī bija. Jo karoja ar domu – lai viņu pēcnācēji dzīvotu labi.

– Parīt ir Lāčplēša diena. Jūs dziedāsiet. Kas jums sakāms šai dienai?

G.K.: – Atcerieties, ka 11. novembris – tā ir Uzvaras diena. Lielas uzvaras diena. Tā ir svinama diena.

A.B.: – Tagad ir miera laiki. Ir salīdzinoši labi. Ir informatīvais karš, bet fiziska kara nav. Mēs bijām jauni, jūs esat jauni… Cilvēki priecājas par dzīvi. Dažreiz – pār mēru. Arī mūsu tēviem un vectēviem bija savas izklaides, bet, kad bija tēvu zemei grūti laiki, puikām jāiet palīgā. Tas nav dzejolis, tas ir aicinājums. To puikas ir darījuši, un domāju, ka darīs arī turpmāk. Neatkarīgi no tā, ka tagad viņi krāso matus, ceļo kaut kur internetā vai brauc projām uz ārzemēm. Ja būs grūti laiki, viņi nāks atpakaļ un nāks palīgā. Jānāk. Tas ir mūsu pienākums. Tas ir veču pienākums.

Komentāri [38]
#
xxx 12.novembris 2012 10:52 atbildēt
GK saka, ka vīru pienākums ir latvietību turpināt. Te nu viņš pīlītēs sācis pūst: turpināt latvietību var tikai vienā veidā, proti atjaunojot iznīcinātās latviešu biedrības ! ! ! Cik manāms, tad vilku baram ir uzspļaut uz iznīcinātajām latviešu biedrībām, jo ne ar pušplēstu vārdu tie tās nepiemin, taču labi zinot, kādam nolūkam tās radītas. /ne jau, lai grautu latvisko, bet lai vairotu latvisko/.
 
#
dziedošais KGB piesedzējs ar saranbalto prievīti ap naudasmaku » xxx 12.novembris 2012 11:01 atbildēt
Latviesu biedrības ir visbīstamākā vieta uz pasaules, tur mūs "pārkož" sekundes laika un izspļauj ārā. .... .... ... Tikai ne tās! Kā tagad ir -tā labi.
 
#
saulcerītes draudzene » xxx 12.novembris 2012 12:31 atbildēt
Latviešu biedrības ir tās īstās vietas kur dziedāt mūsu dziesmas, bet redzams, dziedātājvilki ir citās domās.
 
#
imitāciju meistars » xxx 12.novembris 2012 13:16 atbildēt
Vilku pienākums nav turpināt latvietību, bet imitēt to. ( ak, Dievs, cik tas ir labi saskatāms).
 
#
Kārlis Bērzs » imitāciju meistars 12.novembris 2012 15:12 atbildēt
šķiet, ka te pamatā ņemas viens komentētājs. Kādreiz dabūjis kādā biedrībā pa muti, bet bijis savā latvietībā tik vārgs, ka nav spējis gādāt, lai tā atdzimst. Lai gan, ja būtu atdzimusi, tad nevarētu tagad no pagultes (anonīmi) plātīties ar reiz dabūtiem morāliem zilumiem. Pieņēmumu vietā būtu labi redzēt šī "drosmīgā latvieša", kurš pats aizliedzis savu vārdu, savāktas konkrētas liecības. Vilki negaužas, nedzīvo pagultē, vāc liecības, neuzdod sevi par vispareizākajiem latviešiem, bet rīkojas pozitīvi un apliecinoši bez siekalošanās un patriotiskiem šņukstiem par latvieša nebeidzamajām ciešanām.
 
#
VILTUS Kārlim Bērzam - atbilde no latvieša, kam bija drosme iestāties Rīgas Latviešu Biedrībā, izprotot tās statūtus. » Kārlis Bērzs 13.novembris 2012 2:31 atbildēt
Katrs latvietis ir tik vērtīgs, cik ass ir viņa prāts, un cik nelokama viņa pārliecība ! Šīs īpašības noteiks kopējo stratēģiju, jo bez tās mums nav izredžu panākt postkomunisma kroplību likvidēšanu mūsu Dzimtenē. Īstais Kārlis Bērzs man piekritīs, ka sistēmai pretī stāties var tikai sistēma. Īstais KB arī saprot, ka 4 maija valsts pārvaldes mehanisms ir 99% komunistu nomenklatūras, rūpīgi atlasīto pretlatvisko spēku koncentrāts, kurš par atalgojumu pildīja pret latviešu tautu vērsto KGB politiku, LPSR valdībā nevarēja iekļūt neviens nekangars, tā sastāvēja no izciliem latviskā nīdējiem un parastiem kangariem. Vienā dienā tie visi kļuva par latvisko vērtību izpratējiem un cienītājiem !!!!!!!!!!
Vai nav skaidrs,ka viņu simpātijas latviskumam ir tikai spēle, melīga un viltīga spēle, lai paturētu savus amatus un privilēģijas. Un viņi tos paturēja. Rezultāts katram redzams- damogrāfiska katastrofa, 10 000 latviesu pašnāvības /neatkarību atguvušajā Latvijā/.Čekistu selekcionētie kangari kļūst miljonāri. Tiktāl tā kā būtu skaidrs, bet pats galvenais nāks tagad, cienījamais viltus KB. Visi viņi verbāli cildina Latvijas "neatkarības" atjaunošanu, bet uz to visstingrāko ir pret latviešu biedrību un aizsargu nozīmības atjaunošanu Latvijā! Kādēļ? Kādēļ? Kādēļ? Butaforiskajās, varas radītajās, "sabiedriskajā struktūrās ar šiem nosaukumiem darbojās atlasīti politklauni ar uzdevumu aizņemt vietas, lai varētu imitēt šo patriotisko organizāciju darbību; lūk, ko jūs runājiet, šeit mums ir aizsargi, šeit latviešu biedrības. Viss kārtībā. Politklauni dara savu, un neviens normāls cilvēks netic varas radītiem, butaforistiem. Ienīst un nicina tos. /kā tas bija redzams saeimas atlaišanas balsojumā - 95% ienīda "deputātus", kuri īstenībā tiek uzskatīti par neliešiem, meļiem, lētiem blēžiem- pašlabuma kārotājiem/.
Vienīgais veids kā blēžiem "politiķu pagonos" radīt patiesu maiņu, kas pārstāvētu latviešu intereses, ir atjaunot 1993.gada 18.februāra naktī iznīcināto Rīgas Latviešu Biedribu, jo tā darbojās 6 mēnešus pēc tās īstajiem, neviltotajiem, statūtiem, kuri garantēja leģitīmu, ne mazākā mērā bremzējošu, ikkatra klātbūtni mūsu nacionālās svētvietas - Māmuļas, demokrātiskajā diskusiju un tautas svarigāko lēmumu pieņemšanas vietā. Cienījamais KB, jūs taču zināt, ka nu jau 19 garus beztiesības gadus šāda demokrātiska, leģitīma, visiem brīvi pieejema un ērti lietojama latviska diskusiju telpa nepastāv! Lūdzu nejaukt ar kultūras namiem, kurus KGB speciāli izveidoja, lai nepieļautu iznīcināto latviešu biedrību atdzimšanu, kas vienlaicīgi būtu padomju sistēmas, pretlatviskās varas gals. Pastāvot Rīgas Latviešu Biedrībai, kas darbojās brīvi, atbilstoši tās likumīgajiem 1938.gada statūtiem, nav iespējama valsts novirzīšanās no pareizā kursa: garantēt likumību un uzplaukumu.
 
#
? 11.novembris 2012 21:14 atbildēt
vai vilkiem nav kada galvas slimiba?
 
#
sančo pansa » ? 5.maijs 2017 13:14 atbildēt
Kad paskatās šodien uz jauniem čaļiem, kuri savu dzīvi, ārpus skolas brīvā laikā, pavada medībās pa meičām, trekterējot grādīgo dziru un sarunājoties pielieto krievu lamu vārdus, kāda runa vispār varētu būt par "vīriem". Ar šitādiem "vīriem" dzimteni aizstāvēt ir bīstami, jo viņi nedomās par cīņām, bet par bābām un pļēgurošanu. Cienu un mīlu folk. grupu "Vilki" un patīk viņu dziesmas, latviskās tradīcijas un līvu tautas tērpi.
 
#
50s 9.novembris 2012 14:07 atbildēt
Visbistamakie ir un bija sarkanie kvislingi!
 
#
reņģēdājs lielos svētkos pie renģes tikušais » 50s 12.novembris 2012 13:26 atbildēt
Vai nevarētu tuvāk paskaidrot, kas tie kvislingi ir ? Vai tas sarkanums ir domāts par 4 maija neuzvaramiem? /mūžam neuzvāramiem/?
 
#
Vvtn 9.novembris 2012 12:42 atbildēt
Varētu jau piekrist šiem latviešu vīriem,ideoliģija ir appsveicama un nepieciešama. Arī viņu dziedātās dziesmas ir īsti vietā. Bet Balcera kunga izteikumos vīd nelaba nianse. Es par vārdiņu' veči', kas tiek piesaukts katrā gadījumā, kur runa iet par īstiem vīriem.......Latviešu valodā ir vārds"vīrs", kas nebūt nenozīmē civiltiesisko aspektu, bet apzīmē īstu latvju vīru.....Ne jau par velti ir sakāmvārds"Vīrs un vārds!"Pēc Balcera kunga izteikumiem iznāktu labāk "vecis un vārds"???? Nu nevajag jaukt šos austrumu kaimiņu izteicienus "mužik', ar ko viņi apzīmē "īstus večus", ar latviešu vārdu vecis, kas apzīmē vecu vīru,. bet ar tādu nelāgu pieskaņu......Arī vārds "mužik", krievu valodā nozīmē neizglītotu zemnieku,tērptu vīzēs un apjozušos ar pakulu striķi....kādreiz tas bija lamu vārds...... Tāpēc sauksim Latvijas vīrus par vīriem!!
 
#
HEs » Vvtn 9.novembris 2012 15:08 atbildēt
Prātīgs vārds.
 
#
Kārlis Bērzs » HEs 9.novembris 2012 17:15 atbildēt
Re, kur vēl viena "īstu" latviešu vīru īpašība - matu skaldīšana To, ko Balcers un Kalniņš saka pēc būtības, ievērot negribas. Vai arī kremt šī būtība... Un tad sākas sīkumu izspīlēšana.
 
#
skatītājs » Kārlis Bērzs 10.novembris 2012 9:53 atbildēt
nu, ko var teikt? Režisēts pasākums no sākuma līdz galam. Butaforiska bravāde, kas pa laikam pāriet pseidopatriotiskā caurejā, kā saka namejs-aizliegtais.
 
#
Skanu ierakstu studijas NOLDEN GOLDEN otrais solists » Vvtn 10.novembris 2012 10:15 atbildēt
Esmu dzirdējis starp profesionāļiem runas, ka leģionāru dziesmu izlasi iedziedājuši Valsts Drošības Komitejas vīru kora talanti, jau 1972.gadā? Privātā ceļā ieraksti nogādāti ASV un VĀCIJĀ, kur izplatīti par naudu.
 
#
sančo pansa » Skanu ierakstu studijas NOLDEN GOLDEN otrais solists 5.maijs 2017 12:59 atbildēt
Tas bija 1972. gadā, tātad padlatvijas laikā. Tagad ir cita Latvija - neatkarīga, svēta un brīva. Par to rūpējas jaunā paaudze un nevis vecie čekisti. Un runājot par viņiem, daudzi mainās arī laikam līdzi, jo tajos laikos bija jānokļūst VDK, lai atmodas laikā varētu droši darboties tautas un dzimtenes labā. Kā zināms, padlaikos neko nevarēja darīt Latvijas labā. Labi, ka ieraksti tika nogādāti ASV un Vācijā, jo tur visur bija emigrējušie latvieši. Pareizi darīja!
 
#
namejs-aizliegtais 9.novembris 2012 10:35 atbildēt
Vai tad Rīgas Latviešu Biedrības iznīcināšanu 1993.gada 18.februāra naktī saprast ir par grūtu? Vai tad nav zināms, ka latviskās tradīcijas ir jākopj visos latviešu biedrību namos? Vai tad brašajiem dziedoņiem nav zināms, ka, labi apmaksāti kungi un kundzes imitē latviskumu pēc pilnas programas! Vai nav skaidrs, ka tie vecie buki, kā minēts intervijā, kas pamainīs tos karodziņus ir KGB vīri un sievas -labi apmaksātos valsts amatos? Nosaukt lietas īstos vārdos uzdrošinās tikai retais, un es apgalvoju, ka šiem cilvēkiem publiska uzstāšanās Latvijā ir liegta, no 1993.gada 18.februāra nakts. Notikušā nozieguma slēpēji pelnās, vaikstoties publikas priekšā, cits vairāk, cits mazāk!
Vēl atkārtošu, jau pirms 112 gadiem latviešiem Kurzemē bija 200, Vidzemē 600 latviešu biedrības. kurās kolektīvi izsprieda un atrisināja absolūti visas latviešu ģimeņu problēmas, lai arī kādas tās būtu!
!940.gadā visas latviešu biedrības Latvijā iznīcināja. Kādēļ? Jo valsti sāka pārvaldīt desmitiem tūkstošu kolaboracionistu un KGB nozīmētu darbinieku grupējumi. Visu viņu galvenais uzdevums bija garantēt, lai Latvijas PSR tiktu pilnībā iznīcinātas latviskās kultūrtradīcijas, kas vienojusas latviešus kopš 1868.gada, kad Rīgā gaišākie latviešu prāti nodibināja Rīgas Latviešu Biedrību - Latvijas valsts sākumu. Latviskās kultūrtradīcijas biedroties , bija varens vairogs latviešu ģimenēm. Tās aizsargāja un izglītoja. Tās vairoja latviešu pašapziņu, deva visiem iespēju piedalīties sabiedriskajā dzīvē. KGB politika, ko praktizēja LPSR to nevarēja pieļaut, jo sabiedriskajā dzīvē drīkstēja darboties tikai KGB selekcionētie, speciāli šim nolūkam atlasītie cilvēki, kuri par atlīdzību grāva un iznīcināja latviskās kultūrtradīcijas. Pastāvot, kaut tikai vienai latviešu biedrībai pretlatviskie spēki ir pilnīgi nevarīgi. Bet tā, kā latviešu biedrību skaits 1940.gadā bija milzīgs (patreiz arī vēl nezināms, jo LB uzdevums un stratēģija bija aptvert , pēc iespējas visas apdzīvotās vietas ), tad vajadzēja radīt ,speciāli Latvijai domātu milzīgu pretlatvisku, represīvu, vēl nebijušu kolaboracionistu struktūru. 50 gadu laikā tā nostiprinājās un pilnveidojās. Tās pārstāvjus varam izskaitļot pēc formulas: "ATJAUNOT VAI NEATJAUNOT "? /tradicionālās latviskās kultūrvērtības - latviešu biedrības bez KGB pretlatviskajiem imitātoriem, kuri līdz pat šim laikam kontrolē un "vada" visus procesus mūsu daudzcietušajā DZIMTENĒ/.
 
#
Milda ar zvaigznēm rokās » namejs-aizliegtais 10.novembris 2012 9:24 atbildēt
Iznīcināt var arī NETURPINOT KULTŪTRADĪCIJAS, to vietā radot nenozīmīgas ākstības, kā mēs jūtam, KGB šos kultūrākstus ražo vairumā un pasniedz dāsni.
 
Skatīt visus 38 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers