Sabiedrība uzticas skolai un baznīcai
Vislielāko sabiedrības uzticību šobrīd bauda izglītības iestādes, baznīca un radio – tā liecina pētījumu aģentūras SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma veiktā aptauja.
Tiesa, divas no trim institūcijām, kam iedzīvotāji snieguši vislielāko uzticības kredītu, tieši šobrīd piedzīvo milzīgas reorganizācijas, kas būtiski ietekmē arī iedzīvotāju lojalitāti.
Augstāko novērtējumu šobrīd bauda mācību iestādes – skolas, augstskolas, universitātes u.tml. Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš uzsver: pētījuma dati apliecina, ka Latvijas sabiedrība apzinās, cik būtiska ikviena cilvēka dzīvē ir izglītības kvalitāte. «Priecē arī tas, ka izglītības iestāžu darbs jau šobrīd izpelnījies atzinību, lai gan nozarē ir pieteiktas milzīgas pārmaiņas. Domāju, ka daļa uzticības ir sniegta avansā, jo sabiedrība cer, ka sāktās reorganizācijas nesīs pozitīvas izmaiņas,» analizē eksperts. Savukārt izglītības ministrs Roberts Ķīlis papildina: skolas un bērnudārzi ir iestādes, kurām uzticam savus bērnus, līdz ar to augsta uzticēšanās ir pamatu pamats to darbībai.
To, ka reorganizācijas ir viens no faktoriem, kas tieši ietekmē sabiedrības uzticību institūcijām, sarunā ar Neatkarīgo apliecina arī Latvijas Radio ģenerāldirektors Jānis Siksnis. Viņaprāt, lojalitātes reitingos radio ir apsteidzis televīziju un presi, jo daudzām avīzēm, kā arī televīzijas kanāliem pēdējo gadu laikā ir nācies pārdzīvot spēcīgus satricinājumus: īpašnieku maiņu, apvienošanu, likvidēšanu. «Sabiedrība ļoti jutīgi uztver ar medijiem saistītās norises, un radio ir bijis vienīgais, kas daudzmaz veiksmīgi varējis šīs turbulences pārciest,» klāsta J. Siksnis. Otrs aspekts, kas, viņaprāt, veicina sabiedrības lojalitāti, ir iespēja izmantot bezmaksas kanālu. Par televīzijas un preses lietošanu auditorijai ir jāmaksā, bet radio ir vienīgais, kas iedzīvotājiem sniedz bezmaksas informāciju. Tiesa, šobrīd rit kaislības ap Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu, kas, pēc eksperta teiktā, var būtiski mazināt iedzīvotāju uzticību: «Ja diskusijā parādīsies minējumi par 50 vai 60 miljoniem latu, kas nepieciešami šādai reorganizācijai, vai par obligātas abonentmaksas ieviešanu, tas jūtami mainīs Latvijas iedzīvotāju attieksmi.»
Viszemāko uzticību jau ilgstoši bauda Latvijas politiskā vide. Partijas, Saeima un valdība ir tās valsts pārvaldes formas, kurām sabiedrība jau gadiem praktiski neuzticas. Visnotaļ skeptiski Latvijas iedzīvotāji izturas arī pret komercbankām, kas tiek vainotas gan nekorektā attieksmē pret kredītņēmējiem, gan ekonomiskās krīzes padziļināšanā. Arī Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis nenoliedz: grimstošu banku glābšana, ieguldot nodokļu maksātāju naudu, kredītņēmēju grūtības segt saistības pret bankām, kā arī politiķu retorika, mēģinot atrast galveno vainīgo, ir novedusi pie tā, ka sabiedrības attieksme pret bankām ir noraidoša. Tomēr asociācijas pētījumi apliecina, ka, ekonomiskajai situācijai stabilizējoties, atsākusi atjaunoties arī komercbanku reputācija.
Tiesa, SKDS pētījums uzrāda arī kādu jaunu tendenci, proti, līdztekus komercbankām sabiedrība vairs neuzticas arī Latvijas Bankai. Ekonomiste Raita Karnīte skaidro: «Latvijas Banka ne tikai neiestājās par Latvijas iedzīvotājiem komercbanku patvaļas laikā, bet arī no reālā procesu noteicēja pakāpeniski pārvēršas par propogandas aparātu. Pēdējā laikā tas kļūst arvien acīmredzamāk. Latvijas Bankas uzbāzīgie centieni pārliecināt par dalību eirozonā ir atklāta smadzeņu skalošana, un cilvēkiem tas, protams, nepatīk,» komentē eksperte.
SKDS aptauja arī atklāj: valsts kontroliere Inguna Sudraba un Valsts prezidents Andris Bērziņš kā amatpersonas bauda ļoti augstu sabiedrības uzticību, taču viņu pārstāvētās institūcijas tiek novērtētas daudz zemāk. R. Karnīte uzskata, ka šāds vērtējums balstās sabiedrības specifiskajā uztverē. «Cilvēkiem patīk tie, kuri kritizē politiķus, kuri nosoda un atmasko. Visas šīs šķietami labās īpašības tiek piedēvētas konkrētiem indivīdiem. Tikmēr tas, ka, piemēram, Valsts kontroles praktiskais veikums ir tuvs nullei un ka atklātie pārkāpumi tā arī nenonāk līdz tiesai – šīs negatīvās lietas nez kādēļ tiek piedēvētas Valsts kontrolei kā institūcijai,» pauž R. Karnīte.