Latviešu brīvprātīgajiem darbs Āfrikā beidzas Dānijā
Uz pasaules un sevis mīlestības viļņa noskaņoti latviešu jaunieši un arī vecāki eksemplāri atkal pošas uz Dāniju, kur notiek jaunais brīvprātīgo iesaukums cīņai ar nabadzību Āfrikā.
Tomēr lielākā daļa no viņiem ne uz kādu Āfriku neaizbrauks, toties atstās labdarības organizāciju zirneklim ar nosaukumu Humana People To People prāvas naudas summas, kas svārstās no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem latu.
Kur šī nauda paliek, gadiem ilgi pētījušas dažādas tiesībsargājošās iestādes. Atmaskojoši materiāli atrodami organizācijas nelabvēļu mājaslapā tvindalert.com. Te var uzzināt gan par līderu grupu, kas peldas ārzonās nobēdzinātā naudā, gan veidiem, kā tiek slaukti jaunie ideālisti: brīvprātīgo darbu, Humana lietoto drēbju viltībām, ražotņu tīklu, kas kopā veido globālu naudas ražošanas mašīnu. Tieši tādēļ, pirms atsaukties uz kādu no Latvijas interneta vietnēs izvietotajiem sludinājumiem un kļūt par degvielu šajā mašīnā, ieteicams papētīt, kas slēpjas aiz Āfrikas.
Labdarības zirneklis
Vairāk nekā 90% gadījumu Āfrika beidzas turpat programmas dzimtenē Dānijā vai kādā citā no tās daudzajām filiāļu valstīm. Humana People To People prasmīgi atbrīvojas no programmas dalībniekiem, jo ar atbildīgo vietējo organizāciju slēdzamajos līgumos ir ekskluzīvs punkts – gadījumā, ja cilvēks izstājas, visa viņa nopelnītā nauda paliek tā sauktajai skolai, kas nodrošina Pirmsāfrikas apmācības programmu, pajumti un darbu. Un jāstrādā ir ļoti daudz, turklāt rupji pārkāpjot vietējo darba likumdošanu, jo dažu mēnešu laikā jāsapelna liela nauda – ap 5000 latu (neskaitot iestāšanās naudu vairāku simtu latu apmērā, kas jāpārskaita pirms atbraukšanas). Ja cilvēki pēc zināma laika paši neatsakās no šādas Āfrikas glābšanas, viņiem tiek radīta papildu motivācija aiziešanai. Dažs nespēj izturēt obligāto ziedojumu vākšanu, citam tiek atrasti kādi iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi, kuru dēļ viņu padzīt. Daži uzstājīgākie līdz īstajai Āfrikai tomēr tiek, dažus mēnešus pastrādā kādos lauku ciematos par baltādainiem eņģeļiem vietējai melnajai sabiedrībai, bet pēc atgriešanās kļūst par algotām organizācijas skrūvītēm, kuru būtiskākais uzdevums vadīt jauniesaucamo vervēšanu un tai sekojošu nostrādināšanu.
Dāņi ar sava tautieša Amdi Petersena radīto globālo impēriju nelepojas. Vismaz par to, ka vietējie cilvēki uz organizācijas aktivitātēm raugās ar aizdomām un nepatiku, jauniesaucamie tiek laikus brīdināti.
Svarīga nauda. Tikai
Šā gada sākumā mēnesi pavadīju vienā no programmas skolām Dānijas mazpilsētā Holstedā. Dalībnieka statusā varēju iepazīties ar brīvprātīgā darba un šīs programmas pašu svarīgāko daļu – naudas raušanu, par ko vervētāji detaļās nestāsta. Viņi mācīti runāt par Āfrikas pamatiedzīvotāju ciešanām, nabadzību un badu. Cīņu pret HIV, ko apgrūtinot vietējo pārliecība, ka slimību izplata lietus. Vervētāji runā arī par personiskiem izaicinājumiem un pārbaudījumiem.. Vārdu sakot – augsti mērķi un skaisti humānisma ideāli. Realitātē šī tukšā muldēšana piesedz citu ideālu – naudu.
Pie darba jauniņos liek uzreiz pēc ierašanās. Darbavietas ir dažādas, šim iesaukumam pirmajā nedēļā patrāpās viena no nepopulārākajām – puķu sīpolu bakstīšana kūdras podiņos kādā sliktu slavu iemantojušā Holstedas apkaimes siltumnīcu saimniecībā. Izklausās viegli, praksē grūti. Neapkurinātā un tumšā plēves būcenī laiks rit desmitiem reižu lēnāk nekā parasti. Patiesībā tas stāv uz vietas. Seši hiacinšu sīpoliņi podiņā. Trīs reiz seši podiņi kastītē. 20 kastītes statīvā, un tā desmit stundas ar vienu īsu pauzi līdzpaņemtās maizes aprīšanai. Par smēķēšanu jāaizmirst. Rokas un kājas no aukstuma stingst. Ungārietei, kas vienu roku atļāvās sildīt kabatā, dāņu vagars pateica: «Rīt vari nenākt.» Tā bija vienīgā reize desmit dienu laikā, kad dzirdēju viņu runājam ar brīvprātīgajiem. Uz evolūcijas trepēm mēs atradāmies krietni zemāk nekā leišu un poļu viesstrādnieki. Tiem bija gan regulāras darba pauzes, gan īsāks darba laiks un lielāks atalgojums, gan normāla attieksme no dāņu darbiniekiem. Taču uzņēmumam skolas piegādāto brīvprātīgo darbaspēku algot ir izdevīgi, jo līgums tiek slēgts ar skolu, un darbaspēka nodoklis attiecīgi no 40% tiek samazināts līdz 20%.
Citās darbavietās strādāt bija nesalīdzināmi patīkamāk, kaut gan tāpat tas notika nelegāli, jo iepriekš solītās darba atļaujas un apdrošināšanu organizācija nesarūpēja. Kolēģis portugālis tika aizsūtīts kādai mājai mainīt jumtu. Viņš ar bažām prātoja, kas notiks, ja nokritīs un savainosies. Parastā Eiropas ceļojuma apdrošināšana nevienu centu nesegtu, jo kas tad tūristam bija darāms ar āmuru uz jumta. Un, visticamākais, arī organizācija salauztās kājas īpašniekam ģipsi nepirktu. Tāpat kā tā nemaksāja solīto ikmēneša kabatas naudu un nepirka biļeti vienam lidojumam uz mājām, kas tika sākotnēji solīts. Un tāpat kā neļauj cilvēkiem braukt uz Āfriku.
Pēc tam, kad šī gada laikā skolu un nopelnīto naudu piespiesti pamest vismaz pārdesmit cilvēku, tajā skaitā četri latvieši, viena mūsu tautiete spītīgi nepadodas. Viņa ir izpildījusi visas prasības. Mēnešiem gatavojot ēdienu kādai augsti stāvošai organizācijas biedrei, nopelnījusi nepieciešamo naudu. Un tomēr Āfriku viņai nedod – skolas vadītāja aizbildinās ar dažādām formālām neatbilstībām, piemēram, braucēju komandā jābūt vismaz trim cilvēkiem. Ne diviem un ne četriem. Meitene nesen viesojās Latvijā. No sarunas šķiet, ka nokļūšanai Āfrikā viņa pati vairs īsti netic. Tomēr atpakaļ uz Dāniju braukšot. Pievilcīga esot jebkādas atbildības nastas neapgrūtinātā dzīve, kas pieaugušam cilvēkam ļaujot justies kā dullam studentam augstskolas kojās. Turklāt viņai vairs nav jāstrādā. Vienīgās bažas ir par uzkrājumu – Āfrikas depozīts pamazām tiek noēsts, un, protams, arī lidojumu uz mājām viņa apmaksāja pati. Taču kopumā viņa saglabā optimismu – skolas pagalmā iekopusi dārziņu. Kad gribas atpūsties no joprojām nesāktās «cīņas ar nabadzību», viņa kā jau latviete pazūd savās dobēs.
Savukārt vīrs no Portugāles gaidīšanai uz organizācijas godaprātu atmetis ar roku. Aizbraucis uz dzimteni. Divus gadus ilgajā bezatlīdzības darbā viņš saskāries ar vēl vienu Humana People To People biznesa impērijas atzaru. Anglijā un Vācijā daudzviet pie veikaliem un namu pagalmos uzstādīti organizācijas konteineri nevajadzīgu drēbju savākšanai. Cilvēki met tajos labas drēbes pārliecībā, ka tās tālāk nokļūst Āfrikā un tur darbojas kā tautsaimniecības dzinulis, proti, vietējie var ar tām tirgoties. Taču patiesībā šīs drēbes nonāk Latvijā, kur tiek tirgotas 26 veikalos, un arī citās trūcīgās Eiropas valstīs. Organizācijai nauda nāk kā pa reni, bet, kur paliek, nav zināms.
Magnēts trūcīgā vidē
Zīmīgi, ka Āfrikas glābšanas programma šķiet pievilcīga tieši nabadzīgu valstu iedzīvotājiem, un Holstedā mītošā latviešu meitene lēš, ka drīzumā viņai tur vairs nevajadzēs runāt angliski. Gaidāma atkal jauna latviešu ideālistu un avantūristu partija.
Iemesli, kādēļ cilvēki pārdod savas mašīnas, krāj, aizņemas vai izdiedelē naudu vecākiem, lai iesaistītos Āfrikas nabadzības apkarošanas programmā, ir dažādi. Jauns čalis no Latgales stāsta, ka uz ārzemēm doties izdomājis, kad kļuva sarežģītāk ievest pāri robežai kontrabandas cigaretes no Krievijas. Tēva kokzāģētavai jau labu laiku viegli neklājās. Vispirms viņš pāris mēnešus nodienējis Franču leģionā, pēc tam aizņēmies naudu un atbraucis uz Dāniju (citā programmas skolā). Strādājis, pelnījis. Kad no turienes uz Āfriku aizbraukt nav izdevies, mainījis skolu, bet atkal nekā. Arī viņš savu naudu atstājis organizācijai un tagad maisās pa Eiropu, strādājot dažādus gadījuma darbus. Viņa lielā apņemšanās «novest beidzot kaut ko līdz galam, lai vecākiem ir lepnums», izčākstējusi. Tagad jānopelna vismaz tik daudz, lai tiktu mājās.
Dānijā gūtā pieredze liecina, ka pasaulē patiešām nekas nav par brīvu un arī par brīvprātīgu darbu ir jāmaksā. Turklāt jāapzinās, ka šis darbs pretēji stereotipiem nedod labumu plašai sabiedrībai, un kur nu vēl Āfrikā. Labumu iegūst organizācija un daļēji arī paši programmas dalībnieki, kas bez pierastajām atbildības raizēm var strādāt un dzīvot dzīvespriecīgā internacionālā komūnā. Ēdiens ir, jumts virs galvas arī. Var sadraudzēties, var iemīlēties. Cits jautājums, ka darbā nopelnīts tiek nesalīdzināmi vairāk nekā iztērēts. Ja tas šķiet būtiski, cena par dzīvošanu Dānijas mazpilsētā ir pārāk augsta. Un tas jāņem vērā, apcerot jautājumu – braukt vai nebraukt.
Kārtējais internetā uzietais sludinājums sauc: «Vai tu gribi palīdzēt tiem, kuriem klājas grūti? Vai gribi ceļot un redzēt citus pasaules kontinentus? Vai tu gribi iepazīt citas kultūras un sastapt daudz jaunu cilvēku? Es gribu un to arī daru, un es varu pastāstīt tev, kā tu vari pievienoties mums – brīvprātīgajiem.» Brīvajā laikā visiem programmas dalībniekiem bija jānodarbojas ar aģitāciju.
Un ļoti ticams, ka šo tekstu klabinājušais cilvēks mocījies tādās pašās morālas dabas pārdomās kā pagājušās ziemas iesaukums: vai ir godīgi noklusēt par nelegālo darbu aukstā plēves būdā un to, ka nekādas Āfrikas, visticamākais, nebūs.