Ekspertu diskusija: Dziesmu svētki. Ko gribam vēstīt?

2013. gada vasaras viducī norisināsies XXV Vispārējie latviešu dziesmu un XV Deju svētki. Kādas pārdomas raisās pirms šīs lielās tautas kopāsanākšanas? Kādiem būt dziesmu un deju svētkiem 21. gadsimtā, un kā saglabāt to enerģiju, kas savulaik noturēja mūs kopā kā tautu?

Sarunā piedalās dziesmu svētku virsdiriģents Ivars Cinkuss; horeogrāfs, deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš un Latvijas Universitātes kora Juventus eksdiriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kordiriģēšanas katedras pasniedzējs, profesors Juris Kļaviņš.

– Definējiet, kas tad īsti ir šis fenomens nedēļas garumā, kas notiek reizi piecos gados, ko sauc par dziesmu un deju svētkiem!

J. Purviņš: – Nav runa par nedēļu reizi piecos gados, bet gan par procesu, kas notiek ik dienu. Neaptveram, cik patiesībā esam maz, bet, kādas bagātības mums pieder – sava valoda, dziesmas un dejas. Kad aizbraucam uz ārzemēm, visiem ir liels brīnums: tik maza nācija, bet cik bagāta kultūra! Dziedāšana un dejošana ļauj ne tikai saglabāt šīs bagātības, bet arī izjust latvisko vidi un piederību savai tautai. Vārda tiešā nozīmē ar pleca sajūtu – korī, caur rituālu dejā. Tā gūstam pārliecību, enerģiju un motivāciju tālākdzīvošanai.

J. Kļaviņš: – Dziesmu svētki latviešu tautas vēsturē spēlējuši lielu lomu. Galvenokārt palīdzot saglabāt valodu, kura dod mums kopāturēšanās spēku. Šī kopības sajūta dziesmu svētkos vienmēr ir bijusi. Ar laiku tie ir mainījušies un tagad arvien vairāk sāk atgādināt festivālus. Manuprāt, jāturas pie tradicionālajām vērtībām, lai saglabātu patriotismu.

I. Cinkuss: – Emocionālā kontekstā šis ir intīms jautājums, jo katram ir neatkārtojama pārdzīvojumu gamma. Uz dziesmu svētkiem varam skatīties kā uz nācijas manifestāciju, latvietības apliecinājumu, uz savas kultūrvēstures sublimāciju. Es personīgi tos izjūtu kā savas latviskās apziņas attīrīšanas brīdi, jo piecos gados nācijā sakrājas arī kas tāds, par ko neesmu lepns. Dziesmu svētki ir reize, kad es to visu aizmēžu. Manī paliek vien tīra, latviska garatelpa.

– Atļaujiet, nolasīšu viedokļus no interneta diskusijtelpas, čatotavas:

NOSTAĻĢIJA, 11.05.2012. XXV Vispārējo latviešu Dziesmu svētki... tas ir tas pats, kā komunistiem XXV PSKP Kongress. NEVIENS NESTRĀDĀ, TIK PĻĀPĀ, DZIED UN DANCO.

Linda, 14.01.2012. [..] dzīres mēra laikā ! Būtu labāk tie dziedātāji – dejotāji vairāk strādājuši. To raksta latvieši. Šādu viedokļu nav maz.

I. C.: – Īstenībā te redzam mūsu izglītības un kultūrpolitikas augļus. 90. gadu vidū no skolu programmām tika izņemtas koru dziedāšanas un mūzikas stundas. Ir zināma aksioma, ka viss, ko cilvēks nepazīst, pret to viņš ir noskaņots naidīgi. Tāpēc es ļoti priecājos par to emocionāli pozitīvo pārsvaru, kāds ir dziesmu un deju svētkos. Vairākumā tās ir jaunu cilvēku balsis.

J. K.: – Es 43 gadus nostrādāju Latvijas Universitātes korī Juventus. Tagad vadu absolventu kori. Nemitīgi esmu sajutis prieku par to, ka katru gadu klāt nāk jauni cilvēki, kuriem patīk dziedāt. Ļoti cēlies arī kvalitātes līmenis. Protams, jābūt milzīgam diriģentu entuziasmam, lai, saņemot par darbu santīmus, noturētu augstu māksliniecisko pakāpi.

I. C.: – Dziesmu svētki ir sinonīms Latvijai. Tieši caur tiem cilvēki visā pasaulē redz mūsu valsti. Profesionālā māksla nepārstāv nāciju. Jebkurš dižgars kļūst pats par savu pasaules mēroga zīmolu. Nevienu Vācijā vai Amerikā neinteresē, ka Vestards Šimkus un Elīna Garanča nāk no Latvijas. Tas, ka viņi paši to mēdz pieminēt, ir šo mākslinieku izvēle. Nāciju pārstāv vērtības, kas ir balstītas etniskajā un tautas kultūras piederībā.

– Izskanējuši viedokļi, ka nepieciešamas izmaiņas dziesmu svētku organizēšanā un finansēšanā. Kādas?

I. C.: – Ir Dziesmu svētku likums, kas nosaka valsts un pašvaldību atbildības robežas. Domāju, ka šajā ziņā nekas īpaši maināms nebūtu. Vienmēr aktuāls būs jautājums: cik daudz šajā procesā finansiāli piedalās valsts? Par to gan presē parādās diskusijas. Piemēram, par mērķdotācijām māksliniecisko kolektīvu vadītāju atalgojumam, kuras noņēma 2009. gadā. Notiek cīņa, lai tās atgrieztu likumā paredzētajā kārtībā līdz šā gada 31. decembrim. Savukārt, kas attiecas uz organizatorisko modeli (domāju, kolēģi piekritīs), te viss jau gadu laikā ir labi atstrādāts.

– Re, ko saka tautas balss internetā!

Jānis, 14.01.2012. Braucienus uz manifestācijām Rīgā un barikādēm arī valsts nefinansēja, bet braucām. [..] Sociālisms jau 20 gadus kā beidzies, bet Latvijā tradīcijas palikušas, kad valsts un pašvaldības apmaksā praktiski visu .[..]Esmu gatavs dziedāt, dejot un spēlēt orķestrī bez maksas, piedalīties Dziesmu svētkos, pats sevi pabarot un izguldināt, man nekādu naudu no malas nevajag, jo tā ir mana nacionālā pašapziņa. Ja jau nacionālā pašapziņa ir tik liela, tad varbūt varam gavilēt un diet par pliku velti?

I. C.: – Protams, varam uz to visu raudzīties kā šis cilvēks un vēl daudzi citi līdzīgi domājošie. Tāds viedoklis pastāv arī starp valsts amatpersonām. Redziet, atšķirība ir ļoti vienkārša! Viss beigtos ar to, ka tuvākajos gados mēs pulcētos pasākumos, kuros pāris stundas vienbalsīgi padziedātu visiem labi zināmas dziesmas un foniņā kāds uzspēlētu ģitāru. Labākajā gadījumā spēsim nodziedāt Saule, Pērkons, Daugava. Tāds tas ceļš varētu būt... Ja jau dziesmu un deju svētki ir Latvijas būtība, kas iekļauta pat UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā – tas nozīmē, ka valsts likuma priekšā ir uzņēmusies starptautisku atbildību par šo fenomenu un tā saglabāšanu tādu, kāds tas ir.

– Čatotājs Jānis norāda, ka dziesmu svētkus Amerikā, Kanādā, Austrālijā arī valsts un pašvaldības neapmaksā, bet tie notiek. Tur paši kolektīvu dalībnieki maksā, jo viņi grib dziedāt un diet.

J. K.: – Tas ir drusciņ savādāk. Mums jāsaprot arī tas, kāda rocība ir turienes tautiešiem un latviešiem šeit – kādu naudu viņi var atļauties par saviem hobijiem. Pilnīgi skaidrs, ka, paliekot tikai uz pašfinansēšanu, Latvijā viss momentā paputētu. Jau tagad bieži koristi un dejotāji paši apmaksā transportu, lai tiktu uz dažādiem koncertiem. Ja nāksies maksāt absolūti par visu, cauri būs gan ar koriem, gan deju kolektīviem.

I. C.: – Ar šāda veida festivāliem ir pilna pasaule. Sanāk kopā daži tūkstoši cilvēku, divbalsīgi padzied, kāds piespēlē pavadījumu, un visi ir priecīgi. Taču mūsu svētkiem piemīt unikalitāte – masveidīgums un precizitāte. 15 000 koristu spēj dziedāt a cappella arī sešbalsīgi. Arī dejotāju paveiktais raksturojas ar augstu profesionalitāti. Šis ir regulārs darbs, kas prasa laiku, enerģiju un finansējumu. Galu galā tas ir neatsverams ieguldījums nācijas intelektuālajā potenciālā. Nez kāpēc visi runā tikai par diriģentu un svētku organizatoru algām, taču šos miljonus jau nepaņem viņu algas. Tie aiziet transporta izmaksām, braucot uz kopmēģinājumiem. Nauda nepieciešama, lai katru gadu noorganizētu skates – vārdu sakot, ir neskaitāmas lietas, kas nepieciešamas svētku sagatavošanai. Gribu kliedēt mītu par tūkstošiem, kurus saņem diriģenti. Ja viens Latvijas lielākā kultūras notikuma galvenais organizators saņem...

– ...10 000 latu...

I. C.: – Kādus 10 000 latus! Neviens mākslinieciskais vadītājs nesaņem tādus tūkstošus. Jebkura gala summa ir vairāku gadu darba atalgojums. Tās neviens neatšifrē, iedod tikai ciparus apēšanai.

– 2008. gadā prese rakstīja, ka dziesmu svētku virsdiriģents un noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs prēmijā saņēmis 10 000 latu. Burkšķēšana ir par to, ka diriģenti, deju kolektīvu vadītāji, kuri strādā ikdienā un visu smagumu iznes uz saviem pleciem, saņem grašus.

J. P.: – Tajā brīdī, kad mērķdotācijas tika apstādinātas, uz pašvaldībām gūlās ļoti liels slogs. Lielākā daļa dara visu, kas ir viņu spēkos. Droši to varu apgalvot, jo esmu Bauskas deju apriņķa (tajā ietilpst četri novadi) virsvadītājs.

I. C.: – Piekrītu Jānim. Arī es esmu Ventspils un Kuldīgas koru apriņķa virsdiriģents un tāpēc varu teikt, ka novadu pašvaldības savējos pilnībā atbalsta. Taču ir mazas pašvaldības, kuru rocība nav nekāda, kuras iepriekš iztika no valsts palīdzības. Valdībai vienreiz jāsaprot, ka finansiālais atbalsts pat vismazākajam mākslinieciskajam kolektīvam patiesībā ir ieguldījums nācijas gara fondā. Iemācīties Gaismas pili a cappella četrbalsīgi vai sarežģītu deju lauku cilvēkam, kurš vakarā iznāk no meža darbiem, nozīmē milzīgu garīgo piepildījumu. Ja investējam tautas gara gaismā, ieguldām arī tautas nākotnē. Tas nav tas pats, kas ballītē sev par prieku padziedāt. Dziesmu svētku brīnums tā nerodas.

– Finansējums daudzu Latvijas koru vadītājiem ir nožēlojams. Neatkarīgā (20.01.12.) rakstīja, ka diriģentam četrus gadus maksāti 17 santīmi mēnesī, bet vēlāk viņš pusotra gada braukājis pie kora vispār par velti.

I. C.: – Zināt, kas ir lielākais paradokss? Lai izskolotu diriģentus, valsts viņos iegulda milzīgus līdzekļus. Mūzikas akadēmijā izglītība ir ļoti dārga. Beidzot šo augstskolu, tie nav diletanti, kas iemācījušies amatierlīmenī nodiriģēt kādu dziesmiņu. Tieši tā arī visbiežāk notiek latviešu kopienās ārvalstīs, jo tur nav daudz profesionālu diriģentu. Latvijā 99% koru vadītāju ir profesionāļi, kuri ir izglītoti par valsts nodokļu maksātāju naudu. Jautājums: kāpēc valsts iegulda milzīgu naudu cilvēku izglītošanā, bet pēc tam viņiem vajag strādāt par saziedotiem līdzekļiem? Kāda vella pēc? Tad klapējam bodīti ciet un pārejam pilnībā uz amatieru kustību! Paskatīsimies, kur nokļūsim! Diriģentiem koru vadīšana nav hobijs. Tas ir profesionāls darbs.

– Nākamais temats – repertuāra izvēle. Vai dziesmu svētki ir komponistu un diriģentu radošā laboratorija?

I. C.: – Vienmēr ir ļoti grūti sabalansēt jauno ar veco. Tā ir milzīga atbildība jebkuram mākslinieciskajam vadītājam. Personīgās ambīcijas nedrīkst ņemt virsroku. Ne velti nākamajos dziesmu svētkos ir divi noslēguma koncerta mākslinieciskie vadītāji. Strādājam cieši kopā ar diriģenti Airu Birziņu. Arī deju svētkos ir līdzīgi. Neuzskatu, ka man ir morālas tiesības pieņemt tik lielus lēmumus, kuri skar ne tikai dziedātājus, bet arī klausītājus. Piecu gadu sagatavošanās cikls atsijā visu neveiksmīgo.

– Maestro Pauls uzskata, ka «diriģentiem jānokāpj no augstā akadēmisma plauktiem līdz vienkāršajiem cilvēkiem». Arī mūziķis Ainars Mielavs reiz teicis, ka neesot cita ceļa, kā atkāpties akadēmiskajai mūzikai, jo tie ir tautas svētki.

I. C.: – Es gribētu mūziķim Mielavam pateikt, ka absolūti nepiekrītu viņam un Raimondam Paulam. Šie viedokļi vedina prom no tā, kas mums ir unikāls. Reiz jau ekspolitiķis Ainars Šlesers teica, ka tūristu piesaistīšanai varam taisīt dziesmu svētkus katru gadu. Es nenoliedzu Raimonda Paula dziedāšanas svētkus. Arī tiem latvju populārās mūzikas kultūrā ir sava vieta, bet lai tie tur arī paliek. Šādus svētkus varam taisīt kaut katru mēnesi, jo tie no cilvēkiem neprasa lielu intelektuālo ieguldījumu. Tomēr tāda veida profanācija vestu dziesmu svētkus uz iznīcību. Tas ir ceļš prom no mūsu latviskās gara baznīcas – dziesmu svētkiem.

– Arvien vairāk repertuārā tiek iekļauti darbi, ja drīkstētu teikt – komponistu eksperimenti. Daļai publikas un koristu šādi izaicinājumi patīk, citiem kategoriski – nē.

J. K.: – Piemērota repertuāra izvēle ir lieta, par kuru vēl stingri jādomā. Jau vairākos dziesmu svētkos bijuši skaņdarbi, kuri, teiksim atklāti, neizdevās, jo prasa ārkārtīgu piepūli no koristiem. Daļa pat gribēdama nevar tos apgūt, tomēr atkal tos iekļaujam repertuārā.

– Kuras dziesmas jūs domājat?

J. K.: – Emīla Dārziņa Senatni un Jāzepa Vītola Upe un cilvēka dzīve, kuras kori dziedāja Rīgas svētkos. Manuprāt, tā bija neveiksme.

– Ko par tādām modernām kompozīcijām kā, piemēram, Ērika Ešenvalda Aizej, lietiņ!, saka diriģenti?

J. K.: – Ikdienas repertuāros kori tos izpilda reti vai nemaz. Protams, jābūt profesionālajam kāpumam, es nenoliedzu. Taču jāsabalansē skaņdarbi tā, lai vairums koru spētu tos izdziedāt.

I. C.: – Dziesmu svētku process ir kā horizontāla lavīna. Tai jāpaķer līdzi labākais no visām laika virsotnēm. Kuras ir šīs vērtības, reizēm grūti sākotnēji pateikt. Dažreiz tie ir speciāli pasūtīti jaundarbi, citreiz dziesmas, kuras iegājušās tautā pa citu ceļu (kā, piemēram, Ešenvalda Dvēseles dziesma). Iespējams, tā kļūs par vienu no šādām virsotnēm, kas pārstāv mūsu laiku.

J. K.: – Esmu lepns, ka dziesma tapusi pēc manas iniciatīvas, speciāli korim Juventus. Tās radīšana bija mana iecere. Pirmatskaņojums notika Baltijas valstu Studentu dziesmu svētkos. Toreiz Latvijas kopkori diriģēju es. Igauņi un lietuvieši atzina, ka Dvēseles dziesma bija pasākuma kulminācija.

– Kā deju nozarē tiek izvēlēts un mainās repertuārs?

J. P.: – Mēs izgājām cauri trim posmiem, lai no 220 dejām, atrastu 31 – īsto. Tās, kas vēstītu tēmu un būtu lieluzveduma pamatā. Bija speciāli svētkiem veidoti konkursi, iepriekš koncertos skatīti jaundarbi un deju kolektīvu aptaujas. Paredzam, ka šajos svētkos pārstāvēsim 20 autoru dejas, kuras ietvers ļoti plašu spektru. Katrs pēc noskaņojuma spēs atrast uzvedumā savu mirkli.

– Tagad ļoti diskutabls jautājums: vai pietiekami argumentēts bija lēmums izņemt no repertuāra Raimonda Paula dziesmu Manai dzimtenei – vienu no dziesmu svētku himnām.

I. C.: – Raimonda Paula dziesma Manai dzimtenei nav izņemta no koru repertuāra. Tā nav iekļauta svētku koncertos.

– Kāda starpība!

I. C.: – Domāju, ka ir. Nākamie svētki notiks Līgo zīmē. Šai dziesmai konkrētās programmas koncepcijā nav pienācīgi pamatotas vietas. Un, starp citu, ne jau pirmo reizi.

– Subjektīvs jautājums.

I. C.: – Iespējams. Taču repertuāru es neveidoju viens, tas ir radošas komandas lēmums. Tas, protams, nenozīmē, ka skaņdarbs nevarētu atgriezties citreiz. Es noteikti neesmu vērsies pret šo lielisko dziesmu kā tādu. Esmu teicis (un tā ir mana pārliecība) – man šķiet, ka tās laiks ir beidzies. Vairs nevajag draudēt tautai ar asins lietu un piekto gadu, kas vēl nāks. Dzīvojam jaunā laikmetā, tāpēc jāskatās uz citām vērtībām. Dziesma ļoti spilgti pildīja garu pacilājošas vērtības tad, kad tika uzrakstīta, un vēl daudzus gadus pēc tam. Tomēr uzskatu, ka līdz ar neatkarības atgūšanu sākās šīs dziesmas vēstījuma noriets. Vietā nācis cits: saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas... Turklāt nevaram taču veidot kulmināciju no neskaitāmām mazām kulminācijām, pieslienot vairākas maztrepītes uz koncerta augstāko punktu. Vajag vienu lielu liftu.

J. K.: – Manuprāt, tas tomēr ir zaudējums. Rindas par asins lietu un piekto gadu var saprast pavisam citādā mūsdienu kontekstā.

– Pēc kādiem principiem dziesmu un deju svētku nozaru padomes izvēlas virsdiriģentus un deju kolektīvu virsvadītājus?

I. C.: – Arī tas savā ziņā ir intīms process. Mums ir goda virsdiriģenti, kuri visu savu mūžu veltījuši koru mākslai. Atbildot vienkārši: lai kļūtu par virsdiriģentu, nekādu oficiālu priekšrakstu nav. Kandidātam ir jābūt virsdiriģenta pieredzei darbā vismaz novadu līmenī, jābūt personīgiem panākumiem gan Latvijas, gan starptautiskā līmenī. Protams, ir jāņem vērā arī dažādi subjektīvie aspekti – diriģenta harisma, spēja komunicēt ar masām.

J. K.: – Man šķiet, ka ne visi diriģenti ir pietiekami novērtēti. Domāju tos cilvēkus, kuri dara smagāko darbu gan provincē, gan arī tepat Rīgā. Atklāti sakot, man ļoti nepatika, kā šogad notika virsdiriģentu izraudzīšanās. Visiem Latvijas diriģentiem tika izdalītas anketas, kurās bija jāparakstās par to, kuru tu met ārā, kuru atstāj. Man likās negodīgi, ka katram liek izsvītrot kādu vai pievilkt krustiņu klāt. Pēc tam padome lasa: re, šis diriģents ir izstrīpojis to, bet tas atkal šo.

I. C.: – Tā bija tikai mūsu Latvijas kolēģu konsultatīva aptauja – kurus gribam redzēt kā virsdiriģentus. Tai nav nekāda lēmējspēka. Organizatori vēlējās saprast, kāds ir visu diriģentu darba novērtējums.

– Agrāk par līdzīgām lēmējinstitūcijām tautā teica: sava mafija. Tā bija grūti drupināma mākslinieciski korporatīva kompānija. Citiem šādā klubiņā iespraukties bija grūti vai vispār neiespējami. Kā ir patlaban?

J. K.: – Man gan šķiet, ka tieši agrāk bija daudz godīgāk. Vai tad Jānis Dūmiņš, brāļi Kokari, Daumants Gailis un Haralds Mednis nebija pelnījuši būt par virsdiriģentiem? Bija.

– Tagad esam otrā galējībā, kad no virsdiriģentiem tiek atstumti pieredzes bagātie maestro?

I. C.: – Tā nu gan nebūs taisnība! Neviens netiek atstumts. Ir goda virsdiriģenti, kuri pelnījuši šo cienījamo nosaukumu par savu mūža devumu dziesmu svētku kustībā. Viņiem visiem būs pienācīga loma noslēguma koncertā.

J. P.: – Gribu piebilst par deju virsvadītājiem. Viņu darbošanās svētkos ir ļoti radošs process. Ja dejai ir tikai skatuves variants, tad uz laukuma simt kolektīvu ir jāizkārto skaistā zīmējumā, vienā organiskā priekšnesumā, kuru īsteno šie tūkstoši dejotāju. Turklāt iecerētais jārealizē divās stundās. Spēja to panākt nosaka, vai vari būt par virsvadītāju.

– Parādījies termins patērētāju dziesmu svētki.

I. C.: – Savā ziņā pirmoreiz ļaunumu nodarīja koncerts Rīgai – 800 ar savu vieglo, taču kontekstam ļoti veiksmīgi sastādīto repertuāru. Tas līdzinājās lieliskam festivālam, kas norisinājās Mežaparkā. Daži saka: re, kur mūsu īstie tautas svētki! Taču šādi koncerti izceļ vienas pilsētas, nevis visas nācijas vērtības. Tiem nav nekāda sakara ar Vispārējo dziesmu un deju svētku ideāliem.

– Pieļauju, ka daudzi tik un tā nesapratīs, kas slikts, ja koristi dzied ar tādu aizgrābtību, ka asaras acīs un viņiem piebalso publika? Vai tad šī nav augstākā sinerģija un katarse, kas pasākumājāsasniedz?

I. C.: – Ir. To mēģināsim panākt arī nākamajā noslēguma koncertā. Cita starpā, praktiski neizmantosim apskaņošanu, turēsimies pie vecajām vērtībām. Cerams, šādā situācijā nekādas patērētāju attiecības neveidosies, jo klausītājam būs jāpiedalās, jādarbojas līdzi, jābūt emocionālajā sasaistē ar dalībniekiem, nevis jāklausās mūzika no tumbām kā rādžiņš mājas virtuvē.

J. K.: – Jāceļ arī dziedātāju emocionālais līmenis, lai viņi justos labi, stāvot Mežaparka estrādē. Tad arī pozitīvās emocijas tiks nodotas publikai. Tāpēc ir svarīgi atrast īstos skaņdarbus.

J. P.: – Kamēr būs darbošanās koros un deju pulciņos, tikmēr pastāvēs latviešu valoda un ar latviešiem viss būs kārtībā.

I. C.: – Cilvēki paliek Latvijā tikai tāpēc, ka te ir unikālais, ko nevaram atrast nekur citur. Dziesmu un deju svētki mūs atšķir no pārējās pasaules, jo esam taču letiņi.