Pētera Apiņa apkopotās latviešu nacionālās žūpības īpatnības
Latviešu nacionālās žūpības īpatnības. Pēc Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa novērojumiem.
Pie galda sēzdamies, latvietis sūdzas: man ir kuņģa čūla, sastrutojis zobs, angīna, urīnpūšļa iekaisums, un tāpēc es nevaru dzert alu un vīnu, no tiem viss pūžņo. Varu lietot tikai tīru mantu. Tādēļ ārstniecībai latvieši lieto šņabi – gan ārīgi (mutes dobuma skalošanai, locītavu kompresēm un muguras lejas daļas sāpju noņemšanai);
gan iekšķīgi, lai ārstētu augšējo un dziļo elpceļu iekaisīgas slimības (groka veidā ar tēju), lai cīnītos ar bezmiegu, psihoemocionālu spriedzi, depresiju un citām centrālās nervu sistēmas likstām. Nereti šņabi dzer, lai likvidētu stipras slāpes vai uzlabotu gremošanu. Nopietns arguments šņabja dzeršanai ir bailes no zobārsta (vai vispārējs organisma izsīkums pēc dentista apmeklējuma). Kamdēļ latvieši tik ļoti tic alkohola ārstnieciskajam efektam? Tāpēc, ka latvietis šņabi mīl...
Degvīnu var nopirkt visur – veikalā, kafejnīcā, degvielas uzpildes stacijā, tirgū vai vienkārši uz ielas stūra.
Šņabis Latvijā ir ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt. Kas ir kas, var pateikt tikai nākamās dienas rītā (pēc tā, cik stipri sāp galva). Dziru, kas ražota mežmalā, visbiežāk gatavo, atšķaidot importa mucas spirtu ar pašmāju krāna ūdeni.
Jāatzīst gan, ka latvieši ir uzmanīgāki nekā igauņi, kuri labprāt ar ūdeni atjauc arī metilspirtu, izmirstot pa simtam vai diviem vienā rāvienā.
Nereti spirtu ražo pēc senču receptēm – raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes (vai vienkārši koka dēļus).
Šādam brandavam parasti dod patriotiskus nosaukumus – Latgalīte, Kurzemīte, Dzimtenīte...
Fabrikas šņabis tiek ražots ar dažādiem cēliem nosaukumiem (uz etiķetes lasāms, ka pēc senām receptēm). Sava dzira dziesmu svētkiem, sava – Rīgas Dinamo faniem, cita – bērna iemidzināšanai, šūpuļdziesmu dziedot...
Neatkarīgi no tā, kādu šņabi latvieši iegādājas, izvēli nosaka pudeles ietilpība un cena.
Vislabprātāk letiņš pērk lielu pudeli par mazu cenu (bet vēlams ar tautiski simbolisku etiķeti).
Zināma latviešu nacionālā promile – ēvalds.
To aprēķina pēc formulas: litrs reiz grāds, dalīts ar latu. Tādējādi normāls puspolšs par četriem latiem atbilst pieciem ēvaldiem (0,5x40:4), bet vienlaikus arī divām promilēm alkohola asinīs – tieši tik daudz, lai radītu pastiprinātu interesi ceļa policistos.
Tilpums galvenokārt ir atkarīgs no kompānijas lieluma (parasti – viena pudele uz galviņu).
Dvēseles stāvoklis tiek raksturots ar apzīmējumu: skaidrs kā bārenes asara.
Šņabi dzerot, dzied, spēlē kārtis, sarunājas vai noskaidro, kurš kuru ciena.
Pēc dzeršanas latvietis parasti sēžas pie stūres, jo tad brauc daudz ātrāk un profesionālāk nekā pirms alkohola lietošanas.
Izdzertās litrāžas ziņā latvieši lepni var konkurēt ar krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem.
Ja latvietis pie viena galda dzer kopā ar krievu tautības cilvēku, ukraini, ebreju, igauni vai afroamerikāni, latvju bāleliņš parasti kļūst internacionālists un antirasists. Viņš dzied krievu dziesmas, iestājas par Baltijas vienotību, aktīvi nosoda antisemītismu, garšīgi uzkož speķi, slavējot šmakovku, un sirsnīgi priecājas, ka Amerikā studējošā meita varētu dāvāt viņam melnādainu znotu.
Ja latvietis šņabi dzer kopā ar latvieti, viņš kļūst īstens nacionālists, ko parasti pierāda, stāstot sīkriebeklīgas anekdotes par krieviem, ukraiņiem, igauņiem, žīdiem un nēģeriem.