Pēc sprādziena Ādažu poligonā un viena cilvēka bojāejas ne Nacionālo bruņoto spēku (NBS), ne Zemessardzes komandieri, ne arī aizsardzības ministrs nav atkāpušies no amatiem. Iepriekšējos gados līdzīgos gadījumos dažas augstākās militārpersonas un ministri gribīgi vai mazāk gribīgi amatus tomēr atstāja.
NBS pašlaik nekomentē militārpersonu iespējamo atkāpšanos. «Izmeklēšanā noskaidros arī citu amatpersonu atbildību. Noskaidros faktus, normatīvo aktu pārkāpumus un izdarīs secinājumus,» Neatkarīgajai atbildēja NBS preses virsnieks Normunds Stafeckis.
Tradīcija bija
Rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš uzskata, ka viennozīmīgi pateikt, kā jārīkojas, nevar. No vienas puses, jāizvērtē tradīcijas. Viņš saka – Rietumos militārpersonas bieži uzņemas atbildību par traģiskiem notikumiem, kas saistīti ar cilvēku dzīvību, un atkāpjas.
Latvijā arī ir bijusi tāda prakse. Piemēram, iekšlietu ministrs Dainis Turlais 1997. gadā atkāpās no amata pēc tam, kad Talsos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta svētkos, 19 metru augstumā lūstot autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni. Viņš savu rīcību pamatoja ar morālas dabas apsvērumiem.
Stipri negribīgāk 1994. gadā demisionēja cits iekšlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, kura ministrēšanas laikā no diviem cietumiem izbēga kopumā 104 ieslodzītie. Toreizējais premjers Māris Gailis vēlāk atcerējies, ka viņš lūdzis ministru spert šo «demokrātiskajā pasaulē pazīstamu un vispārpieņemtu, bet pie mums vēl nepraktizētu soli».
Tagad soda zemākos
Jaunākajos laikos ministri un citas amatpersonas šādu vispārpieņemtu soli tikpat kā vairs nesper. Piemēram, bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece pēc uzbrukuma spēļu zālei Jēkabpilī, kad nogalināja policistu, nebūt nedemisionēja, bet Rīgas reģiona pārvaldes priekšniekam Intam Ķuzim tika izteikts aizrādījums.
Izņēmums bija kādreizējais NBS komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots. «Zeibots piesedza Slakteri un atkāpās pats,» 2006. gada notikumus komentē K. Krēsliņš. Toreizējais aizsardzības ministrs Atis Slakteris pēc iepazīšanās ar izmeklēšanas komisijas slēdzienu par divu NBS Speciālo uzdevumu vienības (SUV) karavīru traģisko bojāeju izpletņlēkšanas mācību laikā nolēma atbrīvot no amata SUV komandieri majoru Andri Bukovski (kopumā sodīja sešus karavīrus – no dižkareivja līdz majoram, kas nebija augstākie virsnieki). G. A. Zeibots nolēma atkāpties no amata, bet arī ne uzreiz – pēc vairākām nedēļām.
K. Krēsliņš saka – komandiera demisija ir notikušā morālā puse, jo tieši viņam ir jāsaprot, kāds balanss pastāv starp tiesībām, pilnvarām un atbildību. «Ja tu sūti savus karavīrus nāvē un zini, ka viņiem šī pavēle jāpilda, tad arī pašam jāapzinās atbildības smagums,» skaidro bijušais karavīrs.
Cits ar militārām struktūrām savulaik saistīts profesionālis Neatkarīgajai prognozē, ka pašreizējais NBS komandieris Raimonds Graube no amata neatkāpsies savu rakstura īpašību dēļ. Savukārt aizsardzības ministrs Artis Pabriks jau izteicies, ka vislielākā atbildība par notikušo ir jāuzņemas zemessargam, kura mugursomā sprāga lādiņš, taču atbildība būs jāuzņemas vēl kādam. «Pabriks nav Kristovskis. Pabriks no amata neatkāpsies, viņš nupat ir atkal ievēlēts,» bijušais karavīrs bija nesaudzīgs.
Sistēma vai nejaušība?
K. Krēsliņš norāda, ka, no otras puses, Ādažu traģēdijas gadījumā par atbildību un atkāpšanos no amata vajadzētu spriest pēc izmeklēšanas. Ja izmeklēšanā tiks secināts, ka notikušais ir sistēma un zemessargi regulāri pārkāpuši drošības tehnikas noteikumus un reglamentu, tātad tā ir sistēma un tādējādi – komandiera vistiešākā atbildība. Ja šis bijis vienreizējs gadījums, tad to varētu traktēt kā nejaušību. Tomēr bijušais NBS komandieris Zemessardzes pulkvedis Juris Dalbiņš iepriekš sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra, ka komandieris «vienmēr ir atbildīgs par saviem vīriem» – gan mācību laikā, gan pēc mācībām, kā arī par drošības noteikumu ievērošanu poligonā.
