Ekonomikas doktors, akciju sabiedrības Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs intervijā Neatkarīgajai apgalvo, ka valstī pastāvošā politiskā sistēma traucē mums dzīvot, un iesaka, kā to mainīt.
- Sakiet, kāds mums Latvijā patlaban politekonomiskais laiks?
- Mums ir tikai divi gadalaiki - pēc vēlēšanām vēl neesam tikuši skaidrībā, bet vēlēšanu priekšvakarā vairs neko nedrīkst lemt. Mums allaž ir viens un tas pats laiks - priekšvēlēšanu situācija. Citu laika faktoru mums diemžēl nav.
Tomēr es kā analītiķis vēlos sniegt nelielu šķērsgriezumu tam, kas bijis, kas ir un kas, pastāvot šādai attieksmei pret lietām, būs. Gribu teikt, ka faktiski jau 30 neatkarības gados (tas ir gandrīz pusotras reizes vairāk par to laiku, kurš bija atvēlēts Pirmās republikas neatkarībai) mēs esam sagrāvuši veco - lieliski, neesam radījuši jauno - arī lieliski un nezinām, kā darīt nākotni vēl lieliskāku.
- Iznāk, ka mēs te esam tik vien kā nīkuļojuši. Iespējams, cēlām ko savu, bet ne valsti. Vai tā ir un, ja ir, kāpēc?
- Diemžēl mums te allaž ir vieni un tie paši stāsti. Viss, kas gadās slikts - komunisma mantojums. Taču šodien paaudzes nomainās krietni ātrāk. Agrāk - 40 gados, tagad - 30. Nu tad saņemsimies tā, lai vienas ģenerācijas laikā tiktu vaļā no visām nopietnām problēmām un vairs nenoveltu tās uz kādiem citiem.
Tātad pēdējos 30 gados Latvija ir kļuvusi patstāvīga valsts. Pirmajos 15 gados jautās gandarījums, prieks…
Šodien, lai cik skumji arī nebūtu to teikt, mēs diemžēl vairs nepavisam neesam patstāvīga valsts. Desmit gadus valsti pārvaldīja Vienotība. Tautsaimniecību tā nepacēla ne par mata tiesu. Beidza viņi ar fiksu ideju - tautsaimniecības plāns, par kuru neņirdza tikai kūtrais. Plānā nebija nevienas praktiskas darbības. Plānu akurāti aizmirsa, to neviens neatceras, un - tas nav plāns. Tas bija nesaprotamu, nereālu deklarāciju kopojums. Taču pats briesmīgākais šajā būšanā ir tas, ka treknajos gados mums bija izredzes veikt mūsu valstī reālas reformas. Reformēt lauksaimniecību, reformēt izglītību un - visbeidzot - veselības aprūpi. Proti - veikt visu to, kas nosaka valsts būtību. Bet - tas netika darīts.
- Kur, jūsuprāt, meklējams iemesls tam, ka nav šo reālo darbu?
- Tam grūti noticēt, bet 2006. gadā strādājošo skaits mūsu valsts pārvaldē, ieskaitot pašvaldību institūcijas, bija 160 tūkstoši. Latvijā tolaik dzīvoja mazliet vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Šobrīd valsts pārvaldē darbojas vairāk nekā 220 tūkstoši cilvēku. Tostarp iedzīvotāju Latvijā patlaban nav vis miljons 900 tūkstoši, bet tikai miljons 550 tūkstoši. Šo skaitli neviens nav apstrīdējis. Proti - neadekvāta budžeta noēšana no parazitāro firmu un struktūru puses ir sasniegusi gigantiskus apjomus.
Jā, mums tagad ir jauna koalīcija, tās spicē vairs nav Vienotība. Taču - sakiet, vai tā spērusi kaut vienu soli, lai optimizētu valsts pārvaldes tēriņus? Nevienu! Nesen ierosināju samazināt šos izdevumus. Man pateica: mēs taču neesam jukuši, viņi taču par mums nebalsos. Tad man ir jautājums: kādēļ tad viņi tiek ievēlēti? Lai darītu valstij ko labu? Nē! Šodien politika ir kļuvusi par biznesu. Ļaudis dodas politikā, lai tiktu pie sava biznesa. Partijas nav patstāvīgas. To sponsori par finansēšanu grib atdevi.
Mums radusies ļoti neveselīga sistēma, kas ved uz nekurieni. Mums visu lemj koalīcija. Radusies sistēma, kura ļauj mazām ļaužu grupām rīkoties saskaņā ar to interesēm, uz visu iedzīvotāju rēķina lemt valstiskus jautājumus par labu sev. Lūk, tāpēc es bieži atceros Kārli Ulmani…
- Jā, esmu jau agrāk manījis, ka jūs viņam simpatizējat.
- Jā, es atceros 1934. gadu, kad notika tā saucamais apvērsums. Es nesliecos uzskatīt Ulmani par diktatoru. Jo ar tādiem diktatoriem bija pilna Eiropa. Izņemot agresīvo diktatoru Staļinu un agresīvo diktatoru Hitleru. Pat Musolīni tika dēvēts par maigo diktatoru. Taču diktatūra bija arī Slovākijā, Čehijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā… Proti - tāda bija tā laika uzvedības norma.
Ko izdarīja Ulmanis? Patrieca partijas, kuras plosīja valsts deķi lupatās. Arī tad pie barotavas pulcējās daudz partiju, kuras piekopa demagoģiju, bet neko nelēma. Toties Ulmanis, sākot ar 1934. gadu, piecos gados uztaisīja valsti. Un tā bija pietiekami neatkarīga. Tai bija savs svars, tai bija tendence uz bagātību. Un domāju, ka tad, ja nebūtu bijis PSRS invāzijas Latvijā, viņa valdīšana būtu nesusi pietiekami daudz panākumu. Ne velti viņu sauca par saimnieku. Bet šodien mūsu valstī saimnieka nav.
- Bet ko jūs teiksiet par svarīgo, kas patlaban notiek dažos atsevišķos mūsu valsts sektoros? Piemēram, banku sektorā?
- Godīgi sakot, es nevaru saprast, kāpēc vajag iztrenkāt bankas. Jā, iespējams, šīs bankas nodarbojās ar ne sevišķi labu cilvēku naudas plūsmām. Taču - es gribu vienkārši atgādināt, ka tad, kad gadījās nelaime ar Kipras bankām, tieši Latvijai tika dota vaļa: lūdzu, lai jūsu bankas virza šīs naudas plūsmas. Bez šādas labvēlības bankas nefunkcionētu saskaņā ar šo shēmu.
- Kāpēc tad tagad tiekam taisīti par tādiem kā grēkāžiem?
- Nesaprotu, ar ko gan mūsu bankas sliktākas par Anglijas bankām? Tās taču pieņēma zagļus, bandītus, izbēgušos… bet - vai tās visas labas? Lai arī dara to pašu, ko mūsu bankas. Taču tām nejautā - kur tu ņēmi naudu, uz kurieni tu to pārvirzi… Nu tad ķersimies klāt arī tām. Tad nebūs aizvainojuma. Veiksim līdz galam to pašu Šveicē, Luksemburgā, Monako un - pašā Amerikā, kura vispār nelaiž klāt nevienu nevienai savai bankai, lai to pārbaudītu.
Nesen Rīgā uzstājās šveicietis un vēstīja, ka pie viņiem visas bankas darbojas saskaņā ar likumu. Tā vis nav. Tad kāpēc nogrieza dzīvi ABLV? Kāpēc nogrieza dzīvi citām bankām?
Es uzskatu - ja jau pieņemt ar tiesībām, ar disciplīnas ievērošanu saistītus lēmumus, tad tas jādara visā pasaulē. Kāpēc vieni ofšori labi, citi - slikti? Tā ir izaicinoša liekulība.
- Taču ekonomists Ivars Brīvers intervijā nesen teica, ka šie banku gājieni tomēr deformējuši Latvijas ekonomiku.
- Vai bankas deformēja ekonomiku? Gan jā, gan nē. Taču to darīja visas bankas. Kāpēc tad vainīgas ir vien dažas no tām? Un - sakiet - pie kā tas noveda? Pie tā, ka mūsu valsts tās valdības personā piepeši sāka lobēt citu valstu bankas. Šī vārda tiešā nozīmē.
Bet - galvenais - neviens banku eksperts nekad skaļi neteiks: mēs taču uzturam komercbankas. Taču - Rietumu. Ne savējās. Mūs visus ir sadzinuši šajās bankās.
- Kāpēc?
- Bet kāpēc valsts ik gadu aizņemas miljardu? Valsts parāds šodien jau pārsniedz 10 miljardus. Tā vietā vajadzēja saglabāt valsts banku, uz kuru vairākums ļaužu nestu savu naudu šajā ļoti nestabilajā laikā. Un tā vietā, lai maksātu vairāk nekā 4% par kreditēšanu, valsts būtu tikusi cauri ar pusprocentu. Tas nozīmē 400 miljonus eiro ekonomijas. Kāpēc banku eksperti par to nerunā?
Dīvaina mums tā valsts - maksā simtiem miljonu nezin kam un apgalvo, ka valstij nav jānodarbojas ar privātbankām. Tāpēc - ekonomiku deformēja ne jau šīs lietas, bet valdības uzvedība. Tā deformēja ekonomiku banku sfērā.
- Vai mūsu komercbanku likvidācija ir nenovēršama?
- Saskaņā ar kāda komandu - nenovēršama. Process jau ir sācies. Likvidē ABLV. Tas pats - Rietumu banka. Arī pārējās samazina štatus un sarūk. Taču ABLV, Rietumu banka un bijusī, par kapeikām pārdotā Citadele - tās ir mūsu fundamentālās bankas.
Turklāt runa nav tikai par to, ka tiks samazināts darbinieku skaits. Runa ir par to, ka pastāv tūkstoši ar bankām saistītu firmu, kuras nodarbojās ar konsultēšanu, apkalpošanu, banku klientiem… Šajās firmās strādāja 3, 5 līdz 7 darbinieki. Ja jūs pareizināsiet tos kaut vai ar 10 000, tad redzēsiet, ka mēs zaudējam ko līdzīgu ar grūtībām radītajam vidusslānim. Šie cilvēki saņēma labu algu, viņi apmeklēja labus veikalus, uzturēja restorānu, salonu… biznesu. Tas viss vienā rāvienā sagrūs! Vertikālā ķēdīte ir gigantiska! Tostarp mājieni, ka amerikāņi pamatos savas pretenzijas ar pārliecinošiem pierādījumiem, tā arī nav attaisnojušies. Mājieni tā arī palikuši mājieni.
Un - tas vēl nav viss, ko zaudējam. Visa klientūra, kura šeit glabāja dažus miljardus, kura te ieradās, te mita, tērēja milzu naudu un tā deva gigantisku ieguldījumu ekonomikā. Šodien sekas vēl nav redzamas. Bet jau pēc gada mēs ieraudzīsim pārsteidzošas lietas. Tiks slēgti labi veikali, restorāni, saloni... Tas mūs no kaut kā līdzīga normālai dzīvei aizstums atpakaļ 2007., 2008. gadā.
- Vai, turpinot šajā kontekstā, varam runāt par banku sistēmas krīzi?
- Tā nav banku sistēmas, tā ir sabiedrības krīze. Saprotiet, sabiedrībā - tu pelni, un tu ļauj nopelnīt otram, viņš - nākamajam... Tā taču ir vesela mijiedarbību ķēdīte. Tā valsts kļūst bagāta.
- Taču jūs, cik saprotu, neesat sevišķi apmierināts ar biznesa un iedzīvotāju kreditēšanas kvalitāti.
- Es neaizstāvu šīs bankas. Es pat nesauktu tās par bankām pilnā šī vārda nozīmē. Tām faktiski nav bijis nekādas saiknes ne ar biznesa, ne ar iedzīvotāju (izņemot kādus nelielus portfeļus) kreditēšanu. Es te atklāju tikai vienu jautājuma pusi - kā tas ietekmēs mūsu sabiedrības stāvokli.
Bet to, ka mums vispār nav biznesa finansēšanas, es apgalvošu nepārtraukti. Tā dēļ pēdējos divos gados slēgti vairāki tūkstoši uzņēmumu. Un - atgādinu jums, ka tad, kad bija krīze Francijā un Vācijā, šo valstu pirmās personas pieņēma lēmumu kreditēt biznesu. Tās atbalstīja privātbiznesu. Bet pie mums teic: «Tev ir problēmas? Tās ir tavas problēmas.» Mūsu valdība ir ieņēmusi tādu nostāju.
Un vēl es gribu sacīt, ka mūsu panākumi ir sadomāti. Mēs uzrādām iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Taču IKP pamatā aug, pateicoties vairumtirdzniecībai, kurai ar kopproduktu nav nekāda sakara. To izdomāja pirms dažiem gadu desmitiem, lai attaisnotu valdības ņemto kredītu. Tirdzniecība nerada pievienoto vērtību. Pakalpojumi nerada pievienoto vērtību. Tie saņem naudu no reiz jau sapelnīta kopprodukta. Es, teiksim, rūpnīcā nopelnīju, radīju pievienoto vērtību, aizgāju uz frizētavu un deleģēju tai daļu savas algas. Tā jau reiz ir ņēmusi dalību kopproduktā, kā gan to var rēķināt vēlreiz?
Šajā ziņā es perspektīvu neredzu. Jo vairāk - tiek slēgti desmiti tūkstošu mazā biznesa uzņēmumi. Desmiti tūkstošu. Tas ir vājprāts. Cilvēki tikko radīja šo biznesu, nu viņi no tā šķiras...
- Jūs gribējāt kādu vārdu teikt arī par obligātā iepirkuma komponenti (OIK)...
- Es gribu teikt, ka lielākas profanācijas, šķiet, nekad nav bijis. Latvijā šo tā saucamo zaļās enerģijas koeficientu izdomāja laikā, kad Eiropa skubināja Latviju pirkt koģenerācijas stacijas un vēja iekārtas. Kājas aug no turienes. Īpaši centās Vācija un Dānija, kuras ar zaļās enerģijas ideju pelna milzu naudu. Mums valdībā atradās cilvēku grupa, kura saprata, ka te var ļoti labi nopelnīt. Un viņi veica gigantisku TEC rekonstrukciju. Uzstādīja koģenerācijas stacijas. Mazās HES, mazā koģenerācija - tas viss ir nieki. Taču pati koģenerācijas ideja spēj dzīvot vien tad, ja siltuma patēriņš pastāv visu diennakti, visu gadu. Ja tā nav, koģenerācijas staciju celt nedrīkst. Jo tā neražo siltumu, bet tādā veidā saražotā elektrība ir ļoti dārga. Tā rada lielus zaudējumus. Es sameklēju Vācijas materiālus. Vācijā iedzīvotāji par šo koeficientu nemaksā. Par to maksā no budžeta. Bet, ja paņemt mūsu dokumentus, atklājas blēdīšanās. Taču ekonomikas ministrs Ašeradens, sajutis Vienotības izjukšanu, piepeši nolēma izcelt šo purvu gaismā. Taču līdz galam šo lietu neviens tā arī neved. Faktiski OIK ir jāatceļ.
Bet - tas nav viss. Visi mums uztieptie elektrības tarifi bez mitas tikuši celti ar kaut kādiem skaidrojumiem. Te nepareizi aprēķināti mājsaimniecību tarifi, te mēs neatbilstam tarifiem Norvēģijas biržā... Ko tik neizdomāja... Taču, pirms sākās šis elektroenerģijas tarifu pārrēķins, Latvenergo peļņa bija 30-35 miljoni, šodien tā ir - 350. Patērētās enerģijas apjoms šajā laikā ir krasi samazinājies, patērētāju skaits ir krasi samazinājies. No kā radusies peļņa?
- Sākam noapaļoties...
- Jā, fiksējam rezultātus. Ja jau mēs tik pareizi darbojamies, ja mums ir tāda dzīves eiforija, sakiet, kāpēc cilvēki aizbrauc? Jūs zināt, uz kurieni viņi dodas? Ne tikai uz Rietumiem. Cilvēki sākuši pārcelties uz Igauniju. Ar katru gadu vairāk un vairāk. Tāpēc, ka tur ir lielāka kārtība. Tur ir mazāki nodokļi. Izrādās, ka tur ir vieglāk veidot biznesu. Arī ar to būtu jārēķinās.
Bet - vai tad kaut viena partija, kura šodien dodas uz vēlēšanām, ir piedāvājusi konkrētas ekonomiskas darbības? Neviena! Vien deklaratīvus apgalvojumus - mēs veiksim to, mēs izdarīsim šito, mēs dzīvosim labāk... Viņiem visiem ir viens lozungs - ievēliet mūs, un mēs dzīvosim labāk! Viņi nemelo. Viņi dzīvos labāk.
Taču - piekrītu - valdība ir tāda, kādu tauta pelnījusi. Ja jūs paši kaut kādā ziņā nepūlaties, nepūlēsies neviens. Neviens! Mesija nenāks un neteiks: puiši, es jums dodu lielisku valdību, un rīt jums viss būs okei! Tā nav bijis un nebūs!
Saņemsimies un optimizēsim valsts pārvaldi, ietaupīsim dažus miljardus. Tam nav vajadzīga revolūcija ielās. Tam vajadzīga revolūcija smadzenēs. Vai tad mēs risinām ceļu, izglītības, medicīnas jautājumus? Nē - nerisinām! Mēs apēdam šo naudu, pateicoties nesamērīgam administrācijas apjomam. Bet cilvēku kabatās naudas paliek arvien mazāk. Paspēlējāmies mazliet ar ienākuma nodokli, taču tūdaļ kompensējām to ar akcīzes palielinājumu tarifiem. Bet - kā uzturēt biznesu apstākļos, kad vai ik dienu mainās tarifi, nodokļu politika? Un - pievērsiet uzmanību - vai tad te kāds ceļ rūpnīcas? Nē! Pat firmas, ar kurām mēs sadarbojamies, paklusām pārvietojas uz Lietuvu, uz Igauniju. Latvijā zūd biznesa gaisotne.
Līdz šim neviena valdība nav ķērusies pie valsts pārvaldes optimizācijas. Pat jaunās vēlēšanas neko nedos. Jo pārvēlēsies tie paši cilvēki. Tik vien kā nedaudz mainīsies kāršu kava. Perspektīvu tam, ka mūsu stāvoklis uzlabosies, es neredzu.
- Bet vai jūs redzat, kā mūsu reālajā situācijā panākt to, par ko runājat?
- Ir jāmaina pieejas. Es uzskatu, ka mūsu politiskā sistēma nedarbojas. Es uzskatu, ka šī politiskā sistēma traucē mums dzīvot. Ar katru gadu tas top arvien skaidrāks un saprotamāks. Nav pareizi tas, ka izpildvara saplūst ar lēmējvaru. Es nerimti piedāvāju vienu - darīsim saskaņā ar amerikāņu principu. Ir tautas vēlēts prezidents, viņš ieceļ tehnisku Ministru kabinetu, kurā nav partijnieku. Šo kabinetu apstiprina Saeima. Pati Saeima top ievēlēta saskaņā ar principu fifty-fifty.
Puse - mažoritāri, kad katrs ievelētais deputāts personiski atbild par saviem solījumiem, un, ja viņš no tiem novēršas, vēlētāji var nobalsot par viņa atsaukšanu. Otra puse tiek vēlēta saskaņā ar partiju sarakstiem. Turklāt - jāaizliedz lēkāt no partijas uz partiju.
Ja mainīsim sistēmu, ko panāksim? Mums būs tehnisks Ministru kabinets, kurš pārvaldīs profesionāli un kuru nenomāks koalīcijas lēmumi. Turklāt mēs dabūsim vairāk vai mazāk neatkarīgus cilvēkus Saeimā. Izmēģināsim šo sistēmu, sarīkosim par to referendumu. Mums ir jāpalīdz pašiem sev. Situāciju mainīt var cilvēki, kuri ir patrioti, kuri ir vienoti. Cilvēki, kuri grib te dzīvot, kuri grib te mīlēt, kuri vēlas šeit normāli iekārtoties. Taču diemžēl aizplūst tik daudz talantīgas jaunatnes, ka sākas pesimisms.
Un, Viktor, vecākās paaudzes cilvēki ir raduši atbildēt par savu rīcību. Bet, kas jaunāki - tie jau ir pasaules ļaudis. Viņiem vienalga, kur dzīvot. Ja gribas - Spānijā, ja gribas - Anglijā. Tur viņi jūt mums līdzi tāpat kā hokeja mačā. Un, lūk, ANO ir algoritms, kurš vēsta - ja etnoss top mazāks par miljonu, tad tas lemts izmiršanai. Tam vairs nav spēka atražoties.
- Tātad mēs varam no dzimtenes kļūt par teritoriju.
- Tieši tas mani satrauc visvairāk. Man negribas, lai šeit mainītos ādas krāsa. Es neesmu rasists. Bet man gribas, lai šeit viss paliek, kā ir. Man pavisam negribas, lai šeit būtu agresīva vide, bet man gribas, lai visi mūsu cilvēki te spētu sagādāt sev labu dzīvi.
Vienīgais - nesāpīgs un bez asinīm - risinājuma veids te ir tas, ko es piedāvāju. Sarīkot referendumu un mainīt politisko struktūru.
