Odisejam ir laimējies: viņš ir spējis sevī saglabāt saikni ar to īpašo degsmi, kāda ir dota tikai un vienīgi jaunībā – degsmi, atdoties brīvības idejai, ierakstot to uz mūžiem savā emocionālajā atmiņā. Odisejs 27 gadu vecumā – 1990. gada 4. maijā –, būdams Augstākās Padomes (AP) deputāts, balsoja par Neatkarības deklarāciju, un vēl šodien viņā ir dzīvs tas aizkustinājums, kas valdīja tajā tālajā dienā. Pēc tam bija barikādes un augusta pučs, bija Latvijas valsts atjaunošana un viss, kas saistās ar šo nozīmīgo procesu, – gan uzvaras, gan kļūdas. Odisejs dzīvo līdzi uzvarām un kļūdām. Līdz sirdssāpēm, līdz bezgala priekam, līdz saknēm un asarām. Nekas nav aizmirsts vai palaists garām. Viss ir kā vienmēr – personiski un dziļi. Šodien saruna ar vēsturnieku, bijušo AP deputātu Odiseju Kostandu.
- Vai atceries to sajūtu, kāda tevī bija 1990. gada 4. maijā? Varbūt norobežojies no tās - kā daudzi dara?
- Ir lietas, kas ir neizdzēšamas no sajūtām un atmiņām. Pazūd tikai nenozīmīgas detaļas. Bet sēdēšana Augstākās Padomes zālē, kad tika nosaukts katra deputāta balsojums, - tas bija kaut kas neaptverams un neaprakstāms. Logs uz āru bija vaļā, cilvēki visu dzirdēja, pēc katra nosauktā «par» balsotāja vārda ārā skanēja gaviles. 138 deputāti nobalsoja par brīvu un neatkarīgu Latviju! Daži pēc tam teica: skaidri bija zināms, ka ir 132 balsis, bet vajag 134, lai pieņemtu Neatkarības deklarāciju, tāpēc bija cerība uz neatkarīgajiem deputātiem. Kāda cerība?! Tāpat taču bija skaidrs, ka Odisejs Kostanda un Imants Ziedonis nobalsos «par»!
- Kaut arī tu biji tautfrontietis, tu Augstākajā Padomē nebiji ievēlēts no Latvijas Tautas frontes saraksta. Kāpēc tā sanāca?
- Kaut kādi apsvērumi jau eksistēja: tik un tik kandidātu uz LTF sarakstu varēja paņemt no LNNK, bija iecirkņi, kuros vajadzēja cīnīties pret interfrontes kandidātiem... Mani uzaicināja kandidēt uz AP no toreizējā Stučkas rajona (tagad Aizkraukles novads), un aicinātāji bija gan tautfrontieši, gan cilvēki no LNNK. Interfrontistu šajā rajonā nebija, bet man pretim stājās Vecbebru sovhoztehnikuma direktors Vilnis Plūme. Viņš bija LTF valdes virzīts kandidāts, savukārt es - Latvijas Kultūras fonda kandidāts, man nebija oficiāla LTF atbalsta. Uzstādījums bija: lai cilvēki izvēlas labāko. Jo tuvāk nāca vēlēšanas, jo vairāk bija skaidrs, ka atbalsts lielāks ir man. Sāku braukāt uz priekšvēlēšanu sapulcēm. Tajās piedalījās arī Vilnis Plūme. Viņu atbalstīt brauca gan Ilmārs Bišers, gan Sandra Kalniete, gan citi domnieki un valdes locekļi. Kārtīga smagā artilērija. Nesapratu, kāpēc tā bija vajadzīga. Tur taču nebija nekāda ārprāta izšķirošā cīņa! Vēlētāji arī uz to visu sāka skatīties ar izbrīnu... Beigās - un tā nebija LTF stratēģijas, bet gan Viļņa Plūmes atbalsta komandas taktiska kļūda - neilgu brīdi pirms AP vēlēšanām Plūmes pārstāvji uzrunāja cilvēkus, kas pēc dievkalpojuma nāca ārā no baznīcas, teikdami, sak, vajag balsot par latviešu cilvēku, ko tad te kaut kāds grieķis, kaut kāds migrants uzstājas! Tas tiešām bija arguments...
- Tevi ievēlēja pārliecinoši.
- Jā. Kad aizgāju uz Augstāko Padomi pēc pagaidu apliecības, dzirdēju sev aiz muguras runājam: «Re, kur tas, kurš mūsu Plūmi izšūpoja...» Es nolēmu, ka neiešu Tautas frontes frakcijā, ja jau esmu tik ļauns un neiederīgs, vēl piedevām - ar grieķu saknēm. Bet tas, protams, nenozīmēja, ka es nepiedalos kopīgajā darbā. Pēc vēlēšanām runāju ar Imantu Ziedoni, viņš teica, ka arī neiešot LTF frakcijā, jo «tad viņi mani gribēs diriģēt». Iespējams, pret mani tā izturējās tāpēc, ka tiku uzskatīts par pārāk radikālu. AP vēlēšanas notika 1990. gada 18. martā, savukārt 16. martā mēs pirmoreiz noorganizējām latviešu leģionāru gājienu. Es toreiz biju Latviešu nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja vietnieks. Gājiens notika Brāļu kapos, bija mācītāji, bija uzrunas. LTF vadība uztaisīja milzīgu jezgu, sak, Kostanda ir provokators - tieši pirms vēlēšanām leģionāru gājienu speciāli uztaisījis! Protams, tolaik vēl bija dzīvi LTF vadības murgi par «suverēnu Latviju suverēnā Krievijā», tomēr arī tie gāja uz savu dabisko galu... Tika taču gatavota Neatkarības deklarācija, un arī mani aicināja līdzdarboties tās sagatavošanā. Sēdējām Zinātņu akadēmijas zālē, vētījām projektu, visi izteicās, laboja... Tad parādījās viedoklis, ka neiesim Lietuvas ceļu - nenoteiksim, ka atjaunojam neatkarību pilnībā, bet gan daļēji, turklāt nosakot pārejas periodu.
- LTF deputāti bija politiski piesardzīgi?
- Jā, un viss izšķīrās faktiski tikai pēc janvāra barikādēm, konkrēti - pēc augusta puča. Tad vairs neviens nemurgoja par «suverēnu Latviju suverēnā Krievijā».
- Jādomā, deputātu darba grupās bija arī citas runas, ne tikai par Neatkarības deklarāciju.
- Protams, bija. Es īpaši cieši nekontaktējos ar LTF deputātiem, no kuriem daudzi bija lauku saimniecību vadītāji, bez politiskās pieredzes. Bet mums visiem kopā vajadzēja sākt domāt par gluži praktiskām lietām, piemēram, no kā sākas valsts? Es kādā sanāksmē blakussēdētājam teicu, ka ļoti svarīgi ir atjaunot valsts robežas, jāsāk veidot pašiem savi kārtības uzturēšanas spēki, sava armija... Aizmugurē sēdētāji sāka skaļi smieties par šo manu tekstu. Tautfrontieši! Bet tas nemazina manu prieku par to, kas tiešām tika izdarīts. Un tad, kad es balsoju par Neatkarības deklarāciju, manī bija pilnīga pārliecība, ka viss ies uz priekšu un viss notiks!
- Mani mulsina viena lieta... 4. maijā deputāti nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Cilvēkos valdīja milzīgs pacēlums, ļaudis raudāja no prieka... Laika gaitā viss mainījās uz to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju šodien saka: 4. maija režīms, visi zagļi, visi nelieši. Bet kas būtu noticis, ja 4. maijā deputāti nenobalsotu par Neatkarības deklarāciju? Kāds tad būtu režīms? Vai tik ne Padomju Savienības režīms?
- Jā, tad būtu kaut kas līdzīgs situācijai, kāda tagad ir Moldovā - orientēšanās te uz rietumiem, te uz austrumiem, bet reāli beigās - tikai uz austrumiem. Protams, daudzi ir pacēlušies uz to cilvēku pleciem, kuri reāli darīja visu, lai valsts atgūtu neatkarību. Bet mēs paši esam vainīgi, ka ļāvām viņiem pacelties. Taču Latvija ir neatkarīga, mēs esam tikuši ārā no padomju verdzības, kaut gan no okupācijas laika ir palikušas sekas, kas vēl nav likvidētas.
- Kad tu pameti politiku?
- Politiku pametu 2002. gadā. Tad pēdējoreiz nopietni kandidēju uz Saeimu no politiskās apvienības Centrs. Toreiz man šķita, ka var daudz ko mainīt. Alternatīva bija Jaunais laiks un Einars Repše. Mans iekšējais noskaņojums ir mainījies, tagad manī nav pārliecības, ka es varētu kaut ko mainīt. Reizēm gan piegriežas, un es domāju: nu kāpēc viss notiek tik stulbi?! Gribas pat iedot kādam pa aci... Bet tā, protams, nav izeja.
- Vai tagad tu redzi kādus jaunus spēkus, kuri varētu kaut ko mainīt?
- Nevajag nemaz meklēt kaut ko jaunu. Jābeidz melot citiem un sev, ka visi citi ir slikti, vienīgi mēs esam labi. Liela atbildība par to, kāds būs vēlēšanu rezultāts un līdz ar to - kāda būs Latvija, gulstas uz Nacionālo apvienību un Zaļo un zemnieku savienību. Var, protams, skatīties, kas sanāks no Vienotības - Jaunā Vienotība vai Supervienotība, bet... Pietiekami daudz komisku gājienu esam sagaidījuši no Vienotības, piemēram, ultraliberāļu staigāšanu no Vienotības uz Parpartiju un atpakaļ, bet tad jājautā - ko tad jūs īsti gribat? Iekļauties kaut kādos mistiski liberālsorosiskos veidojumos vai būt partijā, kurai ir sava seja un ideoloģija? Tad jau labāk balsot par veco Vienotību. Tagad radušās visādas Attīstības un Par, kaut kāda Jaunā konservatīvā partija, kur galvenie varoņi ir Aņka Puļemjotčica, Peķka un Čapajevs un kas tik vēl ne... Reizēm nesaprotu: vai marginālpartiju pamatā ir nelietīgi karjeristi, kuriem uzticēts izkliegt programmatiskās vadlīnijas par viendzimuma laulībām un inteliģentajiem migrantiem? Viss atkarīgs no tā, kā rīkosies NA un ZZS: vai šīs partijas spēs atklāti atzīt savas kļūdas? Neviena no tām nav nekāda baltā avs. Bet tad ir jāmainās, jāturpina labie darbi, kas jau iesākti, jāpārliecina cilvēki, ka nevajag aizrauties ar tām atraugām, kas uzpeld politiskajā telpā. Viss atkarīgs no tā, kā šie divi spēki runās ar vēlētāju, kurš ir aizvainots, un šiem politiskajiem spēkiem jābūt pietiekami drosmīgiem, raksturojot gan savu, gan valsts situāciju. Godīgajā sarunā ar cilvēkiem ir jābūt kā ārstam, pasakot, ka vaina ir tāda un ārstēšana būs tāda, diagnoze jāpasaka bez laipošanas un eifēmismiem. Ja šie politiskie spēki atzīs kļūdas un labos tās, tad tie būs vinnētāji. Ja ne... tad zaudēsim mēs visi.
- Līdzībās runājot: cilvēks visu dzīvi atrodas vienā barikāžu pusē, viņš nevar atrasties vienlaikus abās. Arī partijām tāda pati situācija: jādomā, kur nostāties...
- Lielos vilcienos attieksmes proporcija nav mainījusies: kāda tā bija Atmodas sākumā, kāda tā bija 1991. gada barikādēs, tāda tā bija valodu referendumā, tāda tā ir arī šodien. Bet prokremliskie spēki berzē rokas un pieprasa, lai dod grožus viņiem rokās, sak, mēs pie varas neesam bijuši, tagad mūsu kārta, mēs visu sakārtosim! Sakārtos tā, ka zāle pēc tam neaugs... Man tomēr gribas ticēt latvieša izlēmībai un brīvības dziņai. Reizēs, kad briest mēsli, latvietis prot pieņemt pareizo lēmumu. Brīvības gars var aizmigt, bet tas nevar nomirt. Tas var uz laiku būt apsmiets un apkaunots, bet tas nevar iet bojā. Diez vai latvietis vēlētos atkal kļūt par vergu. To brīvību, par kuru smagi cīnījāmies, mēs vairs negribam pazaudēt.
- Pirms dažiem gadiem izcēlās publisks strīds par 1991. gada barikāžu «autorību». Bija cilvēki, kas vēlējās apstrīdēt tavu lomu barikāžu notikumos, bija versija, ka barikāžu ideja dzimusi Latvijas Universitātē «pie melnajām klavierēm».
- Nav vērts strīdēties ar tiem, kuri vēl pēc gadiem piesakās par barikāžu «baļķa» nesējiem. Var palasīt darbu Latvija, kur tavi dēli..., kura autori ir Jānis Baškers, Georgs Stiprais un citi, - tas ir fundamentāls pētījums, kur barikāžu notikumi attēloti pa dienām, pa stundām. Par barikāžu sākumu ir liecības gan Tālavam Jundzim, gan Jānim Škaparam, gan Anatolijam Gorbunovam un Dainim Īvānam.
- Protams, jo tevis minētie liecinieki bija vienā telpā, kad tu ierosināji celt barikādes.
- Tieši tā. Situācija pēc 1991. gada 13. janvāra Lietuvas asiņainajiem notikumiem bija dramatiska, un Škapars jautāja: «Ko tagad darīt?» Es atbildēju: «Jāceļ barikādes.» Pēc mirkļa Škapars piebilda: «Tu zini, ko darīt. Tu esi nodarbojies ar šādiem jautājumiem. Ej un dari.» Augstākajā Padomē, Aizsardzības komitejas telpās, izveidojām aizsardzības štābu, tur arī strādājām. Ja tas viss būtu noticis «pie melnajām klavierēm», tad štābs droši vien būtu tur... Tad, kad Rīgā notiek oficiālie barikāžu pasākumi, es tajos nepiedalos. Pirmkārt, mani neviens nav aicinājis, otrkārt, visbiežāk šajos pasākumos runā tie, kuri barikādēs nav piedalījušies. Toties ar lielu prieku dodos uz laukiem, kur joprojām mīt daudzi Rīgas sargi. Brīnišķīgi, sirsnības pilni pasākumi bijuši Pāvilostā, Priekulē, Ikšķilē, Zvejniekciemā un citur... Man patīk būt kopā ar īstajiem Rīgas sargiem, nevis ar tiem, kas vienkārši grib izrādīties. Nekas nedrīkst būt uzspēlēts vai piespiedu kārtā: ja mēs gribam iet 11. novembrī uz Daugavmalu un likt svecītes, tad mēs ejam, un mums ir vienalga, vai kāds tur kaut ko organizē vai ne. Ja cilvēki gribēs atcerēties barikādes, tad viņi arī pulcēsies un atcerēsies. Ķeksīša pasākumi nevienam nav vajadzīgi.
- Ja tev tiktu dota iespēja kaut ko mainīt valsts dzīvē, ko tu gribētu izdarīt? Kas tev nepatīk mūsu ikdienā?
- Pirmkārt. Ir ļoti vienkārši pateikt: pie varas ir vai nu muļķi, vai nu zagļi... Ar to saprotam, ka visur citur ir labi, citās valstīs nav korumpētu ierēdņu, nekur nav ekonomisko problēmu, viss sliktais ir tikai pie mums. Tātad Latvija ir «neizdevusies valsts» - tas vārds vārdā saskan ar Krievijas propagandu. Vai jābrīnās, ka Latvijas cittautieši smīkņā par Latviju, ja mēs paši par savu valsti smīkņājam? Pie manis atbrauc draugi no Gruzijas, viņi mūs slavē. Bet mēs tikai kladzinām - mums viss ir slikti! Protams, ir kļūdas, ir neizdarības, bet kāpēc to visu nest uz āru? Mēs taču paši varam visu izlabot! Sanāk tā, ka mēs ņirgājamies par savu ģimeni. Skat, kā dara grieķi: kārtīgi nokritizē sevi, nomaina valstsvīrus, ja vajag - arī valsts kursu. Bet, ja kāds no malas, kāds ārzemnieks sāks grieķus mācīt, kas un kā jādara, tad - pasarg, Dievs! - labāk tam mācītājam steigšus lasīties prom. Otrkārt, mani izbrīna, ka... Uz Saeimu balotējas labi, gaiši cilvēki, var teikt - dažādu profesiju izcilnieki. Visi pirms tam ir kritizējuši esošos deputātus. Kad jauntapušie deputāti ir pārkāpuši Saeimas slieksni, pēc brīža redzu: viņiem zods sāk slieties augšā, viņi paliek par citiem cilvēkiem! Viņu godkāre un augstprātība kļūst nevaldāmas, viņi nevēlas nevienu sadzirdēt. Viņi dzīvo it kā uz citas planētas. Treškārt... Tādus kā mani parasti uzskata par radikāliem. Tādiem labāk klusēt, vai ne? Nē, ir jārunā. Tāpēc teikšu: gribu, lai cilvēki, kuru rokās ir valsts un tautas liktenis, beidz lavierēt. It sevišķi - Krievijas priekšā. Tur viens vīriņš grib atjaunot impēriju un dzimtbūšanu, atjaunot valstī, kurā gadu desmitiem ir valdījusi pokazuha un Potjomkina sādžas sindroms. Un mums tagad būtu jādomā, kā pielabināties šim vīrelim? Mums vajadzēs atskatīties, lai saprastu - mēs tā drīkstam rīkoties vai ne? Valstsvīri, beidziet raustīties, kad sajūtat vismazāko pretdarbību! Mums jādzīvo pēc saviem likumiem, jo mēs tā esam pateikuši. Lūk, šādu pārliecību es gribu redzēt mūsu valstsvīros. Bet tās pagaidām pietrūkst.
