Ēriks Dreibants ir viens no populārākajiem Latvijas pavāriem, redzēts dažādos televīzijas šovos. Taču šajā reizē Neatkarīgās intervija ar viņu nevis par ēdienu receptēm, bet par politiku – par restorānu biznesu ietekmējošiem likumiem un lēmumiem. Ēriks Dreibants ir ne tikai cepējs un vārītājs, bet arī Latvijas Restorānu biedrības dibinātājs un runaspersona.
- Nesen jūs aktīvi uzstājāties pret to, ka valsts un pašvaldību institūcijas aizliedz kafejnīcu āra terases. Jūs teicāt, ka tas kaitē mazajam biznesam. Kāda ar šīm āra terasēm ir situācija pašlaik?
- Situācija ir daļēji atrisinājusies, taču laikam bez trokšņa celšanas tas nebūtu izdevies. Latvijas Restorānu biedrība uzrakstīja atklātu vēstuli Ekonomikas ministrijai un citām instancēm, un visi kļuva pielaidīgāki. Bet pirmajās sarunās dzirdējām tikai «nē» un «nevar». Problēma ir tāda, ka pastāv Ministru kabineta noteikumi par to, ka ugunsdzēsējiem visur pilsētā, tajā skaitā Vecrīgā, ir hidranti, kur viņi ugunsgrēka gadījumā var pieslēgties un dabūt ūdeni dzēšanai. Ministru kabineta noteikumi ir jau sen, bet līdz šim pavasarim neviens tos neievēroja. Rīgas būvvalde, Satiksmes departaments āra kafejnīcām deva parakstu: «Taisiet tik augšā!» Arī mūsu gadījumā, manā kafejnīcā, pirms pāris gadiem uztaisījām terasi, iztērējot tam vairākus tūkstošus eiro.
Mēs, restorāni, un mūsu biedrība esam par to, ka drošība ir pirmajā vietā, taču slikti bija tas, ka vēlme aizliegt terases atnāca pēkšņi. Tad pasakiet to jau pagājušajā sezonā, ka skatīsimies stingrāk un skatīsimies, varēs vai nevarēs atļaut terases. Mēs tad domātu, ko darīt - slēgt ciet kafejnīcu, ieguldīt naudu un kaut ko pārbūvēt. Bet šajā pavasarī bija tā, ka kafejnīcu īpašnieki aizgāja priecīgi iesniegt to pašu pagājušā gada iesniegumu, bet viņiem pasaka, ka terases netiks atļautas. Sezona drīz sāksies, ne mums ir ieplānoti kādi līdzekļi, lai kaut ko darītu - nav nekādas paļāvības principa ievērošanas.
Lai tiktu klāt pie hidrantiem, ugunsdzēsējiem vajag brīvu pieeju trīs metru rādiusā. Arī ielām jābūt, lai var izbraukt ugunsdzēsēju mašīnas. Bet vietām ir tā, ka Rīgas domes Satiksmes departaments uzskata, ka iela ir ar ietvi, bet ugunsdzēsēji - ka bez ietves. Tur arī kafejnīcu īpašnieki nonāk nesaprašanā, kā tad īsti ir. Tāda pieeja traucē mazā biznesa attīstībai, samazina iespējas apkalpot tūristus, kas drīz vien Rīgā sabrauks lielā skaitā. Bet nu tagad ir panākts kaut cik saprātīgs kompromiss.
- Mēdz būt, ka kādreiz ir bijis atļauts turēt galdiņus uz ietves, bet tagad ir aizliegts, jo konstatēts, ka tie traucē gājējiem. Un tad kafejnīcas īpašnieks raud...
- Ir visādi gadījumi. Pēc tagadējiem noteikumiem ir tā, ka ietve jāatstāj brīva. Mūsu restorāna 3 gadījumā ir ietves daļa atstāta brīva, lai var pārvietoties cilvēki, cilvēki ar īpašām vajadzībām. Lai gan Kalēju iela principā ir gājēju iela.
Vecrīgā ir dažādas situācijas - ir vietas, kur ietves un ielas segums ir perfekts un nav vajadzības taisīt paaugstinātu koka grīdu. Un ir vietas, kur bruģis ir nelīdzens un kur bez grīdas nekādi nevar.
- Cik kafejnīcām ir problēmas?
- Vecrīgā apmēram 20 vietas skar hidrantu un ielas šauruma problēmas. Vidēji tādā vienā ēdināšanas uzņēmumā strādā 15-20 cilvēku, līdz ar to apdraudētas ir vismaz 300 darba vietas. Vecpilsētā, ja nav terases, vasarā bizness nesanāk. Ir kafejnīcas, kas ir nokavējušas ar atļauju dabūšanu, un tām būs lieli zaudējumi.
- Varbūt ir kādas institūcijas, kurās gaida, lai kafejnīcas nes viņiem kukuļus?
- Nē, to nu gan ne mirkli nevarēja just. Lai arī par Rīgas domi klīst visādas baumas, politisku pretinieku un ne politisku pretinieku inspirētas, vismaz tas, kas attiecas uz kafejnīcām, Rīgā nav korumpēts. Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Ingus Vircavs bija pretimnākošs, ieklausījās, meklēja kompromisu. Pirmajā tikšanās reizē visas citas institūcijas bija cieti par to, ka tāds ir likums, un neko negribēja pat dzirdēt, ka kafejnīcu terases šogad varētu atļaut, bet Vircavs bija par kompromisa meklēšanu, par to, ka katra vieta jāskatās atsevišķi un jāmēģina rast risinājumus. Otrajā, trešajā tikšanās reizē visas puses kļuva pielaidīgākas.
- Tomēr vēlreiz pajautāšu par korupciju. Vai jums ir bijuši gadījumi, kādi mājieni, ka problēmas var atrisināt, kādam ierēdnim «sapiķojot», vai arī tā tikai mitoloģija, ka Rīgas domē to vien dara, kā izspiež kukuļus?
- Laikam ir tā, ka mūsu bizness ir pārāk sīks, lai kāds vispār riskētu un kaut ko tādu mēģinātu. Esmu uzņēmējs jau septiņus gadus, mūs ir «purinājušas» dažādas institūcijas - arī Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts ieņēmumu dienests (VID). Bet neesam jutuši tādus mājienus, ka kaut ko varētu atrisināt ar kukuli. Varbūt tas tāpēc, ka cilvēki mani pazīst un ir zināma mana principialitāte - visi zina, ka es nedošu. Var jau būt, ka kaut kas tāds kaut kur notiek, bet manā praksē nav gadījies. Nav jau arī kafejnīcām tādas milzu peļņas, lai atmaksātos dot kukuli.
- Vēl ir tāds uzskats, ko pauž arī uzņēmēji, ka pastāv milzu birokrātija - lai atvērtu sabiedriskās ēdināšanas vietu, jādabū 12 vai 13 institūciju paraksti, un tādā garā. Vai tik milzīga ir tā birokrātija?
- Nevar neko iebilst pret tādām prasībām, kas skar visu veidu drošību - pārtikai jāatbilst kvalitātes prasībām, ēkai jābūt drošai. Tās sākuma pārbaudes varbūt nav tik birokrātiskas. Taču, kad ir pastrādāts kādu laiku, nāk apjausma, ka vajadzīgs tas un tas, un kaut kas vēl - jāaizpilda mistiski žurnāli, kur jābūt visam kam sarakstītam un parakstītam, un, ja nav pareizi sarakstīts, tad būs sods. Lai gan mūs apkalpo ārpakalpojums, kas šādas lietas kārto. Ir daudz formalitāšu, ko izpildām, bet īsta seguma tam nav.
Varētu būt Latvijā kā Austrijā, kur iespējams nolīgt darbinieku kaut vai uz vienu dienu - līdzīgi kā, «noparkojot» automašīnu pilsētas stāvvietā, var izņemt šādu īslaicīgu atļauju. Taču pie mums nekas tāds nav izdomāts. Sistēma ir smagnēja. Pie mums, lai pavārs vai trauku mazgātājs vispār varētu ienākt virtuvē, no viņa jāpaņem visi dokumenti, jāsūta visādi dokumenti uz VID un citām institūcijām. Dažkārt es jau pēc stundas saprotu, ka konkrētais darbinieks man neder. Tad man viss atkal jāatsauc. Ja es to neizdarīšu un atnāks Darba inspekcija vai VID, es nevarēšu iestāstīt, ka darbinieks strādā tikai pirmo stundu. Man teiks, ka es nodarbinu nelegālu strādnieku un nemaksāju nodokļus. Šāda birokrātija derdzas, jo pašreizējā jauno tehnoloģiju laikmetā to varētu vairs nepiekopt. Es varētu ieiet internetā, atrast, ka darba tirgū ir piedāvājums strādāt, nolīgt šo cilvēku uz kādu laiku darbā. Taču tas nav iespējams.
Ir gadījumi, kas vispār nav saprotami. Es strādāju gan SIA, gan man ir arī mikrouzņēmums, kur es konsultēju par ēdieniem, strādāju arī sociālajos tīklos. Man viena institūcija raksta, lai es aizsūtu viņiem savus izglītības dokumentus. Šai institūcijai nav nekāda sakara ar izglītību vai sertifikāciju. Kamdēļ tā interesējas par manu izglītību? Ierēdnis, ja viņu tik ļoti tas interesē, varētu nerakstīt lielu «palagu» un netērēt savu un manu laiku, bet ieiet internetā un apskatīties, kas es esmu. Es jau arī nemaz nevaru aizsūtīt diplomu, jo esmu kulinārijā autodidakts.
- Par sabiedrisko ēdināšanu sabiedrībā ir jau noturīgs priekšstats, ka tā nu gan ir tā «pelēkā zona», kur maksā minimālās algas un pārējo samaksā aploksnēs. Vai tā ir? Kas ir mainījies pēdējos gados, jo zināms, ka VID ir sācis aplokšņu maksātājus «žņaugt»?
- Piekrītu, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi ir «pelēkajā zonā», tomēr mazliet tas ir arī pārspīlēts. Jo nav jau tiem uzņēmējiem skaidrās naudas lielo apjomu, ko maksāt aploksnēs. Turklāt VID redz un nojauš, ja kaut kas nav īsti tīri, un ņem pie dziesmas.
Problēma ir diezgan liela. Mūsu biedrība ir gājusi uz VID un runājusi par šīm lietām, lai kā nebūt atvieglotu restorānu dzīvi. Iespējams, ka tiks ieviesta tāda kārtība, ka par pirmajām divām virsstundām varēs maksāt 50%, bet simtprocentīgi maksāt tikai par nākamajām stundām. Mēs nespējam maksāt dubulti. Jo sabiedriskās ēdināšanas nozarē iznāk diezgan daudz strādāt virsstundas un darbinieki šīs virsstundas labprāt strādātu. Bet darbinieki vienas 40 stundas strādā vienā kafejnīcā, bet vēl kādas stundas strādā pāri ielai citā kafejnīcā, jo viņiem nevar samaksāt dubulti par virsstundām.
Ir daudz tādu lietu. Sabiedriskajā ēdināšanā ir ļoti daudz nodarbināto cilvēku - trauku mazgātāji, apkopēji, viesmīļi, pavāri. Nozarē algas veido lielāko daļu izdevumu budžeta - lielāko daļu no tā, ko maksājam kopumā par īri, piegādēm, izejvielām un visu ko citu. Bet tikai piecās Eiropas Savienības valstīs sabiedriskajai ēdināšanai ir pilnais pievienotās vērtības nodoklis (PVN), un viena no šīm valstīm ir Latvija. Visās pārējās valstīs PVN ir samazinātais. Piemēram, viesnīcām pie mums ir 12%. Bet sabiedriskajai ēdināšanai ir 21%. Ar atlaidi viesnīcām tiek stimulēta tūrisma nozare, bet sabiedriskā ēdināšana arī ir tūrisma veicināšanas nozare. Taču mums valsts nenāk pretī.
Ja būtu samazināts PVN sabiedriskajai ēdināšanai, cenas diezin vai ievērojami kristos, taču mēs varētu daudz brīvāk nomaksāt nodokļus un samaksāt saviem darbiniekiem vairāk.
- Kā jūs uz savas ādas jūtat jauno, lielo nodokļu reformu?
- Grāmatvežiem darba ir vairāk, bet darbiniekiem necik daudz vairāk naudiņas nav. Ja darbiniekam mēs kā darba devēji «uz rokas» maksājam 1000 eiro, tad mums, kopā ar visiem nodokļiem un apmaksājot slimības lapas un vēl šo to, jāiztērē 2000 eiro. Tas ir divreiz vairāk, nekā saņem darbinieks. Tas joprojām ir ļoti liels slogs.
- Sabiedriskā ēdināšana ir ļoti sarežģīts bizness. Kā vispār tas var būt rentabls? No malas skatoties, tur taču var izdzīvot tikai kādi ļoti inovatīvi, jauni piedāvājumi, izcili un dārgi restorāni vai arī pretēja galējība - ļoti vienkāršoti, konveijera tipa ātrās uzkošanas tīkli. Bet kā izdzīvo pārējie, normālie?
- Izņemot lielos tīklus, visi pārējie, ieskaitot arī manu, ir dzīvesstila uzņēmumi. Es pats gandrīz katru dienu braucu uz darbu, tāpat arī Mārtiņš Sirmais cep un vāra. Nav iespējams uzticēt kādam citam vadīt, pašam atslābt un pārtikt tikai no peļņas. Tur peļņa ir pilnīgi nekāda. Visu laiku dzīvojam «no rokas mutē». Līdz decembrim mēdz būt jauka peļņa, šķiet, ka viss ir labi, bet tad nāk janvāris, februāris un marts, kad ir tikai izdevumi, kas visus «taukus» noēd. Ir bijuši eiforiski brīži, kad konstatējam - ohoho, ir nopelnīti 25 tūkstoši, nu tik varēs dzīvot, bet tad nākamajos mēnešos nāk tikai mīnusi un mīnusi. Februārī jāiet aizņemties naudu, lai samaksātu par īri. Tāds ir tas cikls - no algas līdz algai.
- Ja kāds draņķis pretējā ielas pusē krāpjas ar nodokļiem, jūs taču to jūtat un zināt. Vai jūsu nozarē pastāv kāda iekšēja pašregulēšanās, kas vēršas pret negodīgu konkurenci?
- Ar VID vadītāju Ilzi Cīruli mums jau bija izveidojusies ļoti laba sadarbība. Taču ļoti žēl, ka viņa aizgāja aizsaulē. Cerams, ka šī sadarbība turpināsies arī ar jauno VID vadītāju. Mēs sniedzam informāciju, ka trauku mazgātājiem nozarē maksā tik, pavāram - tik, oficiantam - tik. Ja VID redz, ka kaut kur maksā mazāk, tad tam ir iemesls uzņēmējam pavaicāt, kāpēc.
- Kopš VID represijas ir kļuvušas niknākas, īpašnieki nemaksā aploksnēs, bet tiešām maksā tikai minimālo algu...
- Ir arī tāda nesaprašanās. Kafejnīcā jūlijā un augustā dzīve kūsā, ir pilns ar apmeklētājiem, bet septembrī viss apstājas un zāle ir tukša. VID sāk šķist, ka kaut kas nav kārtībā - darbinieks saņem minimālo algu. Bet tāda ir sabiedriskās ēdināšanas specifika - mūsu darbam līdzīgi kā lauku darbos ir sezonāls raksturs. To vajadzētu ņemt vērā un atvieglot darbinieku pieņemšanu darbā sezonas laikā, lai viņus var viegli pieņemt un viegli atlaist, lai nav jāmaksā viņiem kādas kompensācijas atlaižot un lai nav tiesāšanās pie atlaišanas.
VID mums prasa: kāpēc tam darbiniekam jūs maksājat tikai minimālo algu? Taču viņš ir tikai pavāra palīgs, kas neko neprot un tikai griež gurķus. No viņa nav lielas pievienotās vērtības, lai viņam maksātu vairāk. Kāpēc kafejnīcas īpašniekam viņam vajadzētu maksāt vairāk par minimālo algu? Lūk, kad viņš būs iemācījies, kļuvis par meistaru, tad arī viņam tiks maksāts pieklājīgi. To visu nākas izskaidrot VID, un dažkārt tas nemaz nav viegli.
- Jūs savulaik drosmīgi pārcēlāt biznesu no Rīgas uz laukiem. Kas no tā iznāca? Politiķu diskusijās ir arī diezgan stipri pārstāvēts tāds cinisks viedoklis, ka nevajag laukus subsidēt, jāslēdz ciet skolas.
- Diemžēl pēc gada sapratu, ka laukos var nopelnīt tikai maizi, bet sviestu un desiņu uz maizes var nopelnīt vien pilsētā. Tomēr laukus neesmu pavisam pametis, dzīvoju laukos, laukos man ir radoša pavāru darbnīca. Laukos valstij un pašvaldībām vajag rīkoties racionālāk - nedzīt varbūt lielu autobusu, kurā brauc tikai trīs tantiņas, bet mikroautobusu. Lauki Latvijā būs, bet tie būs citādi nekā pirms 30 gadiem.
- Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi ir arī Latvijas tēla un patriotisma jautājums, jo ārzemnieks par valsti pirmām kārtām spriež pēc tā, kā izskatās lidosta, kādi ir takši un ko var paēst. Kā jūsu nozarē ir ar pašregulāciju šajā ziņā?
- Mēs esam Latvijas patrioti, rīkojam visādus seminārus, pasākumus, uzņēmēji regulāri tiekas un sazinās savā starpā, lai celtu pakalpojumu kvalitāti. Latvijas restorāni ir Latvijas tēls, tūrismu un investīcijas piesaistoša nozare. Valsts un pašvaldību varai vajadzētu to saprast un vairāk šo nozari atbalstīt.
