Latvijā: Viesturs Rudzītis un Sarmīte Pīka diskutē: Vai Latvijas sievietēm piedien upuru loma
 
Latvijā

Viesturs Rudzītis un Sarmīte Pīka diskutē: Vai Latvijas sievietēm piedien upuru loma

 
Ekrānšāviņš no avīzes

«Mums ir nodarīts pāri!» oktobra sākumā trīs aktrises apgalvoja, ka ir Holivudas producenta Hārvija Vainšteina izvarotas. Pats Vainšteins apsūdzības noliedza, tomēr skandāls vērsās plašumā. Līdz šim Vainšteinu seksuālā uzmācībā apsūdzējušas jau neskaitāmas aktrises, turklāt viņu atmiņa uzlabojusies tieši pēc pirmajām apsūdzībām. Vēl vairāk: skandāls uzmundrinājis arī seksuālo minoritāšu klana pārstāvjus, un viens otrs pat «atcerējās», ka pirms gadiem trīsdesmit viņam uzmācies pats Kevins Speisijs. Ārkārtīgi tiklā un morāli noturīgā Holivudas publika draudzīgi izmeta no sava cieši noslēgtā loka amorālo Speisiju, tāpat vērsās pret citiem aktieriem un kinopasaules pārstāvjiem, kuri esot (!) savulaik uzmākušies cits citam.

Ar to vien nepietika. Holivudas dīvu drosme iedvesmoja pasaules abižotās sievietes paust sašutumu par saviem priekšniekiem, kuri uzdrošinājušies viņām vairāk vai mazāk uzmākties, un izveidoja tēmturi #metoo - proti, ar mani arī tā gadījās. Pasaule pēkšņi «pavilkās» uz «vainšteiniānu»: izrādās, ka vesels pulks sieviešu ir bijušas izvarotas un visādi citādi neģēlīgi izmantotas. Daudzas atcerējās senus notikumus, apsūdzot savus bijušos kolēģus seksuālā uzmācībā.

Kā ir pie mums, Latvijā? Vai tikpat briesmīgi? Kāda ir sievietes loma Latvijā? Un kas patiesībā ir upuris?

Par šīm tēmām sarunājās uzņēmēja, savulaik Latvijas kinoindustrijas pārstāve Sarmīte Pīka un psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

- Kā tad īsti ir Latvijā? Vai seksa skandāli tiek izmantoti, lai izspēlētu kādas intereses?

Viesturs Rudzītis: - Ja iekniebj sānā - slikti. Ja nekniebj - atkal slikti. Tikumība iestājas tad, kad neviens par tevi neinteresējas un pie tevis nenāk. Ja sievieti neviens neievēro, viņa jūtas neatzīta, paliek bēdīga un sažuvusi, viņa sakalst un izkrīt nogulsnēs. Bet ja viņai kāds vīrietis pieskaras, viņš riskē ar krimināllietu.

Sarmīte Pīka: - Kad kādu lietu vai parādību kopums sasniedz kritisko lūzuma punktu, tad sabiedrība acīmredzot ir nobriedusi konfliktam: neviens nevar noliegt, ka šādi gadījumi notiek. Kritiskais punkts savulaik tika sasniegts 2011. gadā ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) direktora Dominika Strosa-Kāna skandālu.

- Jā, 2011. gada maijā Stross-Kāns Ņujorkā tika arestēts par seksuālo uzmākšanos viesnīcas istabenei. Viņš nekavējoties atkāpās no SVF izpilddirektora amata. 2011. gada 19. maijā viņu atbrīvoja par vienu miljonu ASV dolāru lielu drošības naudu.

S.P.: - Šis vīrs bija uzkāpis karjeras augstākajā virsotnē, viņš bija tik stabils savās pozīcijās, ka pat taisījās pretendēt uz Francijas prezidenta amatu. Ar Vainšteinu ir līdzīgi. Viņš jutās varens, viņam šķita, ka viņš diriģē kino pasauli. Vainšteinam nesodāmības apziņa bija augusi ar gadiem, bet lūzuma punkts ir iestājies, un nu tas pavelk līdzi ne tikai ar viņu saistītos gadījumus, bet arī daudzu citu sieviešu atzīšanos piedzīvotajos seksuālajos uzbrukumos.

V.R.: - Pozitīvais Vainšteina skandālā ir tas, ka sievietes iedrošinās runāt par tādām lietām, ko uzskata par intīmām. Bet ir arī cits aspekts. Tā, piemēram, jaunajiem NBA spēlētājiem tiek organizēti īpaši semināri: puiši, uzmanieties, jūs tagad esat mērķi, jo jūs esat miljonāri. Proti, ja jums būs seksuāls kontakts un tas tiks iztulkots kā uzmākšanās, tad rēķinieties - būs jāmaksā. Bija gadījums ar Asānžu un divām zviedru sievietēm, kuras viņu apsūdzēja izvarošanā.

- Protams, Asānžs ir bagāts un slavens, ir vērts viņu apsūdzēt. Nav nekāds nepazīstams ubadziņš.

S.P.: - Man savulaik bija iespēja savām acīm ielūkoties Holivudas režisora Irvina Keršnera (Zvaigžņu kari, Džeimss Bonds, Nekad nesaki nekad u.c.) rezidencē, kur tobrīd tika gatavots projekts filmai ar Žanu Klodu van Dammi. Mani pārsteidza Keršnera atzīšanās mums savā bezspēcībā filmas producentu priekšā. Producenti visu kontrolēja tādā pakāpē, ka filmas uzņemšanas laikā režisors nevarēja spert ne soli bez producentu pielikta asistenta. Pat mājās. Keršners sūrojās, ka viņam jāmūk prom no savas mājas, jo viņš vairs nespējot dzīvot intrigu, melu un nelietību pasaulē. Ar šo nelielo ekskursu gribu uzsvērt, kāda vara Holivudā bija Vainšteinam. Mūs tas šokēja, jo bijām pieraduši, ka filmas projekta mugurkauls ir režisors. Savukārt Holivudā visu nosaka nauda, nauda, nauda. Un režisors ir tikai viens no tiem, kas šo naudu pienes. Redzot visus tos dīvainīšus, asistentus, asistentu asistentus, kas riņķoja ap filmas projektu...

V.R.: - Seksuālos dīvainīšus?

S.P.: - Visādus. Holivudas dzinējspēks ir sakari un protekcijas. Vainšteins jau ir augstākā pakāpe, iespējams, ne vienai vien pirms tam bija jāiziet deviņi elles loki, lai tiktu līdz Vainšteina līmenim. Neaizmirsīsim, ka aiz katras aktrises vēl ir aģentūra, kura arī gaida procentus no katra viņas nopelnītā dolāra.

V.R.: - Ir taču varbūtība, ka Vainšteinu izmantoja. Proti, lai dabūtu no viņa naudu.

S.P.: - Holivuda ir pilna ar sievietēm, kuras gatavas darīt jebko, lai tikai tiktu līdz lomai. Vainšteins izmantoja viņas, tagad viņas izmantos Vanšteinu.

V.R.: - Ja Latvijā veiktu anketēšanu, kur jautājums būtu šāds: «Ja tu pārgulēsi ar Vainšteinu, tev būs darbs par 100 000 eiro. Vai tu piekristu tādam dīlam?», kādu jūs paredzētu rezultātu?

S.P.: - Bail pat iedomāties. Domāju, ka piekristu daudzas... Pirms mūsu tikšanās līdzīgu jautājumu uzdevu kādam mūsu draugam, papildinot ar «vai pie mums arī kaut kas tāds notiek?», un viņš atbildēja: «Cik tu esi naiva...»

Nu, jā, Latvijā mobingam un bosingam no sieviešu puses ir laba augsne: vadošos amatos 47% ir sievietes.

V.R.: - Lasīju vienu grāmatu, kurā ir stāsts par vīru un sievu. Vīrs ir ārsts, kuram vajadzīgs jauns sonogrāfs, bet naudas nav. Sieva nejauši satiek kaut kādu suteneru, kurš piedāvā viņai 100 000 doičmarku, ja vien viņa pārgulēs ar šo vīrieti. Bet vīrietis izskatās pēc mērkaķa... Jūs uzminējāt, viņa pārgulēja, tika pie naudas, un vīrs nopirka sonogrāfu. Visiem labi. Šajā situācijā ir kaut kas arhetipisks, un sievietei līdz kaut kādam līmenim tā ir interesanta.

S.P.: - Runājot par kino... Ja filmas veidotāji - režisors, operators, aktieris vai cits - savā darbā neieliek dvēseli, viņu mākslu neviens neskatīsies, lai cik arī producents naudu tur nebūs iemetis.

V.R.: - Dvēsele - tā ir seksuālā potence?

S.P.: - Ja jūs kā vīrietis tā uzskatāt, tad... Es runāju par radošo potenci.

V.R.: - Ir taču tautasdziesma: Stīvi stāv suņam aste/ Pāri laukam pārejot;/ Tā stāv puiša dvēselīte/ Uz jaunām meitiņām.

- Tautasdziesmu 11. sējumā gan bija cits vārds dvēselītes vietā. Bet labi, ir variācijas... Taču man ir šāds jautājums. Vai tiem, kuri «pēkšņi» atceras teju 30 gadus senus uzmākšanās gadījumus, ir uzlabojusies atmiņa vai arī viņi vienkārši grib ieriebt konkrētiem, populāriem cilvēkiem?

V.R.: - Tie sūdzētāji vairs ne ar ko neriskē. Tas ir nekrietni. Ko tad tu tajā pašā brīdī negāji uz policiju?

S.P.: - Ir vecs Čārlija Čaplina teiciens: labu vai sliktu, bet galvenais - lai par tevi runā. Tās sievietes, kuras atzinušās, ka viņām nodarīts pāri, vispirms domā: vai tas man ir izdevīgi? Ja arī neko no Vanšteina nepietiesāšu, tad par mani runās. Ja runās, tad vairos atpazīstamību un iespēju saņemt kādu interesantu projektu. Būs projekti, būs nauda. Tā tas strādā.

V.R.: - Varbūt varam izvirzīt versiju: tā ir feministu kustības akcija. Sak, tagad celsim ārā pāridarījumus pret sievietēm.

S.P.: - Vispirms jāsaprot - ko izcelt.

V.R.: - Negatīva lieta ir tā, ka sieviete atkal tiek iezīmēta kā upuris. Ja tā bija manipulācija un upuris ir vīrietis, tad situācija ir pavisam cita. Vienmēr uzsveru: ir jāskatās uz upura varu. Ja kāds saka: man nodarīja pāri - mēs momentā kļūstam empātiski. Mēs automātiski esam viņa pusē.

S.P.: - It sevišķi, ja vērtējam situāciju ar Vainšteinu, kas izskatās pēc abinieka, un skaistās aktrises - nav šaubu, kā pusē būs simpātijas.

- Vai mūsu valstī arī varētu būt šāda situācija: kāda sieviete apgalvo, ka konkrēts vīrietis (vēlams - slavenība) ir viņai seksuāli uzmācies?

V.R.: - Protams, ka varētu. Bet šāda situācija atkal nostādītu vīrieti pret sievieti, tas jauktu attiecības un ģimenes. Tā vietā, lai attiecības tiktu sakārtotas, ierosinātu krimināllietas. Tas ir liberāļu un feministu uzdevums: atomizēt sabiedrību, izjaukt to, sadalot sīkās sastāvdaļās. Mēs visi kļūstam kā smiltis jūras malā, mūs var aizpūst jebkur. Tie ir kaut kādi starpnacionāli spēki, kas ir ieinteresēti šādās lietās.

S.P.: - Amerikā izveidotajam tēmturim @metoo ir milzīgs diapazons. Tie ir anonīmi stāsti par situācijām. Neticu, ka sievietes tērē laiku, lai kaut ko izdomātu: vardarbība pret sievietēm ir graujoša.

V.R.: - Jāsaprot, ka dzīvs vīrietis nekad simtprocentīgi nedarbosies tā, kā sievietei gribas vai ir izdevīgi. Tad vīrietis nav vajadzīgs, simtprocentīgu «atdevi» var dabūt tikai no vibratora.

- Atgriezīsimies Latvijā. Pieņemsim, ka sieviete šeit skaļi pasūdzēsies par kādu vīrieti. Kā, jūsuprāt, reaģēs sabiedrība?

V.R.: - Rādīs uz viņu ar pirkstu, nosodīs. Tā būs manis jau pieminētā upura vara.

- It kā upuris, izmantojot savu varu, patiesībā noliks zem sabiedrības liekulīgā nosodījuma āmura savu īsto upuri...

S.P.: - Es gan neatceros tādus gadījumus Latvijā.

- Atgādināšu. 2008. gadā kāds ministrs pēc it kā nejauši nosūtītas īsziņas sācis flirtēt un pusotru mēnesi ielaidies sakaros ar jaunu meiteni Helēnu, kura patiesībā bija kāda liela laikraksta žurnāliste un veica «eksperimentu», ko pēc tam aprakstīja avīzē. Pēc vairākām intīmām tikšanās reizēm ministrs, kura pārstāvētā partija sludināja ģimenes vērtības un kuram pašam bija sieva un divi bērni, apgalvoja, ka no paša sākuma zinājis, ka tās ir žurnālistu lamatas, tomēr gribējis pārbaudīt, cik tālu žurnālisti gatavi iet. Protams, ministrs bija hronisks vientiesis, bet laikraksta vadība, kas izdomāja šādu veidu, lai tiktu vaļā no «pasūtītā» ministra, vienkārši nelietīga. Kurš šajā gadījumā ir upuris?

V.R.: - Šādos gadījumos, protams, ir grūti definēt vīrieti kā upuri. Taču, ja sieviete aicina, bet vīrietis saka «nē», viņš jūtas diezgan nelietīgs un vainīgs, jo viņš ir noraidījis sievieti. Viņš jūtas nevīrišķīgs. Sievietes seksualitāte ir ļoti aktīva: kosmētika, apģērbs, matu sakārtojums - tas viss var būt ļoti agresīvs. Man ir tāds «autobusa tests». Iedomājieties: sieviete stāv uz augstākā pakāpiena, minibrunčos, augstpapēžu kurpēs, ar sarkanām lūpām... Tā kā kāps ārā, tā kā nekāps... Bet ārā jau stāv vīrietis. Vai viņš spēs nepadot roku šai sievietei? Ja viņš pagriezīs muguru sievietei, tad atskanēs frāze: «Te jau vīriešu nav!»

- Bet ja nepagriezīs muguru un palīdzēs izkāpt?

V.R.: - Tad viņa būs izmantojusi vīrieti, sajūtot to saldmi, ko dod apziņa: man atlika tikai pirkstiņu pakustināt, un viņš jau...

S.P.: - Mans vīrs jau 35 gadus pasniedz man roku. Man nav nācis prātā, ka es viņu izmantoju.

V.R.: - Sievietei ir divas ļoti aktīvas daļas, un tās var būt arī agresīvas. Viena ir seksualitāte, vairošanās griba, otra - tīrā dievietes vara, proti, es ar tevi, vīrieti, varu darīt, ko vien gribu, varu tevi pat nogalināt. Bērns piedzimst sievietei, nevis vīrietim, un bērns skatās uz sievieti kā uz augstāko varu, kā uz dievieti. Viņa var būt mīļa, bet var būt arī nogalinoša. Ikviena cilvēka psihē sieviete ir daudz lielāka nekā vīrietis.

- Un tomēr es gribu dzirdēt jūsu viedokli par Latviju: vai amatpersonas lidotu no saviem amatiem, ja tās tiktu apsūdzētas par seksuālu uzmākšanos?

V.R.: - Man gan nešķiet, ka lidotu. Bet ar cilvēkiem tiktu manipulēts, izmantojot šāda veida apsūdzības.

S.P.: - Ja būtu reāli pierādījumi, tad noteikti lidotu.

V.R.: - Bet kādi var būt pierādījumi - īpaši tad, ja par šādu nodarījumu «atceras» pēc trīsdesmit gadiem? Visticamāk, būtu tiesas prāvas par apmelošanu. Es noliktu savus mandātus un pilnvaras tikai tad, ja es būtu patiešām kādu izvarojis. Mana sirdsapziņa padarītu par neiespējumu turpināt strādāt kādā amatā. Taču - ja es zinātu, ka tā ir manipulācija ar mani, tad es nekādā gadījumā neatkāptos.

- Žurnāliste Sandra Veinberga nesen publicēja rakstu par tā dēvēto vainšteiniānu, kurā citastarp bija apgalvots: «Mūsu pašu Latvijā arī eksistē šādi «vainšteini», kas kā kora diriģenti izvaro sava kora dziedātājas (īpaši jauniņās, iesācējas) daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas pagrabos; treneri, kas iekāpj meiteņu guļamistabā pa logu vasaras treniņnometnes laikā un pieprasa seksa servisu; darba priekšnieki, kas pieprasa seksu pavisam racionāli - šeit un tūliņ. (..) Neviens pretī nerunā un šo «priekšnieku» vārdus nepublicē. Interesanti, kas notiktu, ja es saņemtos un sāktu nosaukt šos cilvēkus, kas līdzīgi Vainšteinam šeit pat Latvijā rīkojās līdzīgi? Starp citu - šie vīrieši arī šodien ieņem augstus amatus un skaitās sabiedrībā cienījami un godājami ļaudis.» Tiešām ir tik baisi? Kāpēc tad Latvijas sievietes klusē un nenosauc pāridarītāju vārdus?

S.P.: - To, ko saka Veinbergas kundze, es vairs nelasu. Nenormālā negatīvisma dēļ. Bet, ja viņas rīcībā ir konkrēta un ticama informācija par šādām situācijām, tad viņas pienākums ir veikt žurnālista izmeklēšanu un panākt procesa iekustināšanu. Ja viņa pēc šāda raksta publicēšanas neko nedarīs, tad tās paliks tikai kārtējās publiskās klačas. Taču par situāciju, kas ir pārējā pasaulē... Ceru, ka pašattīrīšanās tomēr notiks un varmākas uz brīdi pierausies.

V.R.: - ...vai arī: dažām aktrisēm nāksies būt talantīgām, nevis cerēt tikai uz to, ka caur gultu var panākt visu.

S.P.: - Domāju, ka jānoliek malā Vainšteina stāsts, gan viņi paši tiks galā. Bet izmantosim šo gadījumu, lai kritiskāk izvērtētu savstarpējās attiecības sadzīviskajā saskarsmē. Tas ir daudz svarīgāk.



 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers