Eiropas Komisijas interese par to, kā Latvijā apsaimnieko individuālajās kanalizācijas sistēmās savāktos notekūdeņus, likusi valdībai izdot speciālus noteikumus. Tie uzdod pašvaldībām uzskaitīt un pieskatīt visas atejas, kas nav pieslēgtas centralizētajai kanalizācijas sistēmai. Videi nedraudzīgās īpašniekiem nāksies pārtaisīt.
Uzreiz jānomierina iedzīvotāji lauku teritorijās un viensētās, ka uz viņu ķemertiņiem reģistrācijas prasība neattiecas. Noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu skars tikai pilsētu un ciemu iemītniekus. Lai gan varētu domāt, ka sausā ateja ir tikai tāda lauku padarīšana un pilsētās visi sen jau pieslēgušies centralizētajai kanalizācijai, tā nebūt nav. Septiķi, grodu nosēdakas vai vienkārši izsmeļamas bedres tiek lietotas visās pašvaldībās. Divdesmit gadu Latvijā turpinās ūdenssaimniecības sakārtošana, ieguldīts vairāk nekā miljards eiro no publiskajiem līdzekļiem, bet ievērojamai iedzīvotāju daļai šie uzlabojumi nav pieejami, jo pieslēgšanās centralizētajiem tīkliem jāveic par savu naudu, un tas ir dārgi.
Saskaņā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas aplēsēm decentralizētās kanalizācijas sistēmas izmanto 20,9% no Latvijas lielāko apdzīvoto vietu iedzīvotājiem. Ir pašvaldības, kur centralizēta kanalizācija pieejama tikai 12% iedzīvotāju, ir tādas, kur gandrīz visiem. Precīzas statistikas nav, bet ministrija pieņem, ka decentralizētās kanalizācijas sistēmas būs jāreģistrē ap 113 100 mājsaimniecību.
Taču ne jau vienreizējā reģistrācija būs tā sarežģītākā procedūra, lai arī pret to pašvaldības iebilda. Turpmāk nāksies saskaņot arī asenizatora pakalpojumus, reģistrēt, cik notekūdeņu izvests uz to pieņemšanas vietām. Bet - pats galvenais - atejas īpašniekam jānodrošina, ka vidē atgriežas tikai attīrīts ūdens, bez visa tā, ko cilvēks saražo tualetē, virtuvē un vannasistabā. Ja tā ir izsmeļama bedre, tai jābūt hermētiskai. Nekāda sirsniņmājiņa virs zemē izraktas bedres nav atļauta. Smirdēšanu noteikumi aizliedz. Ja tā ir maza attīrīšanas iekārta, dūņām jābūt aktīvām. Ja tas ir septiks, tā galā jābūt infiltrācijas sistēmai ar drenām un filtrācijas laukiem. Bet tādus, protams, nav iespējams izveidot nelielās piemājas teritorijās, piemēram, mazdārziņos, kas mūsdienās pārtapuši ciematos. Konkrētie noteikumi nekādus sodus par sausās atejas lietošanu neparedz, taču anotācijā solīts, ka tādi būs - tikšot iestrādāti Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija skaidro, ka noteikumi izstrādāti, «lai mazinātu vides un lokālo ūdens ņemšanas vietu piesārņojuma risku, ko rada vidē nonākuši notekūdeņi no ēkām, kas nav pieslēgtas centralizētajām kanalizācijas sistēmām». Taču pastāv arī citi iemesli. Pirmkārt, iedzīvotāji ķīvējas un sūdzas par smakojošām tualetēm. Otrkārt, esot nepieciešama vienlīdzīga pieeja, regulējot centralizēto un decentralizēto kanalizācijas pakalpojumu izmantošanu. Ja kontrolē, tad kontrolē visus. Un, treškārt, Latvijas ķemertiņi pastiprinātu interesi izraisījuši no Eiropas Komisijas puses. Par to varētu nelikties ne zinis, ja vien Īrija jau nebūtu pazaudējusi tiesvedībā Eiropas Komisijai un saņēmusi bargu aprēķinu par Atkritumu direktīvas pārkāpšanu. Īrijas gadījumā bija runa par sadzīves notekūdeņu pienācīgu neapsaimniekošanu lauku apvidos. Latvijā šī ir pilsētu problēma.
Kaut gan noteikumi formāli stājas spēkā ar 1. jūliju, visam, kas tajos sarežģīti izpildāms, noteikts samērā garš pārejas periods.
Kanalizācijas sistēmu atbilstība šiem noteikumiem tiek prasīta ar 2022. gadu. Tad arī jādarbojas pašvaldību uzturētam ateju reģistram.
Savukārt rūpnieciski ražoto mazo attīrīšanas iekārtu īpašnieku rīcībā jau no 2021. gada jābūt apliecinājumam par iekārtas tehnisko stāvokli un lietošanu. Ja papīru nav, jāsauc eksperts.
