«Es vēlos, lai bērnu invalīdu ratiņi būtu individuāli pielāgoti un lai bērni Latvijā saņemtu visu, kas viņiem ir nepieciešams normālai dzīvei, tas ir galvenais, ko gaidu no šīs reformas,» Neatkarīgajai par Labklājības ministrijas (LM) iecerēto reformu saka rīdziniece Jolanta Kalniņa.
Viņas pieredzes stāsts atklāj, cik daudz vēl valstij jāizdara, lai tehnisko palīglīdzekļu sistēmu varētu uzskatīt par cilvēkus ar invaliditāti atbalstošu.
Savam dēlam Robertam jaunu ratiņkrēslu Jolanta pieteica Tehnisko palīglīdzekļu centrā pagājušā gada rudenī, necerot, ka saņems to agrāk nekā pēc gada. Tāda ir visu ģimeņu, kurās aug bērni ar invaliditāti, pieredze. Tomēr par lielu pārsteigumu ratiņkrēsls ģimenes rīcībā nonāca jau pēc pāris mēnešiem, un par to bija liels prieks - ratiņkrēsls ir ļoti labs. «Līdz šim mēs izmantojām par ziedotāju naudu sagādātus ratiņus, jo valsts neiepirka ratiņkrēslu atbilstoši mana dēla vajadzībām - viņš ir praktiski gulošs, tas nosaka dažādas vairāk specifiskas prasības ratiņkrēslam nekā situācijā, ja cilvēks tikai nestaigā,» stāsta Jolanta. Tāpat ir atšķirības, kāda vecuma ir bērns, cik viņš sver, vai var noturēt galvu, vai ratiņkrēslam nepieciešami kāju turētāji - tās ir lietas, kuras no pieredzes labi pārzina ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti. Arī Jolanta atklāj, ka nereti meklē tehniskos palīglīdzekļus internetā un labi pārzina, kādi tehniskie palīglīdzekļi ir Eiropā un pasaulē pieejami, cik tie maksā un kā ģimenes citās valstīs ar tiem tiek nodrošinātas.
Par jauno ratiņkrēslu (starp citu, to ģimenei piešķir uz patapinājuma līguma pamata) Jolanta bija ļoti priecīga, taču vēlāk atklājusies problēma - tam nevar piepumpēt riepas - radīja virkni neskaidrību, kuras īsti nav atrisinājušās joprojām. Kamēr pilnīgi jauns ratiņkrēsls, tam riepas nav jāpumpē, tāpēc tam, kāds ir ventilis un savienojuma vieta, lai piepumpētu riepu, Jolanta pievērsa uzmanību tikai vēlāk, jo, izrādās, ne ar vienu pumpi šīs riepas nevar piepumpēt. «Es nopirku vairākus pumpjus, izrunājos celtniecības un velosipēdu veikalos, aizvedu ratiņkrēslu uz autoservisu - visi pēta, bet secina: nenolaužot ventili, riepas piepumpēt nevar,» stāsta Jolanta. Vaicāju, ko saka Tehnisko palīglīdzekļu centrs, kas šos ratus iepircis un piegādājis? Te nu sākas visinteresantākais - Jolantai šī centra servisā, kas atrodas pilsētas otrā galā, saka: jā, labi, atvediet, mēs piepumpēsim, bet šiem ratiem ir tāda problēma… Jolanta arī noliedz no centra izskanējušo informāciju, ka komplektā esot iedots pumpis. Nekas tāds Jolantas rīcībā esošā līguma tekstā nav - tur ir inēts galvas balsts, sānu balsts, grozs, jumtiņš un citas lietas, bet nekāda pumpja.
Valsts konkrētajā iepirkumā iegādājusies četrus šādus ratiņus - viena ratiņkrēsla cena ir 1425 eiro, pietiekami augsta, lai tie būtu lietošanā ideāli. Roberta mamma Jolanta domā tāpat: «Ratiņkrēsls ir ļoti labs, taču, ja nevar riepas piepumpēt un tam jāvelta viss savs brīvais laiks, tas, manuprāt, nav normāli. Meitiņai ir ritenis - to var piepumpēt pilnīgi bez nekādām problēmām.» Pēc stāsta publiskošanas sociālajos medijos atsaukušies cilvēki, apsolot palīdzēt novērst problēmu. Jolanta arī stāsta, ka pašreizējā situācija ir tāda, ka Tehnisko palīglīdzekļu centrā bērnu ierauga tikai tad, kad ratiņi jau ir sagādāti, piemēram, viņas dēla gadījumā atklājies, ka rati bijuši nedaudz par mazu - lai gan vecumam atbilstoši. «Tā kā tu nekad nezini, kad būs jaunie rati, tad, protams, jāizvēlas lielāki, jo mēs jau tā velkam līdz pēdējam, kad kājas jau velkas pa zemi,» saka Jolanta.
