Latvijā: Uldis Neiburgs: Vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti?
 
Latvijā

Uldis Neiburgs: Vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti?

 
Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju, vēstures doktoru Uldi Neiburgu: par latviešu pretošanās kustības peripetijām, ilūzijām, nenotikušo neatkarību un kolaborāciju. Protams, arī par Ulda Neiburga jauno grāmatu Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945).

- Spriežot pēc karikatūras uz izdevuma vāka, grāmata ir par baltiešu naivumu, 20. gadsimta 40. gados gaidot palīdzību no Rietumiem: sers Vinstons Čērčils mīļi sola, ka palīdzēs Latvijai, Lietuvai un Igaunijai cīņā pret komunistiem, taču - rietumnieku draudzīgā roka kā neceļas, tā neceļas palīdzībai...

- Grāmatas vizuālais noformējums ir apzināti provokatīvs: tas ir nacistu propagandas 1942. gada plakāts Čērčils pie pasaku stāstīšanas. Naivums, vientiesība, ilūzijas - to mums šodien viegli teikt, bet toreiz situācija izskatījās citādi. Grāmata patiesībā ir par Latvijas pretošanās kustības sakariem ar Rietumiem vācu okupācijas laikā. Tās nosaukums un vāka ilustrācija ļoti labi iezīmē jēgu: draudi ir karte, uz ko Čērčils rāda, - Padomju Savienība; Rietumi ir Čērčila personā, bet trīs tautumeitas ir Baltijas valstis. Jāteic, ka nacistu propaganda šajā punktā atbilda īstenībai: nekāda reāla Rietumu atbalsta nebija, bet zīmējums parāda, ka sabiedrībā bija izplatīts prorietumniecisks noskaņojums. Pretējā gadījumā šādus plakātus nebūtu jēga izplatīt. Šī grāmata ir zinātniska monogrāfija, bet vāks «velk» uz kaut ko nezinātnisku. Taču tas piesaista uzmanību, un tematiski nav nekā labāka par tādu karikatūru. Pētījuma centrā ir Latvijas sabiedrība, kas dzīvo vācu okupācijas apstākļos, ir pārdzīvota pirmā - padomju - okupācija, un eksistē tās atkārtoti draudi, bet ir arī cerība.

- Jā, grāmata sākas visai liriski: ar Kārļa Skalbes dzejoli Pie jūras loga, kurā meitene, ciešot no austrumvēja, cerīgi gaida uz vakarvēja atnākšanu.

- Par šo dzejoli Kārli Skalbi 1942. gadā sauca uz vācu drošības policiju un pratināja. Viņš atbildēja, ka tas ir par mīlestību un jūru. Bet īstenībā tā meitene ir domāta Latvija, kuras vainagu - zaudēto brīvību - aiznesis austrumvējš, un viņa cer, ka rietumvējš atnesīs to atpakaļ. Grāmata noslēdzas ar pretpolu, kara beigās 1945. gadā populāru dziesmu Pēdējie Kurzemes leģionāri, kurā ir teksts: «Lai Staļins un Čērčils mūs pakar, Vienalga, kā kauliņi krīt.» Tā parāda, ka šīs cerības ir zudušas, kaut gan cilvēki bija cīnījušies līdz galam. Šis dramatisms ir raksturīgs tēmai, par kuru es rakstu, proti, par to, kas notika kara laikā - par pretošanās kustību, par Latvijas Centrālo padomi. Mums par to ir bijušas Leonīda Siliņa grāmatas un citi darbi, kas mani mudināja pievērsties šai tēmai vēl vairāk un iet dziļāk. Piemēram, LCP politiskās deklarācijas. Nereti priekšstats ir tāds, ka tām visām bija liela nozīme, jo tās tika iesniegats Rietumu valdībām. Es izsekoju, cik tālu aizgāja katrs no šiem dokumentiem, bija reakcija uz tiem vai nebija. Tāpat arī bēgļu laivu akcijas. Ja palūkojamies uz atmiņām, kas ir publicētas, tad redzam vien dažus teikumus par to, ka zviedri un amerikāņi tur arī piedalījušies. Zviedri tehniski un organizatoriski atbalstīja šīs akcijas, bet amerikāņi tās finansēja. Grāmatā visas šīs norises ir atklātas daudz niansētāk nekā līdz šim.

- Runājot par Latvijas Centrālo padomi... Ir arī tāds uzskats, ka tā ir bijusi tikai politiskās elites organizācija, bet tauta nemaz nav gribējusi piedalīties pretošanās kustībā.

- Daudziem ir arī priekšstats, ka, piemēram, Francijā, Polijā, Dienvidslāvijā katrs otrais vai trešais cilvēks ir bijis pretošanās kustības dalībnieks. Mūsdienu pētījumi šos mītus apgāž. Jāsaprot, ka pretestību jebkurā gadījumā izrāda tā aktīvākā sabiedrības daļa. Tāpat daudz kas atkarīgs no okupācijas režīma smaguma. Ja režīms ir tik neizturams, ka apdraud cilvēku izdzīvošanu, viņi ir spiesti pretoties - nav citu iespēju. Latvijas gadījumā daudz ko var izskaidrot ar to, ka vairumam cilvēku (protams, izņemot ebrejus un vēl citus) kara gados mazākais ļaunums šķita nacistiskā Vācija, bet lielākais - staļiniskā Padomju Savienība. Tāpēc pretestībai pret nacistiem lielākoties bija pasīvs raksturs, jo Vācijas armija bija vienīgais militārais spēks, kas varēja aizturēt sarkanās armijas atgriešanos. Un sadarboties ar mazāko ļaunumu tad bija labāk, nekā nedarīt neko vai sadarboties ar lielāko ļaunumu. Arī daudzi leģionāri frontē uzskatīja, ja mēs nepretosimies komunistiem, kurš tad mūsu vietā to darīs? Tieši tāpēc bija arī sabiedrības pārstāvji, kas uzsāka sadarbību ar vāciešiem gan kara sākumā, piemēram, 1941. gada 11. jūlijā ņēma dalību latviešu sabiedrisko darbinieku sanāksmē Izglītības ministrijā vai pat vēl 1945. gada maijā piedalījās pulkveža Roberta Oša pagaidu valdības izveidē Liepājā: vēl tad pastāvēja kāda, kaut minimāla, cerība par separātu mieru starp Vāciju un Rietumiem un to vēršanos pret PSRS.

Bet, runājot par politisko eliti... Jautājums ir, ko mēs saprotam ar vārdiem - Latvijas Centrālā padome? Arī šogad 17. martā tiks atzīmēta pēc LCP iniciatīvas 1944. gada pavasarī tapušā Memoranda atcere, Saeimā notiks konference un ir plānoti vēl citi pasākumi. Jāatceras, tā bija uz ārzemēm vērsta tautas deklarācija ar vēlmi atjaunot valstisko neatkarību. Tomēr, ja gribam būt precīzi, LCP Memoranda 188 parakstītāju vidū bija tikai septiņi pēdējās Saeimas deputāti no LCP veidojošām četrām politiskajām partijām. Arī pati LCP drīzāk tika nodibināta pēc bijušā Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā iniciatīvas. Jo bija svarīgi, ka ne tikai Latvijas diplomāti Rietumos, bet arī kāda politiska pārstāvniecība okupētajā Latvijā pauž tautas vēlmi atgūt valstisko neatkarību. Tagad visu laiku tiek uzsvērts politisko partiju ieguldījums, politiķu ieguldījums, viņu iestāšanās par 1922. gada Satversmi. Bet, ja tā vērtējam LCP darbību, tad tas ir ļoti šauri. Manuprāt, lielākais LCP devums bija informācijas sniegšana Rietumiem un slepenās laivu akcijas, tā nodrošinot vairāk nekā puses no aptuveni 4500 latviešu bēgļiem nonākšanu Zviedrijā. Šo darbu paveica Ventspils sakaru grupa un laivu pārcēlāji, piemēram, Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns, Eduards Andersons, Pēteris Jansons un daudzi citi. Viņi nebija politiķi, bet darīja reālo pagrīdes darbu: organizēja un pārveda laivas, sagatavoja bēgļu pārcelšanās vietas, izmitināja, apgādāja ar pārtiku... Tie bija jauni cilvēki, 20 līdz 30 gadu veci. Viens no viņiem, Voldemārs Jurjaks, vēlāk stāstīja, ka rīkojušies nesavtīgi, palīdzot latviešiem izglābties, nedomājot, vai pieder tādai LCP vai nē. Tāpēc šī organizācija būtu jāvērtē plašāk. Bez Rīgas un Ventspils aktīvi bija arī LCP cilvēki Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē, kur bija mācībspēki, kas arī parakstīja Memorandu, izdeva biļetenu Jaunā Latvija u. tml. Viens otrs saka: LCP vācu okupācijas laikā vadīja pretošanās kustību. Nē, nevadīja un pat nemēģināja to darīt. Vēl pirms LCP izveidošanas 1942. gadā ļoti aktīva bija Latviešu nacionālistu savienība ar nelegālo avīzi Tautas Balss, vēlāk arī daļa pērkoņkrustiešu ar Gustavu Celmiņu priekšgalā, kas izdeva nelegālo laikrakstu Brīvā Latvija. Latvju Raksti. Kā noskaidrojis vēsturnieks Kārlis Kangeris, pat nacistu okupācijas varas izveidotā t.s. latviešu pašpārvalde iesniedza vāciešiem vismaz 12 memorandu par Latvijas valsts statusu. Tas kopumā parāda Latvijas sabiedrības centienus pārdzīvot karu un okupācijas laiku, saglabājot uzticību Latvijas valsts idejai.

- Iespējams, Centrālajai padomei bija cerība: vācieši aiziet, krievi vēl nav atnākuši, un šajā īsajā mirklī var rastie iespēja proklamēt neatkarīgu valsti.

- Jā, gan LCP, gan kurelieši cerēja uz tā dēvēto X stundu. Pulkvedis Vilis Janums LCP vajadzībām bija izstrādājis bruņojuma un apgādes plānu, kurā bija paredzēts apbruņot vairākus desmitus tūkstošu karavīru. Doma bija pasludināt Latvijas valdību, piesaistīt leģiona daļas, atjaunot Latvijas armiju un cīnīties pret PSRS okupācijas atgriešanos. Tomēr diez vai LCP politiķi reāli izprata toreizējo militāro situāciju. Daudz ko izšķīra arī sarkanās armijas straujais izrāviens no dienvidiem līdz Rīgas līcim 1944. gada 30. jūlijā. Pēc trim nedēļām vācu karaspēks un latviešu aizsargu daļas šo iebrukumu likvidēja. Tomēr situācija, kad Rīga bija atšķelta no Kurzemes, radīja haosu vācu civilajās struktūrās, armijā, iedzīvotājos. Līdz tam pastāvēja arī sadarbība ar Lietuvas un Igaunijas pretošanās kustībām, bet padomju ofensīva to plānus izjauca. Vēlāk uz Kurzemi pārcēlās ģenerāļa Jāna Kureļa grupa. Ja mūsdienās Ventspils ir «pilsēta ar rītdienu», tad tolaik tā bija neliela ostas pilsēta, un kureliešu štāba priekšniekam kapteinim Kristapam Upelniekam bija plāns tās apkārtnē nocietināties kaut vai uz dažām dienām, lai pēc tam saņemtu politisku vai militāru atbalstu no ārzemēm.

- Igauņi tomēr paspēja tajā starpposmā nodeklarēt brīvu un neatkarīgu valsti.

- 1944. gada 18. septembrī viņi Tallinā pasludināja neatkarību un Oto Tīfa pagaidu valdību, un šī ziņa izskanēja arī radio un tika publicēta vietējā, kā arī somu un zviedru presē.

- Cik ilgi noturējās neatkarīgā valsts?

- Vien dažas dienas, jo paralēli norisinājās kara darbība. Garā Hermaņa tornī Tallinā tika pacelts Igaunijas karogs, bet igauņu leģionāru vienības iesaistījās cīņās gan pret krieviem, gan vāciešiem. Šo neatkarības proklamēšanas aktu mūsdienās igauņi uzskata par savas valsts kontinuitātes sastāvdaļu. Arī mums ir 1944. gada 8. septembris, ko es saucu par nenotikušo neatkarības dienu, - datums, kad LCP vadības pēdējā sēdē Rīgā Pauls Kalniņš kā Saeimas priekšsēdētājs un Valsts prezidenta vietas izpildītājs parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu, kas gan palika, kā mēdz teikt, rakstāmgaldā, jo ne

X stunda, ne Rietumu palīdzība tā arī neatnāca. Tomēr mums ir vēstures precedents - leitnanta Roberta Rubeņa bataljona cīņas pret vāciešiem Kurzemē 1944. gada novembrī-decembrī, pateicoties kurām, varam teikt, ka ar ieročiem rokās esam pretojušies abiem okupantiem. Attiecībā uz sabiedrotajiem var piekrist vēsturniekam Andrievam Ezergailim, kurš savulaik rakstīja, no vienas puses - var jau teikt, ka mūs pārdeva Teherānas vai Jaltas konferencēs, bet, no otras puses, - Rietumi tomēr neatzina mūsu inkorporāciju PSRS par likumīgu un neuzskatīja mūs par padomju pilsoņiem.

- Vietējiem iedzīvotājiem kara laikā nekas cits neatlika, kā vien mēģināt izdzīvot. Bet kurā brīdī beidzas centieni izdzīvot un iespēju robežās sadarboties ar okupācijas varu un sākas kolaborācija?

- Tad jāsaprot, kas ir kolaborācija, runājot par Latviju. Ir politiskā kolaborācija, kam ir kaut kāds politisks mērķis. Ja tā ir vietējās pārvaldes nodrošināšana, kas nekaitē nācijas vitālajām interesēm, tad tā nav iestāšanās par Vācijas politiskajiem mērķiem, tā ir vienkārši pašsaglabāšanās, un tas nav nekas krimināls. Cita lieta - kā vērtēt holokausta noziegumus. Klasiskajā Rietumu izpratnē holokausta īstenotāji bija kolaboranti, jo viņi sadarbojās ar nacistiem. Es sliektos uz to, ka tie drīzāk vienkārši ir noziedznieki. Bet, piemēram, latviešu leģionārus, kuri cīnījās frontē, nevis veica kādus noziegumus, es nesauktu par kolaborantiem, īpaši ņemot vērā, ka mums ir bijusi divkārša okupācija. Pretošanās kustības galvenā doma bija savas valsts neatkarības idejas uzturēšana un cilvēku glābšana. Bēgļu laivu pārcēlāju priekšstatos labāk bija nevis frontē nošaut vienu sarkanarmieti, bet gan pārvest vienu latvieti uz Zviedriju.

- Kāda šodien ir nozīme pretošanās idejai?

- Es gribētu domāt, ka mēs šodien dzīvojam neatkarīgā, demokrātiskā valstī, mums ir stipri sabiedrotie, mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts un mūsu ievēlētie priekšstāvji gan Saeimā, gan Eiroparlamentā aizstāv tautas intereses... Bet nereti šķiet, ka tas tā varētu būt, nevis vienmēr ir. Velkot paralēles ar manu pētījumu par Latviju Otrā pasaules kara laikā, es jautātu: vai mēs šodien esam gatavi aizstāvēt savu valsti? Vai līdzās militārai pretestībai esam spējīgi izrādīt civilo pretošanos? Vai mums ir skaidrs, kas jādara katram Latvijas pilsonim, ja šāda situācija izveidotos? Sāksim varbūt ar to, vai cilvēki ir sagatavoti vispirms aizstāvēt kaut vai savu ģimeni? Vai mums ir kāda valsts institūcija, kas ar ko tādu nodarbojas, tajā skaitā skaidrojot cilvēkiem, ko viņiem darīt iespējamas agresijas gadījumā? Ja runājam par sabiedrotajiem, mums ir NATO līguma 5. pants, kolektīvā drošība. Bet, vai mēs esam simtprocentīgi pārliecināti, ka tas darbosies, un uz ko mums paļauties vairāk - uz sevi vai uz sabiedrotajiem? Varbūt iespējama kāda mijiedarbība, kādi rezerves varianti? Pēdējā laikā ir populāri runāt par nacionālo drošību, bet vai par šiem jautājumiem vispusīgāk informētiem nevajadzētu būt ne tikai slepeno plānu izstrādātājiem, bet arī ierindas pilsoņiem - cik tālu tas iespējams. Ir jāsaprot, ka sekmīga pretošanās ir iespējama tikai tad, ja darbojas visi tās ķēdes posmi. Bet visiem nebūs vienādas funkcijas un uzdevumi. Otrā pasaules kara laikā būtu bijis svarīgi, lai politiskā elite izdara savu darbu, lai tā atzīst - Latvija tiek okupēta, nevis te «ienāk draudzīgas valsts karaspēks». Ne mazāk svarīgi, lai tas pats Pauls Kalniņš vai kāds no politiķiem, kuri vēlāk pretendēja uz Latvijas valsts augstāko pārstāvniecību, nebaidītos 1941. gadā atklāti nosodīt Latvijas ebreju pilsoņu iznīcināšanu holokaustā vai divus gadus vēlāk ar daudz stingrāku mugurkaulu attiektos pret latviešu leģiona veidošanu. Bet tad politiķi bija diezgan atrauti no tautas. Un tā tas lielākoties ir arī šodien.





Skaistuma pasaule

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers