Jēkabpils vecticībnieki Zinovija Zimova un Valērijs Plotņikovs šķiet rada maniem bērnības un jaunības ļaudīm, kuru ticību un ikdienas būšanu es arvien turu sev par dzīves mēru. Arī starp tiem ļaudīm bija vecticībnieki. Bet Zimovas kundze un Plotņikova kungs turklāt ir sava novada, Latvijas vecticībnieku vēstures pašaizliedzīgi pētnieki. Ar šo sarunu Neatkarīgā sveic vecticībniekus, pareizticīgos viņu Ziemassvētkos 7. janvārī.
- Jūs, Zimovas kundze, savā grāmatā Jēkabpils vecticībnieki rakstāt, ka Jēkabpils kopš tās dzimšanas līdz pat šim laikam bijusi daudznacionāla un daudzkonfesionāla pilsēta. «Krievi, vācieši, poļi, latvieši, ebreji… - viņi visi trīs gadsimtus dzīvoja šeit plecu pie pleca, runāja katrs savā valodā un saprata kaimiņus, apmeklēja katrs savu dievnamu, taču ar sapratni izturējās pret tiem, kuri lūdzās vai svinēja citādi.» Kāpēc jūsu pilsētas pieredze nav piemērs daudziem citiem?
Zinovija Zimova: - Jā, mēs šeit vienmēr esam sadzīvojuši cilvēcīgi. Lai gan… pēc neatkarības atjaunošanas bija laiks, kad arī mēs bijām satraukti. «Migranti… okupanti… margināļi.» Bet arī tad bija vēl kas cits.
Atceros - stāvam veikalā rindā pēc gaļas un bīstamies runāt savā starpā krieviski… Latvieši sarunājas, bet mēs stāvam un klusējam. Man vajadzēja doties uz darbu. Un es neaizmirsīšu to, ka viena veca latviete, Plāces kundze no represētajiem, izsūtītā, dziedāšanas skolotāja, pēkšņi pagriezās un vērsās pie manis krievu valodā: «Zinovija Ņikanorovna, nāciet, lūdzu, uz priekšu, jums taču, šķiet, jātiek darbā.» Rinda noelsās: «Ko viņa runā? Kā viņa runā!?»
Tolaik tā man bija liela dāvana. Lai gan tad es runāju latviski labāk nekā tagad. Vienkārši saskare bija biežāka. Es vadīju skolotāju audzinātāju apvienību, braukāju, lasīju referātus latviešu valodā.
Valērijs Plotņikovs: - Padomju laikā es latviski vēl nezināju gandrīz nevienu vārdu un man nācās daudz braukāt pa Latviju. Sagaidīja, protams, piesardzīgi.
Bet - viss ir atkarīgs no tevis paša. Es desmit gadus nodzīvoju Madonā. Tur arī partijas komitejas un izpildkomitejas sēdes notika latviešu valodā. Taču tur bija cilvēki, labi cilvēki, tostarp tādi, kuri patiešām nezināja krievu valodu. Es iekļāvos viņu vidē. Neraugoties uz to, ka neesmu filologs, neesmu skolojies humanitārās zinībās. Esmu tehnisks cilvēks, beidzu sakaru institūtu Ļeņingradā. Un latviešu sarunvalodu apguvu ne tāpēc, lai «pierakstītos», bet tāpēc, lai pašapliecinātos.
Pats esmu iebraucējs. Latvijā nokļuvu pēc tam, kad apprecēju savu Tatjanu. Vietējo. Pilsonību es saņēmu Madonā. Nokārtoju eksāmenu un iekļuvu pirmajā Latvijas jauno pilsoņu tūkstotī. Pats eksāmens man palicis atmiņā ar savu labvēlību.
Bet vēl pirms Atmodas ar mani gadījās šitāda anekdote. Madonā bija kaut kādi svētki. Protams, cilvēki dziedāja. Bet es klusēju. Viena dāma jautāja: «Priekšniek, ko tev uzdziedāt?» Es saku: «Man ļoti patīk, kā jūs dziedat par čigāniem.» «Par čigāniem? Ahā…» Čigānzēns no tirgus mājās… «Nē, nē… Tā ir skaistāka.» Mēģināja vēl… Beidzot! Cik gan ilgi var tik skaista būt… Smieklu jūra. Es padomāju: «Viss! Jāmācās valoda!» Un sāku to pastiprināti darīt. Bet pirms dažiem gadiem biju iebraucis Madonā, satikos ar veciem paziņām, un viņi… sāka runāt ar mani krieviski.
Elektrotehnikā ir tāds termins - «pārejas procesi». Nav iespējams no viena līmeņa uzreiz pārlēkt uz nākamo. Šie procesi gan laika, gan iekšējās pretestības ziņā var noritēt dažādi. Taču tie obligāti pastāv. Un to sekas mēs izjūtam arī sabiedrības stāvoklī.
- Tātad jūs te, Jēkabpilī, neslimojat ar tām divkopienu valsts kaitēm, ar ko īpaši sirgst mūsu varas kungi?
V.P.: - Atvainojiet, bet mūsu vietējais līmenis ir mazliet veselīgāks nekā jums tur - Rīgā. Jūs taču bijāt pie mums Zimovas kundzes grāmatas prezentācijā. Tur piedalījās daudzu tautību un dažādu partiju pārstāvji. Gaisotne bija pārsteidzoši patīkama. Pilsētā darbojas un vispārēju cieņu bauda krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, ebreju nacionālās biedrības.
Z.Z.: - 2000. gadā mēs Krustpils pilī organizējām pēckara Latvijā pirmo izstādi Jēkabpils vecticībnieki: kultūra un sadzīve. Muzeja direktore Inese Berķe šaubījās, taču teica: «Riskēsim!» Divos mēnešos izstādi apmeklēja 4000 cilvēku.
V.P.: - Bet Rīgā Latvijas deviņdesmitajā dzimšanas gadā Daina Kraukles kundze no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja uzaicināja mūs piedalīties izstādē Vecticībnieku sadzīves priekšmeti. Togad sabrauca ļoti daudz ārzemju latviešu. Viņi nāca un sākotnēji bija neizpratnē - vecticībnieku, krievu izstāde? Bet pēc tam, apskatījuši to visu, atsauksmju grāmatā rakstīja: «Paldies! Mēs itin kā pabijām bērnībā…»
Z.Z.: - Sevišķi tie, kuri nākuši no Latgales. Viņi atpazina to, kas tiem bijis tuvs bērnībā, pat nāca vēlreiz un kopēja dvieļu rakstus.
V.P.: - Tāpēc es saku - brīžiem mums latviešu vidē ir vieglāk nekā krievu vidē.
Z.Z.: - Kultūras vidē.
V.P.: - Jā, kultūras vidē.
Z.Z.: - Man bija daudz skolnieku no laukiem. Es strādāju par internāta audzinātāju, bērni sabrauca no 60-70 kilometru tālienes. Vairākumā - krievi. Un, lūk, kad viņi tagad ienāk pie manis, es vairs (kā iesākumā) nejautāju: kā tu tur dzīvo starp latviešiem? Jo viņi teica: «Mēs dzīvojam līdzās, strādājam, neviens otram netraucē. Un visi tie «ķīviņi» Rīgā, protams, nav par mums. Lai tik ar ekonomiku viss būtu kārtībā.» Daudzi no viņiem tagad saradojušies ar latviešiem.
- Bet es izceļu vecticībnieku māku gan saglabāt savu kultūru, gan spēju uzturēt, radīt labas kaimiņattiecības arī kā pārmetumu mums, kas neprotam divdesmit piecos gados pārvarēt visai trulu un primitīvu rīvēšanos.
V.P.: - Reiz bija integrācijas ministrija. Sevišķi daudz laba paveica Nacionālo mazākumtautību departamenta direktore Irina Viņņika. Mēs viņu bieži pieminam. Tieši tad veidojās nacionālās kultūras biedrības un tās tika finansētas. Pēc tam uzskatīja, ka tā ir «naudas izšķērdēšana». Vēl es atceros Vairu VīķiFreibergu. Savas prezidentūras sākumā viņa nacionālajām biedrībām Daugavpilī rīkoja pieņemšanu. Es biju ielūgts un dzirdēju, kā viņa runāja par multikulturālismu: tas esot pats labākais, tas pie viņiem, Kanādā… Bet tagad mums ir tas, kas ir.
Z.Z.: - Vecticībnieki nekad nav centušies kaut kur «ielīst». Vecticība vienmēr «zinājusi savu vietu». Mēs tikām izraidīti no savas dzimtenes, no Krievijas. Mēs turējāmies klusu, strādājām un ieradām pastāvēt tikai savā vidē. Šī vide pietiekami ilgi bija visai noslēgta un varbūt tāpēc arī saglabājās trīs gadsimtus…
V.P.: - Hercoga Jēkaba laikā vecticībnieki šeit bija vēlami darbinieki. Apmetās blīvi, blakus savējiem. Cēla dievnamus. XIX-XX gadsimtā vara tos slēdza, jauca nost. Tika celti jauni, lai arī nelieli… Un tā vairāk nekā 300 gadu. Pie dievnamiem - kapi. To Latvijā ir vairāk nekā 200. Daudzus no tiem apsekojusi mūsu biedrība Belovodije. Kapi taču arī ir valsts un tautas, kura tajā mīt, vēstures daļa. Bet vai tad vecticībnieki nav Latvijas tautas daļa? Šķiet, viena no tolerantākajām attieksmē pret latviešu tautu. No kuras mēs, starp citu, varam tikai mācīties, kā uzturēt kārtību kapos.
Mums diemžēl ir nācies ar lielu nožēlu konstatēt daudzu, iespējams, mākslinieciskā vai vēsturiskā ziņā nenovērtējamu vecticībnieku (un ne tikai) kultūras mantojuma pieminekļu iznīcināšanas faktu. Taču šodien mēs Jēkabpilī to saglabāšanas darbā neesam vientuļi. Nesen radītā biedrība Jēkabpils mantojums aktīvi nodarbojas ar pilsētas kultūras pieminekļu izpēti un saglabāšanu. Tā sagadījās, ka viņi savu darbību veiksmīgi sāka tieši ar kapiem. Mūsu pieredze viņiem noderēja, un tagad mēs aktīvi sadarbojamies ar viņiem arī citās lietās.
- Bet kā jūs vērtējat vecticībnieku stāvokli visjaunākajos laikos?
Z.Z.: - Jēkabpilī ir piemineklis vecticībniekiem - Latvijas atbrīvotājiem. To atklāja 1937. gada pavasarī. Trīs metrus augsts ozola krusts ar piemiņas plāksni: «Par Latvijas atbrīvošanu kritušajiem karavīriem - vecticībniekiem. Kungs, dod tiem mūžīgu piemiņu!» Krusts nostāvēja līdz 1960. gadam… Priekšniecība tad parasti bija atsūtīta un par šī pieminekļa jēgu neko nezināja. Tāpēc pieminekli izdevās saglabāt. Tiesa, nedaudz izmainītā veidā.
V.P.: - Pieminekli cēla par tautas saziedoto naudu. Šie vecticībnieki krita par Latviju 1918.-1919. gadā.
Līdzīgu mēs nekur neatradām.
Nesen ar pašvaldības atbalstu mēs to nopietni labiekārtojām. Un tāpat - ar pašvaldības un vecticībnieku atbalstu tika radīts piemiņas krusts vecticībniekiem - Jēkabpils pirmiedzīvotājiem.
Z.Z.: - Pirmskara Latvijā vecticībnieki tika skaitīti pie tradicionālajām konfesijām, bija krievu skolas, Izglītības ministrijā bija krievu skolu nodaļa. Visu Saeimu sasaukumos bija vecticībnieku frakcija. No valsts varas puses mēs nekādus spaidus nejutām.
V.P.: - Patlaban no reliģiozās puses mēs Latvijā esam līdztiesīga konfesija starp līdztiesīgām. Mums atdeva gandrīz visus īpašumus. Dievs, dod, lai tā būtu bijis visur. No konfesionālās puses viss ir varbūt ne ideāli, bet - katrā ziņā - ļoti normāli un labi.
Z.Z.: - Taču vecticībnieki ir etnokonfesionāla kopiena. Mēs sevi tā identificējam. Un, ja agrāk spaidus juta reliģiskā puse, tad tagad ir sašķiebums uz otru pusi. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka, tā vai citādi, «pazūd» krievu skolas. Un - ne tikai tāpēc, ka nav skolēnu. Mums tepat pilsētā ir otrā vidusskola, kuras sākotne meklējama pirms 110 gadiem izveidotajā Baltijā pirmajā vecticībnieku skolā. Šobrīd tajā mācās 660 bērnu. Taču tās liktenis mums nav vienaldzīgs, un tas mūs satrauc…
Protams, mums sāp sirds par latviešu lauku skolām, kuras ik gadus tiek slēgtas teju vai desmitiem. Nesen Kurzemes TV pārraidē kāds padzīvojis kungs ar rūgtumu sacīja: «Jūs taču iznīcināt pašu Latviju!»
- Manuprāt, profāna attieksme pret jūsu pašidentifikāciju nozīmē nevēlēšanos saprast ne jūsu konfesijas izcelsmi un likteni, ne arī tās perspektīvu.
V.P.: - Jā - tā kā mēs patiešām esam etnokonfesionāla grupa (šis apzīmējums ir iegājis zinātniskajā apritē), tad skaidrs, ka etniskā daļa nav šķirama no reliģiskās. Ja kāda no tām zūd, tad tas ir drauds grupas izgaišanai kopumā. Tā ir viena no galvenajām vecticības problēmām. Šī iemesla dēļ ir gandrīz vai pagaisuši Amerikas vecticībnieki, izzuduši Bolīvijas vecticībnieki…
Vēl viena svarīga problēma - atražošanās. Patlaban tā lielā mērā notiek, pateicoties jauktajām laulībām. Jaukto laulību skaits aug, un tajās dzimušus bērnus reti krista mūsu kristāmtraukos… Pirmajos divdesmit gados pēc Atmodas mūsu svētdienas skola sagatavoja vairāk nekā 20 jauniešus, kuri spēj aktīvi piedalīties dievkalpojumos. Bet viņi, ieguvuši augstāko izglītību, neatrada šeit darbu. Protams, esam priecīgi satikt viņus dievnamā lielos svētkos. Klausīties viņu - zinošu cilvēku - lasījumus un dziedājumus. Šurp lido pat no Anglijas! Bet - cik ilgi tas tā būs?
Šobrīd draudzi papildina pamatā tie cilvēki, kuri ir dzimuši vecticībā, tad atkāpušies no baznīcas, bet tagad, vecumā, atgriežas tur, kur ir kaut kādas izredzes atdzīvināt dvēseli.
- Bet es Mihaila Šahova grāmatā Vecticībnieku pasaules uzskats izlasīju, ka vecticībniekiem, ja tie vēlas risināt pašatražošanās problēmu, zināmas pašizolācijas vietā ir jāķeras pie aktīvas sludināšanas…
Z.Z.: - Diemžēl vēsturiski ir iznācis tā, ka «misionārisma» tradīciju vecticībā iznīdējuši vajāšanas gadsimti. Protams, atsevišķi sludināšanas un desmitu cilvēku pievēršanas ticībai gadījumi ir zināmi pat XIX gadsimtā. Un arī tagad interesi par vecticību izrāda ne viens vien cilvēks. Pat Eiropā.
V.P.: - Manuprāt, vienīgie, kuri Latvijā saglabājuši savu atražošanas potenciālu, ir čigāni. Bet vecticībniekiem bērnu jau ir tikpat, cik latviešiem. Un arī vecticībnieku bērni jau dodas uz ārzemēm, tāpat kā latviešu bērni… Tas, kas attiecas uz visiem, ir sācis attiekties arī uz mums. Kā tādos apstākļos saglabāt ja ne tradicionālo dzīves veidu, tad vismaz dzīves ritmu - gavēņu un svētku secību, senču atceri utt.?
- Bet man tomēr ir licies un liekas, ka vecticībniekus šī te mūsdienu cilvēka veseluma izplūšana, goda un pienākuma neobligātums tomēr ir skāruši mazāk nekā citus. Kaut vai salīdzinot ar mūsdienu Eiropas kopienu…
V.P.: - Eiropa ne tuvu nav viendabīga. Galu galā - arī mēs esam Eiropas daļa. Nav iespējams norobežoties no mobilajiem telefoniem, televizoriem, planšetdatoriem u.tml. No globalizācijas. Arī mums - septiņdesmit, astoņdesmitgadīgajiem, kuri auguši pavisam citā pasaulē.
- Spēcīga Eiropa daudziem apkārtējiem nav izdevīga. Bet ticība? Baznīca?
V.P.: - Cilvēkam tuvāks tas, ko viņš zaudē pats savā dzīvē. Grūti apjēgt straujās un ne labās pārmaiņas pasaulē. Tāpēc es atklāti saku: ticība ir nepieciešama katram cilvēkam! Jo ticība spēj darīt brīnumus. Ja runāt ar patiesi ticīgiem cilvēkiem, tad daudzi varēs minēt piemērus, kad ar viņiem noticis maziņš brīnums. Un - brīnums ir izglābis cilvēku. Es pats esmu tam liecinieks, es pats zinu, ka tā ir patiesība.
Tie, kuri atnāk uz baznīcu, kuri nonāk ikonu svēto vaiga priekšā, kuri nonāk baznīcas dziedājumu, baznīcā pausto tūkstošgadīgo lūgšanu un dažkārt dievvārdu gaisotnē, šajā laikā atbrīvo savu zemapziņu no daudzām sanesām. Jūs izejat no dievnama pilnīgi citā morālā stāvoklī. Tāpēc, ka esat atbrīvojies no liela daudzuma drazu savā galvā. Žēl, ka cilvēki nesaprot, cik svarīgas ir ticība un baznīca, cik nepieciešams ir nākt uz baznīcu… Jo būtībā ticība dod mums svētību mazu brīnumu veikšanai. Sev, saviem tuvākajiem… Taču, lai tā notiktu, ir jābūt patiesi ticīgam. Ne katram tas dots. Ir jāvingrina sevi lūgšanā, garīgā darbībā. Tavs sargeņģelis ir tepat līdzās. Taču, lai viņš tevi sadzirdētu, ir vajadzīga tava paša iekšēja piepūle. «Klauvējiet, un jums taps atvērts!»
- Jūs abi esat daudz darījuši savas ticības apliecinājumam. Jūs godam esat sargājuši un darījuši auglīgu to garīgo pamatu, uz kura augāt jūs, uz kura aug jūsu bērni. Bet vai jums ir pārliecība, ka jaunākās paaudzes turpinās jūsu darbu ar tikpat lielu pašatdevi?
V.P.: - Es nezinu, cik daudz mēs esam izdarījuši. Es ceru - esam kaut ko veikuši, lai būtu atdeve. Piemēram, pēc tam, kad iznāca Zinovijas grāmata, daudzi cilvēki nāca, lai parunātos par saviem senčiem, lai saņemtu informāciju, konsultāciju, kā pašiem sākt izpēti… Un, ja viss labākais tiešām sākas ar mīlestību un atmiņu, ja mūsu cilvēcīgās un kristīgās esības būtība patiešām ir mīlestība, kopienas gars, godīgums, patiesība, tad tas nozīmē, ka arī turpinājums būs.
Gan baznīcā, gan ģimenē ir nepieciešami vārdu un darbu vienības piemēri. Pats galvenais - ir jāmīl cilvēki, kas pie tevis atnākuši. Lai viņi sajūt ieinteresētību, labsirdību. Sevišķi padzīvojušiem cilvēkiem mūsu ikdienā ir grūti un vientuļi. Viņi nāk, lai viņus pažēlo, mierina, lai vienkārši pasaka kādus labus vārdus.
Z.Z.: - Dzīvē viss reducējas līdz cilvēciskajam faktoram un tam, kas cilvēkā pārāks - materiālais vai garīgais.
Vai vecticībnieki kļūst pagātne? Mēs vēl esam šeit. Tālāk - laiks rādīs.
