Raimonds Vējonis: Mums jāpārstāj baidīties par latvietību

Ziemassvētku intervija ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni: par cerībām uz labām pārmaiņām politikas un valsts dzīvē, par pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņu bērniem, par latviešu valodu un drošības situāciju Latvijā un Eiropā, par patvēruma meklētājiem un Ziemassvētkiem.

- Jūs nesen teicāt, ka politiķiem jāmainās, lai viņi atbilstu sabiedrības noskaņojumam un cerībām. Vai saredzat iespēju, ka politiskā vide tiešām varētu mainīties? Kas jums liek domāt, ka tas ir iespējams?

- Vienmēr jābūt cerībām uz labām pārmaiņām. Ja nebūtu šādu cerību, mums atliktu vien bezspēcībā aiziet postā. Ir redzams, ka visam jāmainās, jo politiķi darīt un dzīvot tā, kā tas noticis līdz šim un kā tas bijis pieņemts, - vairs nevar un nedrīkst. Taču arī vēlētājiem ir jābūt aktīvākiem. Bieži vien ir vērojama šī pozīcija: skatāmies TV, runājam virtuvē vai pētām internetu, vienmēr gudri kritizējam politiķus un viņu lēmumus, reizēm tas ir pamatoti, reizēm - ne visai, bet tajā pašā laikā neesam gatavi iesaistīties politikā. Ja cilvēki nebūs aktīvi, nāksies turpināt dzīvi kopā ar tiem pašiem politiķiem, kas šobrīd ir «uz skatuves». Ja šie politiķi nemainīsies, mēs nonāksim vēl lielākā purvā.

- Tad atliek tikai gaidīt vēlēšanas.

- Lielākās bažas ir par populistiskajām partijām, kas var figurēt nākamajās vēlēšanās, sākot jau ar pašvaldību vēlēšanām. Bet mums visiem jāpatur prātā: vai izvēle par labu populistiem sabiedrībai ir vislabākā? Mums darba plānā ir nākamgad realizēt reformas veselības aprūpē un izglītībā, bet populisti to nekad nedarīs, jo šīs reformas nebūs īpaši populāras. Vēlme atbalstīt populistus liecina par sabiedrības divkosību: sabiedrība no politiķiem pieprasa reformas, tajā pašā laikā, tiklīdz ir kāds reformu piedāvājums, sabiedrība to kritizē, sak, mūsu slimnīcu neaiztikt, mūsu skolu neaiztikt utt. Kaimiņiem - jā, mums - ne. Tad jau mēs nespēsim pieņemt nevienu lēmumu. Mums kā sabiedrībai jābūt saprotošiem, reformu lēmumi jāatbalsta, citādi pārmaiņu nebūs. Politiķiem vienmēr ir bijis jāprot kā hameleoniem piemēroties videi, kurā viņi dzīvo, un viņi, protams, mēģinās piemēroties sabiedrības prasībai «to skoliņu» vai «to slimnīcu» neslēgt.

- Izskatās gan tieši otrādi: politiķi visbiežāk piemērojas sev izdevīgiem nosacījumiem, nevis tautas vēlmēm. Rezultātā plaisa starp politiķiem un tautu kļuvusi nenormāli plata.

- Jā, diemžēl tā ir plata. Bet ir supersvarīgi politiķiem ar saviem lēmumiem pierādīt, ka viņi gatavi uzņemties atbildību. Ne tikai to mistisko politisko atbildību, par kuru neviens nesaprot, kas tā īsti ir, bet uzņemties īstu atbildību par valsts attīstību. Tas mazinātu šo plaisu. Otrs: ir jābūt politiķu lēmumu pastāvībai un prognozējamībai. Nedrīkst būt līdzīgi kā ar nodokļiem: tiklīdz tuvojas jaunais gads un budžeta nodošanas laiks, viss pēkšņi tiek mainīts. Kurš uzņēmējs ticēs valdībai un parlamentam? Neviens! Un tad gadās, ka uzņēmējs izlemj: neinvestēšu Latvijā, bet kādā citā valstī, jo citur ir prognozējamība, citur nodokļu likumi nemainās ik pēc gada. Uzņēmēji to jau ir pārbaudījuši, viņi zina, ka tie nav tukši vārdi, bet konkrēti darbi. Latvijā diemžēl problēma ir tāda, ka ir daudz politiķu runu, bet pietrūkst konkrētu darbu. Šāda situācija arī palielina plaisu starp sabiedrību un politiķiem. Neviens vairs netic pat labiem lēmumiem, kas tiek pieņemti. Jo tie drīz vien tiek mainīti un laboti...

- Ja mēs no jūsu izvirzīto mērķu viedokļa novērtējam Māra Kučinska valdības darbu, vai politiķi, kas atrodas valdībā, nebaidās pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, pildot reformu plānus?

- Politiķi ir vieni un tie paši, tāpēc pietrūkst ideju konkurences, idejas ir vienas un tās pašas, varbūt tikai citā «mērcē». Vai šī valdība ir gatava pieņemt lēmumus? Es domāju, ka jā. Esmu pārliecināts, ka premjers ir gatavs virzīt lēmumus, arī attiecīgie nozares ministri ir gatavi piedāvāt savu redzējumu. Vai tas ir labākais, tas jāpēta, tāpēc nepieciešama sociālo partneru iesaiste. Premjeram ir gribēšana to izdarīt, bet vai pietiks varēšanas - to uzreiz apgalvot grūti. Lai premjers ietu uz priekšu, ir vajadzīgs visas koalīcijas atbalsts. Koalīcija ne vienmēr atbalsta premjera idejas. Tad atbalstam jāmeklē citi ceļi, un tam tiek piesaistīti opozīcijas pārstāvji.

- Jums šķiet normāli, ka koalīcijas partijas mēģina iedragāt valdības stabilitāti?

- Pats esmu bijis dažādās koalīcijās, tāpēc zinu, ka ikvienā koalīcijā ir partija, kas mēģina graut koalīciju no iekšpuses. Tā ir slikta prakse. Pirmām kārtām tā apgrūtina premjera darbu, jo viņš nevar paļauties uz paša koalīcijas atbalstu.

- Bet kurš tad sataisīja jūkli ar nodokļiem, ja ne finanšu ministre un labklājības ministrs?

- Pamatjautājumu, kas bija saistīts ar nākamā gada budžetu, koalīcija vienbalsīgi atbalstīja. Jūkļa nebija. Var strīdēties par atsevišķām normām. Likumu par mikrouzņēmumu nodokli atdevu atpakaļ Saeimai. Šobrīd gan ir jūklis par obligātajām sociālajām iemaksām, tas ir vecs likums, ko pieņēma 2015. gada novembrī. Tagad visi ir pamodušies - nav labs regulējums! - un pa galvu, pa kaklu mēģina novērst problēmas, kas likumā parādās.

- Kā jūs prognozējat koalīcijas sadarbību tuvākajā nākotnē? Tuvojas priekšvēlēšanu periods, kad politiķi kļūst neiecietīgāki cits pret citu. Vai nav iespējama pata situācija? Vai realitātei atbilst dažu koalīcijas partneru izteikumi, ka eksistē iespējas Saskaņai rauties koalīcijā?

- Tas, ka opozīcijas partija palīdz koalīcijai, nav nekas nosodāms. Jebkura partija, kas ievēlēta parlamentā, pārstāv kādas sabiedrības daļas intereses. Runājot par koalīcijas stiprību, var vilkt paralēles ar Eiropas Savienību. Pirms lēmuma pieņemšanas notiek plašas diskusijas, piemēram, pusgadu tika diskutēts par sankciju pagarināšanu pret Krieviju. Arī Krievija mēģināja sašķelt ES valstu viedokļus. Tomēr lēmuma pieņemšanas brīdī visas valstis bija vienotas. Ar mūsu koalīciju ir līdzīgi: visi izvicojas līdz lēmuma pieņemšanai, pēc tam vienoti nobalso, lai nav jāmeklē atbalsts opozīcijā, kas, protams, var pieslēgties, ja tai ir tāda pārliecība.

- Jūs nesen nācāt klajā ar iecerēm par pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņu bērniem. Vai virzīsiet tālāk šo jautājumu?

- Nē, vienkārši ir ierosinājums, ka varētu domāt šajā virzienā. Man personiski tas šķiet pieņemams. Esmu lūdzis Prezidenta kancelejas juristiem meklēt atbildi uz jautājumu, vai varam rast risinājumu šai problēmai. Ir skaidrs, ka Pilsonības likuma grozīšana nav iespējama. Koalīcijas līgums nav mainījies: Pilsonības likuma grozījumi ir tabu. Tāpēc tagad tiek meklēti juridiski risinājumi šim nepilsoņu bērnu jautājumam. Ja tas tiks atrasts, tad virzīšu to uz Saeimu. Mēs kā brīva valsts dzīvojam vairāk nekā 25 gadus, nepilsoņu ģimenēs dzimst bērni, un ne vienmēr vecāki izvēlas uzrakstīt iesniegumu par pilsonības piešķiršanu šiem bērniem. Gadā tie ir no 70 līdz 100 bērniem, kuriem nav LR pilsonības. Mums jāpārstāj baidīties par sevi un par savu latvietību. Vai tad tiešām neesam kļuvuši stiprāki pa šiem 25 gadiem? Ja vecāki neuzraksta iesniegumu par LR piešķiršanu savam bērnam, tad tiek «ražoti» neesošas valsts - PSRS - pilsoņi. Un tas ir nepareizi. Domāju, ka šie bērni nebūs drauds Latvijai. LR pilsonības automātiska piešķiršana šiem bērniem - tas būtu simbolisks solis ar vēstījumu, ka mēs gribam kaut ko mainīt.

- Prezidenta paspārnē strādājoša Saliedētības politikas ekspertu grupa nesen paziņoja: «Atsevišķi politikas veidotāji izvēlas runāt tikai latviešu valodā, neraugoties uz viņus intervējošā medija un tā auditorijā lietoto valodu. (..) Labu piemēru rāda tie politikas veidotāji un ierēdņi, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā.» Izskatās pēc divvalodības atbalsta, turklāt - no «augstiem plauktiem».

- Nekādā gadījumā! Ekspertu grupas ziņojumā par divvalodību nav ne vārda. Tur gan ir uzsvērts tas, ka jāpastiprina latviešu valodas un vēstures mācīšana. Protams, vienmēr var būt jautājums, kāpēc kāds nevēlas mācīties latviešu valodu, bet to mēs nevaram ietekmēt. Taču latviešu valoda vienmēr paliks vienīgā valsts valoda. Ieteikums runāt ar medijiem parādās konstatējumu sadaļā. Latvijas Radio 4, arī LTV7 ir paredzēti tiem, kas nesaprot latviski. Mēs varam šiem cilvēkiem pamatoti pārmest valsts valodas nezināšanu, bet tajā pašā laikā mēs nedrīkstam viņus atstāt informācijas vakuumā, jo mēs taču zinām, kā Krievija caur medijiem mēģina ietekmēt mūsu prātus. Vai tad mums šajā procesā nav jāpiedalās un jāatstāj tikai viens spēlētājs - Krievija? Protams, propagandas cīņā mēs neesam stiprākie, tāpēc mums jāizmanto visas iespējas, lai mēs nezaudētu daļu sabiedrības.

- Kā jūs vērtējat attiecības ar Krieviju un šo attiecību perspektīvu?

- Augstākajā politiskajā līmenī kontakti šobrīd nav iespējami, tie atjaunosies tikai tad, kad būs izpildīti Minskas vienošanās nosacījumi. Mēs ievērojam vienotu ES politiku.

- Aizejošais Krievijas vēstnieks Vešņakovs sliktajās attiecībās vainoja Latviju.

- Tas ir interpretācijas jautājums. Ekspertu līmenī sadarbība gan notiek, īpaši robežjautājumā. Demarkācijas procesā esam ieguvuši papildus 17 kilometrus Latvijas robežas. Joprojām svarīga ir sadarbība tranzīta, zivju produkcijas un lauksaimniecības jomā. Sankciju dēļ Latvijas uzņēmēji meklē un atrod jaunus tirgus. Iespējams, tad, kad sankcijas beigsies, mūsu uzņēmēji jau būs nostabilizējušies citos tirgos. Uzskatu, ir jāatjauno starpvaldību komisijas darbs, jo ir daudz jautājumu, kas saistīti ar ekonomiku, robežu šķērsošanu un tamlīdzīgi. Šo jautājumu risināšana nav pretrunā ES politikai.

- Premjers Māris Kučinskis uzskata, ka situācija uzņēmējdarbības jomā Rīgā un laukos ir tik atšķirīga, ka nav iespējams pieņemt likumus, kas attiektos uz visu Latvijas teritoriju kopumā. Jums arī ir līdzīgi novērojumi?

- Jā, ir līdzīgi. Dodoties reģionālajās vizītēs, dzirdu, ka uzņēmēji runā par gluži citām problēmām, kas atšķirīgas no Rīgas problēmām. Tad jādomā, kā saglabāt uzņēmējdarbību laukos. Atšķirības ir arī izglītības kvalitātē pilsētas un lauku skolās. Pilsētu skolu jaunieši ir konkurētspējīgāki, kaut gan arī lauku skolās pedagogi dod labas zināšanas, un dažkārt lauku skolu audzēkņi ir pārāki dažādās mācību olimpiādēs. Taču ne vienmēr lauku skolās ir iespējams ierīkot augsta līmeņa mācību kabinetus. Pilsētas un lauku atšķirības jāņem vērā, tomēr reizēm jāpieņem lēmumi, kas nebūs pozitīvi laukiem.

- Plaisa starp laukiem un pilsētu nav vairs likvidējama?

- Nē, tā samazinās. Plānojot ES finansējumu, daudz līdzekļu tiek ieguldīti lauku infrastruktūrā. Tajā pašā laikā Eiropas fondu un valsts budžets ir tieši tik liels, cik ir.

- Pēc Berlīnē nupat notikušā terora akta traģiski aktualizēts ir bēgļu jautājums, un tas liecina, ka šīs problēmas risinājums nav bijis adekvāts. Kā jūs vērtējat šo situāciju?

- Berlīnes traģēdija atsvaidzina atmiņā Nicas, Parīzes un Briseles terora aktus, un tas viss kopumā liecina par to, ka drošības situācija Eiropā nav uzlabojusies. Tā ir liela Eiropas problēma, tā liek daudz vairāk mobilizēties drošības dienestiem, tomēr tie nevar vienlīdz rūpīgi apsargāt ikvienu vietu, tāpēc notiek preventīvs darbs ar aizdomīgām organizācijām un personām. Protams, nav iespējams uzreiz atklāt potenciālus teroristus. Tomēr situācija nav bezcerīga: Eiropā jau šobrīd ieviesti svarīgi lēmumi, piemēram, Eiropas robežas kopīgā kontrole, kuras rezultātā samazinājusies bēgļu plūsma. Tiek noslēgti līgumi par atpakaļ atgriešanu. Taču nevajag uzskatīt, ka visi patvēruma meklētāji ir teroristi, par tādu var kļūt jebkurš cilvēks, ja viņam galvā notiek emocionāls vai psiholoģisks apvērsums.

- Nedomāju gan, ka jebkurš var kļūt par teroristu.

- Bet paskatieties kaut vai Latvijā: viens otrs kādā brīdī pārtop par konvertītu, un tas ir ļoti bīstami.

- Jūs runājat pārāk optimistiski. Nezinu nevienu kristieti, kas būtu ieradies, teiksim, Mekā kādā mošejā un uzspridzinājis bumbu ar kliedzieniem Kristus ir augšāmcēlies! Nav tādu notikumu.

- Vēsturiski gan atradīsim ko līdzīgu.

- Mēs runājam par mūsdienām.

- Tāpēc jau saku par cilvēku emocionāli psiholoģiskiem izvirdumiem, kas patvēruma meklētāju galvā var rasties, piemēram, amatpersonu nepareizas rīcības dēļ. Mēs taču arī reizēm esam neapmierināti ar valdības un parlamenta darbu.

- Tomēr mēs neejam nevienu spridzināt. Teroristiem ir pilnīgi cita mentalitāte. Kā būtu jārīkojas mums? Jāstiprina kontrole vai strikti jāpasaka: paldies, savu uzņemšanas iespēju limitus esam izsmēluši, vairs nevienu neuzņemam!

- Savus limitus vēl neesam izsmēluši. Mums ir svarīgi, lai tie cilvēki, kas izgājuši cauri kontroles sietam un nonākuši pie mums, integrētos sabiedrībā. Ja viņi būs izolēti no sabiedrības, mēs nevarēsim prognozēt to, kas notiks viņu galvā. Jā, iespējams, esmu pārāk liels optimists, tomēr ticu, ka cilvēki spēj mainīties uz labo pusi. Turklāt drošības līmenis Latvijā nav mainījies, apdraudējums ir zems.

- Ko novēlat Latvijas sabiedrībai Ziemassvētkos un jaunajā gadā?

- Vispirms jānovēl valdībai pieņemt svarīgus lēmumus, jo - ja tā to nespēs, tad kam mums tāda valdība? Tas, kas patlaban notiek, ir iepriekšējos gados nepieņemto lēmumu sekas. Turpmāk, domāju, situācija uzlabosies: Eiropas fondu finansējums beidzot sāks investēties, jo valdība būs tikusi galā ar saviem mājasdarbiem. Novēlu mums visiem būt aktīviem, jo nākamgad ir vēlēšanas. Ja neesam apmierināti ar politiķiem, kas ir parlamentā un pašvaldībās, - tad nomainām viņus. Nākam ar jaunām idejām, kas uzrunā vēlētājus. Bet Ziemassvētku noskaņojumā - nesīsim prieku un gaismu savās ģimenēs, palīdzēsim saviem tuvajiem un līdzcilvēkiem!