«Ja referendumā būtu nobalsots par divām valsts valodām, tad latviešu valodai būtu bēdīgas izredzes. Ne acumirklī, bet pakāpeniski,» uzskata valodnieks, tulks un tulkotājs, profesors Andrejs Veisbergs.
Kas šodien notiek ar latviešu valodu? To kāds nīcina «no ārpuses», vai arī mēs paši tai darām pāri? Kādi bijuši bīstamākie laiki mūsu valodai? Par to un daudz ko citu - saruna ar Andreju Veisbergu.
- Kāda ir latviešu valodas situācija? Vai ir tā, kā viens otrs apgalvo: latviešu valoda izzūd, tā ir briesmās!
- Nē, tā nav. Valoda tiek plaši lietota, tā paplašinās un mainās. Vienīgais, kas raisa nopietnas bažas, ir latviešu skaits. Un ir daudz risināmu jautājumu. Bet teikšu uzreiz - valoda ir kā spogulis, un, ja mums nepatīk redzamais/redzētais attēls, iespējams, vaina nav spogulī. Tas raksturīgs visām valodām - tajās atspoguļojas mūsu šodienas dzīvesveids, darbi un nedarbi, pasaules amoka skrējiens. Pār to mums visiem, arī valodniekiem, varas maz. Turklāt mēs atrodamies mazliet savrup no pasaules mežonīgākajiem caurvējiem.
- Latvieši ir savrupi? Vai arī izolētību nosaka ģeogrāfiskais izvietojums?
- Jā, latvieši ir visai savrupi - gan individuāli, gan kā tauta. Protams, mākam būt arī aktīvi. Bet bieži risinājumus meklējam pagātnē. Arī valodas jautājumos meklējam apstiprinājumu pagātnes autoritāšu izteikās. Vakar pamanīju, ka interneta latviešu valodas vārdnīcā vārdam «atzīmēties» ir dota tikai slenga nozīme - iet uz tualeti. «Čau» vārdnīcās arī parādījās tikai deviņdesmitajos gados, lai gan tika lietots jau pirms kara.
- To var nodēvēt par tautas valodu. Acīmredzot ir liela atšķirība starp tautas un oficiālo valodu.
- Kas ir oficiālā valoda? Deputātu runas? Tās dažkārt ir ļoti krāsainas un pat tautiskas. Valodu veido daudzi slāņi - ir tehniskā valoda, juridiskā valoda, literārā valoda, arī tā dēvētā Briseles valoda. Tās atšķiras no sarunvalodas. Bet arī šie valodas paveidi nav sastinguši vai perfekti, arī tie mainās, ieplūst modes vārdi, kas daudziem liekas ļoti aktuāli, - «konsolidāciju» un «uzstādījumus» jau esam aizmirsuši, tagad modē «kompetences», «produkti», «spēlētāji», «prioritēt». Pēdējais modes kliedziens laikam ir «hakatons» - hakeru maratons, kas tomēr esot jāuztver pozitīvi. Vārds pārņemts tieši no angļu valodas un latviešu valodā nav caurspīdīgs, radot neskaidras asociācijas.
- Tas gan nav par hakatona gadījumu, bet reizēm izskatās, ka valodniekiem nav, ko darīt, un viņi izdomā jaunus vārdus.
- Valodniekiem ir, ko darīt, un minētie nav valodnieku darba augļi. Veiksmīgus jaundarinājumus izveidot nav viegli. Turklāt arī valodniekiem ne vienmēr ir viens viedoklis. Ja tauta ļoti pretojas kādiem valodnieku piedāvājumiem un pareizrakstības likumiem, konkrētais vārds tiek nomainīts ar kādu citu. Bet ir gadījumi, kad neveiksmīgi darinājumi nostiprinās likumos, un tad šiem darinājumiem vairs netiek klāt. Piemēram, «naudas atmazgāšana». Oficiālais termins ir «noziedzīgi iegūtu līdzekļu nelikumīga legalizācija», un tas tiek lietots. Tāpat arī «elektroniskie plašsaziņas līdzekļi» ir visai neērts, taču tas jālieto. Ir daudz ērmīgu terminu - «izlēcošais pēkšņlodziņš», «rocētais bezpiedurkņu plecģērbs».
- Lūk, piemērs, kad valodniekiem nav, ko darīt: vārdu «Islande» pārveidoja par «Īslandi». Garlande mums jau ir, vai kā?
- Manuprāt, tā bija atsevišķu valodnieku kļūda. Tomēr tagad tā ir labota - var lietot arī vārdu «Islande», un esmu drošs, ka «Īslande» aizmirsīsies. Protams, ir princips tuvināt atveidi oriģināla izrunai, taču jāievēro saprāta robežas. Vecos citvalodu īpašvārdus nevajadzētu mainīt, izņemot gadījumus, kad maina īpašvārdu avotvalodā. Tā patlaban notiek Ukrainā, kur boļševiku slepkavnieku vārdā nosauktās pilsētas tiek pārdēvētas. Te nu mums būs jāseko.
- Valodnieki gan varētu aktīvāk iestāties par kādu citu lietu, proti, aktualizēt «ka» un «kad» lietošanas pareizību. Nepareiza saikļa «kad» lietošana duras ausīs kā nazis. Valsts amatpersonas, dažādi gudrinieki radio un TV intervijās - «ka» vietā 70% gadījumu lieto saikli «kad». «Viņi runā tik nepareizi, KAD manas ausis novīst, to klausoties.»
- Domāju, ka visi saprot un ir dzirdējuši, ka nedrīkst jaukt šos saikļus. Taču liekas, ka bieža atgādināšana nelīdz. Rakstībā šāda parādība nav novērota. Tā ir runas novirze, ar kuru jācīnās katram patstāvīgi. Man patīk valodu vienā no tās funkcijām salīdzināt ar apģērbu. Ģērbjamies mēs dažādi - ir šābrīža mode, ir personiskā gaume, ir normas un situācijas, un «ka» vietā nepareizi lietots «kad» ir kā neaizšņorēta sporta kurpe pie uzvalka.
- Jūs esat Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs. Ar ko nodarbojas šī komisija?
- Mēs esam koleģiāla, konsultējoša un neapmaksāta institūcija, kas sniedz padomus Valsts prezidentam valodas jautājumos. Vērojam, kāds ir valodas stāvoklis, kā to uzlabot, kāpēc ilglaicīgi klibo terminoloģijas joma, kā darbojas valodas jautājumus uzraugošās institūcijas. Jāatzīst, tās strādā labi. Ir arī daudz negaidītu jautājumu, kas laiku pa laikam pēkšņi parādās. Tā patlaban, veidojot Nacionālo enciklopēdiju, izveidots satura radītājs. Zem vārda «Latvijas valodas» ir trīs valodas: latviešu, lībiešu un... latgaliešu. Komisija norādīja, ka pēdējā tomēr ir dialekts, latviešu valodas variants, nevis atsevišķa Latvijas valoda. Arī Satversmē ir tikai latviešu valoda, turklāt ar precīzi formulētu statusu.
Vēl mēs pētām mazākumtautību skolu situāciju. Ļausim izglītības ministram mazliet pēc algu jautājuma atvilkt elpu, tad lūgsim sniegt analīzi, kā skolās tiek mācīta latviešu valoda. Rezultāti kopumā ir apmierinoši, bet dažādās skolās tomēr ļoti atšķirīgi. Kas ietekmē šo dažādību: apmācību modelis, lingvistiskā vide, pedagogu attieksme, skolas atmosfēra vai kas cits? Vairākas reizes esam rosinājuši ministrijai izpētīt šo jautājumu, bet viņiem rokas par īsām, neesot kapacitātes.
- Nav kapacitātes? Izglītības ministrijā ir vairāk nekā 200 ierēdņu!
- Un vēl daudz dažādu aģentūru un centru. Vēl mums ir jautājumi par jauno mācību saturu: kas notiks ar latviešu valodu un literatūru šajā sakarā? Vai latviešu valodai būs vairāk stundu, vai mazāk? Vai jaunieši tiks mudināti vairāk lasīt? Kā izveidot labu valodas izjūtu? Cilvēki jau lasa un raksta daudz, tikai - ko viņi lasa un ko raksta? Interneta čatus, komentārus, saspiestos tviterkomentārus, īsziņas utt.
- Lielākoties tie ir gara nabadzības piemēri.
- Diemžēl tā ir. Turklāt izglītības reformas tendences mani nepārliecina. Literatūras programmās arvien mazāk ir secīga visas pamatliteratūras aplūkošana. To aizstāj fragmentāra iedziļināšanās atsevišķos darbos. Iespējams, ka, lasot kādu Raiņa dzejoli vai Plūdoņa Atraitnes dēlu, var tajā saskatīt visu latviešu literatūru. Taču, ja zināšanu nav, izburt no viena dzejoļa visu kopumu laikam nevarēs. Varbūt gadīsies kāds ģeniāls pasniedzējs, kas tiešām viena darba analīzē pratīs iepīt visu literatūras vēsturi, bet tāds būs varbūt viens no simta. Tad jau varētu arī, iedziļinoties, teiksim, salikteņu veidošanas vai artikulu lietojumu niansēs, pilnībā apgūt kādu valodu. Neesmu dzirdējis no fiziķiem, ka pietiek ar slavenās Einšteina formulas studēšanu, lai cilvēks būtu zinošs fizikā. Valdošais fragmentārisms, steiga un paviršība ir mūsdienu kultūras un dzīves pamatiezīme. Universitātē maģistrantūrā mums katru gadu ir vispārīgo zināšanu iestājpārbaudījums, un vidējais pareizo atbilžu skaits krītas ar katru gadu. Bet jautājumi šajā testā ir aptuveni tādi: kas bija Gorbačovs? No sešdesmit bakalaura programmas beidzējiem piecpadsmit vispār nezina, kas ir Gorbačovs. Atbildēs ir gan pāvests, gan Saeimas priekšsēdis, gan karavadonis, gan tenisists, gan šņabis...
- Bažas par izglītības līmeni tātad nav nepamatotas...
- Ne jau tikai pie mums vien inteliģences līmenis pazeminās. Tā Amerikā puse aptaujāto esot pārliecināti, ka Bēthovens ir suns. Jo ir populāra amerikāņu filma par suni, vārdā Bēthovens. Domāju, ka kultūras un izglītības līmenis nekrīt visos slāņos, ir jau arī elite un gudrinieki, viņu līmenis pat varbūt kāpj. Piekļuve informācijai taču ir ļoti atvieglota, to tikai jāspēj pārstrādāt. Saviem valodnieku studentiem jau gadiem ilgi vaicāju, vai viņi ir izlasījuši kādu vārdnīcu. Nu vairs nav neviena, kas būtu lasījis... Pirms gadiem divdesmit no simt studentiem atsaucās kādi trīs vai četri censoņi. Nesaku, ka tas būtu jādara visiem. Bet vārdnīcas ir ļoti bagātinošas un interesantas.
- Kas mūs gaida? Es domāju - izglītības un kultūras jomā.
- Grūti pateikt. Domāju, ka daudz kas izzudīs un mainīsies. Piemēram, rakstīšana ar pildspalvu vai zīmuli. Bet gudri cilvēki apgalvo, ka līdz ar to zudīs motoriskās prasmes, kas ir ļoti vērtīgas. Protams, varam uz to visu raudzīties filozofiski. Kādreiz cilvēki jāja uz zirgiem, tad parādījās automašīnas, un bija šausmu stāsti: cilvēkiem pazudīs stāja, būs daudz katastrofu, piesārņots gaiss. Stāja daudziem ir zudusi, bet to var trenēt ar citiem paņēmieniem. Jā, ir avārijas, bet cilvēki krita arī no zirgiem. Un atpakaļ zirgos mēs laikam nekāpsim, jāšana ir smalka un dārga nodarbe, kā tagad saka, nišas produkts. Tāpat laikam arī glītrakstīšana vai kaligrāfija.
- Parunāsim vēl par valodu. Kuri brīži latviešu valodai, jūsuprāt, bijuši visbīstamākie?
- Bīstamu momentu bijis daudz. Bīstams laiks bija pirmās atmodas priekšvakarā deviņpadsmitajā gadsimtā, kad vācu kungi saprata, ka latviešus segregētā veidā ilgi vairs nepaturēs, un sāka domāt par to asimilāciju. Līdz tam vācieši būtībā neļāva latviešiem vāciskoties. Iespējams, ka latvieši būtu lieliski pārvācojušies, kā tas notika ar prūšiem. Nākamais bīstamais posms ir 19. gadsimta beigās, pirms 1905. gada revolūcijas. Ne velti Valdemārs teica, ka vēl simt piecdesmit gadu, un latviešu valodai gals būs klāt, jo pārkrievošana gāja plašumā - atceramies, ka daudzi aizbrauca uz Sibīriju, citi pārgāja pareizticībā. Arī Bīlenšteins uzskatīja, ka ar vācu valodu latvieši varēja konkurēt, pret krievu valstsvalodu tas nebūs iespējams.
Pirmais pasaules karš varēja nevainagoties ar neatkarību, un mēs varējām palikt «nedalāmās» sastāvā. Un kritisks brīdis bija pirms trešās atmodas.
- Kas notika pirms trešās atmodas?
- Ja Andropova režīms ar Ķīnas modeļa elementiem vēl pavilktu pārdesmit gadu un saplūdinātu Latvijā pietiekami daudz krievvalodīgo no plašās Padomju Savienības, tad tautas un valodas izredzes būtu bēdīgas. Tomēr kritiskos lūzuma brīžos, kad situācija kļūst tiešām bīstama, latviešu vidē veidojas pašaizsardzības mehānismi un notiek krasi pagriezieni.
- Manuprāt, vēl viens kritisks mirklis bija 2013. gada valodas referendums, kurā pilsoņi lēma, vai krievu valoda būs otra valsts valoda.
- Ja referendumā būtu nobalsots par divām valsts valodām, tad latviešu valodai būtu bēdīgas izredzes. Ne acumirklī, bet pakāpeniski. Tas arī Eiropas Savienībā radītu problēmas, jo krievu valoda sprauktos iekšā, mēģinot izspiest citas. Arī Valsts valodas komisija darīja visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Ar toreizējo Valsts prezidentu Andri Bērziņu mums bija nopietnas sarunas, jo sākotnēji prezidents bija nolēmis ignorēt šo pasākumu kā absurdu. Taču mēs - ne jau mēs vien - tomēr pārliecinājām prezidentu ieņemt citu nostāju. Jā, notiekošais bija absurds, bet, ja saproti, ka šis absurds var slikti beigties, tad jādara viss, lai tā nenotiktu.
- Valsts valoda tomēr palikusi tikai viena - latviešu. Tomēr daudzas amatpersonas neizprotamu iemeslu dēļ nereti atbild krieviski uz krievu žurnālistu jautājumiem.
- Tas ir nepareizi un veicina divvalodību. Mēs uz to bieži norādām. Bet ko tu brīvam cilvēkam brīvā valstī padarīsi? Domāju, ka dziļas krievu valodas zināšanas ar laiku latviešu politiķu vidū vājināsies, jaunā paaudze jau tagad prot krievu valodu daudz vājāk.
- Domāju, ka šajā apstāklī nav nekā pozitīva: krievu valoda ir bagāta un interesanta, tajā sarakstīts ne mazums izcilas literatūras, un cilvēks bagātina sevi, ja zina valodu. Protams, ir jāatšķir, kurā brīdī svešvalodu lietot, bet kurā tas būs nepieņemami.
- Katras valodas zināšanas ir cilvēkam labas un vērtīgas, bet ir kāda īpatnība. Jo lielāku valodu pārstāv valodas lietotājs, jo viņš ir kūtrāks citu valodu apguvē. Spāņi un angļi ir kūtri citu valodu apguvē, krievi - tāpat. Mazo tautu pārstāvji parasti zina vairākas valodas, un šim apstāklim ir daudz pozitīvo punktu, bet tas savukārt nemudina lielo valodu pārstāvjus mācīties. Ideālajā variantā es Latvijā redzētu plašāku valodu zināšanu spektru. Cik mums ir igauņu vai somu valodas zinātāju?
- Sanāk, ka latviešu valoda nav konkurētspējīga.
- Neviena mazā valoda atvērtā pasaulē nav konkurētspējīga. Bet konkurētspēju var pastiprināt juridiski, un tas pie mums ir izdarīts.
- Ja jūs palūkotos uz mūsu valodu no malas, droši vien varētu atbildēt uz jautājumu: vai latviešu valoda ir skaista?
- Varbūt ne tik skanīga kā igauņu vai itāļu, tomēr skaista. Tie, kas apveltīti ar dziļu valodas izjūtu, prot sakāmo ietērpt vārdos, kas arī skan brīnišķīgi. Piemēram, Raiņa rakstīto nevar pārtulkot tik smalki un lakoniski, lai tas skanētu tikpat burvīgi kā latviešu valodā. Tāpat arī tautasdziesmas. Tas būtu labs vingrinājums skolā - mēģināt pārcelt rainiskā izteiksmē standartvalodas tekstus. Latviešu valodā dominē tāds romantiski poētiskais gēns, ko no paaudzes paaudzē nesušas galvenokārt mūsu sievietes. Noslīpētā, kodolīgā, plastiskā tautasdziesmu valodā. To savulaik ir ievērojuši gan mūsu kungi, gan pētnieki. Arī mūsu literatūrā, kur daudz ciešanu un bēdu, tomēr ir spēcīgs poētiskais un romantiskais piesitiens. Tas, kas caurvij latviešu tautu, valodu un kultūru, ir šis poētiskais ģēnijs.
