Latvijā: Diagnoze: HIV+. Lauras (28) stāsts
 
Latvijā

Diagnoze: HIV+. Lauras (28) stāsts

 
LIKTENIS. Laura, kurai pirms sešiem gadiem tika atklāta diagnoze HIV+, uzskata, ka tas ir liktenis. «Mums katram dzīvē ir dots kaut kas savs, un mums katram ir jāsaprot, kāpēc. Es esmu sapratusi, ka mana misija ir palīdzēt tādiem kā es. Un šobrīd mana otra ģimene ir manis izveidotā atbalsta grupa, un šī iespēja palīdzēt citiem ir lielisks dzīves piepildījums» / Shutterstok

«Es biju pastāvīgā donore Valsts asinsdonoru centrā. Vienā reizē, kad biju nodevusi asinis, man piezvanīja un palūdza ierasties aprunāties. Kad jautāju, kas noticis, man atbildēja, ka tas saistīts ar manu dzīvesveidu. Tur ierodoties, man pateica: «Jums ir HIV.» Es biju ļoti, ļoti šokēta,» saka Laura, uzsverot, ka viņai nav bijuši vienas nakts piedzīvojumi. Tajā brīdī viņai jau divus gadus bija nopietnas attiecības.

Simpātiskās tumšmates Lauras (vārds ir mainīts) stāsts, kas viņas dzīvi sagrieza kājām gaisā, iesākās pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Šodien, lai kliedētu sabiedrībā valdošos stereotipus par HIV, viņa šo stāstu grib izstāstīt Neatkarīgās lasītājiem.

Draugs jau miris

«Es biju ļoti, ļoti jauna, man bija tikai 21 gads. Nekad neaizmirsīšu to nosodošo skatienu, kādu man veltīja Valsts asinsdonoru centra darbiniece - jau pirmajā minūtē viņa man uzlika uz pieres zīmogu: narkomāne vai prostitūta. Tas bija šausmīgi! Es raudāju, visa trīcēju un neko daudz nesapratu, ko viņa man stāsta... Es it kā zināju, kas ir HIV, bet nebiju tajā iedziļinājusies, jo biju absolūti pārliecināta: uz mani tas neattiecas! Ar šodienas prātu es saprotu, ka tā domāt ir mūsu sabiedrības lielākā kļūda. Daudzi uz to piever acis, uzskatot, ka ar viņiem tas nekad nenotiks,» Laura iesāk savu stāstu, atzīstot, ka arī pati tā domāja. Tāpēc, uzzinot savu diagnozi, viņa bija satriekta. «Man bija ļoti liela depresija,» viņa neslēpj, piebilstot, ka tieši tajā laikā bija tikko pašķīrusies no sava drauga. «Mēs bijām kopā divus gadus, un, kad jau bijām šķīrušies un viņam pateicu, ka man ir HIV, viņš atteica, ka tādas diagnozes patiesībā nemaz nav, ka tas viss ir mārketings, kurā iesaistīta liela nauda. Viņš neatzinās, ka ir inficēts, viņš to noliedza. Bet man nebija citu variantu, kur inficēties. Nu jau būs trīs gadi, kopš viņš ir miris. It kā ar kuņģa vēzi. Pēc viņa nāves uzzināju, ka viņš bija HIV pozitīvs, un viņa stāvoklis bija kritisks,» stāsta Laura.

Misija - palīdzēt un atbalstīt

«Diagnozes noliegšana nav labākais veids, kā sevi pasargāt. Tā ir jāpieņem un jādzīvo tālāk. Ir jāstājas uzskaitē Latvijas Infektoloģijas centrā (LIC), kur ārsti tevi novēro. Ja viņš nebūtu savu diagnozi noliedzis un būtu ārstējies, varbūt vēl būtu dzīvs,» Laura pieļauj, piebilstot, ka patiesībā HIV ir stāsts par sirdsapziņu.

Viņa neslēpj: protams, uzzinot diagnozi, pirmajā mirklī sagruva visi sapņi - visas ilūzijas par ģimenes dzīvi, par bērniem. Viņai vairs negribējās dzīvot. Ļoti negribējās. «Bet tas bija tikai pašā sākumposmā, un tam ir jātiek pāri. Un es tiku!» viņa pasmaida un izstāsta, ka tajā brīdī paņēmusi sev sunīti, jo dzīvnieks viņu mīlēs tādu, kāda viņa ir. «Es viņu iemīlēju no visas sirds, un viņa bija manas dzīves jēga. Nu jau viņai ir seši gadi, un viņa joprojām ir manas dzīves jēga. Tikai šobrīd es esmu atradusi arī savu misiju, un tā ir atbalsta grupa HIV pacientiem, ko esmu izveidojusi pirms diviem gadiem. Līdz tam tādas grupas vispār nebija. Kad dzīve sagriežas kājām gaisā, tu nevari uz to tā vienkārši paskatīties no malas un iet tālāk tā, it kā nekas nebūtu noticis. Ir jāsaprot, kas izdarīts nepareizi, ir jāizdara secinājumi, un tad var iet tālāk,» uzskata Laura. Viņa ir pārliecināta: dzīvē nekad nekas nenotiek netīšām. Tāpēc viņa to ir pieņēmusi, netur sevī naidu pret bijušo draugu un, jau uzsākusi terapiju, turpina dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Jāgaida, līdz pasliktināsies

Četrus gadus Laura bija HIV+ statusā, bet terapiju nesaņēma. «To nepiešķir tāpat vien. Medikamentu terapiju uzsāk tikai, kad CD4 šūnas, kas mobilizē imūnsistēmu, samazinās līdz noteiktam līmenim. Latvijā šī situācija ir ļoti bēdīga - man terapiju piešķīra tikai, kad šūnu skaits bija samazinājies līdz 250. Kad man atklāja HIV, imūnšūnu skaits bija 500, un tas nozīmēja, ka man bija jāgaida, līdz stāvoklis pasliktināsies, kļūs kritisks, kas, protams, ļoti grāva arī psiholoģiski.»

Vidējais CD4 šūnu skaits HIV negatīvam cilvēkam svārstās no 600 līdz 1600, taču dažiem cilvēkiem šis līmenis var būt augstāks vai zemāks.

«Medikamentu terapija, kas nozīmē, ka katru dienu līdz mūža galam ir jādzer zāles, ļauj palielināt šo šūnu skaitu. Taču šī terapija ir ļoti dārga - manā gadījumā tā ir ap tūkstoš eiro mēnesī -, tāpēc valsts to nepiešķir uzreiz. Citās Eiropas valstīs HIV+ pacientu terapiju uzsāk krietni agrāk - jau no 500 šūnām. Mēs arī par to cīnāmies, bet nu pagaidām ir tā, kā ir. Skaidrs, ka tā ir budžeta lieta,» Laura apzinās, taču vienlaikus saprot, ka tādējādi HIV inficēto skaits Latvijā arvien palielinās. Bet agrīnāka HIV pacientu ārstēšana būtiski samazinātu vīrusa slodzi organismā un līdz ar to arī infekcijas izplatības riskus un attiecīgi jaunu saslimšanas gadījumu skaitu. «Medikamentu terapija šo vīrusu iesaldē, tā es to saucu. Un tas nozīmē, ka tas kļūst neaktīvs. Man vīrusa slodze šobrīd ir nenosakāma, tāpēc, pat neizsargājoties, es nevaru to nodot tālāk, es nevaru inficēt. Ja terapiju pārtrauktu, domāju, šis vīruss manu organismu sagrautu ļoti ātri. Bet tāpēc ir vajadzīga šī terapija, lai es nebūtu bīstama apkārtējiem, lai varētu dzīvot savu dzīvi un neapdraudēt citus.»

Tetovējoties nevar inficēties

Laura ir pārsteigta, cik ļoti daudz stereotipu par inficēšanos ar HIV joprojām valda mūsu sabiedrībā. «Ar HIV nevar inficēties pie manikīra, zobārsta vai taisot tetovējumu. Tie visi ir maldi! Tur var inficēties ar C hepatītu, bet nevis ar HIV! Inficēšanās notiek seksuālo kontaktu ceļā, bet pārsvarā - ar asinīm. Jo HIV ir vīruss, kas nedzīvo ārpus cilvēka organisma. Tas nomirst, nokļūstot ārpasaulē. Ja inficētas asinis nopil uz galda, infekcija neizdzīvo, tai vajag kontaktu no silta uz siltu,» stāsta Laura, HIV pacientu atbalsta grupas izveidotāja.

«Kad stājos uzskaitē Latvijas Infektoloģijas centrā, ieminējos, ka esmu taisījusi arī tetovējumu. Bet man atbildēja, lai šo iespēju izslēdzu uzreiz, jo tas nav iespējams! Tāpat kā nav iespējams inficēties, dzerot kafiju no krūzītes, no kuras dzēris HIV inficēts cilvēks. Lai gan pat šādi stereotipi mūsu sabiedrībā pastāv, un tas mani šokē visvairāk. Tiešām jūs tā domājat?! Un tādu gadījumu ir daudz, un tas ir ļoti bēdīgi.»

Nav satikusi īsto

Mamma bija pirmā, kura uzzināja meitas diagnozi. «Es viņu paaicināju līdzi, kad devos uz Valsts asinsdonoru centru. Pēc tam to uzzināja arī māsa, jo mums ir ļoti ciešas attiecības, un mēs viena no otras neko neslēpjam. Protams, pateicu to arī savai labākajai draudzenei. Man tuvie cilvēki visi to zina, bet es neeju klāt katram un nesaku, ka esmu HIV pozitīva,» stāsta Laura.

Viņa atklāj: uzsākot jaunas attiecības, jau otrajā trešajā randiņā atklāj savu diagnozi, jo uzskata, ka tas ir tikai godīgi. Pat, ja viņa vairs nevar otru inficēt. Un jaunā sieviete vēl nav saskārusies ar situāciju, ka vīrietis tāpēc atteiktos ar viņu tikties. Šobrīd Laura jau pāris mēnešus ir brīvas sievietes statusā. «Man bija draugs, kopā nodzīvojām trīs gadus, bet mums nesakrita dzīves mērķi. Tā gadās, jebkurās attiecībās tā var notikt,» viņa uzskata. Un bērnu viņai vēl nav ne tāpēc, ka viņa ir HIV pozitīva, bet vienkārši nav satikusi īsto cilvēku. Jo arī HIV pozitīvai sievietei, ievērojot konkrētus norādījumus - viņa pati nedrīkst dzemdēt un nedrīkst bērnu barot ar krūti - , var piedzimt absolūti vesels bērns.

Mums jābūt maziem egoistiem

Laura grib vērst sabiedrības uzmanību vairāk aizdomāties par šo infekciju, kas pēdējos gados Latvijā uzņem arvien lielākus apgriezienus. «Uzsākot jaunas attiecības, es ieteiktu obligāti izsargāties, bet, ja partneris uzstāj, ka tas nav nepieciešams, pajautāt, kad viņš pēdējoreiz ir pārbaudījies. Un, ņemot vērā baiso statistiku, viņš/viņa par to nedrīkst apvainoties. Mums ir jābūt maziem egoistiem un katram pašam jādomā par savu veselību, jo, ja tu pats sevi nesargāsi, neviens cits to arī nedarīs. Diemžēl, bet tā tas ir,» saka Laura un aicina cilvēkus būt apzinīgākiem un vismaz reizi gadā pārbaudīties. «Šobrīd ir pieejami ātrie testi, kur piecu minūšu laikā iespējams pārbaudīties uz HIV. Tas tiešām neprasa daudz laika, bet var iedot drošības izjūtu, ka viss ir kārtībā.»

Laura saka: uzsākusi medikamentu terapiju, viņa dzīvo tikpat pilnvērtīgu dzīvi kā visi pārējie. Jo ir samazinājusi risku sev tuvajiem cilvēkiem. Vienīgais sāpīgais, ar ko jāsaskaras, ir sabiedrības attieksme. «Dažreiz arī ārstu attieksme. Protams. Jo, lai arī kā tu būtu inficējies, tev uz pieres tiek uzlikts zīmogs un tu vairs neskaities normāls cilvēks. Bet, sēžot rindā Latvijas Infektoloģijas centrā, kur regulāri jādodas, lai kontrolētu slimības attīstību, es redzu, ka man līdzās ir pavisam normāli, solīdi cilvēki. Protams, ir arī narkomāni, kuri uzvedas neadekvāti, bet viņiem līdzās arī nopietni ofisa darbinieki...».

UZTICĪBAS TĀLRUŅI

(Biedrības AGIHAS atbalsta grupa inficētiem ar HIV un AIDS slimniekiem)

  • 24801359 (sievietēm)
  • 20207737 (vīriešiem)
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers