Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits.
- Kā zivju pārstrādes uzņēmumi pārvar Krievijas tirgus sašaurināšanos?
- Naftas cenu kritums ietekmē visu reģionu. Tiešā veidā tās valstis, kuru ekonomikā šie resursi dominē, un pastarpināti, jo visspēcīgāk cieš Krievijas ekonomika, kas ir lielākais tirgus šajā reģionā. Ja Krievijai iet slikti, tad visi, kas apkārt, arī to neizbēgami izjūt. Pat neņemot vērā sankcijas, Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas iedzīvotāju pirktspēja krīzes iespaidā, salīdzinot ar 2013. gadu, ir ļoti būtiski kritusies. Pat tad, ja sankcijas atceltu, mēs šajos apstākļos spētu pārdot kādus 25% no iepriekšējā apjoma. Problēmas ir visām valstīm, kuru ekonomika bija atkarīga no naftas un gāzes cenām, piemēram, Azerbaidžāna tikko devalvēja nacionālo valūtu.
Naftas cenu krituma iespaidā pat bagātajai Norvēģijai pirmo reizi tās vēsturē bija jāsāk tērēt līdzekļi no naftas eksporta uzkrājumu rezerves fonda. Ekonomiskā aina mūsu reģionā nav labvēlīga. Ja salīdzinām ar 2013. gadu, tad nozare pašlaik strādā 35-40% apjomā no 2013. gada apjomiem.
Labā ziņa ir tā (un es uz to ceru), ka zemākais krīzes punkts ir sasniegts.
- Vai izdevies diversificēt eksportu uz citiem tirgiem?
- Mēs jau eksportējam uz 60 valstīm. Jaunu tirgu iekarošana notiek nepārtraukti, bet process ir lēns. Eiropas veikalos plaukti ir zivju konservu produkcijas pilni, un tur neviens mūs negaida. Vienīgais nopietnais veiksmes stāsts ir uzņēmums Karavela, kas spēja iespiesties Skandināvijā un citur Rietumos. Karavela pirms sešiem gadiem sāka ražot jaunu produktu - skumbrijas (makreles) un siļķes konservus, kuri pašlaik ir teju vai visos zviedru un dāņu veikalos. Tā ir importēta izejviela, kas tiek pārstrādāta Latvijā. Karavela izvēlējās pareizo brīdi, kad sākt ekspansiju. Rūpnīca pamatā strādāja uz austrumiem un pelnīja. Līdz ar to bija līdzekļi, ar kuru palīdzību attīstīt virzību uz Rietumu tirgu. Plusi no eksporta uz austrumiem ļāva pirmos gadus kompensēt mīnusus no eksporta rietumu virzienā. Uzsākt šādu virzību šodien, kad tradicionālie tirgi ir pusmiruši, nebūtu iespējams.
Otrs virziens ir palielināt produktu eksportu, kas ražoti no Baltijas jūras resursiem, jo tie nekur nepazudīs un mēs vislabāk mākam tos pārstrādāt. Produkts, ko mūsu pusē sauc par šproti, Rietumos tiek atpazīts kā kūpināta sardīne. Mēs runājam par rebrendingu. Nelieli apjomi jau ir pārdoti Amerikā un Ķīnā. Ļoti interesanti attīstās Japāna. Vēl nav saprotams, cik lieli varētu būt Japānas tirgus maksimālie griesti.
Korekcijas nozarē būs, bet esmu pārliecināts, ka pēc šīs krīzes nozare būs vēl daudz spēcīgāka. Pašlaik vēl ir visai grūts laika posms. Taču, vērtējot kopumā, neviens no veiksmes stāstiem nekompensē Krievijas tirgū zaudētos apjomus.
- Vai valsts atbalsts ir pietiekams?
- Brīdī, kad Krievijas tirgus aizvērās, burtiski 24 stundu laikā tika pieņemts Saeimas lēmums par nodokļu brīvdienām. Šāda lēmuma galvenā nozīme bija - signāls komercbankām atturēt tās no agresīvām rīcībām, parādot, ka nozarei ir valsts atbalsts.
Savukārt joma, kurā valsts atbalsts nav pietiekams, attiecas uz tirdzniecības šķēršļu pārvarēšanu eksporta tirgos, piemēram, veterināro sertifikātu atzīšanu. Lielākā daļa pasaules valstu aizsargā savu iekšējo tirgu. Ir daudzas valstis, uz kurām mēs savu produkciju piegādāt nevaram, jo mums nav atbilstoša veterinārā sertifikāta. Šis jautājums ir atstāts tikai Pārtikas un veterinārā dienesta kompetencē. Lai gan daudzās valstīs veterinārais sertifikāts ir protekcionisma instruments, tāpēc šo barjeru pārvarēšanai būtu jāiesaista Ārlietu ministrija un visas augstākās valsts amatpersonas. Vairākus gadus mums tiek liegta iespēja saņemt eksporta sertifikātu uz Brazīliju. Brazīlijā ir vietējie klienti, ir iespējas piegādāt kravas, bet nav eksporta sertifikātu. Brazīlijas attiecīgie dienesti nesteidz risināt jautājamu. Viens cilvēks, kas no Rīgas biroja regulāri sūta vēstules uz Brazīliju, nevar jautājumu izkustināt no sastinguma, īpaši tad, ja pretējā puse speciāli vēlas šī jautājuma risinājumu kavēt. Ir, protams, svarīgi braukt Jānim Reiram atbalstīt mūsu olimpiešus uz Rio, bet vai viņš tikās un runāja par iespēju atvērt šo 500 miljonu patērētāju tirgu Latvijas ražotājiem? Tas viņiem neliekas būtiski. Ārlietu ministrijas lomu Latvijas eksporta vecināšanā, izņemot apdrukātas pildspalvas ar saukli «ārlietu dienests Latvijas eksportam» un bezjēdzīgus seminārus, kur diplomāti ietiepīgi domā, ka spēj apmācīt uzņēmējus, kā tirgot preces, nejūt. Ir atsevišķi cilvēki, un paldies viņiem, kas uz savu galvu cenšas, bet tam nekad nav bijis reāla politiskās vadības atbalsta. Ārlietu ministru tas vienkārši neinteresē. Ķīnas tirgus atvēršanu Latvijas piena pārstrādes un zivju rūpniecības produkcijai panāca zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, nevis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Tā vietā Ārlietu ministrija bija veselu gadu «piemirsusi» nosūtīt uz Rīgu jauno sertifikāta formu. Vesels gads tika pazaudēts Ķīnas tirgu apgūšanā Ārlietu ministrijas (vēstniecības Ķīnā) nolaidības dēļ. Bija kādas sekas? Nē. Klusiņām uztaisīja iekšējo izmeklēšanu un klusiņām izbeidza, vainīgos neatrodot. Ja būtu mana vara, es tādu ministru padzītu nekavējoties.
Tāpat daudzi Latvijas politiķi joprojām uztur aplamas ilūzijas par brīvā tirgus visspēcību. Realitātē nemitīgi notiek ekonomisks karš, kurā panākumus gūst ne tikai tie, kas ražo lētāko un kvalitatīvāko preci, bet tie, kurus atbalsta viņu valdības un valsts aparāts. Jau sen nekaro tikai uzņēmumi, bet valstis kopā ar uzņēmumiem. Ja valdība neiejauksies, tad ražotāji Latviju agrāk vai vēlāk pametīs. Kā to izdarīja A/S Aldaris un daudzi citi.
Piemēram, ļoti liels Latvijas pārtikas uzņēmumu skaits pieder norvēģu grupai Orkla. Tie ir gan Gutta, gan Spilva, gan Ādažu čipsi un nu jau arī Laima ar Staburadze.
Orklai pieder līdzīga profila uzņēmumi visās Baltijas valstīs. Ir indikācijas, kas liecina, ka Orklā notiek ražošanas optimizācija. Negaidot jau pieņemtu lēmumu izziņošanu, Latvijas valdībai preventīvi ir jārunā ar Orklas vadību un jāprasa, kas mums būtu jādara. Kas būtu jādara Latvijai, lai Laima netiktu pārcelta uz Tallinu, bet uz Latviju tiktu pārvietots Kalev? Kā ir jāmaina valdības politikā, lai ražotnes paliktu un jaunas ienāktu Latvijā? Ļoti konkrēti.
- Ja kāds politiķis atļaujas mēģināt aizstāvēt nozari, kā, piemēram Jānis Dūklavs, tad politiski pretinieki masu informācijas līdzekļos iniciē kompromitējošu kampaņu, bet ārlietu ministrs kā prokurors apsūdz Dūklavu ārpolitikas graušanā.
- Augustā izvērstā kampaņa pēc zemkopības ministra tikšanās ar Krievijas vicepremjeru Arkādiju Dvorkoviču bija līdzvērtīga diversijai pret valsti. Tāpēc Latvijas Zivrūpnieku savienība pauda viedokli, kas ārlietu ministram būtu jāatkāpjas. Tās bija kopsapulces lēmums. Vienbalsīgs. Konkrētajā gadījumā Latvijas ārlietu ministra amats tika izmantots nevis lai aizstāvētu Latvijas ārpolitiskās intereses, bet lai audzētu iekšpolitiskos reitingus un iekšpolitiskajās cīņās starp partijām. Agrāk tā nebija. Iekšējās nesaskaņas nav jādemonstrē visai pasaulei. Kad Edgars Rinkēvičs pametīs savu posteni, tad Ārlietu ministrija būs jāremontē ļoti kārtīgi. Ārlietu ministrija ir ļoti nopietni izpostīta. Vienotībai pašlaik nav īpaši daudz ideju, ar kurām doties uz vēlēšanām, tāpēc ir ļoti bīstami, ka atbildība par ārlietām ir nodota partijai, kurai nav pat 5% sabiedrības uzticības. Korupcijas lozungs vairs nestrādā. Tagad Vienotībai liekas, ka tai ir palikuši ārlietu trumpji. Vienotības politiķi cenšas demonstrēties, ka ir vienīgie, kas saprot ārlietas un stāv ģeopolitikas sardzē. Un liela daļa žurnālistu tam pat tic. Taču netiek ņemts vērā, ka Ārlietu ministrijai ir jāatbild par ārējo ekonomisko politiku un jautājumi par attiecībām ar Krieviju ir tika neliela daļa no Ārlietu ministrijas uzdevumiem. Problēma sākas ar to, ka Edgars Rinkēvičs nav ekonomiski orientēts. Viņš nesaprot, kā rodas nauda un kā to nopelnīt starptautiskā konkurencē. Ekonomiskās politikas jautājumi viņu nekad īpaši nav interesējuši. Pēc ārvalstu vizītēm no viņa netiek dzirdēti paziņojumi: «Es jums atvedu investīcijas!» No ārlietu ministra puses netiek aizstāvētas Latvijas ekonomiskās intereses arī Eiropas Savienībā. Nav tak pieklājīgi būt merkantiliem! Ir tikai stāsti par Krievijas briesmām, par to, cik labi mums klāsies kaut kad - tālā nākotnē, kad iestāsies ziemeļu-dienvidu dimensija... Tad vēl ir konferences, semināri un samiti, kurus ministrs brauc klausīties. Līdzjūtības un apsveikumi. Viss.
Ekonomiskās intereses ir atstātas novārtā, un ne tikai Krievijas virzienā, bet arī citos virzienos. Tā mēs labklājības virzienā nekur netiksim. Rūpnieki tagad gaida uz Ministru prezidenta rīcību. Vai Māris Kučinskis var dot uzdevumus valdības ministriem un kontrolēt to izpildi? Ja nē, tad jāiet mājās.
- Latvijas Satversme jau nekad reāli nav ieviesta. Reāli Ministru prezidents neizvēlas ministrus. Ko koalīcijas partneri nozīmē, ar to būs jādarbojas! Labākajā gadījumā premjers manevrē un var būt arbitrs starp ministriem, bet, ja lielas autoritātes nav, tad premjera uzvalkā kājas atslauka visi, paša partijas biedrus - ministrus - ieskaitot.
- Jā! Premjera vara ir ierobežota. Bet ir principiāli jautājumi, par ko visām partijām ir jābūt vienotām. Astoņus gadus ir demontētas sliedes posmā Mažeiķi-Reņģe. Tas ir sava veida Lietuvas puses ekonomisks karš pret Latviju. Kas ir izdarīts?
Uzrakstīta viena sūdzība EK. Tajā pašā laikā Lietuvai ir ļoti lielas ekonomiskas intereses Latvijā. Kāpēc nav pretsoļu no Latvijas puses? Un atkal - tā ir tieša Rinkēviča un nu jau trešā premjera pēc kārtas atbildība. Tā ir mana mēraukla šai valdībai. Ir sliedes uz Reņģi vai nav! Nevis sarunas par iespējamo sliežu atjaunošanu, «caur nākotnes prizmu raugoties», bet konkrēti. Ja nevar, tad mājās. Kā to izdarīt? Kaut vai slēdzot visus Maxima veikalus Latvijā.
- Tāpēc, ka ar lietuviešu rokām tiek apkaroti koalīcijas politiskie pretinieki. Mažeiķu līnijas atvēršana radītu apstākļus lejamkravu apjoma pieaugumam Rīgas brīvostā. Tas nāktu par labu Nilam Ušakovam un Saskaņai. Domāju, ka Vienotības un nacionāļu līderi lēkāja no prieka, kad Lietuvas darbības dēļ radās problēmas Leonīdam Loginovam un Nilam Ušakovam. Ļaujam smacēt! Nereaģējam!
- Klusēšana, kad tiek sabradātas Latvijas intereses, ir noziedzīga rīcība. Tāpēc zivju pārstrādes rūpnieki pašlaik skaļi pauž to noskaņojumu, kāds patiesībā plaši dominē biznesa vidē.
- Ko spēs izdarīt pat ekonomiski domājošs ārlietu ministrs? Latvijas ministrs neizmainīs konfrontāciju ar Krieviju un nespēs mazināt naftas cenu krituma izraisīto pirktspējas kritumu Latvijai svarīgos reģionos.
- Protams, ka ne! Mēs nebūsim tie, kas izlems par sankciju atcelšanu. To noteiks Baltais nams un Merkele, Minskas vienošanas izpilde utt. Taču ārpus lielajiem lēmumiem var darīt ļoti daudz. Pavērojam Somiju. Ārpus sankciju rāmja Krievija netiek kaitināta! Nav nekādas vajadzības lieku reizi kaitināt austrumu kaimiņu. Nevienam nav šaubu, ka kara gadījumā somi aizstāvēs savu valsti, bet, kamēr ir miers, valdības uzdevums ir gādāt, lai tiek uzturētas ekonomiskās attiecības, lai nerodas lieki zaudējumi utt. Arī mums ārpus kopējā sankciju rāmja nav nekādas nepieciešamības nemitīgi kaitināt austrumu kaimiņu ar sīkām, bet pietiekami skaļām cūcībām. Brīdī, kad Krievija gatavojas atcelt sanitāros ierobežojumus, ārlietu ministrs - bāc! - aizliedz iebraukt kādam Krievijas estrādes māksliniekam Latvijā!
Kam tas ir vajadzīgs? Lielie Vienotības ģeopolitiskie sargi, kuri tagad kliedz par to, ka Latvija ir briesmās, bija galvenie vainīgie par to, ka pirms septiņiem gadiem tika nolemts dramatiski samazināt izdevumus valsts aizsardzībai. Par to, ka NATO saistības netiek pildītas, atbild Valdis Dombrovskis un viņa partija! Taču NATO iemaksas tagad ir Vienotības lozungs. Ģeopolitiskie sargi, kuri aizsardzības izdevumus ar vieglu roku nogrieza, tagad zvēr tos atjaunot.
Trakākais, kas Vienotībai varētu notikt - Rietumi negaidīti izlīgtu ar Krieviju. Tā būtu politiskā katastrofa, jo visu valdošo politiķu iekšpolitikas komunikācija balstās tikai uz konfrontāciju ar Krieviju. Tāpēc nav brīnums, ka Latvijas ekonomiskās ārpolitikas intereses īsteno citi - satiksmes ministrs vai zemkopības ministrs. Bet tiklīdz to pamana Vienotība, tad sākas ārlietu ministra klaigāšana: «Kā tā, es taču par to atbildu!»
Zemkopības ministra Jāņa Dūklava tikšanās ar Krievijas vicepremjeru Arkādiju Dvorkoviču bija saskaņota ar Ministru prezidentu un Ārlietu ministriju. Tad parādījās Anša Pūpola sižets par it kā slepenu tikšanos, un tviterī sākās Vienotības kampaņa, iesaistot Rinkēviču.
Tajā brīdī nopietnas komunikācijas problēmas nodemonstrēja Ministru prezidents un Ministru prezidenta birojs. Kad skandāls sākās, tad nekavējoties bija jādod ziņa par to, ka tikšanās bija saskaņota ar Ministru prezidentu. Paskaidrojumi sekoja ļoti novēloti un bija saturiski tizli.
Manuprāt, ZZS un Māris Kučinskis vēl tā īsti nav iejutušies jaunajos apstākļos. Valdību tagad vada viņi! Viņi tik ilgstoši bija otrā vai pat trešā plāna lomās valdībā, ka joprojām turpina uzvesties, it kā viņi visi būtu padoti Vienotības ministriem.
- Kad sākās problēmas ar eksportu uz Krieviju, tad sākās ārējo tirgu meklējumi. Jautājums par zaudētā eksporta novirzīšanu iekšējam patēriņam netika vērtēts. PSRS laikā Latvijā ceturtdienas bija zivju dienas. Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu ēdienkartē ceturtdienā bija obligāti jābūt tikai zivju vai veģetārajiem ēdieniem. Kas traucē pašlaik attīstīt vietējās produkcijas popularizēšanas kampaņas?
- Diemžēl no zivju konservu ražošanas apjomiem Latvijas iekšējais patēriņš ir aptuveni viens procents. Ja mēs saspringtu, tad varētu palielināt šo apjomu līdz 1,5, varbūt līdz 2 procentiem.
Manuprāt, šis jautājums ir jāskata plašāk - iekļaujot arī citus produktus - pienu, sviestu biezpienu u.c.
Latvijā ārējās tirdzniecības bilance ir negatīva. Valsts iepirkumos ik gadu tiek tērēti divi miljardi eiro. Kas tie par produktiem? Latvijā reģistrētas kompānijas, kas ieved importu, veido 80% no visiem iepirkumiem.
Francijā skolu ēstuvēs ir tikai Francijas pārtikas produkti. Ir, piemēram, kritērijs, ka pārtikas preces nedrīkst piegādāt tālāk par piecdesmit vai simt kilometriem, un viss. Tas atbilst ES regulām.
Šādu pieeju var kaut vai tūlīt attiecināt uz skolām, armiju utt.
Latvijas Zivrūpnieku savienība savulaik veica aprēķinus. Paņemam vienu zivju konservu kārbiņu, kas maksā, piemēram, 50 centus. Nopērkot Latvijas produktu, visa nauda, protams, Latvijā nepaliks. Mēs importējam eļļu, metālu, lai ražotu kārbu u.c. Ja to ņemam vērā, tad, samaksājot 50 centus par Latvijā saražotu konservu kārbu, Latvijas ekonomikā atgriezīsies 42 centi. Ja tāda pati bundža tiek saražota, piemēram, Lietuvā, tad Latvijas ekonomikā no 50 centu tēriņa nonāks tikai divi centi, un arī tikai tad, ja produkta izplatītājs būs vietējais uzņēmums.
Kas traucē mainīt MK noteikumus? Kas traucē pašvaldību vadītajiem regulāri atgādināt - mēs atbalstam vietējo? Ar kaut ko tādu ir jāsāk! Taču Latvijā, pat organizējot apspriedi par Latvijas produktu vecināšanu, uz galda ir Coca-Cola ūdens, kas ražots Igaunijā.
Ir jāpanāk, lai armija, skolas un veco laužu pansionāti un bērnu nami vispirms iepirktu Latvijas preces. Pērkot Latvijas preces, tiek nodrošinātas darba vietas un tiek noturēti cilvēki Latvijā. Tādai ir jābūt valsts politikai!
