Kā pērn izstrādātais bēgļu uzņemšanas plāns darbojas uz papīra un dzīvē, kas tajā jāmaina un vai mums jāuztraucas par tiem patvēruma meklētājiem, kuri Latvijā ieguva statusu, mācījās valodu, bet aizbrauca prom, lielākoties uz Vāciju, Neatkarīgās intervija ar bēgļu uzņemšanas plāna izstrādes vadītāju, Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani.
Neatkarīgā: - Kopš Eiropas Komisijas plāna pieņemšanas par 160 000 patvēruma meklētāju pārvietošanu divu gadu laikā no Grieķijas uz citām ES valstīm gada laikā pārvietoti vien pāris procenti. Plāns jau sākotnēji nebija reāls, vai pēc sākotnējās aizķeršanās viss ies raitāk?
Ilze Pētersone Godmane: - Saskaņā ar 9. septembra datiem no Grieķijas pārvietoti 3676 cilvēki, no Turcijas jaunajā Eiropas Savienības ietvarā - vairāk nekā 1500. Protams, šie skaitļi ir nelieli pret plānoto un gala termiņu nākamā gada septembrī, kad visiem 160 000 jābūt pārvietotiem. Latvijas tempi daudz neatšķiras no citām Baltijas valstīm. Uz Latviju pārvietoti 69 cilvēki, 23 ir ieguvuši statusu, 46 vēl gaida tā piešķiršanu. Nevarējām atvest 100 vai 300 cilvēku, jo trūkst kapacitātes viņu izvietošanai Muceniekos, kur vēl norit remontdarbi, kas tiks pabeigti rudenī. Tad varēsim atvest uzreiz 30, 40 cilvēku.
- Trīsgades plānu - 530 patvēruma meklētāju uzņemšanu - izpildīsim?
- Atpaliekam no plāna, bet, piemēram, Lietuva, kurai jāuzņem vairāk nekā tūkstotis, arī uzņēmusi tikai 77. Bet mēs savas saistības pildīsim un cilvēku uzņemšanas apjomu palielināsim.
- Šos 530 varēsim izmitināt sākotnēji Muceniekos un pēc tam atrast dzīvesvietu? Vai arī viņi aizbrauks kā vairums līdz šim statusu ieguvušie?
- Kapacitāte Muceniekos vajadzīga tikai pirmajiem trīs mēnešiem, kamēr apstrādājam pieteikumus, - tā mūsu saistībām būs pietiekama. Ekonomikas ministrijai (EM) uzdots izvērtēt valsts atbalsta iespējas, lai cilvēki pēc statusa piešķiršanas sākotnēji varētu rast dzīvesvietu, deklarēties, un tad jau viņi var tāpat kā citi mazturīgie pašvaldībā vērsties pēc atbalsta.
- Par ko, jūsuprāt, liecina tas, ka no 23 statusu ieguvušajiem 21 ir aizmucis no Latvijas?
- Es neteiktu - aizmukuši. Nevar vispārināt - tās ir konkrētas ģimenes, kurām bija konkrēti apstākļi, kuras visas mācījās latviešu valodu, piedalījās nodarbinātības pasākumos ar domu, ka viņi paliks. Neviens uz Latviju nebrauca, nezinot, uz kurieni brauc. Padziļinātajās intervijās viņiem tika stāstīts par Latvijas apstākļiem, vidējām, minimālajām algām, darba iespējām, arī pabalstiem, vienlaikus solīts, ka būs individuāla integrācijas programma, kuras ietvaros ar mentoru atradīs dzīvesvietu, - acīmredzot, pieņemot lēmumu doties uz Latviju, viņi uz to paļāvās. Diemžēl šīs ģimenes nespēja sameklēt dzīvesvietu un iziet pa Mucenieku vārtiem - ar samazināto pabalstu pat teorētiski tas nebija iespējams.
- Jautājums primāri ir par darba iespējām un vēlmi strādāt?
- Visi darbspējīgie piedalījās nodarbinātības pasākumos, bija reģistrēti Nodarbinātības valsts aģentūrā. Vispirms nepieciešama vieta, kur elementāri pārgulēt. Lietuvā pēc statusa piešķiršanas tiek piedāvāta pusceļa māja, kuras ieviešanu Latvijā darba grupā tomēr neatbalstīja, baidoties no bēgļu koncentrēšanas vienuviet, kas nebūtu integrāciju stimulējoši. Igaunijā cilvēki jau uzreiz, ierodoties valstī, nonāk kādā no pašvaldībām, kam ir vienošanās ar valdību, un tad jau tiek meklēta darba vieta, ņemot vērā iepriekšējo informāciju par cilvēku prasmēm, valodām, iespējām.
- Pieņemot šo plānu, šīs problēmas jau nevarēja paredzēt?
- Bet mēs jau brīdinājām! Neviens nesaka, ka kāds te ar varu ir jātur vai jāpiešķir kas vairāk nekā jebkuram citam Latvijas iedzīvotājam, bet ir jārada minimālā iespēja iziet pa Mucenieku vārtiem - šobrīd tās nav!
- Tad Latvija - valsts vai mentori - šos cilvēkus pievīla?
- Realitāte pievīla. Mentors var strādāt tikai ar tiem instrumentiem, kas viņam ir. Ja cilvēkam, kuram jāpamet Mucenieki, ir tikai 139 eiro mēnesī, un ir arī tādi, viņš nevar atļauties izīrēt pat istabu, nevar deklarēties. Mājvieta ir sistēmas vājais posms - riski, uz ko norādīja darba grupa, ir iestājušies, valdība to ir apjautusi. IeM kopā ar Labklājības ministriju jau esam sagatavojuši likuma grozījumus ar mērķi pabalstu no 12. mēneša samaksāt jau pirmajā mēnesī, tādējādi cilvēkam pirmajā mēnesī būtu divu mēnešu pabalsts mājokļa īrei. Baidos gan, ka dažkārt arī ar 278 eiro vienam cilvēkam var būt par maz, lai no nulles uzsāktu dzīvi. To varam izdarīt esošā finansējuma ietvaros.
Ar darbu nav tādas problēmas - uzņēmēji ir gatavi ņemt bēgļus dažādos darbos.
- Kas notiek ar aizbraukušajiem, kas te ieguvuši statusu? Latvijai jāturpina maksāt pabalstus vismaz gadu? Ko nozīmē «vismaz»?
- Vienu gadu personai ir tiesības pretendēt uz pabalstu, ja vien tā neuzsāk darba attiecības, jo pabalsts ir sasaistīts ar bezdarbnieka statusu, - tikmēr aizbraukušajiem ir tiesības uz šo pabalstu. Nākotnē pabalsta izmaksu plānots sasaistīt ar ikmēneša reģistrēšanos NVA, kas varētu liecināt par to, ka persona ir Latvijā. Ja nav - iespējams, maksājums varētu tikt pārtraukts. Savukārt, bērnu pabalstus varētu sasaistīt ar izglītības iestādes apmeklēšanu vai neapmeklēšanu.
- No Briseles bija ieteikums pieņemt nosacījumus, ka pēc piecu gadu nodzīvošanas bēglis var prasīt pastāvīgo uzturēšanās atļauju, bet, ja viņš aizbraucis no patvēruma valsts, kā šis 21 cilvēks no Latvijas, viņam šo posmu sāktu skaitīt no brīža, kad viņu atsūta atpakaļ uz Latviju. Tas motivētu palikt sākotnējā patvēruma valstī?
- Ir noteikti skaidri termiņi, kad valstij jāpārskata statuss - tas nav uz mūžu. Var būt, ka cilvēks pēc gada to zaudē, jo viņa izcelsmes valstī vairs nav apdraudējuma. Iespējams, ka minēto nosacījumu kaut kad nākotnē varētu attiecināt, bet šobrīd cilvēki neizmanto iespēju palikt Latvijā. Viņi, tāpat kā mēs, var uzturēties Vācijā vai citā ES valstī, nepārkāpjot tās valsts nosacījumus. Ja viņus, piemēram, pieķer, tur strādājam nelegāli, viņus sūtīs atpakaļ uz Latviju, ja viņi nonāks citas valsts tiesībaizsardzības iestāžu redzeslokā - arī sūtīs atpakaļ, tāpat kā, ja viņi nolems Vācijā vēlreiz pieprasīt patvērumu, to konstatēs pēc pirkstu nospiedumiem, kuru datu bāze ir vienota visā ES.
- Vai mums par kaut ko jāuztraucas, domājot par aizbraukušajiem no Latvijas? Varbūt, ņemot vērā sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret bēgļiem, nemaz nevajag viņus mēģināt noturēt, motivēt palikt?
- Sabiedrības noskaņojums lielā mērā ir atkarīgs no informācijas medijos, no tās vispārināšanas, citu valstu situācijas pārnešanas uz Latviju, lai gan skaitliski, kopienu, integrācijas ziņā mūsu situācija nav tāda pati kā, piemēram, Vācijā vai Francijā. Jā, arī vēsturiskā atmiņa un citi faktori veido šo attieksmi. Man kā IeM pārstāvei uztraukums ir vairāk no drošības aspekta. Ja cilvēki aizbrauc, uz to brīdi problēmu nav, bet varbūt viņam nav kur braukt vai viņš tiek atsūtīts atpakaļ, un tad viņš stūrī iedzīta cilvēka veidolā paliek te, ja viņam nav, kur palikt, no kā iztikt, mums jāsaprot, kas var notikt šo cilvēku galvās, cik lieli ir riski radikalizēties, kļūt naidīgiem, neiecietīgiem un apdraudēt citus.
- Jūsu tēze ir, ka materiālā nenodrošinātība ir risks pārējai sabiedrībai. Tad jau arī mūsu daudzie trūkumcietēji ir risks, kas netiek pienācīgi novērtēts.
- Bet Latvijas noziegumu statistika jau rāda, ka ikdienas noziegumi pamatā ir sociālekonomisko motīvu radīti un vadīti, un es negribētu, lai mēs mākslīgi pastiprinām šo situāciju.
- Nav tā, ka par vienu daļu rūpēsimies pastiprināti, par citu - ne?
- To nevar salīdzināt, jo katrs Latvijas iedzīvotājs var dzīvot savās mājās, dzīvoklī, istabā, deklarēties pašvaldībā, pretendēt uz pabalstiem, viņš zina latviešu valodu, var iet strādāt. Jautājums, vai un cik viņš grib un dara to, bet minimālais izdzīvošanas līmenis viņam ir pieejams. Bēglis nevar Latvijā nonākt līdz šim līmenim - sākumā viņš ir Muceniekos un tad - nekur.
- Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt pabalsta apjomam, lai viņi nenonāktu šajā riska zonā vai nebrauktu prom?
- Nav runa tikai par pabalstu naudas izteiksmē, bet jāskatās uz situāciju kopumā - ja cilvēks pārceļas uz svešu valsti, tad jābūt kaut kādam minimālam nodrošinājumam, lai paēstu, kaut kur dzīvotu, aizsūtītu bērnus skolā. Nav jābūt nekam vairāk kā Latvijas iedzīvotājam, bet Latvijas iedzīvotājiem bez plašākām darba iespējām tomēr ir arī pašvaldības atbalsta iespēja, kas pašlaik bēgļiem nav. Citās valstīs šiem cilvēkiem pusgadu vai pat gadu tiek piedāvāta iespēja palikt sociālajās vai pusceļa mājās, kaut vai vienā istabā, nelielā dzīvoklītī, tikmēr vēl ir iespēja piemācīties valodu, atrast darbu un tad startēt uz pastāvīgo dzīvesvietu.
- Vai tas nebija iekšlietu ministra Riharda Kozlovska piedāvājums koalīcijai samazināt pabalsta apmēru, paralēli nepiedāvājot šīs pusceļa mājas vai citas reālas dzīvesvietas iespējas?
- Tas bija koalīcijas lēmums pretēji darba grupas stingram ieteikumam tos nesamazināt. Tā kā noteikumi par pabalstiem un Patvēruma likums ir piekritīgi IeM, tad ministrija vienkārši izpildīja šo koalīcijas lēmumu un ministram šie grozījumi formāli bija jāvirza. Bet paziņojums, ka iekšlietu ministrs rosinājis samazināt pabalstus, mani šokēja.
- Vai vispār liela jēga iespringt, nedaudz celt pabalstus vai palīdzēt ar mājokli uz pāris mēnešiem - vai tas tik un tā nebūs laika jautājums, kamēr bēgļi no Latvijas pazudīs? Tas nav tā, kā savulaik mēģināja mainīt upju gultni, - vai viņi tik un tā neplūdīs prom uz ekonomiski spēcīgākām valstīm un tām, kur jau izveidojušās spēcīgākas bēgļu kopienas, labākas nākotnes nodarbinātības un materiālās iespējas?
- Nav izslēgts, ka daļa no cilvēkiem tieši tā arī izdarīs. Ar varu nekas nav jādara, bet ir jārada sistēma.
- Pašlaik nav?
- Nav. Kā var, izejot ar čemodānu pa vārtiem ar 139 eiro, izdzīvot, sākot no nulles?
- Četru cilvēku ģimene arī nevar?
- Labi, kaut vai ar apmēram 450 eiro! Raidījumā Aizliegtais paņēmiens redzējām, ka nav jautājums tikai par naudu. Cilvēki nevēlas izīrēt bēgļu ģimenēm vai pat vispār ģimenēm ar bērniem dzīvokļus, sakot, ka divistabu dzīvoklī ar trīs bērniem nevar dzīvot. Situācija jāvērtē caur reāliem piemēriem, nevis vispārinot mītu, ka negribam, nevaram! Mentori vislabāk redz, ko vajadzētu.
- Par mentoru darbu izskanējuši pārmetumi. Kāda ir viņu ikdiena, darba slodze, režīms, alga?
- Par to būtu jājautā atbildīgajai Labklājības ministrijai, bet gribētu cerēt, ka ministrijas izsludinātajā jaunajā konkursā pieteiksies cilvēki, kas būs izvērtējuši visas nianses un līdzšinējās kļūdas. Vienlaikus jāsaprot, ka mentors var strādāt tikai ar tiem instrumentiem, kas ir. Pat, ja viņam izdotos pārliecināt dzīvokļa īpašnieku, ka nav bažu par drošību, ka dzīvos ģimene ar bērniem, viņš nevar dot garantijas, ka nebūs problēmas ar samaksu, jo visi labi zina, cik neliels ir bēgļu pabalsts.
-Ja 40 tūkstoši eiro iztērēti mentoru institūta izveidei un tur plānots ieguldīt vēl 700 tūkstošus, Bundulīšu izbūvei - 3,4 miljonus eiro, bet cilvēki aizbraukuši - rodas sajūta, ka apgūstam līdzekļus, bet rezultāta nav.
- Nauda patiesībā apgūta ir ļoti maz, gandrīz necik. Savulaik skaļi piesauca 16 miljonus eiro bēgļu plānam, bet šobrīd izmantoti pāris simti tūkstoši, lielākoties no Eiropas fondiem, jo nav daudz pārvietoto personu. Neteiktu, ka vajadzētu uztraukties par izniekotiem līdzekļiem. Valsts līdzekļi izmantoti infrastruktūrai Muceniekos - kamēr tie nav paplašināti, nevaram uzņemt vairāk cilvēku, jo nav, kur viņus izguldīt, kamēr viņi apmēram trīs mēnešus gaida lēmumu par statusu. Šī infrastruktūra nepieciešama neatkarīgi no tā, vai pēc statusa saņemšanas bēglis aizbrauc vai ne.
Mentors vai individuālā pieeja ir viens no labākajiem starptautiskās prakses instrumentiem iebraukušo integrēšanai - tā kā mums viņu nav tūkstošiem, varam to nodrošināt, katram atrast palīgu, iespējas palikt. Dzirdēti viedokļi - viņi visi paliks Rīgā...
- Tā tomēr ir tendence arī citās valstīs, palikt lielpilsētās.
- Protams, viņi paliek pilsētās, kur ir darbs un kaut kas notiek. Viens no mentoru uzdevumiem ir meklēt dzīves un darba iespējas arī reģionos, kur arī ir ražotnes un kur tieši ir problēmas ar darbaspēku. Neviens no izbraukušajiem tā īsti neteica, ka grib dzīvot tikai Rīgā, galvenais bija iespēja strādāt...
- Bankā...
- Tajā skaitā, bet šīs sievietes vīrs, kura vēlējās strādāt bankā, bija gatavs strādāt darbu bez kādām augstām prasībām, lai tikai saņemtu papildu līdzekļus ģimenes uzturēšanai.
- Nav jāpārskata valodas nodarbību sistēma, lai tā nebūtu tuksneša smiltīs izliets ūdens - pamācījās, pavadīja brīvo laiku un aizbrauca?
- Atšķirībā no iepriekšējās sistēmas, kur valodu apmācība bija minimāla, tagad tiešām ir iespēja apgūt valodu - tas visā sistēmā ir labākais elements. Cilvēki, trīs mēnešus gaidot statusu, izmanto iespēju intensīvi mācīties, daži bija nonākuši tiktāl, ka varēja jau kārtot pirmos eksāmenus. Ar valodu mērķis tiek sasniegts, ja gribam, lai cilvēki paliek Latvijā.
- Bet tur jau tā lieta, ka nepaliek!
- Labāk nedarīt neko?
- Varbūt jāpārskata kārtība, kurā brīdī mācīt?
- Atkal nonākam pie jautājuma, vai vispirms dodam bēgļa statusu, un, to saņēmis, viņš ir bez jebkāda priekšstata par Latviju, latviešu valodu, un tad paies vēl ilgāks laiks, līdz viņš varēs kaut ko sākt darīt, strādāt, mācīties. Manuprāt, latviešu valodas apmācībā nevar būt par daudz investētu līdzekļu. Ja runājam, ka esam maz un paliekam vēl mazāk, tad nevar nožēlot, ka pasaulē kļuvis par pāris cilvēkiem vairāk, kas zina, kas ir Latvija, zina kaut ko par mūsu valsti, kultūru. Turklāt, iespējams, Latviju pametušajiem bēgļiem būs jābrauc atpakaļ.
- Tad, jūsuprāt, galvenais, kas plānā ir jāmaina, ir dzīvesvietas jautājums?
- Uz pirmo brīdi.
- Cik ilgs ir pirmais brīdis?
- Tas ir politisks jautājums. Papildu naudu tam nez vai piešķirs - jāskatās, vai ir iespējams pārdalīt Eiropas fondu līdzekļus no citām aktivitātēm.
- Atbildība par bēgļiem sadalīta starp vairākām ministrijām, bet izskatās, ka īsti nav neviena atbildīgā, koordinējošā, uzraugošā pār procesu kopumā.
- Parlaments regulāri par to jautāja valdībai, bet pašlaik katra ministrija strādā savas kompetences ietvaros samērā labi, arī IeM ar savu plāna daļu tiek galā gandrīz vai lieliski. Lai arī nebija vienkārši nodrošināt, realizējām valdības vēlmi par bēgļu atlasi - meklēt ģimenes ar bērniem, ar personu apliecinošiem dokumentiem, kas runā kādā Eiropas valodā. Šāds profils nozīmē slogu sociālajam budžetam, jo bērni nav tie, kas pelna naudu, bet tie, kam tā jāmaksā. Bet tas bija politiskais uzstādījums!
