Intervija ar juristu, fotogrāfu, politisko norišu vērotāju un laikazīmju vācēju Aivaru Borovkovu – par vēstures neobjektivitāti un pazudušo džentlmeniskumu, par manipulācijām ar pūli un kara psihozes augļu savācējiem, kā arī par gleznotāju – teroristu Ģedertu Eliasu un čaklajiem bumbu metējiem.
- Tevis un tavu kolēģu veidotā nekropole.info ir paplašinājusies: nu ir arī sadaļa placenote.info, kurā varam ieraudzīt interesantas vietas un papildināt informāciju par tām.
- Jā. Katrai mājai taču ir arhitekts, celtnieki, iemītnieki, vēsture. Tā arī gribam - pastāsti par šo vietu, ēku. Piemēram, ēka Rīgā, Brīvības ielā 85: tās arhitekts ir Eižens Laube, te savulaik bijusi svina tipogrāfija, vēlāk - Proletāriešu rajona partijas un komjaunatnes komiteja, Valsts darba komiteja. «Krievu laikā», izrādās, pietika ar vienu māju, lai satilpinātu nestrādājošos... Vai, piemēram, Kongresu nams: tā arhitektoniskā vērtība ir... nu, zema, bet tur ir parks, kas saistīts ar Pēteri I, ēkā noticis slavenais Radošo savienību plēnums, Latvijas Tautas frontes kongresi, koncerti un tā tālāk. Šobrīd vietnē placenote.info ir vairāki desmiti tūkstošu vietu. Veidojas samērā pilna vēsturiska bilde, aktualizējas vecāka vai jaunāka vēsture. Pamatā rakstām trīs valodās - latviski, krieviski un angliski, bet kopā ir 12.
- Kāpēc izdomājāt veidot arī placenote.info?
- Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem ir aizspriedumi pret nekropole.info. Melna krāsa, esot drūmi utt., nemaz neiedziļinoties Nekropoles piedāvātajā informācijā. Nekropolē patlaban ir vairāk nekā 10 630 000 personu, vairāk nekā 40 miljoni lappušu. Tas viss savākts piecarpus gados. Vislielākais apmeklētāju skaits ir no Krievijas - 37%, tad no Polijas un Latvijas. Lietuvieši un igauņi - attiecīgi 13. un 17. vietā. Kopā ir 223 valstu interesenti, kas mūs apmeklē. Daudzi atrod piederīgos, kas pazuduši Gulaga lēģeros.
- Un tomēr - kāpēc tu to dari? Jau Nekropole ir milzīgs projekts...
- Mēs veidojam savu sistēmiski tīklotu Pasaules enciklopēdiju, kas dod atbildes uz trim pamatjautājumiem: kas, kur, kad?, kopā veidojot aptverošu tīklojumu. Galvenā atšķirība no Vikipēdijas ir tāda, ka mēs nešķirojam cilvēkus svarīgos un mazāk svarīgos, uzsverot, ka ikviens ir pelnījis, lai par viņu paliek kādas ziņas. Vikipēdijā ir ļoti stingri kritēriji: pirmkārt, tās ir VIP personas, otrkārt, jābūt atsaucēm uz avotiem. Mēs uzskatījām, ka vēsturi raksta varai pietuvināti vēsturnieki, līdz ar to tā ir mazāk objektīva nekā daudzu cilvēku pašu rakstīta subjektīva liecība par laiku - kā viņš to redz, saprot vai grib pastāstīt. Gan «Ulmaņa laikus», gan okupāciju, gan Atmodu cilvēki atceras dažādi. Tagad parādās dažādas komisijas un gudrinieki, kas mēģina «likt atzīmes» tiem laikiem - vajadzēja darīt, lūk, tā un tā! Viens otrs mēģina tulkot arī Atmodas notikumus: tie, kas piedalījās manifestācijās un Atmodā, esot izgājuši cekas vai čekas instruktāžu. Bet šāds viedoklis ir tikai tik ilgi, kamēr cilvēkam uzdod jautājumu: tu piedalījies Atmodas pasākumos? Jā! Kas tevi instruēja? Ak, tomēr gāji ar pārliecību? Tad kāpēc tu domā, ka citi ir sliktāki par tevi? Mēs tikai fiksējam notiekošo, kā paši valsti izcīnījām, paši valsti arī pazaudējam... Bet interesanta latviešu Nekropolē ir daudz, un viens no interesantajiem ir Ģederts Eliass, kuru zinām kā izcilu latviešu gleznotāju. Savukārt pasaulē Eliasu zina citādi: kā vienu no ekstrēmākajiem anarhistiem - teroristiem. Somijas vēsturē lielākā bankas aplaupīšana notikusi Eliasa «mākslinieciskā» vadībā. Viņš ar laupīšanām gādāja naudu Ļeņina boļševikiem. Izrādās arī, ka latviešu anarhisti izcili labi jutušies Londonā un tur kādā ielā bijusi nopietna kauja, kad simtiem britu karavīru nav varējuši ieņemt latviešu anarhistu apdzīvotu ēku. Ģedertam Eliasam bijusi iesauka Krāsotājs...
- Tu esi pētījis cilvēku darbošanos. Vai laika gaitā cilvēku morāles kritēriji ir mainījušies? Vai šodienas cilvēki ir citādi?
- Jā, daudz kas ir mainījies. Jānoskatās filmas par Džeimsu Bondu. Kad parādījās Bondiādes filma ar Danielu Kreigu galvenajā lomā, daudziem tā nepatika, jo pazuda iepriekšējo Bondu filigrānais smalkums. Filma ir lielisks mājiens, kā mainās specdienesti, kuru darbībā attiecību smalkumu nomaina brutāls spēks. Ja pavēro un paanalizē notiekošo, esam kaut kādā veidā aizgājuši tālu atpakaļ - noziedzniekus nevis aiztur, pierāda vainu, bet likvidē. Ļoti primitīvi, atņemot iespēju jelkad uzzināt noziegumu organizētājus un finansētājus. Šobrīd Eiropā dzīvojam divās paralēlās pasaulēs vienlaikus: viena ir tā mierīgā ierastā, kurā dzīvojam, nākam uz darbu, bet otra ir tā, ka reāli mēs dzīvojam karā. Eiropa ir kara zona. Terora akti, kas notiek Eiropā, ir arābu pasaules partizānu karš, tāpēc ir jācīnās nevis pret terorismu, bet jābeidz karš. Bet apturēt karu - kā jebkuru agresiju - ir daudz grūtāk nekā to bezatbildīgi uzsākt. Jāskatās, kas izraisīja «arābu pavasari», jāskatās dziļāk - kas notika pēc sovjetu iebrukuma Afganistānā, vēl dziļāk - kopš Otrā pasaules kara Padomju Savienība ar ASV ir atradušās permanentā karastāvoklī, taču karš vienmēr bijis svešās teritorijās, kur abas valstis postījušas un bendējušas cilvēkus masveidā. Šī nemitīgā cīņa nav pārtrūkusi ne mirkli - divi pasaules žandarmi, kuri arī vienlaikus sekoja un skatījās viens otram uz pirkstiem. Mēs neesam šobrīd labā situācijā...
- Braucam lejā pa to loku?
- Mūs stumj dziļākā konfliktā. Agresīvā noskaņa, kas valda sabiedrībā, ir viegli ekspluatējama. Gadiem mēs tiekam nemitīgi baidīti. Un uz baiļu fona tiek veidota plastilīna bezmugurkaula sabiedrība, ar kuru var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Ir draņķīga sajūta, jo publiskajā telpā dominējošais ir ienaidnieka meklējumi. Ienaidnieki tiek metodiski zīmēti. Varas zari to pilnā apjomā apkalpo. Arī ceturtā vara. Žurnālistiem nekad nav bijis tik viegli strādāt kā Atmodas laikā: tad bija viss skaidrs, bija balts un melns. Vēlāk izrādījās, ka ir daudz pustoņu un ka melnajā pusē dažkārt ir iespējams ieraudzīt daudz vairāk gaismas nekā gaišajā, kurā mēs negribam redzēt melnumus. Man tiešām trūkst analītisku un rokošu mediju.
- Piemēram, kas ir ienaidnieks?
- Tāds, kurš atļaujas domāt un izteikties citādi nekā vairums. Tiek patērēta sena patiesība: tikko cilvēkam kaut kā pietrūkst, viņš sāk meklēt - kas viņam ir kaut ko ir atņēmis? Sāk meklēt tos, kuri ar kaut ko atšķiras - ar tautību, ticību, materiālo stāvokli, arī viņa sasniegumi šādā brīdī ir kaitinoši. Tas nozīmē, ka pretēji atsevišķu politiķu veiksmes stāstiem patiesībā mēs slikti dzīvojam. Piemēram, Nils Ušakovs ir a priori slikts tāpēc, ka viņš ir krievs, nevis tāpēc, ka viņš ir slikts (vai labs) mērs. Manuprāt, Rīga latviskāka ir kļuvusi tieši viņa laikā. Pirmajā mirklī tas šķiet paradoksāli, bet ir virkne politiķu un viņus apkalpojošas publiskas personas, kuras ļoti spēlējas ar šīm lietām... Es Latvijā zinu daudzus krievus, kuri ir ar dziļāku patriotismu nekā viens otrs latvietis, sak, man nospļauties, man riebjas šī valsts! Daudzi krievi nerunā latviski ne tāpēc, ka viņi nezinātu valodu, bet gan tādēļ, ka nerunāšana ir viena no protesta formām: ja mēs esam nedraugi, tad mēs ar jums arī nerunāsim latviski! Šajā jomā man komunikācijā nav problēmu: ar mani runā latviski, apliecinot cieņu gan valodai, gan mūsu valstij. Bet ja es piezvanu uz Rīgas ūdeni, un tas ir maksas zvans, man - tā vietā, lai es uzreiz runātu latviski - ir uz tālruņa ekrāna jāspēlē spēlītes, lai tiktu pie valsts valodas. Tad kur atrodas tas Valsts divvalodības centrs, kas kaut ko tādu akceptē? Valsts valodas centrs uztaisa savu PR šovu, kurā nosoda Ušakovu, kurš sociālos tīklos sarunājas latviski un krieviski, bet tajā pašā laikā Vecrīga ir pilna ar veikaliem, kas spēlē ārzemes, piemēram, visi šie amber shopi, hoteļi, cafe. Ja pastaigājam pa Vecrīgu, nesaprotam, kas tā ir par pilsētu. Pateicoties Valsts valodas centra bezdarbībai, valsts valoda aizdurvē žēli šņukst. Divējādā attieksme pret valodām vērojama jau kopš 1991. gada. Mums pat tie latvieši, kuri bija izsūtīti un atgriezās no Krievijas, ir kaut kā mazāk vērti nekā tie, kuri atgriezās no Rietumiem. Bet pamatos tieši aprobežotas politikas dēļ valstī tiek veidota divvalodība un divkopienu sabiedrība. Publiskajā telpā koķetēt ar tik sensitīvām lietām kā valoda, kā patriotisms - ir bezatbildīgi, lai neteiktu smagāk. To, cik manipulējama ir publika, parāda krievu un ukraiņu karš, kurā divas slāvu tautas apsit viena otru šaušalīgas verbālas riešanas pavadījumā...
- Vai divējādu attieksmi var attiecināt arī uz Otro pasaules karu?
- Protams. Ir daudz runāts par nacistu noziegumiem un par sarkanarmijas pastrādātajiem noziegumiem Eiropā, kāpēc gan neviens nerunā par sabiedroto noziegumiem? Kāpēc kaunīgi tiek klusēts, piemēram, par absolūti bezjēdzīgo Drēzdenes bombardēšanu, par nomestajām divām atombumbām Japānā? Tur vienmēr priekšā bezsaturīga atruna: «Citādi rīkoties nevarējām, tā vajadzēja.» Nu beidziet! Tāpat ir ieborēts, ka: «Mēs citādi rīkoties nevarējām, tāpēc iebrukām Irākā.» Šīs melīgās viltus tēzes ir iedēstītas ļaužu smadzenēs un tiek atkārtotas, bet nekritiski mediji palīdz tās uzturēt dzīvas.
- Daudzi vientiesīgi notic frāzei par to, ka «citādi nevarēja».
- Paradoksāli ir tas, ka amerikāņi jau sen ir atzinuši, kāds bija iebrukuma Irākā patiesais mērķis, vai arī skaidro maigāk - piedodiet, tā bija kļūda. Bet pie mums joprojām turpina spēlēt uzvaras maršus ar nosaukumu «Mēs citādi nevarējām». Ar pūli ir viegli manipulēt, un tas ir bīstami. Es nezinu nevienu gadījumu vēsturē, kad divas blakus dzīvojošas tautas viena otru tik ļoti ienīst, ka sāk karot - tās ir tikai un vienīgi vadoņu ambīcijas, ar kuru palīdzību karā tiek ievilkti pavalstnieki. Jau pirms gadiem desmit es teicu, ka Eiropa ir tik ļoti morāli izkurtējusi, ka tā kļūs par nākamo islāma teritoriju. Šobrīd šai situācijai esam pienākuši daudz tuvāk. Joprojām ir krietni izdevīgāk nerroties ar tiem, kas dzīvo kaimiņos, un tas, kurš mēģina visus sarīdīt, komfortabli dzīvo okeāna viņā pusē un skatās, kā kļūst vājāka Eiropa un kā kļūst nespēcīgāka Krievija. Pamatīgi sapostīti Tuvie Austrumi. Bet, tikko tu kaut ko tādu pasaki, tev sāk kabināt birkas: tu, kremlists, tu, muļķis, homofobs, ksenofobs, atpalikušais tumsoņa utt.
- Protams, kāds ir smagi ieinteresēts šādā «iznākumā».
- Karš ir bizness, un tas sastāv no trim fāzēm: sagatavošana, karošana un atjaunošana. Pēc Irākas avantūras te bija viens atbraucis, savāca Latvijas būvniekus, teica, ka tiem nāksies viņam maksāt par biznesa piedāvājumu... Sen jau bija jāsaprot: jebkurš ierocis ir radīts tikai un vienīgi tam, lai atņemtu dzīvību. Ja būtu mana teikšana, es aizliegtu rādīt jebkuru militāristu, jebkādus ieročus publiskajā telpā. Tas, kas te notiek, ir militārā biznesa dzīres - dziesmu un deju svētki. Jo vairāk tiek uzturēta kara psihoze, jo vairāk uzvārās militārais bizness, līdz ar to uzvārās arī militāristus apkalpojošie politiķi. Tieši šis bizness gadiem ir ekspluatējis Āfriku, iespiežot nēģeriem rokās ieročus. Tas pats notiek arābu pasaulē. Šobrīd ejam to pašu ceļu: dzīvojam uz nabadzības sliekšņa, bet ar apziņu, ka, labi uzvedoties, varēs turēt mājās kādu šaujamo.
Militārās parādes ir šīs deformētās apziņas simbols. Vai tādas rīko valstis, kurās ir dziļas un senas demokrātiskās tradīcijas? Militārās parādes rīkoja Padomju Savienībā, lai parādītu, ka «esam izbadējušies, toties ar bumbu», tādas rīko Ziemeļkoreja... un tādas rīko Latvija. Manuprāt, pa Vašingtonas ielām 4. jūlijā - ASV Neatkarības dienā - nesoļo militāristi. Piedod, bet tas ir idiotisms, ka te, Latvijā, ar tiem četriem finiera tankiem kādu mēģina biedēt. Mums ir fantastiski zinātnieki, mākslinieki, mediķi, mūziķi - bet mēs visiem sajūsmā stāstām, ka te ir NATO. Faktiski mēs esam atdevuši valsti kara poligonam. Tad, kad es dzirdu stāstus par 5. pantu, man šķiet, ka tie stāstnieki tomēr līdz galam kaut ko nesajēdz. Ko valstij nozīmē 5. pants? Tas nozīmē: mēs esam gatavi ierasties jūsu valstī un karot ar to, kas nāks priekšā. Šobrīd par poligonu ir padarīta Sīrija, kurā bumbas vēl nav nometuši tikai tie, kuriem bumbu nav vai kuriem vienkārši ir slinkums. Militārā sfēra ir pārlieku glorificēta, un kara ministrijas apetīte ir pamatīga! Lietas beidzot jāsāk saukt īstajos vārdos, bet mēs visu laiku runājam eifēmismos. Tad, kad es dzirdu, ka kaut kur pie Alūksnes mūsējie grasās taisīt poligonu, es ieskatos kartē, lai saprastu, kurā vietā otrpus robežai būs desmit reizes lielāks poligons. Manī nav ilūziju par Krieviju, kuras saglabātos padomijas vaibstus es pat ļoti zinu, bet tā nemitīgā nerrošanās ar kaimiņvalsti ir traģikomiska.
- Tevī jaušamas drūmas izjūtas.
- Drīzāk kaitinošas, redzot, ka manā vārdā tiek veidots konflikts, kuru es nenovēlu ne sev, ne pārējiem. Mēs mīnējam lauku, pa kuru būs jāstaigā mūsu bērniem un mazbērniem. Melu lavīna, kas gāžas no ziņu kanāliem, ir baisa. Kāpēc sporta ziņu raidījumi ir pozitīvi? Tur žurnālisti strādā ar cieņu pret cilvēkiem, par kuriem viņi stāsta. Nospiedoša daļa publiskās telpas ir izveidota kā manipulatīvs šovs. Pat Irākas karš tika rādīts tiešraidē kā dārgs TV realitātes šovs, kura virsotne bija publisks Sadāma Huseina nāvessods. Tas viss ir amorāli. Laiku pa laikam politiskie liekuļi sadodas rokās un iet manifestācijās, sludinot abstraktu mieru, bet faktiski velk Eiropu nezināmā un nesaprotamā nākotnē. Bet katru dienu tepat blakus, Rietumu izpostītajās valstīs, bojā iet desmitiem nevainīgu cilvēku, kas mums tiek pasniegts kā statistika. Mēs kļūstam par līdzatbildīgiem šajā procesā.
