Tikko ir beigusies Saeimas pavasara sesija. Ar kādām domām un sajūtām durvis uz vasaru ver Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība)? Neatkarīgā sarunājas ar Ināru Mūrnieci par latvieša pašapziņu, cieņu pret vēstures notikumiem, par sadalīto sabiedrību, tautības ierakstu pasē un citām tēmām.
- Ar jums tiekamies 17. jūnijā - dienā, kad pirms 76 gadiem notika Latvijas okupācija, sēru dienā. Radio dzirdēju diskusiju: vajag vai nevajag atzīmēt šo un citas sēru dienas ar karogu nolaišanu pusmastā vai melnajām lentēm? Kāda latvju sieviete, kurai dzimšanas diena 14. jūnijā - Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā -, iesūdzēja valsti Satversmes tiesā, jo, raugi, viņai gribas lustēties, bet aiz loga - karogs sēru noformējumā! Gaviļniece uzvarēja, jo pie mums, redz, ir demokrātija: dari, kā gribi. Kas šajā gadījumā ir svarīgāks - personiskais vai valstiskais?
- Svarīgi ir abi divi, tos nodalīt ir neiespējami. Mana vecmāmiņa bija izsūtīta uz Sibīriju kopā ar trim pavisam maziem bērniem: jaunākais bija zīdainītis, vecākajam bija pieci gadi. Vecākais vēlāk kļuva par manu tēvu. Vecotēvu nošāva, padomju armijai ienākot, jo viņš Latgalē bija aizsargu komandieris. Jau no mazotnes zinu, ko nozīmē deportācijas un dzīve Sibīrijā - man par to visu tika daudz stāstīts. Atceros, kad vecāmāte sēdēja virtuvē, viņa vienmēr rūpīgi salasīja un apēda visus palikušos sakaltušos baltmaizes gabaliņus. Viņa teica: «Jūs nesaprotat, ko nozīmē bads.» Kad laukos ciemojāmies pie manas mammas māsas, vienās vasaras pusdienās bija jaunie kartupeļi, biezpiens ar krējumu, lociņi - kas nu laukos ir. Jokodamās mana mīļā tante teica: «Nu gan kā bada laikos - tikai kartupeļi un biezpiens!» Latviešiem viesus gribas pacienāt bagātīgāk, bet viņa nebija paspējusi neko lāgā sarūpēt. Un tad mana vecāmāte pateica: «Nespļauj Dievam acīs, jūs neviens badu neesat redzējuši.» Un pieaugušie pie galda apklusa... Pēc slepenās atgriešanās Latvijā vecomāti ar visiem trim bērniem izsūtīja uz Sibīriju vēlreiz. Atmiņas par to, ko nozīmē Latvijas okupācija un tai sekojošās deportācijas, ir ļoti dzīvas un sāpīgas joprojām. Valsts prezidents 14. jūnijā Melngalvju namā rīkoja konferenci Sibīrijas bērni. Bija arī jauniešu konkurss: viņi piedalījās ar savām esejām, centās saprast, kas īsti bijušas deportācijas un kā viņi būtu rīkojušies tādā situācijā. Redzēju, ka cilvēkiem, kuri paši to pārdzīvojuši, tas nozīmēja ļoti daudz: viņiem bija asaras acīs... Tāpēc izteikumi par to, ka 14. vai 17. jūniju nevajadzētu pieminēt, grauj mūsu vēsturisko atmiņu. Es uz to raugos ļoti nopietni. Tādi izteikumi grauj pamatus, uz kuriem mēs atrodamies, grauj izpratni par to, kas mēs esam, kas ir latviešu tauta un cik spēcīgi mēs esam. Tie grauj mūsu identitāti. Mana omīte no Sibīrijas atgriezās, saglabājusi lielu dzīves sparu un gaišumu, viņa saprata, cik daudz cilvēks spēj, ja viņam ir sava ideja. Viņa un daudzi citi, kas atgriezās, padomju okupācijas gados sevī nesa Latvijas neatkarības ideju, daudzi par to stāstīja saviem bērniem.
- Šis emocionālais sarunas ievads tomēr atgriež mūs šodienā. Kāda, jūsuprāt, bijusi Saeimas pavasara sesija?
- No izdarītā es gribētu izcelt, lūk, ko. Pirmkārt, tie ir grozījumi Enerģētikas likumā - mēs vairs nesēdēsim uz Krievijas enerģijas adatas, notiks enerģijas tirgus liberalizācija. Otrā lieta: iestāšanās OECD. Tā ir svarīga arī tāpēc, ka mums kā valstij nācās pildīt mājasdarbus, kas citādi bija kavējušies gadu gadiem. Vajadzēja sakārtot finanšu sfēru - Latvijā ir ārkārtīgi lieli nerezidentu noguldījumi bankās, vairākas bankas bija darbojušās kā veļasmašīnas: caur tām tika pludināts viens (!) procents no pasaulē esošā dolāru apgrozījuma. Summa ir tik grandioza, ka bija jāizdara nopietni secinājumi... Kopumā iestāšanās OECD ir vērsta uz to, lai Latvijā ienāktu vairāk investīciju, līdz ar to būs vairāk darba vietu, vairāk naudas veselībai, izglītībai un pensijām. Kad mūsu valsts gatavojās stāties ES, bija liels uzrāviens, tika izdarīti lieli un svarīgi darbi, un šajā ziņā es gribu salīdzināt iestāšanos OECD ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Šis uzrāviens ir jānotur, likumi ir pieņemti, bet nepieciešams tos iedzīvināt.
- Tas skan cerīgi. Bet līdztekus labajam notiek baisas lietas. Latvijas Radio (LR) kanālā LR4 šā gada 9. maijā izskanēja aicinājums fiziski iznīcināt tos 12 000 Latvijas iedzīvotāju, kas parakstījušies par Uzvaras laukuma Rīgā atjaunošanu tā vēsturiskajā veidolā. Žurnāliste, kas vadīja raidījumu, šos draudus vēlīgi nokomentēja: «Nu redziet, cik spēcīga aizstāvība ir mūsu piemineklim.» Savukārt LR preses sekretāre Ilze Zvaigzne paskaidroja, ka tas esot parasts cilvēka viedokli un ka LR negrasās to vērtēt ārpus savām procedūrām. Kas tas ir?
- Ja žurnālists sabiedriskajā (!) medijā ļauj izskanēt šādam viedoklim bez komentāra, tas ir ļoti nopietns pārkāpums. Šī situācija jāvērtē Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, un es ceru, ka padome to vērtēs un pieņems lēmumu. Cilvēki izsaka dažādus viedokļus šajos brīvajos mikrofonos, bet žurnālista - vēl jo vairāk, ja viņš strādā sabiedriskajā medijā - uzdevums un misija ir skaidri un noteikti pateikt, ka izteikumi par cilvēku iznīcināšanu ir nepieņemami. Ja notikusi kļūda, tad atvainoties par to klausītājiem. To, kas izskan ēterā, dzird tūkstošiem cilvēku, un dzirdētais var raidīt konkrētu signālu. Tas ir žurnālista uzdevums - asi vērsties pret aicinājumiem uz vardarbību, naida kurināšanu.
- Tās negācijas, kas šobrīd gāžas pāri latviešiem gan krieviski rakstošajos portālos, gan ēterā, ir neaptveramas - līdz pat atklātiem draudiem nogalināt. Notiek totāla sabiedrības šķelšana. Manuprāt, tik dramatiska situācija nav bijusi nekad iepriekš.
- Tāpat kā līdz šim, ir cilvēki, kuri apzināti cenšas sabiedrību šķelt un vājināt. Bet mums ir arī labas integrācijas platformas, ir armija, un gan Zemessardzē, gan jaunsargos stājas arvien vairāk. Esmu braukusi gan pie zemessargiem, gan jaunsargiem, tostarp uz valsts austrumu pierobežu, un tur esmu vērojusi, kā sadzīvo dažādu tautību jaunieši. Daudzi no viņiem, ienākot, piemēram, jaunsargu vienībā, prot tikai dažus vārdus latviski, bet viņi dzīvo, mācās, trenējas kopā, un ar laiku nāk ne tikai valoda, bet arī izpratne par valsti un par mērķiem, kāpēc viņi ir jaunsardzē un kāpēc valsts ir jāaizsargā. Ar laiku nāk izpratne arī par vēsturiski svarīgajiem datumiem, jo jaunsargu programma paredz arī pilsonisko un patriotisko audzināšanu. Viņiem visiem ir svarīgi atrasties kopīgo Latvijas vērtību telpā. Tur nejautā, kāda ir tava tautība, tur ir tikai viens jautājums: vai tu esi Latvijas patriots? Es ļoti cienu jaunsardzes komandierus, jo viņi ir gatavi strādāt ar dažādu tautību bērniem un jauniešiem, arī ar bērnunamu bērniem un īpašu vajadzību bērniem.
- Tas ir ļoti labi. Tomēr tā visa ir par maz, lai kaut ko mainītu sabiedrībā.
- Lai mēs patiesi kļūtu par saliedētu sabiedrību, galvenais ir kopīga izglītības sistēma. Jaunā paaudze krievu skolās iemācās latviešu valodu, apgūst to kā saziņas līdzekli, bet viņi neiemācās valstiskuma vērtības. Pirms dažiem gadiem es zināju skolu, kur 18. novembris nebija svētku diena. Ir krievu skolas, kurās cenšas iemācīt valsts svētkus, bet daudz atkarīgs no skolas direktora - kādā ideju telpā viņš dzīvo. Ir pilnīgi skaidrs: mums jāpāriet uz vienotu izglītības sistēmu - tāpat kā tas ir citās ES valstīs. Proti, uz izglītību valsts valodā. Diskusija par šo tēmu ilgst vairākus gadus, iepriekšējā valdība demonstrēja piekrišanu, bet praktiski nekas netika izdarīts. Patlaban Izglītības ministrija nodarbojas ar skolotāju darba samaksas modeļa izstrādi, kas, protams, ir ļoti vajadzīgi, bet vienota izglītības sistēma ir mūsu valsts ilgtermiņa esības pamats. Diemžēl no citām partijām politiskā atbalsta šai idejai nav, šajā virzienā nekas pagaidām nenotiek.
- Kāpēc? Šīm partijām tas ir jautāts? Vienotībai, ZZS un pārējām it kā latviskajām partijām? Kas šādai attieksmei pamatā - konjunktūra, bailes, savtīgas intereses vai muļķība?
- Politikā ne vienmēr viss tiek pateikts tieši, un attieksme netiek izsmeļoši paskaidrota.
- Kas notiek ar latviešu pašapziņu? Izskatās gan, ka mēs paši ļaujam sev kāpt uz galvas.
- Neatkarības atgūšanas laikā mūsu pašapziņa bija atguvusies, mums bija staltāka mugura. Šobrīd atkal ir redzams pašapziņas trūkums. Bieži šo pašapziņu mazina arī neinformētu cilvēku izteikumi, nekonstruktīva kritika. Tāpēc pašapziņa jāaudzē pirmām kārtām tur, kur to iespējams izdarīt. Piemēram, jaunsardzē. To var darīt Zemessardzē, tur tagad krietni pieaudzis cilvēku skaits. Tas ir pozitīvs signāls. Pieaudzis arī finansējums šīm struktūrām.
- Varbūt arī Kremļa propaganda vainojama latviešu pašapziņas mazināšanā?
- Protams, arī šī propaganda spēlē zināmu lomu, taču es negribu visu norakstīt uz ārējiem faktoriem. Mums bieži patīk vainot citus savā mazspējā. Latviešiem jāatrod spēka avoti pašiem sevī. Tāpat kā to izdarīja cilvēki, kurus izsūtīja uz Sibīriju, tie, kurus aizsūtīja uz lēģeriem, tāpat kā to izdarīja nacionālie partizāni. Tāpat kā paši darījām Atmodas laikā. Ļoti izšķirīgos brīžos cilvēki spēj daudz ko izdarīt. Mums, latviešiem, jāsaņemas, mums jāsaprot, kas mēs esam, ko mēs gribam un kurp ejam.
- Saeimas pavasara sesijā aktualizējās jautājums par tautības ierakstu pasē, proti, visiem, kas jūtas kā latvieši, vajagot ļaut ierakstīt pasē tautību «latvietis». Kā jūs to vērtējat?
- Ir jānodala divas lietas: pilsonība un tautība. Pilsonība mums ir ļoti jāsargā, tā ir katras valsts sastāvdaļa. Pilsonības likuma grozījumus katrā valstī izdebatē ļoti nopietni, detalizēti, un pilsonība tiek piešķirta, padziļināti izpētot katra potenciālā ieguvēja personību. Tieši pilsonības jautājuma «izvilkšana» pēdējā laikā ir bijusi visai interesanta. Ja tiktu paplašināts pilsoņu loks, tas būtiski mainītu politisko vidi Latvijā. Tiesības vēlēt iegūtu cilvēki, kuri visu šo laiku nav izrādījuši nekādu interesi un simpātijas pret mūsu valsti. Visticamāk, stiprāka kļūtu to politisko spēku kārts, kuriem nav tuvas mūsu vērtības un nav svarīga neatkarīga Latvija Eiropā un NATO. Daudz stiprāka kļūtu šo politisko spēku kārts. Vēroju, ka ir arī centieni radīt mānīgu priekšstatu, ka ASV kaut kādā kontekstā it kā cenšas veicināt pilsoņu loka paplašināšanu. Nekādu spiedienu no ASV puses nejūtu. Arī citi politiķi tādu noliedz. Bet tādas runas jāvērtē nopietni, jo kāds šādu situāciju cenšas izmantot savās šauri politiskajās interesēs, tīši vai netīši maldinot sabiedrību. Taču, kā jau teicu, ir otra lieta: tautība. Latvieši ir gājuši cauri ļoti smagiem vēstures posmiem, un es ļoti labi saprotu centienus aizstāvēt visu to, kas skar latvisko kodolu, mūsu nacionālo identitāti. Cilvēka identitāte pēdējā laikā kļūst arvien svarīgāka, ņemot vērā globalizāciju un subkultūru, kas agresīvi mums gāžas virsū. Iespējams, tā ir latviešu vēlme pretstāvēt globālajām tendencēm. Zināt, mūsu partijā ir kāda inteliģenta dāma Ludmila, kuru es labi zinu. Viņa precīzi nevar pateikt, kuras asinis viņā rit vairāk - viņas senčos ir somi, igauņi, vācieši, krievi... Viņa prot runāt vairākās valodās, arī krievu, jo tā ir bijusi viņas ģimenes valoda. Taču viņa uzskata sevi par Latvijas patrioti. Vai Ludmilai liegt tautības ierakstu «latviete», ja viņa sevi izjūt kā latvieti, ja perfekti prot latviešu valodu un ja ir ieaugusi latviešu kultūrā? Ludmila lasa latviešu literatūru, iet uz latviešu teātriem, viņa dzīvo latviešu kultūrā. Un tādu kā viņa nav mazums. Katra cilvēka nacionālā identitāte - tā ir ļoti dziļa un personiska lieta. Ja cilvēks izvēlas būt piederīgs latviešiem, kāpēc viņam to liegt? Nekādas politiskās tiesības viņam papildus ar to netiek dotas. Ierakstu «latvietis» varētu saņemt tikai LR pilsoņi. Mūsu dzīves ainu politiski tas nemainītu, toties mēs ļautu stiprināt cilvēkā to identitātes daļu, kas saistās ar latvietību. Šeit nav politiskas bīstamības, bet ir vēlme sargāt skaitliski nelielas tautas identitāti, līdz ar to sargājot arī savējo. Cilvēciski tas man ir saprotams. Manuprāt, par šo jautājumu būtu nepieciešama dziļāka diskusija sabiedrībā. Ko mēs kā sabiedrība par šādu iniciatīvu sakām? Vai esam gatavi atvērt durvis uz latvietību vai pagaidām vēl ne? Šajā gadījumā nevajadzētu pārsteigties ar lēmumiem, jo vispirms jāizzina cilvēku viedoklis. Kā viņi izjūt latvisko dvēseli, latvietību. Diskusijā būtu jāpiedalās konstitucionālo tiesību ekspertiem, sabiedrībā cienītiem cilvēkiem, filozofiem, vēsturniekiem. Es pati nesteigtos šīs durvis ne atvērt, ne aizvērt.
- Iespējams, drīz aizvērsies kādas citas durvis: 23. jūnijā, kad latvju tauta svinēs Jāņus, Lielbritānijā notiks referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Ja briti tiešām nobalsos par izstāšanos, ar ko tas draud Eiropas Savienībai un mums?
- Latvija var būt stipra, esot stiprā Eiropas Savienībā un NATO. Iestājoties ES un NATO, mēs nostiprinājām piederības apziņu Rietumu vērtību telpai, kam mēs vienmēr esam bijuši piederīgi. Latvija allaž ir bijusi rietumnieciska, ar dziļām Rietumu kultūras tradīcijām. Mūsu interesēs ir, lai ES būtu spēcīga gan sarunās ar kaimiņvalstīm, piemēram, Krieviju, gan attiecībās ar citām valstīm, piemēram, Ukrainu, Baltkrievu, Moldovu un Gruziju. Tikai vienotībā un vienprātībā ES var būt stipra. Kremļa interesēs ir šķelt ES, ievainot ES attiecības ar ASV. Tādi centieni ir novēroti. Manuprāt, Lielbritānijas izstāšanās no ES Latvijas interesēm nenāks par labu. Izstāšanās vājinās ES, un potenciāli tā var vājināt drošības situāciju kopumā. Lielbritānijas izstāšanās no ES nāks par labu tikai Kremļa interesēm.
