Par Latvijas un Krievijas attiecību pašreizējo stāvokli, par abu valstu politiķu domāšanas īpatnībām Neatkarīgās intervija ar Baltijas foruma prezidentu, Saeimas Saskaņas frakcijas līderi Jāni Urbanoviču.
- Ar kādām sajūtām un domām attiekties pret 9. maiju?
- Nevajadzētu to sagaidīt ar naidu un apņirgšanu. Ļoti daudziem šie ir galvenie svētki gadā. Nevajadzētu ņirgāties par to, kas ļoti daudziem ir svēts.
- Kā vērtējat eiroparlamentārieša Andreja Mamikina ierosmi, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās jāatļauj vēlēt arī nepilsoņiem?
- Es nekritizēšu Mamikinu. Bet Latvijas valdošajai varai vajadzētu pieņemt tādus lēmumus, kas ļautu nepilsoņiem paātrinātā tempā kļūt par pilsoņiem. Tad nebūtu šīs dīvainās situācijas. Daudzi tagadējie nepilsoņi savulaik cīnījās par demokrātisku, neatkarīgu Latviju, un viņi paši sev neizvēlējās šo pazemojošo statusu. To viņiem uzspieda augstākā vara ar vienu lēmumu. Nepilsoņi ir pelnījuši, lai viņiem pilsonību piešķir par īpašiem nopelniem, jo viņi ir smagi strādājuši, izaudzinājuši bērnus un mazbērnus, maksājuši nodokļus, nav zaguši. Lielākā daļa nepilsoņu ir pelnījuši pilsonību vairāk nekā sportisti, kuriem pilsonību iedala pirms čempionāta.
- Kā jūs raksturojat pašreizējās attiecības ar Krieviju?
- Krievijas un Latvijas attiecības pārdzīvo ne tos labākos laikus. Pēc daudzu ekspertu domām, pašlaik tās ir sliktākās pēdējo desmitgažu laikā. Tomēr arī visu iepriekšējo pēcpadomju laiku tās nekad nav bijušas apmierinošā līmenī. Ekonomiskajā sadarbībā mums ir izdevies sasniegt ievērojamus panākumus, taču politisko sadarbību vienmēr ir apgrūtinājusi neizpratne un savstarpējas pretenzijas. Ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, faktiski nododot ievērojamu daļu Rīgas ārpolitikas pilnvaru Briselei un Vašingtonai, risinājumu meklējumi kļuvuši vēl sarežģītāki.
Runājot par Krievijas attiecībām ar Eiropas Savienību, tās kļuva būtiski vēsākas jau pirms Ukrainas krīzes, kura tikai strauji pastiprināja pastāvošās pretrunas.
Nolīgumu par partnerību un sadarbību starp ES un Krieviju, kas bija spēkā līdz 2008. gadam, tā arī nav izdevies aizvietot ar jaunu pamatlīgumu, bet attīstības plāna īstenošana četrām kopīgajām ceļa karšu telpām tika nobremzēta.
- Kāpēc notiek tā, kā notiek?
- Viens no galvenajiem iemesliem ir ES gatavības trūkums un nevēlēšanās atzīt Krieviju par vienlīdzīgu partneri un tajā pašā laikā - Briseles vēlme pievienot vairākas pēcpadomju valstis Eiropas integrācijas procesam ar Austrumu partnerības programmas palīdzību.
Par subjektīvu faktoru var uzskatīt Krievijas politiskās elites pārrēķināšanos, pārvērtējot iespēju izveidot «augsti tehnoloģiskas» Eiropas un «enerģētikas un izejvielu lielvalsts» Krievijas aliansi - aliansi ar potenciāli ļoti augstu sinerģijas efektu.
No Eiropas politiskās elites viedokļa konkurences palielināšanās apstākļos globālajā tirgū starp enerģijas nesēju un izejvielu preču ražotājiem, ieguvumi no ES alianses ar, viņuprāt, vāji prognozējamo Krieviju nav bijuši tik acīmredzami un nav pietiekams pamatojums, lai upurētu laika pārbaudi izturējušos Rietumu demokrātijas un atlantiskās solidaritātes principus.
- Bet Krievija jau tāpat neizrāda vēlmi kvēli sadarboties...
- Krievijas politiskā elite, vienkāršojot, skaidro pakāpenisko pretrunu uzkrāšanos ar «ārvalstu diktātu». Tas pats par sevi izraisa papildu aizkaitinājumu un spriedzi Eiropā.
Latvijas un Krievijas attiecības tagad, no vienas puses, ir neatņemams un loģisks turpinājums ES un Krievijas attiecībām, bet no otras puses -tām ir īpašas iezīmes, piemēram, kopīgās padomju pagātnes «dzimtas trauma» vai līdzīga politiķu mentalitāte, kas šajā gadījumā vairāk kaitē šīm attiecībām, nevis tās uzlabo.
Galvenā Latvijas un citu Baltijas valstu vai «jaunās Eiropas» mazo valstu politiskās elites problēma attiecību uzlabošanā ar savu austrumu partneri ir sistemātisku pētījumu trūkums par tā specifiku.
Jāatzīst, ka šobrīd Latvijā, kā arī ar lielākajā vairumā citu Eiropas mazo valstu pašreizējās ar Krieviju saistītās tēmas - pirmkārt, transformācija politikā un ekonomikā - netiek nopietni pētītas, un Krievijas problemātikas eksperti netiek mērķtiecīgi apmācīti.
Kopīgā padomju pagātne ļauj daudziem Krievijas pseidoekspertiem Latvijā sevi uzskatīt un saukt par Krievijas realitātes pārzinātājiem, pamatojoties tikai uz to, ka viņi pirms diviem vai trim gadu desmitiem ir studējuši vai mācījušies Maskavā vai Sanktpēterburgā vai pārgalvīgajos deviņdesmitajos gados mēģinājuši tur realizēt uzņēmējdarbības projektus, vai pat tikai bijuši Krievijā īsu privāto apmeklējumu laikā. Šos tā dēvētos Krievijas ekspertus varētu ļoti vispārīgi iedalīt divās grupās - «praktiķos» un «teorētiķos».
- Kas tie vieni, kas tie otri?
- «Praktiķi» savos viedokļos un priekšstatos par Krievijas politiskās un ekonomiskās dzīves mūsdienu realitātēm pamatojas uz personīgo pieredzi, kas gūta pirms divām desmitgadēm, un aktīvi izmanto savā «analīzē» visus toreizējās Krievijas dzīves atribūtus - iestāžu bezspēcību un varas pārstāvju patvaļu, reketu un tā tālāk. Viņi neapzinās vai nevēlas apzināties faktu, ka Krievija šo gadu laikā ir savā attīstībā patiešām spērusi būtiskus soļus - ieskaitot pozitīvu attīstību.
«Teorētiķi» pilnībā paļaujas uz Rietumu «Kremļa ekspertiem», absolutizē viņu secinājumus, atsakoties iegūt informāciju no alternatīviem avotiem, kas rezultātā noved pie nopietnām deformācijām viņu ieteikumos - vai nu pietiekami nenovērtējot Krievijas attīstības rezultātus pēdējos gados, vai otrādi - galēji pārspīlējot Krievijas kareivīgumu un agresivitāti.
Tas, protams, neizslēdz, ka daži eksperti ir spējīgi, un ne tikai nezināšanas dēļ, adaptēt pseidopētījumu rezultātus atbilstoši konkrētiem valdības plāniem un darbībai.
Līdzīgas pretenzijas varētu izvirzīt arī Krievijas ekspertiem un politiķiem par viņu novērtējumu par atsevišķu Eiropas valstu plāniem un darbībām, jo īpaši ārkārtīgi sarežģīto Krievijas un Eiropas attiecību kontekstā.
Krievijas politiķi nenovērtē mazo Eiropas valstu specifiku, to nozīmīgumu un spēju ietekmēt Eiropas kopīgās ārpolitikas izstrādi un īstenošanu un dod priekšroku jautājumu risināšanai tieši caur Briseli vai pat caur Vašingtonu, sliktākajā gadījumā caur lielāko Eiropas valstu, piemēram, Vācijas, Francijas vai Itālijas, vadītājiem. Tajā pašā laikā netiek ņemts vērā, ka šādas darbības var radīt papildu spriedzi, īstenojot vairākus praktiskos projektus, piemēram, Bulgārijas, Rumānijas, Čehijas un Slovākijas vadībai, nemaz nerunājot par Baltijas valstīm.
Tas nav nekas jauns. Mēs par šīm briesmām brīdinājām Baltijas foruma konferencēs divtūkstošo gadu sākumā, vēl pirms Latvijas iestāšanās NATO un ES. Taču viss kā bijis, tā arī palicis.
Citu «jaunās Eiropas» nelielo valstu reālijas Krievijā arī tiek pētītas nepietiekami rūpīgi, to specifika netiek ņemta vērā pilnā apjomā, ir nepilnīga, trūkst apmācītu speciālistu, bet savā darbībā šajās valstīs Krievijas diplomātija bieži balstās uz marginālām sociālajām un politiskajām grupām.
- Kas būtu jādara?
- Dažādi eksperti, protams, piedāvā dažādas «receptes».
Latvijas «teorētiķi» pārliecinoši apgalvo, ka Latvijas un Krievijas attiecību glāze ir pa pusei tukša. Kārtējais «dzīvības ūdens» piliens iztek no tās katru brīdi, kamēr pie varas ir «Putina noziedzīgais režīms». Un drīz šis īpatnējais trauks kļūs pavisam sauss.
«Praktiķi» ir noskaņoti daudz optimistiskāk. Viņu glāze ir pa pusei pilna. Ja viņiem tiktu dota iespēja pastāvēt uz varas komandtiltiņa, viņi, izmantojot savas vecās pazīšanās un shēmas, ko, pēc viņu vārdiem, būtu viegli izdarīt, varētu viegli īstenot vismaz vienu vai divus liela mēroga projektus, bet labākajā gadījumā - panāktu kvalitatīvi augstāku starpvalstu attiecību līmeni.
- Bet pašlaik jau uz to pusi pat nevelk - līmenis ir «kvalitatīvi naidīgs», Rietumiem ir viena patiesība, Krievijai - pavisam cita...
- Es uzskatu, ka patiesība nav pat vidū, bet ir kādā citā dimensijā.
Ir jāpierod pie domas, ka šai problēmai nav ātra risinājuma un ka mūs gaida nopietns un samērā ilgs kļūdu labošanas darbs. No abām pusēm.
Latvijai tās austrumu kaimiņa sistemātiskā, līdzsvarotā un daudzveidīgā izpētē jābalstās uz proporcionalitātes principu.
Tā ir atsevišķa problēma - atrast zelta vidusceļu. No vienas puses - starp sapratni, ka attiecību jautājums ar Latviju Krievijas diplomātijas sarakstā labākajā gadījumā ir prioritāšu trešajā desmitniekā, un no otras - latviešu gatavību atdot divu valstu starpvalstu attiecību jautājumu risināšanu Briseles birokrātijai vai «Vašingtonas komitejas» atbildīgajiem darbiniekiem.
Samērīgums ekonomikas jomā ir izpratne par reālo Latvijas vietu Krievijas ekonomikā, kura ir pārveides procesā un ir valsts, kas var atļauties tīri politisku iemeslu dēļ attiecināt «importa aizvietošanas» politiku arī uz Latvijas ostām.
Šos divus izaicinājumus Latvijai sarežģī tas, ka Latvija gadsimta ceturkšņa laikā nav izstrādājusi ilgtermiņa attīstības prioritātes. Preferences bieži ir radikāli mainījušās - no cenšanās īstenot ideju par «nozīmīgu tranzīta valsti» līdz «banku Šveicei Austrumeiropā» un tālāk līdz «tūristu Mekai».
- Latvijas politiķi savu izteikumu asumā pret Krieviju bieži vien pārspēj Vakareiropas politiķus. Ko ar to var iegūt?
- Pilnīgi neko. Tāpat kā parastās cilvēku attiecībās nespēja atrisināt pašiem savas problēmas, nekonsekventā nesavienojamu lietu savienošana - mazvērtības komplekss ar murgiem par varenību un vajāšanas māniju, pašcieņas trūkums - gan Krieviju, gan Latviju noved pie tā, ka Brisele un Vašingtona izturas pret Latvijas politiskās elites plāniem, idejām un darbībām ar nicinājumu, bet pret Krievijas plāniem - ar piesardzību.
Krievijas situāciju pasliktina ačgārnā, arhaiskā izpratne par globālo vadību, kuru Maskava savu spēku robežās cenšas panākt. Latvijas vadītāji savukārt cenšas pārvarēt kompleksus, praktizējot ortodoksālu Rietumu vērtību ievērošanu, bieži vien kļūstot par konsekventākiem Atlantijas bloka ideju nesējiem nekā to aizokeāna «kuratori». Tas vēl vairāk sarežģī attiecības ar Austrumiem un arī ar Rietumiem.
Jāatzīmē, ka cenšanās skriet pa priekšu lokomotīvei Latvijas politiskajai elitei nav nekas jauns. Salīdzinot ar daudz pragmatiskāk domājošajiem kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā, nemaz nerunājot par Austrumeiropas valstīm, līdzīgās spēlītēs pusgadsimtu ilgajā padomju pagātnē aktīvi iesaistījās jau tās priekšgājēji.
Arī tagad būtu jauki, ja latvieši uzmanīgāk papētītu Ungārijas vai Slovākijas kolēģu pieredzi. Un nekritiski netraktētu šo valstu vadības nacionālo interešu aizsardzības rīcību kā atteikšanos no Rietumu vērtībām par labu Kremlim un Putina režīmam.
