Jūra slēpj daudz gan apzinātu, gan neapzinātu nogrimušu kuģu un priekšmetu. Tāpat kā uz sauszemes šīm vērtībām lielu postu nodara tā saucamie melnie arheologi. Lai ierobežotu viņu darbību, šomēnes valdība pieņēma speciālus noteikumus. Zemūdens arheologs Voldemārs Rains gan šaubās, vai tie spēs apturēt vraku izlaupītājus.
Līdz šim Latvijā nebija kārtības, kas efektīvi kontrolētu nirējus. Kuģu vrakus apskatīt un no tiem dažādus priekšmetus izcelt varēja jebkurš: gan atsevišķi zemūdens bagātību meklētāji, gan reģistrētas nirēju organizācijas, kam ir sporta klubu statuss un kas par savu komercdarbības veidu izvēlējušās organizēt niršanu uz vrakiem. Bijuši arī gadījumi, ka metāllūžņu vācēji patvaļīgi izceļ dažādas vraku daļas. Šādi darboņi pat riskē apmeklēt vietas, kur atrodas nogrimuši kara kuģi un nesprāgusi munīcija, tādējādi apdraudot gan savu, gan citu veselību un dzīvību.
Lai nepieļautu šādas situācijas, Aizsardzības ministrija ir noteikusi četras vietas (lielākoties Liepājas un Ventspils apkaimē), kur šobrīd aizliegta jebkāda darbošanās un ierobežotas niršanas teritorijas, kur atrodas kultūrvēsturiskās vērtības. Lai tās apmeklētu, ir jāiegādājas speciāla atļauja, ko izsniedz Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienests. To var saņemt personas, kas sasniegušas vismaz 18 gadu vecumu, uz 30 dienām, un tajā norādīta konkrētā vieta, niršanas laiks un nosacījumi. Dienestam ir tiesības arī atteikt atļauju. Par dokumenta izsniegšanu maksājama 30 eiro valsts nodeva.
Kamēr niršanas sezona vēl nav sākusies, lielas intereses par atļaujām vēl neesot, apliecina Krasta apsardzes priekšnieks, komandkapteinis Artis Tirzmalis. Iepriekšējā nedēļā saņemti vien daži zvani, jo daudzi vēl nav pamanījuši, ka ir stājušies spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi. Lai gan to pārkāpējiem ir paredzēti arī sodi vairāku simtu eiro apmērā, kā norāda A. Tirzmalis, Krasta apsardzes uzdevums nebūt nav sodīt, bet gan brīdināt un atgādināt, ka jāiegādājas atļaujas. «Mums nav vēlmes pelnīt, bet vēlamies regulēt šo jomu. Tagad mums ir arī likuma spēks, kas ļauj aizdzīt projām no vietas, kur nedrīkst nirt, kā arī iespēja kontrolēt ierobežotas pieejamības teritorijas.»
Zemūdens arheologs Voldemārs Rains gan neslēpj savas šaubas par to, vai šādi noteikumi apturēs melnos arheologus. Tāpat kā uz sauszemes tie nesmādē nekādus paņēmienus, lai tikai piekļūtu pie kultūrvēsturiskiem priekšmetiem, tā arī zem ūdens tie uzvedas kā īsti marodieri. Jūrā ir atklāts savs pustūkstotis vraku, bet kopējais nogrimušo kuģu skaits mērāms tūkstošos. Un informācija par atradumiem ātri vien aplido zināmas aprindas – arī tos, kuru vienīgā interese ir izdevīga pārdošana. Pašlaik daļa oficiālo nirēju organizāciju un klubu, kas pat devējas par zemūdens pasaules izpētes centriem, nodarbojas ar pelnīšanu, nevis izpēti.
«Jau 48 gadus darbojos šajā jomā un varu teikt, ka pēdējos 30 gados melno arheologu darbošanās netika ierobežota. Visā pasaulē bija un ir šādi darboņi, kurus nekādi likumi neapstādinās,» teic V. Rains. Ar atļaujām arī nekas līdzēts nebūs, ierēdņi iekasēs naudu, un tas arī viss. Viņš uzskata, ka savulaik bijusi iedibināta laba kārtība, kad jūrā notiekošo pieskatīja robežsargi, jo viņi ļoti labi zināja vietas, kur kas atrodas.