Edvīns Šnore, slavenās dokumentālās filmas Padomju stāsts autors, patlaban veido filmu par Baltijas valstu pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara un ir piesardzīgs optimists, runājot par latviešu spēju mobilizēties kritiskās situācijās. Liela šaubu daļa ir par to, vai latvieši spētu atkal aizstāvēt savu valsti, kā tas notika Atmodas laikā. Šodien intervija ar Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (Nacionālā apvienība).
– Vai jums ir izdevies tas, pēc kā tiecāties, balotējoties Saeimas vēlēšanās? Proti, vai esat Latvijas un pasaules cilvēkiem – vismaz daļai – pierādījis, ka patriotisms, patiesība un tēvzeme ir galvenās vērtības?
– Iespēju robežās esmu centies to darīt. Ja runājam par pasauli: esmu Latvijas delegācijas vadītājs EDSO Parlamentārajā asamblejā. Tur mēs paužam savus uzskatus par to, kādai jābūt Latvijas pozīcijai, atbalstot nacionālās intereses. Mūsu parlamentā es runāju par prioritārām lietām – par termiņuzturēšanās atļaujām, par migrāciju, latviešu valodas pozīcijām. Šajos jautājumos mēs ieņemam striktu pozīciju – neatkarīgi no tā, ka nereti mūsu paustais ir pretrunā ar citu koalīcijas partneru uzskatiem. Sevišķi tas attiecas uz migrācijas jautājumiem: mēs jau vasarā iestājāmies par to, ka runa ir nevis par bēgļiem, bet par ekonomiskajiem migrantiem, un ka šī problēma ir atbilstoši jārisina. Mēs iestājamies ne tikai par to, lai uz šejieni nebrauktu migrantu pūļi: mēs esam līdzatbildīgi par to, kā Eiropa kopumā risina migrācijas problēmu. Mums taču ir liela pieredze ar nelūgtiem viesiem: viņu skaitliskais apjoms ir bijis ļoti liels. Par mūsu jautājuma nostādni attiecībā uz migrantiem saņēmām kritiku gan no Vienotības, gan no ārlietu ministra...
– Kāda bija kritika no ārlietu ministra?
– Bieži vien tiek izmesta kārts «tas ir izdevīgi Krievijai». Proti, ja neuzņemsim migrantus, tad tas būšot izdevīgi Krievijai: tad šeit, piemēram, nepatrulēs NATO gaisa spēki. Neizslēdzu, ka kāds kaut kādā pīpētavā kaut ko tādu varētu pateikt. Katram ir savas intereses, bet šādas runas vajadzētu uztvert adekvāti. Tagad jau pat Eiropas Komisija atzīst, ka lielākā daļa ieceļotāju ir ekonomiskie migranti, sāk samazināt pabalstus un risina problēmas tā, kā mēs ierosinājām jau pašā sākumā. Uzskatu, ka pabalsti vispār jālikvidē: šie cilvēki taču dodas uz konkrētām Eiropas valstīm, lai uzlabotu savu ekonomisko stāvokli, turklāt bieži vien – lai uzlabotu bez darba. Vienīgā vieta pasaulē, kur to var izdarīt, ir ES. Pabalstu likvidēšana vismaz divreiz samazinātu migrantu plūdus.
– Lielbritānija jau izteicās, ka krasi samazinās pabalstus. Tas radīja uztraukumu no Latvijas izbraukušo tautiešu kopienā.
– Lielbritānija neatrodas kopīgajā imigrantu sadales shēmā. Imigranti, kas klīst pa Eiropu, tiek līdz Kalē ostai, tur veido savas nometnes, laiku pa laikam mēģinot iekļūt kādā transportā, kas ved uz Lielbritāniju. Bet tai nav pienākuma viņus uzņemt. Tie nav nekādi bēgļi, bet ekonomiskie migranti – jo kas gan viņus vajā Francijā? Lielbritānijā būs referendums par palikšanu ES, un tad migrācija būs galvenais jautājums. Latvieši, kas nonāk Lielbritānijā, ir daļa no brīvās darbaspēka kustības Eiropas Savienības iekšienē. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs stājāmies ES. Vēl viens iemesls – brīvais tirgus. Lai mēs tur iestātos, bija jāizpilda dažādi uzdevumi. Tāpēc nevar salīdzināt mūs ar valstīm, kas nav ES. Saprotu, ka angļi īpaši nešķiro, no kurienes katrs atbraucis, bet pabalsti jāsamazina visiem: Eiropā valdošais pabalstu sociālisms ir radījis situāciju, ka ir grūti atrast darbiniekus. Mans brālis ir zemnieks Zemgalē, Dāviņu pagastā, un viņam ir gandrīz neiespējami atrast strādniekus. Jo cilvēkiem ir daudz vieglāk nīkt uz pabalstiem – nav jāstrādā, bet pudeli nopirkt var. Šāda sistēma ir slikta visai Eiropai, tā ir jāpārskata.
– Brīvās darbaspēka kustības vārdā esam ļāvuši no valsts aizbraukt teju pusmiljonam cilvēku. Pie mums vienlaikus ir bezdarbs un darba roku trūkums. Līdztekus mudinām krievvalodīgos doties uz etnisko dzimteni. Drīz būs tā, ka vispār nebūs, kas strādā. Tad gaidīsim imigrantus no dienvidiem?
– Man nav saprotamas tās tēzes, kuras patlaban dzirdam Eiropā, proti, ka imigranti var palīdzēt risināt ekonomiskās problēmas: būšot ne tikai strādnieki, bet arī arhitekti, biznesa līderi un tamlīdzīgi. Bet Grieķijā bezdarba līmenis ir ļoti augsts, tad kāpēc imigranti nepalīdz Grieķijai risināt tās ekonomiskās problēmas? Izskatās, ka notiek tieši pretējais. Ja runājam par PSRS migrantiem, tad viņu izceļošanas veicināšana ir galvenokārt drošības jautājums.
– Kāda ir Latvijas iedzīvotāju nostāja pret imigrantiem? Esat taču braukājis pa valsti, tiekoties ar vēlētājiem.
– Pamatā – negatīva. Cilvēki par to ir uztraukti. Migrācijas tēma ir ļoti jūtīga, sākot jau no padomju laikiem. Nevienā citā Eiropas valstī migrantu procentuāli nav tik daudz kā Latvijā. Valstī, kur latviešu ir varbūt tikai miljons, šāda situācija ir satraucoša, jo tas ir tautas izdzīvošanas jautājums. Ir cilvēki, kas latviešiem šajā ziņā pārmet rasismu, sak, neviens vēl nav atbraucis, bet viņi jau protestē! Bet ieskatīsimies vēsturē. Kur vēl Eiropā ir tāda situācija, kad, izejot galvaspilsētas ielās, afišu stabs nolīmēts ar plakātiem svešā valodā, šajā gadījumā – krievu? Izejam uz ielas – dzirdam lielākoties krievu valodu, televīzijā – tas pats, FM frekvencēs – arī vairākums krievu valodā raidošu staciju. Izglītība lielākajā daļā mazākumtautību skolu – krieviski. Latvijā nereti ir problēmas dabūt darbu, ja nezini krievu valodu. Tautas uztraukums par migrantiem ir dabisks. Ņemot to visu vērā, mums jābūt proaktīviem, stāstot Eiropā par savu pieredzi. Esmu runājis ar NATO Izcilības centra direktoru Jāni Sārtu, un arī viņš atzīst, ka gan ASV, gan Eiropā pastiprināti sākuši ieklausīties Latvijas ekspertos pēc Kremļa agresijas Ukrainā. Latvieši zina, ko runā. Mēs nedzīvojam ilūzijās: kā esam prognozējuši, tā arī notiek. Tas pats ir ar migrāciju. Oficiālā līmenī gan tiek mēģināts to visu notušēt, apgalvojot, ka mums viss ir tāpat kā Rietumeiropā.
– Kas to mēģina notušēt?
– Ārlietu ministrija. Pamatojums: ja mēs pateiksim patiesību, tad liesim ūdeni uz Krievijas dzirnavām. Šī situācija man atgādina 1939. gada notikumus. Togad 5. oktobrī Latvija ar Krieviju noslēdza bāzu līgumus. Līdz 1940. gada vasarai Rietumu presē parādījās analītiski raksti par situāciju Baltijā: žurnālisti vērsa uzmanību uz Baltijas valstu iespējamo apdraudējumu no PSRS puses – bāzes te jau bija, arī zināma spriedze bija jūtama, Rietumos runāja par iespējamo okupāciju. Lasīju Latvijas diplomātu atbildes uz šiem rakstiem, tostarp Alfrēda Bīlmaņa (savulaik Latvijas vēstnieks PSRS) teikto avīzē The Christian Science Monitor 1939. gada novembrī. Viņš mierināja, ka uztraukumam nav pamata, ka PSRS bāzes mūs neapdraud un ka viss tiek kontrolēts. Bīlmanim būtu grūti pārmest patriotisma trūkumu, tāpat es arī to nepārmetu šodienas Ārlietu ministrijai, bet, iespējams, ministrijas atbildīgās personas ir...
– ... vientiesīgas?
– Nu, kaut kā tā. Varbūt šie cilvēki domā, ka ar noklusēšanas taktiku viņi palīdz valstij. It kā mums nevajadzētu runāt par krievu kolonistiem un ka tas tikai pasliktinātu situāciju. Mums piedāvā slēpt problēmas un izpušķot realitāti, jo tas tad palīdzēšot mums starptautiski. Tā esot gudra diplomātija. Redzam, ka 1939. gadā sprieda līdzīgi, taču šī taktika neattaisnojās.
– Jūs minējāt krievu valodas ekspansiju Latvijas mediju vidē, sadzīvē, skolās. Bet ne tik sen bijušais NEPLP vadītājs Ainārs Dimants karsti iestājās par krieviski raidoša kanāla izveidošanu Latvijas Televīzijā.
– Jā, pērn tas tika aktīvi virzīts – ar domu, ka krievu kanāls stiprināšot Latvijas drošību. Sanāk tā: jo krieviskāka Latvija, jo tā ir drošāka. Tāpat kā Latvijas PSR laikā viss bija krieviski, un tad arī Krievijai nebūtu nekāda iemesla iebrukt Latvijā, lai «aizstāvētu krievvalodīgos». Krievi toreiz bija pilnībā apmierināti. Un kas nesen bija lielākie krievu kanāla propagandētāji? Piemēram, Ivars Belte, LTV valdes priekšsēdētājs. Viņš savulaik bija Baltijas mediju alianses, kam pieder Pirmais Baltijas kanāls (PBK), izpilddirektors. Ja viņam tik ļoti rūpētu Latvijas informatīvās telpas drošība un pretdarbība Krievijas propagandai, tad, visticamāk, nevajadzētu strādāt PBK. Esmu runājis ar krieviem, kas atrodas mūsu pozīcijās, un viņu uzskats ir kategorisks: šādu kanālu veidot nevajag. Paši krievi par to ņirgājas. Hipotētiski pieņemsim, būs tāds krievu kanāls, ar tā palīdzību uzlabosies drošības situācija, mainīsies režīms Krievijā, tad sāks domāt par to, ka tāds krievu kanāls vairs nav vajadzīgs un to var likvidēt. Kā jūs domājat, kas tad notiks?! Lūk, mums, krieviem, ir savs kanāls, bet kāds to grib likvidēt! Ir taču jāapsver visi drošības riski, veidojot šādu kanālu. Bet pats galvenais ir jautājums: kam tāds kanāls ir vajadzīgs? Vai tad krievi grib, lai Latvija pievienotos Krievijai? Aptaujas rāda, ka ne. Viņi taču nav muļķi, viņi šeit negrib atpalikušas un agresīvas Krievijas provinci. Viņi grib, lai šeit ir krieviska Latvija. Lai Latvija ir ES, lai šeit ir eiro, lai šeit kārtība un tīrība, bet lai šeit viss ir krieviski. Tieši tas ir galvenais drauds Latvijai šodienas ģeopolitiskajā situācijā – krieviska Latvija. Putins vienmēr izmantojis «tautiešu glābšanas» kārti, lai iebruktu kaimiņvalstīs. Un viens otrs ar mediju palīdzību vēlas šo situāciju vēl vairāk pasliktināt – apstākļos, kad Latvija pasaulē ir pirmajā vietā kā valsts, kur ārpus Krievijas ir vislielākais krievu īpatsvars.
– Nav jau tikai «krievi vainīgi», manuprāt, mēs paši neprotam (vai negribam) stāvēt ar taisnu muguru. Lūk, atkal pietuvojies 16. marts, un valdītāji turpina pūst Krievijas propagandas stabulē, baidoties pat pieminēt latviešu leģionārus. Premjers Kučinskis sola nemainīt valdības politiku attiecībā uz leģionāriem: acīmredzot tā būs tāda pati kā Laimdotas Straujumas laikā, piesolot izmest no valdības tos ministrus, kas, nedod, dies, uzdrošināsies iet pie Brīvības pieminekļa 16. martā.
– Vēl nesen dzirdēju, ka nekādu ultimātu nebūs... Jāsaprot, ka Krievijai mūsu leģionāri būs fašisti un nacisti, neraugoties uz to, vai mēs viņus pieminēsim Rīgā, Lestenē, Saeimā vai savās mājās. Bet tā ir Krievijas problēma, ne mūsējā: krieviem pašiem jātiek tai pāri, mēģinot sadzīvot ar realitāti. Tas, ka Krievijā smadzenes pēc Otrā pasaules kara tiek skalotas jau septiņdesmit gadus, ir viņu politiskās histērijas problēma, mums tai nevajag pakļauties. Bet mēs nezin kāpēc tā tramīgi pret to izturamies, līdz ar to mūs var bikstīt un raustīt.
– Pats piedalīsieties 16. marta gājienā kopā ar leģionāriem?
– Protams, piedalīšos. Neatkarīgā Latvijā mēs dzīvojam jau 25 gadus, bet vairīšanās no leģionāriem un viņu publiskas pieminēšanas ir gandrīz tāda pati kā padomju laikos.
– No Kučinska skatu torņa raugoties – viss būs kārtībā, jo pat NA ministriem atradušies «nopietni iemesli» nedoties leģionāru piemiņai veltītajā gājienā. Protams, ne jau visiem tur būtu jāiet, bet... kur, piedodiet, ir palicis latviskais pašlepnums? Kāpēc Krievijas propagandas kanālīši un Krievijas vēstnieks var norādīt, ko mums darīt vai nedarīt?
– Interesanti, vai tie, kuri mūsu valdībā virza šādu politiku, paši izlasa, ko raksta Rietumu prese? Tā raksta: ja valdība norobežojas no leģionāru pasākuma, tad jau nav kaut kas īsti labi ar tiem leģionāriem... Tieši šāda norobežošanās un ministru – dumpinieku sodīšana nodara lielāku ļaunumu Latvijas tēlam nekā Krievijas propaganda. Diez vai kaut kādi nožēlojami «antifašisti» radīs vairāk sliktuma Latvijai kā mūsu pašu valdības gļēvulība. Mūsu parlamentam un valdībai vajadzētu mierīgi, bez pārprasta politkorektuma izturēties pret 16.martu un latviešu leģionāriem, un tā to atspoguļotu arī ārzemju mediji.
– Tas, ka latviešu leģionāriem nav nekāda sakara ar nacismu, jau sen ir pierādīts arī starptautiskās publikācijās. Bet cik daudzām publikācijām un grāmatām vēl jābūt par sarkanarmijas zvērībām Otrajā pasaules karā, kura «uzvaru» 9. maijā joprojām «svin» vienā no Eiropas pilsētām – Rīgā, lai mainītos krievvalodīgo attieksme pret šo «pasākumu»?
– Šī diena krievvalodīgajiem ir kā dzimšanas diena, jo citu svētku viņiem nav. Turklāt – ja nebūtu 1945. gada 9. maija, lielas daļas no viņiem šeit nebūtu. Tie, kas pie «uzvaras pieminekļa» veido apmeklētāju kodolu, ir Latvijā palikušās PSRS militārpersonas un viņu ģimenes locekļi – vairāki desmiti tūkstošu cilvēku. Veterānu kā tādu vairs gandrīz nav, vairākums to, kas tur dižojas, ir okupācijas karaspēka virsnieki un viņu atvases.
– Nevienā citā Eiropas galvaspilsētā, manuprāt, nenotiek tādi apkaunojoši pasākumi.
– Tas tāpēc, ka Latvijā procentuāli ir vislielākais krievvalodīgo skaits. Mani izbrīna situācija: krievi pie «uzvaras pieminekļa» svin savus «svētkus», pilnīgi ignorējot to, ka mums, latviešiem, šis pasākums ir derdzīgs un nepieņemams. Domāju, ka tad, kad Putins kritīs no varas troņa, arī šeit visa bravūra noplaks. Tādā veidā, kā Putina režīms darbojas, tas nevar ilgi turpināties.
– Bet Putinam ir tik augsts reitings.
– Reitings bija ļoti augsts arī Rumānijas diktatoram Čaušesku pirms nāves soda izpildes – teju 90%. Ņemt vērā reitingus tādā autoritārā valstī kā Krievija – tas nav nopietni. Tur neviens neteiks to, ko viņš patiesībā domā. Tomēr autoritārisma histērija tur ir uzkurināta tik augstā līmenī, ka es pat nešaubos, ka daudzi tur tiešām domā, ka Putins ir mūžīgs un nekļūdīgs kā dievs. Bet pēc Putina ēras tur var sākties jukas, un mēs varam sagaidīt, ka pāri robežai no Krievijas sāks velties tūkstošiem bēgļu un bada cietēju.
