Veterinārārste Lita Konopore ir viena no atslēgas personām pētījumam, kurā jānoskaidro briesmīgās suņu kaites megaesophagus uzliesmojuma cēloņi.
Viņa koordinē komunikāciju starp saslimušo dzīvnieku īpašniekiem, veterinārārstiem, pētniekiem, aizdomās turētās barības ražotāju un valsts institūcijām. Viņa arī strādā ar Latvijas veterinārārstu biedrībā iesūtītajām anketām. Taču laikam pats smagākais darbs ir ik dienas uzklausīt suņu saimnieku mazās traģēdijas. Klusē tikai suņi.
– Es varu pateikt, ko pati padomāju, kas mums ir briesmīgs noticis pa šo laiku. Mēs esam pazaudējuši suni. Stāstā vispār ir pazudis suns!
– Vienīgā šai skandālā iesaistītā puse, kurai neviens neko nejautā. Nez kā viņi novērtētu cilvēku pūles?
– Ko mēs dzirdam no ministrijas – par maz saslimušo, par maz līķu, lai vispār kaut ko darītu. Ko mēs dzirdam no LOSP? Neproduktīvi dzīvnieki. Valsts līmenī atļaujas pateikt, ka suņi nav vispār nekā vērti. Izņemot savus saimniekus un veterinārārstus, viņi nevienu neinteresē. Domāju, ka suņi būtu ļoti dziļi vīlušies.
Ko šobrīd esam sapratuši? Jau sākotnēji mums šķita, ka barības vada dilatācija nav Latvijas gadījumu vienīgais simptoms, bet tagad tam ir gūti arī pierādījumi – balss izmaiņas liecina par balsenes paralīzi, un pētījuma histoloģiskie izmeklējumi, ka izmaiņas ir arī nervos. Šodien speciālisti jau runā par «Latvijas megaesophagus» kā par polineiropātiju.
– Pakāpeniski viss organisms saiet dēlī?
– Jā. Agrāk vai vēlāk. Šobrīd ir tādi suņi, kam jau ir balss izmaiņas, ir novērojama nomāktība, kustību koordinācijas traucējumi, bet megaesophagus vēl nav attīstījies.
– Vai ir pamats apgalvot, ka saslimstība mazinās un ar laiku tā varbūt izzudīs pavisam?
– Nē, saslimstība nemazinās. Latvijas veterinārārstu biedrība reģistrē arvien jaunus gadījumus. Cilvēki piesakās, un paldies medijiem par informācijas izplatīšanu. Iespējams, un to mums arī ražotājs saka, pagājušajā gadā nebija tika daudz informācijas, un varbūt palika nediagnosticētie. Mēs pilnībā piekrītam!
– Ražotājs uzskata, ka tā nav reta slimība?
– Jā, ražotājs gribētu pastāvēt uz to, ka tā nav reta slimība. Tāpēc tagad vēl papildus vācam informāciju no citu valstu veterinārajām praksēm par gadījumu sastopamību.
Ko mēs redzam? Piemēram, Lietuvas incidence. Iesūtījušas četras lielākās klīnikas. Lūk, viena no tām (Jakovo Veterinarijos Centras) – 2016. gadā viņiem jau ir bijis 1200 suņu pacientu. Neviena megaesophagus. 2015. gadā no 13 000 suņu – 3 megaesophagus. 2014. gadā no vairāk nekā 10 tūkstošiem – 3. Divpadsmitajā – 1. Vienpadsmitajā – 2.
– Un ko tas mums pasaka?
– Tas mums pasaka, ka vislielākajā Lietuvas klīnikā uz 10 000 pacientu, viņi redzējuši tikai divus megaesophagus gadījumus, un vēl mēs redzam, ka gadījumu apjoms citās valstīs nepieaug.
– Un kāds šobrīd ir mūsu aktuālais cipars?
– Tas, ar ko mēs operējam, ir pusotra gada laikā 140 reģistrēti gadījumi ar rentgeniem. Un gadījumi nāk klāt. Šī ir jaunā anketa, janvāris, bet vēl nevar nosaukt galīgo skaitli. Jāapstrādā. Piemēram, te rakstīts – aizņemti ar kāzu organizēšanu, bildes taisīs pēc tam. Te suns jau nomiris, saimnieks atvedīs ekspertam disku. Te rentgens uztaisīts, bet eksperts vēl nav apstiprinājis. Un redz, kur ir februāris. Tikai viens rentgens ir ēdis Chappi un Optima līniju, nekad nav dzīvē ēdis Dogo, bet ir saslimis. Nākamais – redziet, te rakstīts, ka rentgens ir, un in nozīmē, ka eksperts apstiprinājis saslimšanu, bet tālāk jau redzam, kādu barību viņš ēdis. Un skatāmies – rentgens plus, Dogo, in; rentgens plus, Dogo, in; rentgens plus, Dogo, in; rentgens... it kā esot, nezināma barība, īpašnieks neatbild uz epastiem. Ja neiedos rentgenu, mēs viņu no grupas izņemsim. (Turpina lasīt tabulu.) Rentgens plus, Dogo, diagnoze neapstiprinās, bet te rentgenologs pateica, ka megaesophagus ir uz robežas. Respektīvi, in viņš vēl nevar pateikt, bet balss sunim jau pazudusi.
(Veterinārārste Lita Konopore turpina vilkt ar pirkstu pa tabulu, un vēl vairākas reizes atskan – rentgens plus, Dogo, in. Un februāris vēl nebūt nav galā.)
– Kāpēc pētniekiem tik ilgi neizdodas tikt pie kādiem sakarīgiem secinājumiem? Drīz būs pagājis gads, kopš uzliesmojums pamanīts?
– Mums vairāki toksisko vielu izmeklējumi un paraugi gaida standby režīmā jau divus mēnešus. Ar kontrolgrupas savākšanu varējām būt jau otrajā pusē. Šobrīd ministrijas nespēja pieņemt atbildīgus lēmumus attiecībā uz to, vai turpināt vai neturpināt pētījumu, finansēt vai – ne, novedusi pie dīkstāves, un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar pētnieku spējām. Turklāt ražotājs ir piekritis finansēt pētījuma atlikušo daļu, kas ir aptuveni 30 000 eiro. Bet ministrija un BIOR skatās viens uz otru, vai viņiem nebūs kādas problēmas. Un attiecībā uz Latvijas veterinārārstu biedrību viņiem ir vēlme, lai iekļaujamies līgumā par konfidencialitāti.
– Lai jūs vairs nedrīkstētu runāt ar Neatkarīgo?
– Acīmredzot. Pārrunājot ar pētniekiem, mēs nesaskatām, kas vispār šajā pētījumā varētu klasificēties kā konfidenciāla informācija. Mērķis ir noskaidrot slimības cēloni. Vienīgais jautājums, kā tās ziņas pasniedz, kuros brīžos un cik saprotami rakstītājiem, lasītājiem un ražotājam izskaidro. Ministrija apgalvo, 94% riska, ko pētnieki atklājuši, vispār neko nenozīmē. Nu tā tas nav! Tas risks 94% tieši to arī nozīmē, kā izklausās.
– Milzīga interese tikt vaļā no pētījuma ir arī lauksaimnieku organizācijai LOSP, kaut gan viņiem šajos jautājumos vispār nav nekādas kompetences.
– Nekādas. Interesanti, ka Latvijas veterinārārstu biedrība ir LOSP dalīborganizācija. Viņiem vispirms būtu jāprasa mūsu viedoklis! Bet LOSP, saskaņā ar publiskotajiem protokoliem ir gatavs ne tikai uzraudzīt un pateikt, kā jānotiek šim pētījumam un budžeta sadalei. Viņi pieprasīja ministrijai tiesības turpmāk lemt par visu BIOR pētījumu naudas sadali. Tad jautājums, vai vispār ministriju šobrīd nevada LOSP!
– Kādēļ šī suņu slimība ir izraisījusi tik milzīgas peripetijas?
– Nu droši vien tāpēc, ka iesaistīts Latvijas ražotājs. Ļoti liels nodokļu maksātājs, un vismaz līdz šim man likās – ar lielu ietekmi uz politiskajiem procesiem. Tāpēc kopumā mani šī situācija neizbrīna. Cits jautājums, vai pētījums bija pareizākā izvēlētā rīcības forma. Iespējams, vajadzēja piešķirt budžetu Pārtikas un veterinārajam dienestam, kam ir kontroles un uzraudzības funkcijas. Uzreiz taisīt nepieciešamās analīzes, izdarīt visu mēneša laikā, nevis izstiept uz gadu. Mēs nelēmām par problēmas risinājuma formu, vien ziņojām par problēmu. Bet sauciet mūs kaut vai par histēriķiem, nevarējām arī neziņot. Jo viena no pamatlietām, kas var būt pie šāda neizskaidrojama megaesophagfus uzliesmojuma un citām polineiropātijām, ir saindēšanās ar nezināmas izcelsmes neirotoksiskām vielām.
– Pastāv risks, ka barības apritē nokļuvis kas bīstams.
– Mēs izskatījām pilnīgi visus variantus. Sākumā satraucāmies par zālēm, vakcināciju un vēl visu ko. Kad sākām sazināties ar kolēģiem, visi pārējie faktori sāka krist laukā, un palika šis vienīgais. Mūsu mērķis nekādā ziņā nebija nomelnot ražotāju, bet mēs profesionāli nevarējām nerīkoties.
– Ja Tukuma straume pati atzīst, ka pār viņu zīmolu krīt aizdomu ēna, vai ir pareizi, ka viņi turpina to ražot un tirgot?
– Redziet, pagaidām nedz Pārtikas un veterinārā dienesta, nedz arī pētnieku atradnēs pilnīgi nekas nepierāda, ka barība jāizņem no apgrozības.
– Ja kaut vienā graudiņā atrastu svinu, viss būtu vienkāršāk.
– Jā, protams. Ja atrastu kādu toksisku vielu, PVD momentāni būtu jāaptur tās partijas ražošana, jāizņem no visām tirdzniecības vietām. Paralēli būtu jāpārbauda citas partijas. Un to darītu PVD ar ražotāju. Un pastāv jau arī atsaukšana. Ja PVD nevarētu saņemties drosmi vai ministrija nespētu pieņemt lēmumu, bet būtu kaut kas atrasts, ražotājs pats varētu atsaukt šo barību. Tā ir labā prakse – HACCP obligātā komponente.
– Biju aizbraucis uz to rūpnīcu. Jauna, tīra. HACCP drošības paškontroles sistēma ieviesta, ISO kvalitātes vadība. It kā pilnīgi nodrošināta pret kļūmēm.
– Nu ja! Tā tas ir, un tāpēc šobrīd nav pamata barību atsaukt vai apturēt. Zinu, cilvēki ražotājam ir gājuši virsū kā melns mākonis, vēstules rakstījuši – apturiet, pārtrauciet ražot, nekauņas, slepkavas... Bet tā nevar teikt! Īstenībā ražotājs šobrīd ir nonācis ļoti neapskaužamā situācijā. Briesmīgā. Tie divi mēneši, kad ministrija izmeklējumus uz atlikušajām toksiskām vielām nelaiž tālāk, ir pilnīgi graujoši biznesam. Tiek zaudēts dārgākais, kas var būt – laiks.
– Šis stāsts ir emocionāli smags visiem iesaistītajiem.
– Nolasīšu jums vienu epastu: «Labdien! Es cītīgi aizpildīju jauno anketu. Tā ir daudz vienkāršāka nekā iepriekšējā, un patīkami ir tas, ka var izstāstīt visu sakrājušos sāpi. Jo, lai arī pagājis jau vairāk nekā mēnesis, sirds sāp un asaras birst vēl joprojām. Ir grūti pieņemt faktu, ka draugu vairs nav. Un ka viņi aizgājuši tik muļķīgā nāvē. Nosūtu Jums veterinārārsta slēdzienu, sekcijas protokolu. Es novēlu veiksmi gan jums, gan arī sev, jo šobrīd es vēl nespēju tikt galā ar šo zaudējumu.»
Kad vēlāk uzzinām, ka pie šiem cilvēkiem ir izbraukts uz māju, turot viņus aizdomās par apmelošanu, tas neveido labu ražotāja tēlu.
– Kas notiks, ja galu galā šī tomēr izrādīsies sakritība? Visi ēduši Dogo, bet cēlonis tomēr cits? Vai rēķināties ar iespējamu tiesvedību?
– Protams, tiesvedības risks ir, bet situācijā, kad profesionāli pastāvēja apstākļi, kuru izcelsme norāda uz šo konkrēto avotu, veterinārārsti nevarēja rīkoties citādi. Un, ja mums būtu tas jāatkārto, domāju, visi iesaistītie vetiņi, kas sniedza ziņas, to darītu vēlreiz. Jā, arī Gatis Krūmiņš, kurš pirmais ierakstīja tviterī, ka neiesaka suņus barot ar Dogo, uzņēmās risku, bet, pateicoties viņa solim, daudzi suņi, iespējams, ir paglābti no saslimšanas. Veterinārārsti apzinās savu atbildību pret sabiedrību. Tā mums ir mācīts.
– Publiskošana bija suņu interesēs.
– Mēs pēc statistikas varam pateikt, ka šī informācija bijusi vērtīga. Pirmajā retrospektīvajā pētījumā mirstība bija 30%, otrajā daļā jau 17%. Cilvēki sāka pieteikties savlaicīgāk, jo medijos parādījās pazīmes un tika skaidrots, ko darīt. Tagad gan izskatās, ka būs otrais vilnis – pieaugs eitanāziju daudzums. Cilvēki redz, ka sadzīvot ar slimo suni ir ļoti, ļoti grūti. Man te viena māmiņa vairākkārt zvana – viņai mazs bērns, nemitīgi tie suņa vēmekļi pa māju. Viņa prasa, kad gaidāms uzlabojums, bet, kamēr mēs nezinām cēloni, mēs nezinām, kad tas ir gaidāms un vai vispār gaidāms.
– Pilnībā izārstēt ir neiespējami?
– Nē, šobrīd mums nav ziņu ne par vienu izārstēšanas gadījumu. Taču ir suņi, kas ar sākotnēji sliktu klīnisko ainu ir spējuši atgriezties pat pie sausās barības ēšanas, kas ir liels brīnums. Ražotājs saka – es ražoju barību un baroju 33 000 suņu, tad parēķiniet, cik daudziem suņiem jābūt slimiem?! Piekrītam. Bet te noteikti pastāv kāds predisponējošs faktors, kāda nosliece, kāpēc no trim suņiem divi saslimst, bet viens ne. Jebkuras slimības gadījumā pastāv kā cilvēku, tā dzīvnieku individuālā uzņēmība.
– Galvenā pētniece izteicās, ka šī suņu problēma galu galā var izrādīties saistīta ar draudiem arī citām dzīvām būtnēm.
– Tajā brīdī, kad rakstījām vēstules PVD un ministrijai, mēs skaidri apzinājāmies, ka šeit var būt iesaistīti citu sugu dzīvnieki un arī cilvēks. Tā iemesla dēļ, ka daudzas pārtikas izejvielas pasaulē tiek ņemtas no vieniem un tiem pašiem avotiem. Tas ir absolūts mīts, ka suņu barībai pievieno kaut ko baigi sliktu. Tie paši tauki – pasaulē ir tik daudz tauku, ka viņus nav kur likt. Tauki ir pieejami augstākā labuma, un visiem. Tātad jautājums ir par to, vai izcelsmes avots nav kopīgs. Profesors Danilāns ir augstu novērtējis pētījuma kvalitāti, dodot arī savu ieguldījumu tā pilnveidošanā. Jā, izrādās gastroenteroloģijā šī ir ļoti nopietna problēma – saistīta ar tā saukto kuņģa atviļņa klepu. Cilvēka kuņģim nenoslēdzas sfinkters, kuņģa skābe nāk augšā, kairina rīkli, un cilvēks klepo. Un sākumā tā tiek uzskatīta par elpceļu problēmu. Tieši tāpat kā mums veterinārārstiem sākumā izskatījās mezaesophagus. To sajauca ar cannel cough – audzētavu klepu. Un tie nebija nekādi muļķie dakteri, kas kļūdījās, bet pieredzējuši ārsti.
– Jums ir pārliecība, ka, noslēdzoties pētījumam, veterinārārstiem būs tā atbilde rokā?
– Nē, tas to negarantē. Šobrīd pētnieki ir pateikuši, ka 20. jūnijā teiks savu galavārdu. Viens no plāna punktiem ir konsultācijas Aijovā un Kolorādo pie labākajiem speciālistiem barības vada pataloģijās un toksikoloģijā. Labākās konsultācijas, kādas šobrīd pasaulē var saņemt, ir sarunātas un gaida budžetu, lai nosūtītu materiālus un veiktu arī 200 000 nezināmo vielu izpēti. Jebkurā gadījumā būs slēdziens par to, kas ir izslēgts. Bet attiecībā pret ražotāju viens gan ir skaidrs. 20. jūnijā, ja visi šobrīd pētījuma plānā iekļautie izmeklējumi ir veikti un nekas nav atrasts, jebkādas sarunas par šo zīmolu kā aizdomu avotu, ir jāizbeidz.
– Bet ko darīt suņiem?
– Ko darīt suņiem... jā, tas ir jautājums. Man ir ļoti divējādas izjūtas. No vienas puses, ļoti negribas, lai cēloni atrastu barībā. No otras... suņiem tas daudz ko atrisinātu. Bet ļoti iespējams, ka cēlonis atklāsies kaut kad vēlāk – kā tas bija melamīna skandālā 2007. gadā. No sākuma tie bija daži simti suņu pa visu Ameriku, kuru pirmos kliedzienus visi ignorēja, un beidzās ar sešiem mirušiem zīdaiņiem. Bija ražotāji, kas turpināja likt pārtikai klāt melamīnu, jo ar to varēja mākslīgi palielināt proteīna daudzumu.
– Rezumējam, kas notiek šobrīd. Pētījums iet savu gaitu...
– Nekādu savu gaitu tas neiet! Jau divus mēnešus mēs stāvam nekur. Pat ar tik svarīgām lietām kā izmeklējumi uz organofosfātiem. Šobrīd tas scenārijs neizskatās neko optimistiski. Optimistiski mēs sāksim skatīties, kad ieraudzīsim līgumu draftus, un tas ir atkarīgs no ministrijas. Kad procesā būs kontorlgrupas vākšana un visi iepriekš plānotie paraugi atradīsies testēšanas procesā laboratorijā. Protams, vislabāk būtu, jau pirmajā piegājienā paraugos atrastu organofosfātus. Ražotājs to varētu ātri novērst, un viss beigtos. Tas būtu labākais scenārijs visiem.
