Konstitucionālo tiesību ekspertiem līdz šim ir samērā veiksmīgi izdevies interpretēt 1922. gadā sacerēto valsts pamatlikumu atbilstoši mūsdienu vajadzībām, taču ar Satversmes 42., 43. un 44. pantu varētu rasties nopietnas grūtības.
Piemēram, taisnojoties starptautiskajai sabiedrībai, kādēļ konstitūcija mūsu Valsts prezidentam joprojām paredz iespēju pieteikt kādai citai valstij karu. Diskutablie panti runā par Valsts prezidenta defensīvo jeb aizsardzības funkciju.
Vakar Satversmes valodniecības jautājumi tika cilāti Saeimas Juridiskās komisijas darba grupā Valsts prezidenta pilnvaru iespējamai paplašināšanai un ievēlēšanas kārtības izvērtēšanai. Tieši pilnvaru apjoms šobrīd ir galvenais izpētes objekts, tādēļ darba grupa vētī Satversmes 3. nodaļas pantus, un šobrīd deputāti, juristi un militāristi apstājušies pie trim – kara lietas regulējošajiem. Vienkāršais un valodas ziņā arhaiskais teksts rada ne tikai interpretācijas sarežģījumus, bet arī pretrunas ar starptautiskajām tiesību normām.
Karš ir aizliegts
Konstitucionālo tiesību eksperte Ineta Ziemele uzskaita vairākas problēmas. Laikā, kad Satversme stājās spēkā, karš tika uzskatīts par ārkārtas, tomēr – ārpolitikas līdzekli. Mūsdienās iespējams runāt tikai par pašaizsardzību, jo sākt karu ir aizliegts. Tolaik bija neiespējami paredzēt arī modernās karadarbības veidus – kāds tur kiberkarš. Tāpat – ienaidnieks var uzbrukt nevis valsts robežām, bet uzreiz – no iekšienes. Satversme arī neko nesaka par kolektīvo aizsardzību. Kara laikā prezidents ieceļ virspavēlnieku, bet, ja valstī ienāk koalīcijas spēki, kurš virspavēlnieks galvenāks – mūsējais vai viņējais. Satversme nepaskaidro. Un no civiliedzīvotāju viedokļa, iespējams, svarīgākais Satversmes neatbildētais jautājums, kas notiek ar esošo cilvēktiesību apjomu, ja valstī tiek izsludināts karastāvoklis.
Taisnība militāristiem, ka Satversmes nepateikto šobrīd regulē likumi, un arī šodien Saeimā tiek pieņemti būtiski grozījumi valsts aizsardzības likumos. Viņiem ar to pilnībā pietiekot. Tomēr politiķu vidū ir šaubas. Juridiskās komisijas un darba grupas vadītājs Ringolds Balodis praksi sarakstīt likumos to, kā nav pamatlikumā, sauc par slidenu. Iemesls, kādēļ deputāti vairās ķerties klāt Satversmes grozīšanai, gan ir nojaušams – pirmkārt, nepieciešamas divas trešdaļas balsu, otrkārt, pastāv risks, ka pie izdevības konstitūcijā tiks ievazātas visādas blēņas. Tomēr ir lietas, kas citu Eiropas valstu pamatlikumos ir pašsaprotamas, bet mūsējā par tām klusē. Deputāts un bijušais armijas komandieris Juris Dalbiņš daudzkārt runājis, ka tautas pienākums pretoties svešai varai ir nostiprināms Satversmē. Mums tas atrodas pakārtotos likumos.
Slepenas mācības jau notikušas
Uz diskusiju vakar bija ieradušies arī trīs bijušie valsts prezidenti – Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers. Viņu pārdomas par valsts vadīšanas laiku atspoguļoja mūsdienu kara reāliju ienākšanu dienaskārtībā. Prezidents Ulmanis strādājis pilnīgā mierā, un trīs konkrētie panti viņa uzmanības lokā pat nav lāgā nonākuši, viņš arī neredz pamata neko tajos mainīt. Vaira Vīķe-Freiberga uzsver, ka Satversme ir ļoti plaši formulēta, bet krīzes brīdī nodarboties ar tās juridisku interpretāciju vienkārši nebūs laika. Mūsdienās neviens džentlmeniski nepiesaka karu, un runa ir par stundām. Tas nozīmē, ka konkrētiem risinājumiem jābūt zināmiem jau pirms krīzes.
Konkrēts savās pārdomās bija Valdis Zatlers. Viņa skatījumā ir būtiski definēt, kas ir karš. Nepieciešams konkretizēt, ko nozīmē 44. pantā minētie «nepieciešamie militārās aizsardzības soļi». Savukārt attiecībā uz kara laika virspavēlnieku, kura būtiskā funkcija ir civilās dzīves pielāgošana kara apstākļiem, loģiskākais kandidāts ir valdības vadītājs vai vismaz aizsardzības ministrs. Pārējie sanākušie tam piekrita.
Vairāki runātāji atsaucās arī uz telekanāla BBC2 uzņemto dokumentālo fikciju, kurā tika izspēlēts Krievijas uzbrukums Latvijai un sabiedroto reakcija uz to.
Taustās ap Vējoņa veselību
Juridiskās komisijas darba grupa nav vienīgā, kas šobrīd vētī prezidenta pilnvaru apjomu. To šodien dara arī Solvitas Āboltiņas vadītā Nacionālās drošības komisija, taču ne pēc prezidenta ierosinājuma vai aizsardzības resora pieprasījuma. Dienaskārtībā ir jautājums par tiesisko regulējumu apstākļiem, kad prezidents ir kavēts veikt savus pienākumus, tātad runa ir par Raimonda Vējoņa ilgstošo slimošanu. Taustīšanās ap šo tematu acīmredzot ir radījusi spriedzi prezidenta komandā un atbalstītāju vidū, tāpēc nav brīnums, ka vakar tika publiskotas ziņas, ka prezidentu jau teju rakstīs laukā no slimnīcas, un šo vēsti pušķoja statistikas dati par tautas mīlestību. Raimonda Vējoņa darbību janvārī pozitīvi vērtēja 68,7% iedzīvotāju.
Latvijas Republikas Satversme. Diskutablie panti
42. Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis. Kara laikam viņš ieceļ virspavēlnieku.
43. Valsts prezidents uz Saeimas lēmuma pamata pasludina karu.
44. Valsts prezidentam ir tiesība spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Līdz ar to Valsts prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu.
