Saruna ar psihoterapeitu, vairāku grāmatu autoru Viesturu Rudzīti par bēgļu krīzi un sabiedrības reakciju uz šo problēmu; par to, no kurienes cilvēkos rodas agresija un kādi ir sabiedrības aizsargmehānismi pret ārēju apdraudējumu; par ideoloģiju, kas cenšas iznīdēt sievietēs tradicionālo sievišķīgo, un mūsu sabiedrības galvenajiem uzdevumiem, lai tā varētu pastāvēt ilgtermiņā.
– Bēgļu krīze ir būtiski saļodzījusi pārliecību par «pareizo» cilvēces attīstības virzienu. Runājot ar Vienotības politiķiem, viņi atzīst, ka šī bēgļu krīze viņiem stipri iegriezusi.
– Jā, tā ir sanācis, ka visi šie pēdējo laiku notikumi atsedz skaudro patiesību, ka cilvēki bija iedomājušies, ka ir labāki vai liberālāki, savu brīvību mīlošāki un citu brīvību cienošāki, nekā patiesībā ir.
– Bet cilvēcei taču ir iespēja augt, pilnveidoties, kļūt labākai.
– Man patīk tava ironija, bet centīšos atbildēt nopietni. Izaugsme nozīmē sevi ierobežot. Kaut kur to mežonīgo iesprostot, izveidot jaunas, apzinātākas struktūras. Pēdējās desmitgadēs notiek pretējais process – struktūras, pirmām kārtām ģimene, tiek grautas, mežonīgais tiek atraisīts un kultivēts. Ja liberālisms netiek apvienots ar ģimenes vērtībām, tad ilgtermiņā tas ir ceļš purvā. Liberālisma fundamentālisti, kā es tos saucu, Latvijā ir aizgājuši par tālu un sākuši pielietot netīras propagandas metodes. Ja tu aizstāvi ģimenes vērtības, tātad esi Kremļa aģents. Par tikumību viņi gribētu runāt no tāda aspekta, kādas kurš rupjības pateicis par nabaga gejiem un lesbietēm. Tie ir Latvijas attīstībai nebūtiski jautājumi. Bet ģimenes stabilitāte, šķiršanās procents, bērnu īpatsvars, kuri dzīvo tikai pie mātes, tās gan ir būtiskas lietas. Ja šos jautājumus nerisina, tad saskaņā ar to, ko es redzu pie saviem klientiem, mēs aizejam mežonībā. Ģimenes nav, un sabiedrība ir nestrukturēta. Bet struktūra un jaunas robežas ir attīstības marķieris.
– Šodien biju liecinieks epizodei publiskā vietā, kur kāds pieaugušais (iespējams, vecāks) visai neiecietīgi izturējās pret savu bērnupusaudzi, kuram bija acīm redzami garīgās attīstības traucējumi. Pirms kāda laika biju ASV, kur šādi bērniinvalīdi kopā ar saviem vecākiem (vai audžuvecākiem) ir sastopami gandrīz visos tūristu apskates objektos un izturēšanās pret viņiem ir diametrāli pretēja.
– Ir jābūt notikušai kaut kādai attīstībai, lai cilvēkiem būtu tas, ko sauc par lielu sirdi. Piemēram, bēgļu sakarā man bija jāpārdomā mācītāja Jura Cālīša pozīcija. Es viņu kopā ar kundzi redzu kā vienīgos, kuri ir cilvēki ar tik «lielu sirdi», ka tajā ir vietas arī bēgļiem. Par sevi es to nevaru teikt. Bet tieši viņi var būt vienīgais faktors, kas spējīgs kaut ko uzņemt un integrēt. Lielā sirds izšķir, cik mēs varam iecietīgi skatīties, teiksim, ne tikai uz bērniem invalīdiem, bet arī uz bērniem huligāniem. Vai, vēl trakāk, bērniem huligāniem, kas runā svešā valodā. Tas prasa ļoti daudz. Uz vāciešiem mēs skatāmies kā uz nāciju, kas mums ir kaut kur līdzīga, bet mēs redzam, ka bēgļu jautājumā tur nav tik viendabīgas attieksmes. Apmēram puse saka, ka nevajag nekādus bēgļus, bet otra puse saka, ka tiem cilvēkiem ir jāpalīdz un jādomā, kā to izdarīt. Mums tā proporcija ir galīgi cita. 80% uz 20%, labākajā gadījumā.
– Par ko tas liecina?
– Domāju, tas liecina, ka mēs neesam savas traumas sadziedējuši. Ir vairākas paaudzes nepieciešamas, lai šīs traumas sadzītu.
– Vācija pagājušajā gadsimtā tika nomocīta vēl trakāk.
– Viņiem ir nācija ar daudz dziļāku kulturālu spēku. Arī ar ticību ģimenei, bet arī ar divu pasaules karu vainas izjūtām.
– Sociālajos tīklos pret bēgļiem ir ļoti asa, pat sakāpināta, reakcija, lai gan līdz pat pēdējam brīdim neviens bēglis vēl nebija ieradies. Tā ažiotāža dažbrīd šķiet neadekvāta.
– Riktīgi neadekvāta. Man par to bija jāpārdomā, kad šajās dienās līdzīgs sakāpinājums bija vērojams attiecībā uz homeopātiju. Objektīva pamata tam nebija nekāda, bet cilvēki aizgūtnēm cepās. Belēvičs pateica kaut ko neviennozīmīgu, un viss sākās. Bet kas tad ir viennozīmīgs? Tur visā ir tik maz objektīvā, bet tik daudz agresīvā, dusmas, naids, kas var izrauties ārā uz tik smieklīga pamata kā homeopātija. Tas pats ir ar tiem bēgļiem. Tas ir tikai iegansts, caur kuru tiek palaists vaļā kaut kāds ventilis.
– Ja šai agresijai kaut kādā veidā jāizlaužas ārā, tad no kā tā veidojas un uzkrājas?
– Ir ļoti daudz neizteiktu sarūgtinājumu saistībā ar neatkarības atjaunošanu, dažādām privatizācijas lietām, banku krīzēm, kā rezultātā tik daudz cilvēku cieta un bija spiesti aizbraukt. Tas jau nekur neizlauzās ārā. Arī karš mūsu ģimenēs vēl nav beidzies, brūces vēl dzīst. Nebija nekādu protestu. Tas viss paliek iekšā. Sarūgtinājums un dusmas. Es šo momentu skaidroju kā vecā, labā, skarbā, bet taisnīgā tēva meklējumus. Kad runāju par tēvu, tad nedomāju par viņu kā cilvēku, bet kā par tēva lomu. Tas nozīmē, cik lielā mērā sievietes un bērni ir apmierināti ar vīriešiem? Ja šīs apmierinātības nav, tad ceļas agresija. Mehānisms ir šāds: sievietēm ir ticis ļauts izplesties savās tā sauktajās tiesībās, un viņas to ir izmantojušas, atstājot savu tradicionālo teritoriju un okupējot to, kas no Vecās Derības viedokļa ir tradicionāli vīrišķa. Bet tas ir tikai no Vecās Derības viedokļa. Kaut kas ir bijis vēsturiski vēl senāks. Manuprāt, ļoti ilggadējs bija priekšstats, ka Lielā Māte ir Māte plus Tēvs. No šā priekšstata viedokļa taisnīgi ir šādu stāvokli atjaunot, vīriešus iedzenot atpakaļ pubertātē. Viens piemērs, Latvijā 51% darba vietu aizņem sievietes, neskatoties uz to, ka viņām ne tikai jāstrādā, bet arī kaut kas mājās jādara un bērni jādzemdē. Sievietes kā modernas būtnes pašas ar to nav apmierinātas, jo viņām šķiet, ka vīrieši ir kļuvuši vārgi. Tā arī ir. Viņi ir vārgi, jo ļāvuši sievietēm to darīt. Matriarhāts – tas ir sieviete kā māte un vīrietis kā dēls. Dēls strādā mātes vadītā katedrā. Kādā veidā vīrieši būtu varējuši noturēt savas pozīcijas? Viena metode ir ģimenes vardarbība, bet ko nozīmē par to ierunāties, pārbaudīju pats uz savas ādas. Un patiesi, tā vairs nav šodien iespējama metode, bet kā citādi noturēt vecās teritorijas un kā saprātīgi tās attīstīt abpusēji un no bērnu viedokļa izdevīgi? Aktuālie notikumi liecina, ka tieši vardarbība joprojām ir efektīva. Tradicionāli sievietes, baidoties no agresīvas rīcības, ir ievērojušas savas robežas, bet tas ir aizmirsies un attīstījies tādā virzienā, ka, nedaudz pārspīlējot, vācietes mierīgi pastaigājas pa ielu pusplikas. Pēkšņi parādās Ķelnes notikumi un pilsētas mēre, droši vien kaut kādas augstākas varas ietekmēta, apjauš to, kas katrai musulmaņu sievietei skaidrs bez kādas izglītības un sabiedriskā stāvokļa, ka vajag apģērbties. Bez kādām mediju kampaņām. Sanāk, ka pļāpāšana nedarbojas. Darbojas reāli draudi šim modernajam 21. gadsimta cilvēkam. Ja tu nepadomāsi, ka kāds var pašaut roku zem brunčiem, tad to arī izbaudīsi. To varam skatīties arī plašākā, simboliskā, nozīmē. Varbūt tev mājās ir tāds vārgulis, ka tu to vien gaidi, ka tev kāds pašaus roku zem brunčiem, un vienlaikus baidies no tā. Vienlaikus esi šausmās par to. Vēsturiski seno laiku konfliktos bija tā – iekarotāji visus iekarotos pieaugušos vīriešus nogalināja, bet sievietes un bērnus asimilēja. Ja vīrieši nevar agresijai pretoties, tad viņiem jāmirst, un viņu vietā nāk citi.
– Vai tas nozīmē, ka esošos Eiropas vīriešus pakāpeniski nomainīs tie, kurus redzam Minhenes stacijā?
– Mēs jau redzam, ka parādās aizsardzības refleksi, kad Rietumu vīrieši saņemas un attīsta primitīvo daļu sevī – es cīnīšos par savu teritoriju, par savu valsti, savu ģimeni un savu skalpu galu galā. Mēs cenšamies pacelt sevī to agresivitāti augstāku, nekā tā ir viņiem, kas te laužas iekšā. Tad mēs izcīnām tiesības palikt savā teritorijā, mūs nenogalina un ar mūsu sievām un meitām nesāk dzīvot tie, kurus uzskatām par primitīviem. Ja mēs to nedarām un turpinām kā Pitagors smiltīs zīmēt savas figūriņas, tad atnāk romiešu karavīrs tajās Sirakūzās, sabradā figūriņas un Pitagoram, kurš bija olimpiskais čempions cīņas sportā, iedur šķēpu sirdī. Viss. Beidzas visa kultūra. Mūsu civilizācijai ir jāveic revīzija kā uzņēmumā gada beigās – vai noliktavā ir tā, kā rakstīts papīros. Vai mums vispār ir atbildīgi vīrieši, nācijas un Eiropas tēvi? Jāpatausta, vai tur biksēs vēl kaut kas ir? No otras puses, ikviena darbība izraisa pretdarbību, un iespējams, izdosies šo bēgļu krīzi izmantot, visu labi izrevidēt, nostiprināt ES ārējās robežas un to plūsmu būtiski samazināt. Eiropa ir raksturīga arī ar to, ka tādi notikumi kā Ķelnē neliek uzreiz lēkt ārā no biksēm un uzreiz gāzt pa purnu. Ir birokrātisks sagremošanas periods, kura laikā, iespējams, tiks atrasti izsvērti risinājumi.
– Mūsdienās reducēt visu uz primitīvu mežonību nevar. Eiropa vai, plašāk runājot, Rietumi ir stipri priekšā visai pārējai pasaulei gan tehnoloģiju, gan zinātnes un kultūras jomā. Savulaik eiropieši varēja kolonizēt citus tieši ar savu kulturas un zināšanu pārākumu. Uzvarēja ar galvu, nevis ar rungu vai masu.
– Uzvar demogrāfija, tā sagrauj visas augsti attīstītās civilzācijas. Tas nozīmē, ka šajā saulē darbojas likums – katram ir tiesības uz savu dzīves telpu, nevis tikai gudrākajam un kulturālākajam. Nesen lasīju – ja pusaudžu puiku skaits attiecībā pret vīriešiem virs 40 gadiem pārsniedz noteiktu robežu, civilizācija agresīvi izplešas. Ar eiropiešiem tas ir noticis gan Krusta karu, gan Amerikas iekarošanas laikā.
– Tas jau velk uz veco Špenglera teoriju, ka ar «Eiropu ir cauri», jo vecajā, «nogurušajā» Eiropā ienāk jauna, agresīva, vitālāka cilvēku masa.
– Šobrīd notiek masīvs ideoloģiskais presings, gluži vai no debesīm līst ideoloģija, kura paredz, ka sievietes jāatbrīvo no sievišķības, bet tevis sākumā minētā Vienotības rezignācija, iespējams, liecina, ka tam pienākušas beigas. Tika iedvests, ka ir šausmīgi «nemoderni», ja sievietei ir kaut kas tāds, kas tradicionāli skaitījās sievišķīgs. Man viens uzņēmējs stāstīja, ka viņš vislabprātāk ņem darbā sievietes līdz 25 gadiem ar augstāko izglītību. Viņas ir centīgas, viņām var mazāk maksāt. Bet profesionālo karjeru jau nevar uztaisīt vienā dienā. Kaut ko sasniegt var desmit gados, bet bērnu dzemdēšanas labākais laiks ir no 20 līdz 28 gadiem. Viss tiek darīts otrādi, nekā no dabas viedokļa būtu jādara. Tas ir tikai viens piemērs, kurš rāda, ka sievišķība tiek nīdēta ārā, turklāt tas tiek darīts uz vīrišķības rēķina. Ja kāds par to aizrāda, tad tas tiek uzskatīts par sieviešu nīdēju. Sievieti mēģina padarīt par vīrieti, lai viņa no tās nišas izstumj bioloģisko vīrieti. Tā ir ideoloģiska ofensīva, kam ir matriarhāls arhetipisks pamats un kas ir jāaptur. Visām tām liberālisma muļķībām, kuras mums jau 20 gadu ausīs tiek zvanītas kā vienīgā patiesība, var būt tikai ideoloģiskas pretzāles. Ir jāpanāk, ka samazinās ģimeņu šķiršanās procents, kas jāuztver kā galvenais mērķis. Ģimene ierobežo, bet arī dod. Mēs sakām – brīvība – un atgriežamies mežonīgajā līmenī. Tas jāpatur. Šī ir lieta, ko, liekot prātus un spēkus kopā, var izdarīt. Otra lieta ir demogrāfija.
– Cilvēki grib dzīvot viegli. Ja kaut kas nesanāk, tad šķiras, veido jaunas ģimenes. Kā tu viņus piespiedīsi atgriezties pie agrākiem priekšstatiem par ģimenes vērtībām?
– Ir jāpiespiež. Ir normāli, ja cilvēki sevi nepārtraukti piespiež kaut ko darīt, ko varbūt tajā brīdī īsti negribas. Nu palasi tak, kā Mozus strādāja, lai savai tautai veidotu tādus piespiedošus likumus, kas garantētu tās izdzīvošanu ilgtermiņā!
– Raksturi nesaderēja, tad šķiramies. Ko tur kopā mocīties, tā daudzi teiks.
– Tā saka tāpēc, ka nav pietiekama sociāla un kulturāla spiediena. Bet to var radīt. Var atgriezties kaut vai pie priekšstata par kaunu un godu. Šķirties var būt kauns un negods.
– Cilvēki ir tik apmierināti, ka var šķirties, un neko mainīt negrib.
– Patiesībā arī viņi redz, ka ģimenes institūta sairums nes postu un tam svārstam ir jānāk atpakaļ. Laulība ir garantija, ka tevis nopelnītie resursi nekur nepazudīs. Ja tu izšķiries, tad nopelnīto atdosi vienai brūtei vai otrai. To naudu izčurāsi. Viss. Tur nebūs nekas paliekošs taviem bērniem. Bet tas, ko tu dari saviem bērniem, ir vienīgais, par ko var droši teikt, ka tam ir jēga.
– Tu stāsti par to savu jauno ticību ģimenei, bet pārāk daudz sekotāju tev nav. Daudz vairāk sekotāju ir tiem, kas stāsta, ka šķiršanās atrisinās visas tavas problēmas.
– Visam ir savs laiks. Tādām skumīgajām feminisma karognesējām kā Linda Curika un Iveta Kažoka taču kāds ir smadzenes sapūderējis. Var pūderēt atpakaļ. Viņas varbūt vairs neiztaisnosi, kaut arī cilvēciski, protams, ļoti žēl, bet kādu daļu, kas nav tik ļoti inficēti, var iztaisnot. Atceries, cik pārsteidzoši viegli bija likvidēt smēķēšanu kafejnīcās un restorānos. Koordinēta rīcība, un gatavs. Man pašam likās, kāda jēga iet uz restorānu, ja tur nevar uzpīpēt? Tagad esam pieraduši, ka neviens vairs tur nepīpē. Tā ka visu var panākt. Ja cilvēkam būs jākaunās, ka viņš ir šķīries, tad diez vai viņš tik viegli to darīs. Divu miljonu valstī mēs to varam izdarīt.
– Ja nebūtu ES parauga un spiediena, tad mēs nekad nebūtu ieviesuši smēķēšanas aizliegumu kafejnīcās. Ir vajadzīgs globālais spiediens.
– Piekrītu, tas bija vajadzīgs mūsu tautas bērnības un pusaudžu gadu periodā. Bet ļauj man ticēt, ka Kučinska valdība ir tas atskaites punkts, no kura sākas nācijas pilngadība. Varbūt no šā laika mēs paši noteiksim, ko darām un ko nē. Un varbūt mums sāks būt pašiem sava elite, kurai uzticamies un sekojam, apliecinot, ka beigusies pusaudžu vecuma autoritāšu krīze, kurā svarīgs ir tas, ko saka pusaudžu grupas līderis, nevis māte un tēvs.