Viena melna un dažas pelēkas aitas Valsts ieņēmumu dienestā
«Tiešām sāp, ka tāds kolēģis bijis mūsu vidū,» Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ināra Pētersone saka par tagad jau bijušo Finanšu policijas pārvaldes (FPP) izmeklētāju Robertu Dirnēnu.
Ar korupcijas ierobežošanas nolūku ieviestais pienākums valsts amatpersonām sniegt publiski pieejamas atskaites par saviem ienākumiem faktiski ir pārvērties par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas paņēmienu. Neatbilstības starp daudzu politiski un saimnieciski ietekmīgu amatpersonu acīmredzamo dzīves līmeni un algu tiek izskaidrotas ar to, ka viņiem taču ir sievas vai vīri, mātes, meitas vai dēli, kas dāvanu vai vēl citos veidos ir piešķīrušas šīm amatpersonām naudu un mantu. Viņu deklarācijās tas viss uzrādīts, neviena valsts iestāde nekādu blēdīšanos šajās deklarācijās nav atklājusi – tātad visi ienākumi ir bijuši likumīgi un tikumīgi.
R. Dirnēns pērn uzrādījis 2014. gadā no mātes saņemtu mantojumu 444 985 eiro vērtībā. Latvijā tas nav principiāli neiespējami, taču šajā gadījumā mantojumu, turklāt mantojumu ne vienīgajam dēlam, atstājusi skolotāja, par kuru, savukārt, nav nekādu ziņu, ka kaut ko mantojusi vai kā savādāk saņēmusi būtu viņa. Apmēram tikpat bagāts kā R. Dirnēna māte izrādījies arī viņa 23 gadus vecais dēls, ja jau viņš varējis nopirkt no tēva zemesgabalu par 200 tūkstošiem eiro. Tēvs toties uzdāvinājis dēlam 100 tūkstošus eiro, kurus tas ieguldījis firmā ar tikai diviem darbiniekiem, kuri spējuši apgrozīt 1,25 miljonus eiro gadā.
Pēc I. Pētersones teiktā, tieši VID, un tieši pēc viņas kļūšanas par iestādes vadītāju, bijusi iestāde, kas sākusi pētīt visu savu darbinieku ienākumu deklarācijas un šobrīd pēta 171 gadījumu, kad deklarētie darījumi izraisa šaubas. Šādu deklarāciju skaits mainās, jo starp vairāk nekā četriem tūkstošiem VID darbinieku atklājas jauni aizdomīgie, bet citi toties spēj savus darījumus izskaidrot un tiek likti mierā. VID mērķis ir pabeigt šo darbu līdz šā gada aprīlim, lai tad varētu ķerties pie 2015. gada ienākumu deklarāciju izpētes. Stāstot un atbildot par šo pētniecību gari un plaši, I. Pētersone tomēr nepateica, kā R. Dirnēns no FPP darbinieka pērnā gada beigās kļuva par bijušo darbinieku un vai stāsts par viņu ir galā: vai VID ir vai nav pret viņu pretenzijas par nodokļu nomaksu un vai apgrozītā nauda ir vai nav saistīta ar to, ko viņš FPP izmeklēja vai traucēja izmeklēt.
Tāpat iespējami dažādi pieņēmumi par to, vai VID sāktā darba ideja un varbūt jau savāktie dati nonāca līdz Latvijas valsts TV raidījumam De facto, vai arī žurnālisti sāka deklarāciju izpēti pilnīgi uz savu roku. Oficiālu kontaktu starp žurnālistiem un VID vadību neesot bijis, ko I. Pētersone pasniedza ar sarūgtinājumu. Ja kontakti būtu bijuši, VID būtu piedāvājis savu versiju par iestādes darbinieku darījumu izpēti. Ja atliek malā R. Dirnēna gadījumu, atšķirība starp De facto un VID versijām rodas no tā, ka žurnālisti ceļ trauksmi par 33 no 101 FPP izmeklētāja deklarācijām. Ja patiešām trešā daļa iestādes darbinieku atļāvušies uzrādīt attiecībā pret viņu algu lielus skaidras naudas uzkrājumus un privātus aizdevumus, ikgadējas naudas dāvanas no radiem un vinnestus azartspēlēs, tad diez vai iestāde ir spējīga veikt savas funkcijas kaut cik pilnvērtīgi. VID savus procentus rēķina no visiem 152 FPP darbiniekiem un akcentē ārpusdarba ienākumu zemākās robežas – 430 eiro dāvanu un 39,89 eiro vinnestu, par ko satraukties būtu pārmērība. Tikai dažos gadījumos nosauktās naudas summas pietuvojas 100 tūkstošiem eiro, tik un tā nekādi neapdraudot R. Dirnēna unikalitāti vismaz nesenajā FPP pagātnē.
Šeit ir runa tikai par izbrīnu raisošiem skaitļiem, kurus pārbaudāmie paši uzrādījuši. Tikpat labi iespējams savienot pieticīgus skaitļus ienākumu deklarācijā ar pilnīgi atklātu uzdzīvi, ko taču var apmaksāt kārtējais ne laulībā reģistrētais, bet izklaides žurnālos apliecinātais partneris vai partnere. Grūti iedomāties, ka pašreizējais valsts pārvaldes aparāts patiešām pārtrauc nelegālās naudas apriti, nevis pārbīda to uz publikai mazāk saprotamiem maršrutiem.