Latvijā: Aija Lulle: Cilvēks nav laimīgs, ja atmet savas saknes 32 komentāri
 
Latvijā

Aija Lulle: Cilvēks nav laimīgs, ja atmet savas saknes

 
LAIME DZĪVOT EIROPĀ. Aija Lulle: «Tā ir milzīga nenopelnīta laime, ka mēs dzīvojam Eiropā. Mēs esam ļoti privileģēti, ka atrodamies ES un varam brīvi braukāt. Jebkurā lidostā mēs redzam cilvēku rindas, kuri ir zemākā statusā par mums. Viņi stāv, viņus pārbauda, viņiem jāiziet cauri dažādiem pazemojumiem, kamēr mēs varam brīvi pāriet robežām pāri, parādot pasi» / F64

Saruna ar kādreizējo Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālisti, tagad – Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktori Aiju Lulli par to, vai būt latvietim, saglabāt savu latvietību un piederību Latvijai ir ieguvums vai apgrūtinājums. Par saknēm, par laimi, par izpratni, kas ir Kārlis Markss un īsts kapitālisms. Par tendenci braukt pelnīt pensiju cilvēcīgām vecumdienām, gaidāmo kvalitatīvāku aprūpes centru uzplaukumu un pašu nenopelnīto laimi un privilēģijām būt eiropietim.

– Nodarbojoties ar migrācijas pētījumiem, kādi ir radušies galvenie secinājumi?

– Izpratne par migrāciju pēdējos gados sabiedrībā stipri mainās. LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrā pagaidām esam strādājuši tikai ar tiem, kuri ir izbraukuši no Latvijas. Gan tiem, kas izbraukuši jau sen, gan nesenākiem migrantiem. Mūsu galvenais sasniegums ir grāmata par diasporas bērniem un jauniešiem, kuri jau piedzimuši Brazīlijā, Austrālijā, ASV un citur, kā arī tiem, kuri aizbraukuši līdzi vecākiem uz Angliju, Īriju utt. Pētījums ir par to, kā viņiem tur iet un kā iet, kad viņi atgriežas Latvijas skolās. Mans personiskais redzējums, kā redzu visu šo tautas izbraukšanu un dzīvošanu ārpus Latvijas, ir tāds, ka būt latvietim, būt Latvijas krievam, būt piederīgam Latvijai, lai kur mēs dzīvotu, ir ieguvums. Mēs tikai iegūstam, ja uzturam piederību Latvijai, uzturam latvietību un interesējamies par latviešu valodu, kultūru, politiku. Mēs varam būt ļoti nikni uz Latvijas politiķiem, bet, ja interesējamies par Latviju, tad tas mūs kulturāli un garīgi bagātina. Tā ir mana pārliecība. Tas, ko mēs redzam pētījumos, ir strauja tendence atteikties no latvietības. Īpaši tiem vecākiem, kuru bērni ir dzimuši starp lielākām tautām. Piemēram, Lielbritānijā. Asimilācija jeb atteikšanās no vecāku kultūras notiek ļoti strauji. Daudz vieglāk un praktiskāk ir pāriet tajā vienā valodā un vidē, kurā viņi dzīvo. Manuprāt, tas ir liels individuāls zaudējums un liels zaudējums arī mūsu tautai. Uzturēt ārzemēs latvietību bērnos un jauniešos ir grūti. Tas ir liels darbs. Brīžiem liekas, kāpēc es to visu daru? Kāpēc es to bērnu stiepju uz tām sestdienas skolām? Bet vērojama arī paralēla tendence – uzplaukst un atveras arvien jaunas skolas. Notiek vairāki paralēli procesi un ir cits vilnis, kurš tieši cenšas šo latvietību saglabāt un uzsvērt. Cilvēki sāk apzināties, ka viņš vai viņa nav īsti laimīgs ne Parīzē, ne Londonā vai kaut kur citur, ja atmet pavisam savas saknes. Tomēr visur pasaulē ir brīnišķīgas latviešu valodas skolotājas (tās pārsvarā ir sievietes). Parīzē ir Lelde Vikmane, bauda skatīties, kā viņa strādā ar bērniem. Būtu brīnišķīgi, ja Latvija viņai spētu maksāt algu, atdotu godu, cieņu viņas darbam.

– Arī man ir bijusi pieredze ar svešumā dzīvojošiem latviešu bērniem. Ar mani viņi sarunājās latviski, bet savā starpā tikai angliski un arī ar vecākiem cenšas runāt angliski, kaut tie ar viņiem sarunājas latviski. Izskatās, ka viņi kaunas no sava latviskuma.

– Jā, tā tas ir, un to redzu gandrīz visās valstīs, bet Lielbritānijā jo īpaši. Pašiem bērniem ir liels stimuls iespējami ātri iekļauties tajā vidē. Te parādās liela dilemma. Asimilācijas process bērniem notiek citādi nekā vecākiem, un veidojas problēmas ģimenē. Manas izjūtas un mana piederība Latvijai vairs nav tāda kā manam bērnam, kurš ir pa pusei latvietis un pa pusei soms [A. Lulles dzīvesbiedrs ir soms], jo viņš perfekti jūtas Somijas vidē un perfekti piederīgs Somijai, lai gan arī labi jūtas Latvijā. Lielbritānijā kautrēšanās runāt latviešu valodā ir grūti atrisināma problēma, jo latviešu valoda ir maza valodā, bet angļu valoda ir pasaules valoda. Valoda nosaka gandrīz visu. Viņiem šķiet, ka, atmetot latviešu valodu, labāk izdosies apgūt angļu valodu, bet tā tas nav.

– Vecāki varbūt grib uzturēt šo latviešu valodu, bet tieši bērni to noraida.

– Jo bērni grib iekļauties. Bērns negrib būt atšķirīgs. Tas ir liels retums, kad bērns grib būt tas baltais zvirbulis. Tiesa, pusaudžu gados bērniem no dažādām kultūrām bieži vien sākas sevis meklēšana – kas es īsti esmu un kam piederu? Ja līdz tam bērns ir atteicies runāt latviski, tad pusaudžu gados var parādīties vēlme būt īpašai personībai un piemērīt dažādas lomas. Tad viņi paši cenšas atbraukt uz Latviju un pamēģināt – kā es jūtos šajā vidē?

– Mums Latvijā vairāk interesē, cik no aizbraukušajiem un jau tur dzimušajiem atgriezīsies vai kā citādi dos pienesumu mūsu valstij un tautai?

– Man ļoti nepatīk, ka cilvēkus uzskata par tādām kā lietām. Brīžiem rodas iespaids, ka mēs mēģinām saskaitīt konfektes trauciņā. Cik konfekšu pazudušas, cik vēl palikušas. Tīri formāli runājot, ja nekas netiks darīts, tad atgriezīsies ne vairāk par 30%. Tas jau būs daudz. Kad parunā ar šiem cilvēkiem, tad vairākums teic, ka ir apmierināti ar dzīvi, reizēm noteiktās situācijās jūtas labi un pat laimīgi, bet, ja tā ļoti godīgi parunā, tad saka: esmu pazaudējis daļu savas dvēseles, dzīvojot ārpus dzimtenes. Dzīvot Latvijā latvietim, arī Latvijas krievam, ir liela laime. Ja vien varētu saņemt kaut cik ciešamu algu, viņi piebilst. Prasības jau nav nemaz tik lielas. Esmu daudz runājusi ar Latvijas krieviem. Kā viņi mīl Latvijas dabu, Latviju kā dzimteni. Viņi ir nenovērtēts resurss. Tā krievu nīšana, kas izplatīta Latvijas sabiedrībā, ir ļoti nepatīkama.

– Varbūt man tikai šķiet, bet, sarunājoties ar aizbraukušajiem, rodas iespaids, ka viņi par katru cenu cenšas pārliecināt vispirms jau sevi, ka ir izdarījuši pareizi – jaunajā mītnes zemē jūtas ļoti labi un dzīvi Latvijā zīmē kaut kā uzkrītoši tumšās krāsās.

– Ir milzīgs spiediens uz aizbraukušajiem. Ja tu aizbrauc, tad tev ir jābūt veiksmīgam. Ja viņi jūtas slikti, tad var patverties kaut kādā humorā, rupjībās, izlikties, ka viss ir baigi labi. Dzīvot Latvijā ir laime. Goda vārds. Latvija ir brīnišķīga zeme, un Latvijas kultūra ir pieejama tautai. Veidojas arī mums tāda neliela, ar smaidu raugos, aristokrātiska kultūra, un tas ir labi. Bet pēc būtības Latvijā ir tautai ļoti atvērta kultūra. Latvijā ir tik daudz dažādības. Gan ēdienos, gan dzīves stilā, gan daudz kur citur. Var to dēvēt par nesakārtotību, bet tajā ir liela elastība. Kad cilvēki nonāk sakārtotās un kapitālistiskās valstīs, kurās ir ļoti strikti novilktas robežas – ko tu vari un ko nevari, tad pēkšņi jūti, ka esi ielikts Prokrusta gultā, tiec apgraizīts no visām pusēm, esi ielikts kastītē, plus vēl neesi savā dzimtenē un savas dzimtās valodas vidē. Tas ir smags psiholoģisks pārbaudījums. Cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz depresijām un nomāktu garastāvokli, ļoti nopietni jāizsver solis doties uz ārzemēm.

– Šobrīd situācija Latvijas darba tirgū ir salīdzinoši labvēlīga un darbu atrast var. Pret atalgojumu var būt pretenzijas, bet tiem, kas svešumā īsti laimi nav atraduši, kas varētu būt tas pamudinājums, lai viņi atgrieztos?

– Lai ko mēs teiktu, valdības reemigrācijas programmas daļēji strādā. Esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem, piemēram, Norvēģijā. Cilvēki sēž tā kā uz koferiem. Viņi grib atgriezties, bet grib arī sadzirdēt no Latvijas puses kādu konkrētāku nākamo palīdzīgo soli. Augsti kvalificēti speciālisti paši var visu sarunāt, un par viņiem es neuztrauktos. Viņiem dzīve Latvijā noteikti būs labāka nekā jebkurā citā vietā, jo Latvijā var atļauties labākus īpašumus, dzīves stilu un visu pārējo. Ir kvalificētu darbinieku grupa, kas varētu strādāt valsts iestādēs, pētniecībā. Viņi gaida stimulu un novērtējumu. Liela problēma ir tā, ka darbinieku atlase notiek vairākās kārtās, tāpēc svarīgi, lai darba intervijas varētu noturēt caur skaipu un viņiem speciāli nebūtu jābrauc uz šejieni. Tas būtu pilnīgi normāli mūsdienu apstākļos. Lielākā grupa, kura šajās programmās visbiežāk tiek aizmirsta, ir kvalificēti strādnieki. Viņi negrib atgriezties, lai strādātu kāda cita pakļautībā. Ja viņš tā strādās un uz rokas saņems 500 eiro, tad tā viņam nebūs laba dzīve. Tad tā atšķirība starp Anglijas vai Norvēģijas algu būs pārāk liela. Šie cilvēki domā par pašnodarbinātību vai neliela uzņēmuma atvēršanu un saduras ar to, ka birokrātija un nodokļi mazajiem uzņēmumiem Latvijā ir pārāk lieli. Tam visam būtu jābūt ļoti vienkāršam, lai nebūtu jāalgo grāmatvede.

– Tomēr ir liela grupa cilvēku, kuriem nekādas kvalifikācijas nav, Latvijā tiek piedāvāts darbs par minimālo algu vai tuvu tai. Kādas ir šīs grupas iespējas?

– Arī Latvijā ir jāatver šādi lieli pakošanas centri. Mēs arī varam pakot mantas interneta veikalam Amazon un citiem.

– Bet nav jau šādu centru.

– Investīciju piesaiste lieliem uzņēmumiem, kuri radītu darba vietas, ir tas, kas jādara. Ir institūcijas, kurām tas ir tiešais pienākums, bet Latvijas valsts kaut kā cenšas aizvērt acis. Tā ir visas sabiedrības problēma, ka tas vienkāršais cilvēks tiek izsvītrots no Latvijas nākotnes. Viņu nevēlas šeit redzēt, viņam nav ko dot, jo visi te ir skaistuļi, smalki izglītoti, smalkā kultūrā apgrozījušies, un tie cilvēki palikuši kaut kur pa vidu. Strādā Lielbritānijā vai kur citur, toties saņem cilvēcīgu algu, lai gan tur skaitās imigranti bez saknēm. Ja Latvijā būtu šie pakošanas centri vai stādu audzētavas, kas pakotu stādus, sūtītu pa visu pasauli un maksātu pienācīgu algu (ne tik lielu kā Anglijā), viņi atgrieztos. Ja šeit piedāvā 330 eiro uz rokas, tā nav alga, par kuru var normāli dzīvot.

– Ir dzirdētas uzņēmēju sūdzības, ka pie mums daudzi strādāt negrib un pārāk aizraujoties ar grādīgajiem. Taču, kad tie paši cilvēki aizbrauc uz Rietumiem, tad tur rukā kā zirgi. Tur vienkārši apstākļi piespiež.

– Tas attiecas uz mums visiem, jo esam pārdzīvojuši fundamentālu pāreju no sociālisma uz kapitālismu. Ar mūsu dzīvēm notika nenormāli krasas pārmaiņas. Mēs jau nezinājām, kas ir kapitālisms. Cilvēkiem attieksme pret laiku un naudu šeit ir pilnīgi cita, nekā tā ir Lielbritānijā vai Nīderlandē. Tikai tad, kad tie, kuri ir pieraduši visu vilkt garumā, nonāk Nīderlandē pakot tomātus, kur katra kustība tiek ik sekundi uzskaitīta klāt pieliktā čipā, viņi saprot šo kapitālisma saukli – laiks ir nauda. Tikai Londonā viņi pa īstam ierauga, ko nozīmē Kārlis Markss un kapitālisms. Mēs to šeit neredzējām un nezinājām. Tu esi darba mašīna, lai radītu kādam peļņu. Tā cilvēkiem ir liela atklāsme, jo Latvijā tas kapitālisms nav tā pa īstam ienācis. Vēl par vienu grupu gribu pateikt. Šobrīd pabeidzu pēdējās lapas grāmatai par sievietēm, migrāciju un novecošanos. Tā ir vēl viena liela un kvalitatīvi interesanta grupa. Tie ir cilvēki, kuriem ir stipri pāri 40, kuri ir izglītojušies, sākuši darba gaitas padomju laikos un kuri šobrīd brauc uz ārzemēm pelnīt sev pensiju. Viņi noteikti gribēs atgriezties Latvijā pēc tam, kad tur būs nopelnījuši pensiju. Mēs esam lielu pārmaiņu priekšā šajā ziņā.

– Cik gadu jānostrādā, lai varētu pretendēt uz turienes pensiju?

– Starp aizbraukušajiem ir populārs teiciens – četri gadi Anglijā un minimāla papildu pensija tam mazumiņam, kas būs šeit, bet desmit gadi Anglijā atsver visu darba dzīvi Latvijā. Tāpat brauc pelnīt pensiju uz Austriju, Vāciju. Darbi ir smagi, un daudzi to uztver kā armiju pirms pensionēšanās. Šie cilvēki rūpējas par savu nākotni, lai nepaliktu galīgi uz sēkļa, kad būs veci un slimi. Viņi netic, ka valdība viņiem šeit palīdzēs. Mēs esam burtiski pāris gadu pirms lielām pārmaiņām sabiedrībā, jo tad, kad atgriezīsies tur pensiju nopelnījušie, viņi saskarsies ar lielu nenovīdību no tiem, kuriem pensijas šeit būs mazākas. Līdzšinējās valsts programmas ieciklējas uz nosacīti jaunu, augsti kvalificētu latvieti, bet visi pārējie palikuši novārtā. Par viņiem neinteresējas. Pavisam drīz parādīsies daudz lielāka vajadzība pēc aprūpes namiem. Mainīsies vērtības Latvijā. Neizbēgami. Parādīsies vairāk līdzekļu un pieaugs prasības pēc kvalitatīvākiem aprūpes namiem. Cilvēkiem arī šeit būs ilgākus gadus jāstrādā un nevarēs vairs savus vecos un slimos aprūpēt mājās. Jau šobrīd to nespēj pavilkt. Tiem, kas nopelnījuši pensijas Rietumos, pavadīt mūža nogali dzimtenē noteikti ir labākā izvēle.

– Tu esi pētījusi arī ienākošo imigrāciju, par kuru šobrīd daudz tiek runāts.

– Kopā ar britu profesoru Raselu Kingu, kurš bija arī mana doktora darba vadītājs, izvērtējām pēdējo piecu gadu laikā veiktos pētījumus par imigrāciju Eiropā. Taču ir bijuši maz pētījumu par patvēruma meklētājiem. Šis robs ar lielu sparu tiks aizpildīts, jo patvērumu meklētāju lieta ir bezprecedenta gadījums un Latvija arī ir ierauta šajā straumē. Eiropas Komisijas piedāvātā kvotu sadalīšana nav īsti pareiza. To visi saprot, bet EK uz ātru roku darīja, ko varēja, lai atrisinātu briesmīgo situāciju Itālijā un Grieķijā. Visas Grieķijas salas ir šausmīga bēdu ieleja. Tas vienkārši ir ārprāts. Zini, tā ir milzīga nenopelnīta laime, ka mēs dzīvojam Eiropā. Mēs esam ļoti privileģēti, ka atrodamies ES un varam brīvi braukāt. Jebkurā lidostā mēs redzam cilvēku rindas, kuri ir zemākā statusā par mums. Viņi stāv, viņus pārbauda, viņiem jāiziet cauri dažādiem pazemojumiem, kamēr mēs varam brīvi pāriet robežām pāri, parādot pasi.

– Par to jau cilvēki visvairāk uztraucās, ka tūlīt te sagāzīsies bēgļu masas un mūsu «privilēģijas» beigsies.

– Sekojot diskusijām par patvēruma meklētājiem Latvijā, redzams liels zaņķis. Neziņas sajaukums ar naidu. Tas mazais skaitlis, kurš mums būtu jāuzņem, nekādi neapdraud latviešu tautas nākotnes eksistenci, bet ir jaušama cilvēku un jo vairāk politiķu īsredzība. Aizejot sociālismam un strauji nākot iekšā kapitālismam, tās uztveres kroplīgās formas, tie tārpi izlīda uz augšu. Redzams, ka nav pārvarētas 2. pasaules kara izraisītā Eiropas sadalījuma sekas un būtu nepieciešamas diskusijas par Latvijas, Eiropas vīziju drusku tālākā nākotnē tieši no vēlamā sociālā modeļa aspekta. Šādu diskusiju trūkst.



Komentāri [32]
#
sprogainitis777 11.janvāris 2016 20:58 atbildēt
Nu taadu murgu tik Aija Lulle...var izdomaat vnk sviests....
...par pensijaam un privilegjijaam.....vnk murgs...
 
#
Vienota pieeja 11.janvāris 2016 17:05 atbildēt
Vislabākais risinājums būtu Eiropas jaunpienācējiem sniegt palīdzību speciālu programmu, kas viņus novērtētu, ir sevišķi Francijā un Vācijā, reāli liktu cilvēkam ar sevi strādāt, lai cilvēks šo integrāciju būtu nopelnījis protams izvērtējot konkrētā cilvēka veslības apstākļus.
 
#
V-11 10.janvāris 2016 18:21 atbildēt
Tāda liela LAIME ,bbet ja pārejie lec pa logu vai mums sekot ? Tātad laikam jaatjauno ROBEŽKONTROLE ,es labāk dzīvoju SAVĀ tīrā un mierīgā tēva sētā ,nekā piesaucu šodienas pasaules PSEIDO vērtības. Vai kļūdos ? KAPEIC visi tie klaidoņi tik BRĪVI pārvietojas ignorējot JEBKĀDU pasu -robežkontroli ,kur gribu tur EJU ! Viņi ir priviliģētāki nekā PILSOŅI.
 
#
hmm 10.janvāris 2016 2:31 atbildēt
Nu kad tik centīgi izklāstītas re-emigrācijas priekšrocības un cik jauki ir atgriezties dzimtenē, autorīte varētu pievērsties okupācijas palieku re-emigrācijas īstenošanai.
 
#
Jānītis>latviešu skolotāja 9.janvāris 2016 21:11 atbildēt
Vovas onkulis no kaimiņvalsts tā māca.
 
Skatīt visus 32 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
Skonto Būve
 
This site uses Genecy custom templates for DFP