Valdības apņemšanās brīvprātīgi obligātā kārtā sākt apsaimniekot pēc Vācijas alkstošos migrantus šogad izraisīja milzu viļņošanos Latvijas sabiedrībā. Flegmatiskie latvieši pat saņēmās uz vairākām protesta un atbalsta akcijām. Taču fakts ir tāds, ka mums joprojām nav ne jausmas, kādi būs tā sauktie bēgļi un ko viņi sagaidīs no Latvijas.
Grieķijā jau pāris nedēļas atrodas Latvijas sakaru virsnieki. Viņi meklē kaut vai vienu migrantu ģimeni, kas atbilstu Latvijas izvirzītajiem augstajiem kritērijiem: gudra, strādīga, zina valodas utt. Taču pagaidām par veiksmīgu rekrutēšanas operāciju ziņots netiek, un tas raisa bažas par Latvijas spējām pielasīt savu bēgļu kvotu – 1,29% jeb 700 cilvēkus. Un, visticamāk, šāda porcija būs jāuzņem nevis vienreiz, bet saskaņā ar Eiropas Komisijas plānu – katru gadu, turklāt bez īpašas saskaņošanas. Valdība runājusi blēņas, stāstot, ka šī būs vienreizēja iesaistīšanās Eiropas Savienības migrantu sadales plānā. Migranti turpina nākt, peldēt, rāpties iekšā Eiropā, bet nedz Brisele un vēl jo vairāk Rīga nezina, kā šos plūdus apturēt.
Latvija gan salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm pagaidām atrodas labākā situācijā, jo mūsu robežu pamatā šķērso naivi vjetnamieši, kurus pēc noķeršanas var sūtīt atpakaļ uz Krieviju. Savukārt tie, kam izdodas izmukt no robežsargiem, dodas projām uz Poliju pie savējiem. Mūsu patvērumu viņi pat nemēģina prasīt. Bija gan arī atnākušas divas prāvas irākiešu grupas. Naivi ļautiņi metās vākt šiem nabadziņiem ziedojumus, bet ziedojumi galu galā izrādījās nevajadzīgi. Irākieši ātri vien notinās, apstiprinot pieņēmumu, ka viņi ir noziedznieku iesūtītas testa grupas. Cilvēku kontrabandisti izmēģina jaunus ceļus gadījumam, ja iestaigātie kaut kādu iemeslu dēļ tiks slēgti.
Tomēr nākamgad Latvijā vajadzētu parādīties arī īstajiem – Eiropas Savienības uzlūgtajiem migrantiem. Ko viņi sagaidīs no jaunās mītnes zemes un ko Latvijai sagaidīt no viņiem, priekšstats ir visai miglains. Cerēt uz viņu pienesumu darba tirgū nav nekāda pamata, jo Latvija vēlas ģimenes, bet bērni nestrādā un musulmaņu sievietes arī lielākoties – ne. Pabalstus valdība apņēmusies maksāt ļoti mazus, un nav saprotams, kā viņi varēs «brīvi konkurēt īres tirgū». Arī bēgļu iespējamās vajadzības pētītas minimāli, bet skaidrs, ka ierēdniecība drīzumā varētu saskarties ar visai neierastām prasībām. Piemēram, veselības aprūpē ar vēlmi par valsts naudu apgraizīt jaundzimušos. Tādas dīvainas viņiem tradīcijas.