Ceturtdiena, 9.maijs

redeem Einārs, Ervīns, Klāvs

arrow_right_alt Latvijā

ŅEM VĒRĀ: Nākamgad makšķerēsim sarežģītāk

ZINĀTNE, NE VAĻASPRIEKS. Pasēdēt pie upes, pamakšķerēt patīk ir jauniem, ir veciem. Taču der zināt, ka visu pēc kārtas vilkt ārā nedrīkst. Loms saskaņā ar jaunpieņemtajiem makšķerēšanas noteikumiem jāmēra, jāsver, jāskaita un visādi citādi jāvērtē © NRA arhīvs

Lai pilnībā izprastu nule pieņemtos Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumus, ir jābūt vai nu kādam zivju zinātņu doktoram, vai arī vienam no ietekmīgajiem makšķerniekiem, kuri lobējuši savu vaļasprieku valdībā. Taču jebkurā gadījumā jaunais regulējums attieksies arī uz parastajiem mirstīgajiem, kam laiku pa laikam tīk iemērkt savu pīcku publiskos ūdeņos.

Jaunie noteikumi stājas spēkā nākamgad. Tie tapa ilgās diskusijās un lielos strīdos. Sākotnējā versija tika publiskota jau 2014. gadā. Makšķernieku organizācijas savstarpēji konfliktē – tāpēc arī to ir tik daudz, ka katram makšķerēšanas rīkam ir savi piekritēji, bet visiem kopā vēl jācīnās pret zvejniekiem, kam zivis nav vien vaļasprieks, bet iztikas avots.

Liela muiža beigtam

«Dažādi ieguves veidi savā starpā karo,» atzīst Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš. Spiediens uz ministriju bija milzīgs, un jaunie noteikumi ir labākais kompromiss, ko ierēdņiem izdevies panākt. Tas gan neliedz makšķernieku organizācijām savās mājaslapās tos turpināt kritizēt. To dara arī Makšķernieku organizāciju sadarbības padome. Taujāts par kritikas iemesliem, valdes loceklis M. Balodis paskaidro, ka viņa organizācija ir pret veidu, kā šie noteikumi pieņemti. Taču tālākās detaļās viņš neieslīgst, jo uzskata, ka jautājuma pamatā ir vēlme iegūt tendenciozu informāciju, lai ko tas arī nozīmētu.

Daudzu sevišķi radikālu priekšlikumu ievazāšanu makšķerēšanas kārtībā ministrijai izdevies novērst. Piemēram, viens grupējums vēlējās panākt uz četriem mēnešiem gadā pilnīgu aizliegumu makšķerēšanai, iebrienot jebkuros ūdeņos, jo tā it kā varot izbradāt zivju nārsta vietas.

Tad vēl tradicionālās makšķerēšanas piekritēji visādi centās ierobežot zemūdens zveju. Tomēr arī tai noteikumos ir atvēlēta sava vieta – Daugava, Buļļupe un vairāki desmiti ezeru. Ministrija pieturējās pie zinātnieku sniegtā viedokļa, ka zivij nav nekādas starpības, kā tā tiek nogalināta, un krājumus tas arī neietekmē.

Daba pati lemj

Zivsaimniecības eksperti neoficiālās sarunās atzīst, ka zivju krājumi iekšzemē ir gana labā stāvoklī, līdz ar to visa šī ņemšanās ar noteikumu pārrakstīšanu no vides viedokļa būtu lieka. «Mūsu ihtiologu viedoklis ir, ka visu sugu resursi ir normālā stāvoklī. Svārstības ir dabiskas. Savulaik makšķernieki panāca zvejas ierobežošanu iekšējos ūdeņos cerībā, ka zivju kļūs vairāk, taču tā nenotika. Resursu ir tik daudz, cik liela ir barības bāze. Ja būs vairāk līdaku, tās sāks nodarboties ar kanibālismu. Viss ir atkarīgs no dabas, nevis noteikumiem,» Neatkarīgajai atzīst kāds eksperts. Taču publiski oponēt ietekmīgajām makšķernieku organizācijām uzdrošinās retais. Tāpēc arī noteikumos esot dažādas pretrunas. «Nav jau vienkārši noformulēt noteikumus tā, lai neviens cits, izņemot mani, makšķerēt nedrīkst.»

Lielākā daļa Latvijas makšķernieku uz ministriju gan nepiestaigā. Pensionāri, bērni, lauku cilvēki organizācijas neveido. Viņi aiziet pie upes un pašu priekam iemet ūdenī āķi. Kādam tam jābūt, ko drīkst ķert, ko paturēt un, galvenais, kur to darīt, tagad ir sīki un smalki aprakstīts. Noteikumiem ir astoņi pielikumi. Viss tiek smalki regulēts: makšķerējamās sugas, lomā paturamo zivju skaits, minimālais svars, minimālais garums, vēžošanas krītiņa konstrukcija utt.

Jāķer lielas zivis

Katram pašam būtu jāpapēta tā noteikumu sadaļa, kas attiecas uz viņa piekopto makšķerēšanas veidu. N. Riekstiņš min tikai dažas būtiskas izmaiņas. Piemēram, uz jūras makšķerēšanu attiecas āķu skaita ierobežojums. Uz viena rīka ne vairāk par trim agrāko astoņu vietā. Sīgas līdz šim varēja lomā paturēt tikai vienu, tagad drīkstēs trīs. Turpretim paturēšanai atļautais zušu, samu un foreļu skaits samazinās. Arī paturamo zivju minimālie izmēri ir palielināti – sams ir ņemams no 60 cm, zutis no 50 cm, vēdzele no 35 cm. Doma tāda, ka zivij jābūt lielākai, lai tā būtu paguvusi iznārstot.

Kā skaidro N. Riekstiņš, jaunajiem noteikumiem kopumā mērķis ir pasargāt tās zivju sugas, kurām varētu klāties labāk, kā arī cīņa ar negodīgiem makšķerniekiem, proti, tiem, kuri nerespektē pastāvošo kārtību.