Pašmāju metālgrupa ar īpatnējo skanējumu (paši viņi to dēvē par „oriental metal”, par ko pieņemts austrumu mūzikas krustojumu ar „death metal”) “Dislocation” izdevusi jau otro albumu – gan digitāli, gan CD formātā.
Jāpiebilst, ka šī komanda pastāv jau desmit gadus un izceļas ne tikai ar neordināro skanējumu, bet arī dažām citām lietām, piemēram, vokālists ir bundzinieks, turklāt štatā vispār ir tikai divi mūziķi. Grupas diskogrāfijā ir demo “XXIX” (2009) un albums “Sagul” (2011). “Emancipation” ir ierakstīts Rīgā, “OM Skaņu Studijā”. Bez grupas pamatkodola mūziķiem Renāta Ragimhanova (bungas, vokāls, ģitāras un pat duduks) un Kaspara Putniņa (ģitāras) šī albuma ierakstā piedalījušies arī viesmūziķi – norvēģu basģitārists Robins Kirkness Andreasens un talantīgais pašmāju pianists Matīss Repsis. Lai konceptuāli saprastu jauno albumu, jāatrod vārda emancipācija skaidrojums, kā arī jāiedziļinās tekstos, kas ir pievienoti diskam. „Albums nācis tieši laikā, jo skar tos aspektus, par kuriem aktīvi diskutē ziņu portāli visā pasaulē. tas aicina uz problēmu paskatīties no cita rakursa, cita skatupunkta, iespējams, pat uz problēmas sakni, nevis sekām. Par pasauli, kādā mēs dzīvojam šodien,” teikts jaunā garadarba anotācijā.
PAR. Dažas kompozīcijas skan patiešām monumentāli, piemēram, „Confessions Of A Modern Man”, dažas priecē ar savām ritma un/vai noskaņas maiņām („Gratitude”). Renāts Ragimhanovs demonstrē sava vokāla plašo amplitūdu – no Serža Tankjana cienīgiem meldiņiem līdz pat kārtīga „nāvinieciņa” rūkoņai. Vai viņš to spētu izpildīt arī „dzīvajā”, tas jau ir cits jautājums... Uzbūvēts apsveicami progresīvs metālalbums, katrā ziņā šādai mūzikai līdzinieku pie mums nav.
PRET. „Dislocation” pamanījušies savās kompozīcijās sabāzt praktiski visu iespējamo, ko vien var atrast smagās mūzikas „smagākajā galā”, tas ir, sākot no folkmetāla un „doom” līdz „thrash” un „death” (pilnai laimei trūkst vēl tikai „grindcore”), arī muzicēšanas un dziedāšanas stils svārstās no instrumentālā/eksperimentālā roka līdz pat pašai skarbākajai „nāvītei”. Rezultātā sanācis milzīgs „bardaks”: pēc tā var uzrakstīt zinātnisko darbu par smagās mūzikas attīstību, taču to klausīties un uztvert ir apgrūtinoši.
