Intervija ar eksprezidentu Gunti Ulmani: par to, vai valsts vadītāji domā par iedzīvotāju labsajūtu, par divkosību – partiju slimību, par satiksmes ministra atlaišanas bezjēdzību, terora aktiem Parīzē un par to, cik grūti atrast pamatojumu priekam, gaidot Latvijas dzimšanas dienu.
– Skolotāji grasās streikot. Viņiem ir pamatotas pretenzijas pret varu. Vai jūsu prezidentūras laikos vara pret cilvēkiem izturējās citādi?
– Es sev vienmēr saku: tu nedrīksti salīdzināt «savu laiku» ar šodienu. Mēs parasti domājam: lūk, kad es biju pie varas, tad viss bija labāk. Taču, ja analizējam situāciju, protesta būtība nav mainījusies gadu simtiem. Vienā pusē ir varas pārstāvji, likumdevēji, izpildītāji, un ir tauta, kas uz saviem pleciem jūt – nesamais kļūst vieglāks vai arī smagāks. Ja kļūst smagāks – tad tauta protestē. Protestu būtība nemainās, tikai varbūt agrāk tie bija organizētāki. Savukārt tie, pret kuriem protestēja, bija atbildīgāki. Tās bija atbildīgās bailes no protesta sekām.
– Tagad to vairs nav?
– Ir, bet mazākā mērā. Daudz sliktāk būtu, ja tauta domātu: kāda tiem protestiem jēga? Tas būtu nihilisms un vienaldzība, un tad viss negatīvais, sākot ar korupciju, ņemtu virsroku. Skolotājiem, mediķiem, pensionāriem – tās ir galvenās protestētāju grupas – ir jāizsaka savs viedoklis, un varai ir jāieklausās viņos. Es gan neteiktu, ka šodienas vara būtu augstprātīga. Bet problēma ir mehānismā, kā šīs protestēju prasības izpildīt... Liela daļa cilvēku Latvijā šodien nejūtas labi. Varai vajadzētu sākt tieši ar sadaļu – veicināt cilvēku labsajūtu. Tagad sākam domāt par Latvijas simtgadi, kas pats par sevi ir liels vēsturisks notikums, jo daudzas valstis simt gadus tā arī nepiedzīvo. Un valsts simtgadē ir tikai viens jautājums: ko dāvināt Latvijai? Latvijai vajag dāvināt mūsu prieku un gandarījumu, ka dzīvojam šajā valstī. Viss pārējais ir otršķirīgs: airBaltic, ceļi, dzelzceļi un tā tālāk. Ja man saka: ak, šeit viss ir slikti! – tad es jautāju: un kur ir labāk? Viegla atbilde, tomēr tas ir salīdzināšanas kritērijs. Un salīdzināt vajag ar kaimiņvalstīm. Ja mums, salīdzinot ar kaimiņiem, ir sliktāk, tad man ir iemesls domāt: kāpēc sliktāk? Man var stāstīt, ka IKP pie mums aug straujāk nekā kaimiņos un ka mūsu autoritāte Francijas vai Vācijas acīs ir augusi, bet, ja tas mazais koeficientiņš, ka saistās ar cilvēku prieku un labsajūtu, pazeminās, tad man kā valsts vadītājam jādomā, ko un kā mainīt.
– Uzskatāt, ka šodienas valsts vadītāji domā par mūsu labsajūtu?
– Noteikti domā. Par ko gan citu viņi varētu domāt? Bet ir lietas, kurās esmu vīlies divdesmit piecos atjaunotās valsts gados. Nav izaudzināta valsts politiskā elite. Tai būtu jāizvirza tikai viena prasība: domājiet valstiski. Protams, neviens šai elitei neprasītu upurēt savu personisko dzīvi un labklājību, tikai – domājiet valstiski! Tagadējie valdītāji cenšas to darīt, bet viņi nav vainīgi, ka viņi to neprot darīt. To var iemācīt tikai laiks, valsts attīstības procesi, vēsture. Pēdējā laika premjerēšana parāda, ka mums nav valsts pārvaldīšanas speciālistu. Laimdota Straujuma, kuru es augstu vērtēju kā cilvēku, jau pašā sākumā definēja, ka viņa premjerministres amatu uzņemsies – ja jau nav neviena labāka, bet viņai neesot lielas vilkmes to darīt. Tā ir interesanta kombinācija: cilvēks apzinās, ka nejūtas piemērots konkrētajam darbam, bet viņš to dara, un politiskās partijas – es nezinu, uz ko tās spekulē – tās ar tādu smīniņu komentē situāciju: tev, Laimdota, ir jāglābj valsts, bet aiz muguras sačukstas – ko tad viņa var, viņa taču neko nevar!
– Izcili divkosīgi no partiju puses.
– Tāda ir mūsu politiskās «elites» patiesā seja. Ja kāds tiešām jūtas kā elite, tad lai nāk uz politiskās skatuves un piesakās par līderi. Patlaban šī līderu skatuve ir tukša. Bet esmu optimists: gaidu līderus no jaunās politiķu paaudzes. Kad es sāku politisko ceļu, jaunie politiķi vēl nebija pat padomā. Tagad viņi ir pie apvāršņa. Eiropai un tostarp Latvijai šobrīd nav varoņlaikmets, drīzāk kolektīvās atbildības un bezatbildības laikmets, kurā visi risinājumi pazūd blīvā, nesaprotamā miglā, tāpēc jaunajiem līderiem jāizgaiņā šī migla. Taču tauta, kas izvirza publiski darboties politiķus, acīmredzot nepietiekami piestrādā šajā jautājumā. Neviens no citas pasaules nenāks piestrādāt, lai mainītu valsti uz labu.
– Vecie politiķi – noguruši un bez svaigām idejām, tātad vajag jaunu politisko spēku?
– Jau kuro reizi piesauksim jaunu politisko spēku! Esmu par Zemnieku savienību – tā ir vienīgā partija, kas saglabājusi savu zīmolu un bijusi stabila valsts attīstības jautājumos. Stabili ir arī nacionālie veidojumi. Mēs būtu nabagi, ja mums nebūtu Nacionālās apvienības. Viņiem ir viens un skaidrs uzdevums: Eiropā neviens no viņiem neprasa, lai tie vadītu galvenos procesus, viņiem ir nacionālās idejas, atribūtika, viņiem ir jāuztur nacionālais gars, taču viņi nav pragmatiķi. Savukārt zemnieki ir saglabājuši pragmatismu. Ja zemnieki būtu mazliet revolucionārāki, ja viņi iesūktu savā partijā progresīvākus cilvēkus, tad tā būtu partija, kas nākotnē varētu kaut ko paveikt. Šīs partijas aisberga zemūdens daļa ir spēcīga, taču virs ūdens izskatās visai trūcīgi. Tur mazdrusciņ ož pēc pelējuma. Svaiguma garša jāpieliek klāt kādam citam pavāram. Bet tas pavārs jāizraugās tautai.
– Tauta izraudzīsies, vairākkārt kļūdīdamās. Taču valsts kādam jāvada tik un tā. Nevar apgalvot, ka valsts galvgalī strādātu profesionāļi.
– Izpildvarai jābūt tādu cilvēku rokās, kas šādam darbam ir profesionāli sagatavoti. Mums vairs nav nekāda pamata sūkstīties, ka esam nākuši no postpadomju sistēmas. Tas jāaizmirst! Mēs patlaban esam sistēmā, kuru paši veidojām divdesmit piecus gadus. Visefektīvākais mūsu sasniegums diemžēl ir – runāt, bet neko nepateikt. Viendien domāju: kā tas nākas – Straujuma ar bijušo satiksmes ministru Anriju Matīsu, būdami vienā partijā un vienā valdībā, taču sarunājās? Un ko tad viņi izrunāja? Straujumas solis attiecībā uz Matīsu parādīja, cik viss ir nenopietni politikas augstākajā līmenī. Līdz pat šim brīdim nav skaidrs, kāpēc tika atlaists Matīss. Manuprāt, premjerministre vienīgo reizi nenoturējās emocionāli. Ja tas būtu bijis apzināti, Straujumai pirms tam vajadzēja tikpat enerģiski izretināt savas partijas (Vienotības) rindas vai, piemēram, iztīrīt no KNAB dažas divkosīgas sejas. Bet varbūt viņi abi – Straujuma un Matīss – melo? Jebkurā gadījumā šī situācija Latvijai nedara godu. Sausais atlikums: investori vairīsies nākt uz Latviju. Domājot par Latvijas simtgadi, vajadzētu koncentrēties uz pozitīviem notikumiem un simboliem, bet pagaidām esam meistari vien uz negatīviem.
– Jūs kopā ar citiem eksprezidentiem taču esat iesaistījies padomē, kas lems par Latvijas simtgades svinībām. Tad jau koncentrēsities uz pozitīvo, vai ne?
– Mūsu valsts nav peramo bērnu vidū: neesam pēdējie, kaut gan neesam arī pirmie. Daudz kur esam pārāki par kaimiņiem. Bet prezidentu padome jau nebūs vienīgā, kas simbolizēs gatavošanos svētkiem. Valsts prezidentam ir garš saraksts ar institūcijām, kas iesaistīsies svētku gatavošanā.
– Ko gatavojaties dāvināt tautai valsts simtgades svētkos?
– Viena no dāvanām varētu būt komplekts: saticība, pārticība, laime un miers. Dziesmu svētkus mēs nodziedāsim, tur viss aizies uz urrā, taču vajag, lai cilvēki vairāk smaida ikdienā, citādi izskatās, ka ne tikai novembrī, bet arī visu gadu mums veļu laiks. Prezidentu padomes misija būtu atrast kopsaucēju, kas vienotu sabiedrību. Latvijā jāveido sabiedrība, kas grib un var šeit dzīvot un kas ir pietiekami uzņēmīgi, lai šeit strādātu un radītu jaunas vērtības. Bet raudāt par tiem, kas aizbraukuši... Ja viņi gribēs, tad atgriezīsies. Un tas notiks tad, kad saņems signālu no Latvijas: šeit viss virzās uz labo pusi.
– Ar tiem signāliem pagaidām tā ir, kā ir... Lūk, nelegālo imigrantu krīze. Valdošie necenšas skaidrot situāciju valstī un Eiropā.
– Par imigrantiem jārunā skaidra valoda. Bēgļi nav pareizs termins. Bēgļi bija tie, kas pēc pasaules kara ar nabaga tarbu devās bēgļu gaitās – ar cerību kādreiz atgriezties dzimtenē. Šodienas imigranti, maksādami milzu naudu, iekļūst Eiropā, bieži vien izteikdami pretenzijas, ka te, lūk, nav tik labi, kā gribētos. Protams, ir arī cilvēki, kuri bēg no katastrofām, kas notiek viņu dzimtenē. Taču politiķi nerunā par to, ka bēgļu un imigrantu problēma ir kļuvusi par milzīgu problēmu visai Rietumu pasaulei. Daudzas rietumvalstis tagad atceļ likumus, kurus pirms desmit vai piecpadsmit gadiem ar lielu pompu pašas pieņēma, apgalvojot, ka tām neesot problēmu pieņemt imigrantus neierobežotā skaitā. Mūsu politiķiem nebija pietiekamas informācijas par imigrantiem, un viņi muldēja, kā nu vien mācēja. Bet skaidrais saprāts nāk pakāpeniski, un tagad valdošie sāk runāt sakarīgāk. Aizkavēt imigrāciju, domāju, vairs nav iespējams, jo tad, kad lielvalstis jau ir paspējušas iejaukties visu reģionu ikdienā, nepazīstot vietējo kultūru, tomēr diktējot savus noteikumus, ieplaisājušo trauku vairs nesalīmēt – ūdens nāk ārā pa visām spraugām... Uztraucos par to, kā dzīvos mani mazbērni. Šos procesus nav iespējams pagriezt atpakaļ. Var gadīties, ka migrantu plūsmas, kuras tiek veicinātas ar noziedzīga biznesa aktivitātēm, sagrauj civilizēto valstu sistēmu.
– Daži no sagraušanas soļiem – terora akti Parīzē 13. novembrī.
– Tas, kas notika Parīzē – trieciens pa manām visdziļākajām cilvēciskajām izjūtām. Pirmajās dienās ne par kādu politiku negribēju ne domāt. Tas bija kārtējais šāviens pa mūsu civilizāciju, humānismu un demokrātiju, kaut kas tāds, ko īsti vēl neesam aptvēruši. Ir sajūta, ka terorisms ņem virsroku. Un nākamā sajūta – jādod pretspars. Ar puspasākumiem nebūs līdzēts. Sarunas par to, ka terorisms jānodala no migrācijas – kaut ko tik murgainu nekad neesmu dzirdējis. Pasaule taču iet vienotā procesā! Neatceros, ka pēdējos pārdesmit gados terorisms būtu apturēts ar kaut kādām sarunām. Tas, kas notika piektdien – tā ir drausmīga traģēdija, un mērķis izvēlēts – Francija, Apgaismības ideju dzimtene, civilizācijas pulsa centrs. Būtu ļoti žēl, ja pēc kāda laika visi atkal aizmirstu to, kas notika 13. novembrī.
– Bet nu pie procesiem, kas notiek mūsu valstī. Kā redzat Latvijas vietu Eiropā, kaimiņos ar Krieviju?
– Mums nevajadzētu skriet pa priekšu tiem lielajiem un varenajiem ar saviem lozungiem un nosodījumiem. Agrāk vai vēlāk pasaules lielvalstis ar Krieviju par kaut ko vienosies, bet mēs – kā vienmēr – paliksim maliņā ar savu lielo skarbumu un milzīgo drosmi vārdos. Un tad Krievija teiks: nu, ko tad jūs te lēkājāt? Vajadzētu būt gudrākiem un samērīgi paklusēt. Ja mums blakus ir tik īpatnēja valsts kā Krievija, tad mums nevajadzētu būt pirmajās rindās, kas šo Krieviju apsaukā. Jāsaprot, ka Krievijā dzīvo ne tikai Putins un viņa draugi, bet arī Krievijas tauta. Mēs uzceļam aizsargmūri, bet tad, kad lielvalstis par kaut ko vienosies, mēs to aizsargmūri vairs nevarēsim nojaukt. Tas, par ko mēs te runājam, patiesībā ir Ārlietu ministrijas profesionālais, politiskais piegājiens, taču pēc pēdējā laika zināmām atklāsmēm Ārlietu ministriju es sajūtu ļoti vāji. Līdz tam mirklim Ārlietu ministrija bija ļoti autoritatīva...
– Jūs ar «to mirkli» domājat ministra iznākšanu no skapja?
– Skapi pieminējāt jūs, es runāju par atklāsmēm.
– Nu labi, pieņemsim. Bet iedomājieties, ka šodien Valsts prezidents esat jūs. Vai jūs atrastu iemeslu, lai pieņemtu rīkojumu numur trīs (Zatleram, atlaižot Saeimu, bija lēmums numur divi)?
– Mūsu valstī, manuprāt, ir izdoti divi muļķīgi rīkojumi. Viens bija tad, kad Zatlers atlaida Saeimu, bet otrs tad, kad premjere atlaida Matīsu. Abi rīkojumi ir egoistiski, subjektīvi, emocionāli un bez rezultāta. Viss jāsāk no jauna! Tā vairs nedrīkst notikt. Ja būtu rīkojums numur trīs, tad tam vajadzētu izrietēt no valstiskām pozīcijām un interesēm, ar atbilstošu skaidrojumu, izmantojot TV un radio, iepazīstinot ar rīkojuma būtību savus kolēģus. Pirms rīkojuma vajadzētu būt plašai kampaņai TV, radio un citos medijos, nevis tikai šaurā ģimenes lokā. Taču šobrīd neredzu tādus satricinājumus, lai pieņemtu rīkojumu numur trīs.
– Savu personisko rīkojumu esat jau publiskojis, kļūstot par Rīgas Dinamo (RD) valdes priekšsēdētāju.
– Hokejklubs zināmā mērā pārvērties par manu dzīvesveidu, ne tikai par atsevišķu sporta notikumu virteni. Ar RD esam atraduši iespēju, kā cilvēkiem dot prieku, kā cilvēkiem sanākt kopā, izdziedāties, kaut vai izkliegties, izlādēt emocijas. Mēs veidosim RD, orientētu ne tikai uz rezultātu, bet arī uz kopības izjūtu. Taču mums ir jādomā ne tikai par mūsu hokejistiem, bet arī par tiem, kas hokeju spēlēt nevar. Tāpēc esam nolēmuši: no katras hokeja spēles apmeklētāja nopirktās biļetes vienu eiro novirzīsim fondā, kas rūpēsies par bērniem ar īpašām vajadzībām. Šāda rīcība parādīs, ka sportam ir vēl lielāka jēga nekā tikai sportot.
– Rīt Latvijas dzimšanas diena. Kādas ir jūsu pārdomas par to?
– Šī dzimšanas diena iezīmēsies ar simbolisku ieiešanu atjaunotajā Rīgas pilī. Tā būs laba priekšspēle Latvijas simtgadei. Lai tiem, kas simboliski ieiet pilī, izdodas šos svētkus nosvinēt un novadīt, nevis būt tikai svinību gatavotājiem uz laiku. Valsts simtgadi svinēsim tūdaļ pēc Saeimas vēlēšanām, tāpēc – dāmas un kungi, strādājiet tā, lai jūs vispirms paši ar godu sagaidītu 2018. gada 18. novembri. Tiem, kuri vada valsti, novēlu padomāt par to, kā jūtas ikviens cilvēks šajos svētkos, un darīt visu, lai cilvēki justos labāk. Laikā, kad tūkstošiem cilvēku ir pametuši Latviju, ir grūti atrast pamatu patiesam priekam, taču jāiet ārā no krīzes un pamatojums jāatrod. Paskatīsimies paši uz sevi un padomāsim: ko mēs katrs varam veikt, lai Latvija sāktu dzīvot labāk.
