Drīz apritēs divi gadi, kopš zem lielveikala Maxima gruvešiem Zolitūdē izdzisa 54 cilvēku dzīvības. Tiesās nonākušas gan cietušo civillietas, gan 80 sējumu krimināllieta, Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija pēc neglītām peripetijām ap tās galaziņojumu to tomēr apstiprinājusi.
Kā cietušie, bojāgājušo tuvinieki to vērtē, ko sagaida, kā jūtas uz viena – cietušo – sola kopā ar lielveikala un tā apsaimniekotāja pārstāvjiem? Vai izdarīts viss, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos, un kāpēc galu galā divu gadu laikā nevar pieņemt normatīvos aktus, kas paģērētu pēc trauksmes signalizācijas izskanēšanas obligātu cilvēku evakuāciju? Intervija ar biedrības Zolitūde 21.11. vadītāju un bijušo Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāja vietnieci Regīnu Ločmeli-Luņovu.
– Vienotības un Saskaņas frakciju deputāti rosināja no 5. novembra Saeimas sēdes darba kārtības izslēgt Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumu. Kā vērtējat šādu savu bijušo kolēģu rīcību?
Regīna LočmeleLuņova: – Visas pēdējās ziņas no Saeimas mani pārsteidz, tostarp komisijas vadītāja Ringolda Baloža lēmums par sēdes atcelšanu, kurā tika plānots apstiprināt galaziņojumu, jo it kā bijušas ziņas par kaut kādu sazvērestību. Ja es joprojām būtu komisijā, es balsotu par ziņojumu, jo ir svarīgi to apstiprināt.
– Zināt iemeslus, kāpēc Saskaņa negribēja skatīt ziņojumu?
– Kā mani informēja Saskaņas pārstāve komisijā Zenta Tretjaka, iepriekšējais komisijas sekretārs Ints Dālderis (Vienotība) bija to lūdzis, jo viņš nevarēja piedalīties sēdē, bet gribēja uzstāties ar savu argumentāciju. Es nevaru ietekmēt savu bijušo kolēģu rīcību.
– Nešķiet dīvaini, ka Saskaņas deputāte solidarizējas ar Dālderi, kurš kā komisijas sekretārs atteicās parakstīt ziņojumu? Tas raisa aizdomas par vēlmi pasargāt savus partijas biedrus – Dālderim – Vienotības politiķus, Saskaņai – Nilu Ušakovu, kura vārdi iekļauti politiski atbildīgo listē?
– Tas jāprasa Tretjakai. Pēc aiziešanas no parlamenta, komisijā piedalījos kā biedrības Zolitūde 21.11. pārstāve, cenšoties būt politiski neitrāla un pārstāvēt visu cietušo intereses. Partija uz mani neizdarīja nekādu spiedienu, un arī es nevaru izdarīt spiedienu uz deputātu lēmumiem.
– Pieļaujat, ka motivācija varētu būt Nila Ušakova un Vienotības politiķu neminēšana ziņojumā?
– Nevaru apgalvot neko. Mēģināju uzdot līdzīgus jautājumus, bet atbildes nesaņēmu.
Jā, ir bijušas zināmas nekonsekvences no komisijas vadības puses. Visaptverošs skatījums aizvietots ar politiskiem mērķiem, tostarp deputātu individuālu vēlmi iekļūt vēsturē. Vairākkārt centos vērst uzmanību uz to, ka joprojām nav mainīti atsevišķi regulējumi, kas neļauj novērst šādas traģēdijas nākotnē, bet tas tika atstāts bez ievērības. Piedāvāju komisijas locekļiem tikties ar cietušajiem, parunāt ar cilvēkiem, atnākt uz kādu mūsu biedrības sēdi, bet tas viņus neinteresē. Varu apgalvot, ka ne visi komisijas locekļi lasīja jelkādus normatīvos aktus vai dokumentus, uz kuru pamata pēc tam tika izstrādāts galaziņojums, domāju, daži pat to pilnībā nav izlasījuši.
– Lielākā ažiotāža ir ap politiķu un amatpersonu vārdu nosaukšanu vai nenosaukšanu. Ko nozīmēs šo minēto personu politiskā atbildība? Ko par to saka cietušo tuvinieki?
– Ļoti žēl, ka strīdi ap galaziņojumu saistīti tikai ar atbildīgo sarakstu. Nesaprotu, kāpēc tas tika saīsināts līdz septiņiem vārdiem.
Cietušo ir ļoti daudz, viņi ir ļoti dažādi, bet vismaz mūsu sapulcēs neviens nebija teicis, ka viss noticis Ušakova dēļ. Galaziņojumā vienīgais pamatojums Rīgas būvvaldes vadītāja Ingusa Vircava un Ušakova nosaukšanai par politiski un morāli atbildīgajiem ir tas, ka Ušakovs nebija izveidojis vēl vienu posteni starp sevi un Vircavu, nebija vēl kāda amatpersona, pie kuras varēja apstrīdēt Vircava lēmumus. To varēja tikai Ušakovs. Tas nesaskan ar politiskās atbildības jēdzienu, jo viņiem nebija iespējas ietekmēt nevienu normatīvo aktu, uz kura pamata jārīkojas būvvaldei.
– Tad, jūsuprāt, Ušakova un Vircava uzvārdi ziņojumā ir lieki?
– Kontekstā ar politisko atbildību – lieki. Bet morāli atbildīgas ir ļoti daudzas amatpersonas. To, ka Ušakovs apzinās savu morālo atbildību, parāda tas, ka viņš bija pirmais, kas tikās ar cietušajiem Rīgas domē, atvainojās, tikās arī ar ģimenēm, kur bērni palika bez vecākiem, Ziemassvētkos par saviem līdzekļiem apdāvināja visus bērnus, kam gāja bojā kāds no vecākiem, lūdza man palīdzēt saprast, ko kuram bērnam dāvināt.
– Cietušie ir apmierināti ar komisijas darbu un galaziņojumu?
– Viņi neuzskata to par kaut ko nopietnu. Jau krietni pirms komisijas izveides cietušie tikās ar premjeri Laimdotu Straujumu, un visi karstie jautājumi, kurus pēc tam skatīja komisija, iepriekš jau tika pacelti valdībā. Dibinot komisiju, mēģinājām paplašināt jautājumu loku. Man liels prieks, ka tika akcentēta būvniecības materiālu kvalitāte, to pārbaude. Pateicoties komisijas iniciatīvai, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) beidzot ir izveidojis smagās tehnikas reģistru, kas pieejams glābšanas darbu organizēšanai Latvijā. Visi pieci autoceltņi uz katastrofas vietu tiks atvesti, pateicoties SIA Arsava. Firma strādā visā Baltijā un arī Polijā, un, ja traģēdijas laikā celtnis būtu bijis nevis Kārsavā, bet Polijā, mēs paliktu bez iespējām pacelt smagākās konstrukcijas. Pateicoties šiem celtņiem, tika izglābti vismaz trīs cilvēki. Reģistrs ir izveidots, bet diemžēl nekādi līgumi ar Arsava, kas ir vienīgā firma, kurai ir jaudīgi autoceltņi, nav parakstīti. Vienīgais līgums tai ir ar Jelgavas domi.
– Vēl bez šā reģistra ir kādi pamanīti robi likumdošanā vai praksē, panāktas izmaiņas, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos?
– Vēl tad, kad cietušie bija tikušies ar Straujumu un valdības pārstāvjiem, akcentējām, ka steidzami jāievieš ugunsdrošības noteikumos punkts par obligātu evakuāciju, atskanot ugunsgrēka trauksmei. Līdz šim brīdim šī jaunā ugunsdrošības noteikumu redakcija nav pieņemta!
– Tie ir tik komplicēti labojumi?
– VUGD noteikumus izstrādāja, iesniedza, bet joprojām tie atrodas valdības gaiteņos. VUGD izstrādāja arī jauno Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības likumu, bet jau otro reizi tā pieņemšanu bloķē Pašvaldību savienība. Tagad līdz nākamā gada janvārim ir nozīmēta priekšlikumu iesniegšana, kas nozīmē, ka, labākajā gadījumā, tikai nākamā gada pavasarī grozījumi tiks skatīti otrajā lasījumā, lai gan tieši par to, kāpēc neevakuēja cilvēkus pēc tam, kad tik daudz reižu skanēja signalizācija, bija ļoti daudz pārmetumu. Joprojām nav šā punkta nevienā normatīvajā aktā un, ja notiek kas līdzīgs, nevienam apsargam nebūs pat minimāls sods. Apsargs var ne tikai 37, bet kaut tūkstoš reižu atslēgt signalizāciju, un viņam nekas nebūs par to, ka neevakuēja cilvēkus! Un Zolitūdes krimināllietā apsargs figurē tikai cietušo sarakstā, jo viņam tika nodarīti miesas bojājumi un viņš pretendē uz lielu morālo kompensāciju, un nekāda soda viņam nebūs!
Ne arhitektu, ne būvinženieru savienība negrib mainīt Ēkas būvniecības noteikumus, kas liedz vienlaikus ekspluatēt publisku ēku un veikt būvdarbus virs tās. Tas ir aizliegts tikai ar nosacījumu, ja to dēļ ēkas pārsegumi vai jumta konstrukcijas var zaudēt noturību. Šis papildu nosacījums ir jāizņem, citādi tiek pieļauts, ka Zolitūde var atkārtoties. Tas nozīmē, ka joprojām atļauti darbi uz jumta, ja konstruktors, līdzīgi kā Ivars Sergets, būvdarbu vadītājam apgalvo, ka visi aprēķini pārbaudīti, jumts var izturēt slodzi. Bet, ko tad, ja konstruktors nepamanīs kādu kļūdu aprēķinos vai gadās, piemēram, nekvalitatīvi materiāli, slēptie defekti, nelabvēlīgas laikapstākļu kombinācijas?
– Kāpēc politiķi pakļaujas būvnieku lobijam?
– Politiķi nesaprot, par ko ir runa! Vai viņi ir izlasījuši kaut vienu no būvnoteikumiem no pirmā panta līdz pēdējam?
– Ringolds Balodis minēja, ka Dālderis par darbu komisijā gada laikā saņēmis ap 2700 eiro, var lēst, ka deputātu algām vien iztērēti ap 30 tūkstoši eiro. Nevarēja izmantot lietderīgāk?
– Neskatoties uz trūkumiem, komisija paveikusi lielu darbu, sēdes notika ik nedēļu, tika uzklausīts liels cilvēku skaits, notika diskusijas. Diemžēl galaziņojums nav rīcības plāns vai valdības zvērests visus tajā izteiktos priekšlikumus ieviest dzīvē. Komisija var tikai norādīt uz problēmām un piedāvāt tās risināt, bet neviens nevar garantēt, ka tas tiks darīts. Bet būvniecībā ir ļoti daudz problēmu, it īpaši ar speciālistu profesionalitāti, kvalifikāciju, arī ar nozares likumdošanas pilnveidošanu, jo nozares iekšienē ir sava veida sazvērestība, neviens nerunā, lielie uzņēmumi baidās, ka tas varētu traucēt turpmākas peļņas gūšanai, pasūtījumu saņemšanai, apakšuzņēmēji negrib bojāt attiecības ar lielajiem uzņēmumiem, lai nepaliktu bez darba, jo apakšuzņēmēju vidū ir ne mazāka konkurence kā starp lielajiem uzņēmumiem uz lielajiem pasūtījumiem. Neredzu, ka te kas varētu mainīties. Arī uz komisijas sēdēm netika aicināti, piemēram, Re&Re pārstāvji, nebija konkrēti kompāniju pārstāvji, bija tikai asociācija.
– Cietušie lielākas cerības liek uz tiesas procesiem, kas sākti gan civillietās, gan apjomīgajā krimināllietā, kur par cietušām atzītas 263 personas?
– Cietušajiem galvenais, lai viņiem apstiprinātos doma, ka viņu tuvinieki nav gājuši bojā velti. Lai arī ir daži ļoti agresīvi noskaņoti cilvēki, vairums cilvēku nevēl kādam mūža ieslodzījumu. Viņi vēlas, lai ir taisnīgs spriedums un lai notikušais radītu izmaiņas sabiedrībā, likumdošanā, būvniecībā.
– Divi tiesneši sevi atstatījuši no krimināllietas skatīšanas – argumenti par pazīšanos ar advokātu un cietušo iztur kritiku?
– Domāju, ka tiesneši vienkārši nobijās no lietas apjoma un satura. Tiesnesis nevar iedziļināties lietā, neiedziļinoties būvnormatīvos un citās specifiskās lietās. Protams, ir iesaistīti eksperti, bet tiesnesim ir jāizstrādā savs redzējums un spriedumam jābūt pamatotam ar likumu. Tiesnešiem šīs lietas iztiesāšana var būt zvaigžņu stunda vai profesionālā pašnāvība. Jo var izveidoties situācija, kad, piemēram, tiesnesis var kādu apsūdzēto attaisnot, ko sabiedrība uztvertu ļoti negatīvi. Sabiedrība kopumā Zolitūdes lietā uzvedas ļoti populistiski, cietušie jau ir aizmirsti, un vairāk interesē linča tiesa.
Jāsaprot, ka traģēdija notika sistēmisku kļūdu dēļ. Savulaik vēl komisijas sēdē bijušajam ekonomikas ministram Artim Kamparam jautāju, kas tieši ielika tā laika būvniecības noteikumos punktu, ka izmaiņas tehniskajā projektā nav jāsaskaņo ar būvvaldi, ja tās neskar ēkas ārējo izskatu. Kampars, protams, nevarēja atbildēt. Neviens normatīvais akts 2013. gadā nenoteica, ka būtu jāglabā aprēķini. Būvniecības noteikumos joprojām nav atrunāta procedūra, kā tieši nozīmīgas konstrukcijas jāpieņem ekspluatācijā.
Uzskatu, ka komisijas lielākā kļūda bija neizmantot visu savu pilnvaru laiku līdz decembrim. Ņemot vērā to, ka izmeklēšanas materiāli jau varētu būt publiski pieejami, nesaprotu, kāpēc deputāti nevēlas kaut ar acs kaktiņu ieskatīties krimināllietas materiālos, vismaz šajā 100 lapu kvintesencē, kas izsūtītas cietušajiem. Nesaprotu, kāpēc viņus neinteresē katastrofas īstie iemesli!
– Kopumā tiesā pieteiktas kompensācijas 155 miljonu eiro apmērā. Daudziem šķita dīvaini, ka kompensāciju prasītāju vidū, lai dabūtu naudu no apdrošinātāja, ir arī Maxima, kas atzīta par cietušo, kā arī veikala ēkas īpašnieks un apsaimniekotājs Tineo, kas esot nopirkusi tikko uzceltu, pārbaudītu ēku. Kā uz to reaģē bojāgājušo tuvinieki, sēžot vienā pusē tiesā?
– Maxima, Tineo un citu veikalu atzīšana par cietušajiem ir saistīta ar apdrošināšanas kompāniju nostāju – tās vēlas sagaidīt krimināltiesas spriedumu, lai pateiktu, ka ir iestājies apdrošināšanas gadījums. Piemēram, vienam no cietušajiem, kam mašīna stāvēja blakus ēkai un tika sasista, kompānija Ergo aprēķināja 2500 eiro zaudējumus, lai gan bija KASKO apdrošināšana, un joprojām to nav izmaksājusi, sakot, ka gaida tiesas spriedumu. Un Ergo te uzvedas kā visbargākais tiesnesis.
– Jūsuprāt, to vajadzēja risināt ārpus krimināllietas?
– Protams! Arī Homburg Zolitūde gadījumā ir apdrošināšana. Bet kārtējo reizi ir runa par to, ka apdrošināšanas kompānijas nevēlas šķirties no naudas. Un Maxima arī saka, ka nevar neiesniegt savus zaudējumu aprēķinus krimināllietā, kādus iesniegusi apdrošināšanas kompānijai. Tas ir formāls process. Šajā cietušo sarakstā ir arī cilvēki, kurus varētu vainot morālā atbildībā, tie paši apsargi, kuri neevakuēja cilvēkus, bet viņi ir cietušo sarakstā, jo guva miesas bojājumus.
– Biedrība Zolitūde 21.11. 21. novembrī prezentēs grāmatu Atceries Zolitūdi ar apmēram 80 stāstiem par bojāgājušajiem, ievainotajiem, glābējiem. Kāds ir mērķis šim apkopojumam?
– Mērķis, pirmkārt, ir cieņas izrādīšana bojāgājušajiem. Reizē stāsti par šiem cilvēkiem ir Latvijas vēsture dzīves stāstos, par to, kā bojāgājušo tuvinieki redz šo traģēdiju Latvijas valsts kontekstā, kāpēc tas notika, kas jādara tālāk. Šajā grāmatā būs arī 23 izdzīvojušo stāsti, ieskaitot glābējus. Zolitūdei un grāmatai būtiski parādīt to, ka mums ir svarīgas arī vienkāršu cilvēku dzīvības, ka viņi nav gājuši bojā velti, ka mūsu glābēji tiešām ir varoņi. Mēs atradām cilvēkus, kas bija glābuši cilvēkus pirmajās minūtēs, un iesniedzām Iekšlietu ministrijai priekšlikumu apbalvot arī viņus. Publicēsim arī visu glābšanas operāciju veicēju un palīdzības sniedzēju, tostarp mediķu, vārdus.
