Viens no iespaidīgākajiem eksponātiem enerģētikas, energoefektivitātes, infrastruktūras un vides tehnoloģiju izstādē Vide un enerģija 2015 solās būt Saules koks, kas pārveido saules enerģiju cilvēku acīm atbilstošā gaismā.
Principā jebkurš koks ir Saules koks, kura akumulēto Saules enerģiju cilvēki izmanto jau gadu tūkstošiem kopš tā brīža, kad iemācījās iegūt vai glabāt uguni. Tagad par mežoņiem sauktie cilvēki varēja iztikt bez zināšanām par tiem pārveidojumiem molekulu un atomu līmenī, kuru gaitā vispirms tukšā vietā izauga koks un pēc tam koka pagales (koka mizas, zarus...) varēja pārvērst par gaismu, siltumu un pelniem, bet Saules lomu viņu dzīves uzturēšanā viņi saprata un Sauli pielūdza. Civilizētie cilvēki lepojas ar to, ka prot pārnest Saules gaismu tālāk par apli ap ugunskuru vai lāpu. Proti, ar koka dedzināšanu vienā vietā ir iespējams iegūt elektrību, ko gaismā vai siltumā pārvērst citā vietā kaut simt, kaut tūkstoš kilometru attālumā. Ar koksnes dedzināšanu patlaban aizraujas sevi par civilizētāko no visām civilizētajām pasaules daļām saucošā Eiropa. Tagad tieši koku (tehniskā nozīmē koksnes šķeldas) dedzināšana tiek pasniegta smalkā vārdkopā enerģijas iegūšana no atjaunojamiem energoresursiem. Nelaime tikai tā, ka mūsdienu cilvēku vajadzību apmierināšanai koki tiek izcirsti ātrāk nekā spēj ataugt pat tad, ja koku augšanu veicina ar visiem iespējamiem agrotehnikas paņēmieniem. Tas uzliek lielu un smagu, arī finansiāli smagu, jautājuma zīmi, vai koku dedzināšana tiešām kvalificējas kā atjaunojamo energoresursu izmantošana.
Balstoties uz koku un bijušo augu jeb fosilā kurināmā, t.i., akmeņogļu, izmantošanu, civilizācija ir tikusi tik tālu, lai vismaz izmēģinājumu režīmā spētu nodarboties ar Saules gaismas uztveršanu bez biomasas starpniecības. Ja tas tiešām tiks izdarīts, tad cilvēce būs nodrošināta ar enerģiju uz laiku laikiem, ko burtiskā nozīmē izsaka vārdi Saules mūžs. Katru stundu Zemi sasniedz tāds Saules radiācijas daudzums, kas var nodrošināt cilvēces enerģētiskās vajadzības pat gadu. Kur šī enerģija paliek? Kāpēc Zeme un tās iemītnieki palaiž rokas stiepiena attālumā esošo enerģiju atpakaļ kosmosā? Kā šo enerģiju piesaistīt Zemei vismaz tikpat efektīvi un vēl efektīvāk, nekā to spēj augi? Pašreiz iespējamās atbildes uz šādiem jautājumiem meklējamas izstādē Vide un rnerģija 2015 un zem Saules koka jo sevišķi.
Saules koks ir Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētnieku un Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā savu maģistra darbu izstrādājošā Tālivalža Muzikanta kopīgais projekts. Ar šo darbu Neatkarīgo iepazīstināja T. Muzikants un institūta vadošais pētnieks, Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratorijas vadītājs Jānis Kleperis. Viņi arī iemūžināti zem Saules koka, kad tas aizvakar institūtā saņēma pēdējo slīpējumu pirms aizvešanas uz izstādi Ķīpsalā. J. Kleperis akcentēja institūta galvenā konstruktora Jāņa Straumēna līdzdalību koka tapšanā.
Kā zināms no aizlaikiem, kārtīgam kokam ir jābūt ar deviņiem zariem un ar deviņiem ziediem uz katra zara. Tik tiešām deviņi zari visefektīvāk aizpilda koka lapotnei atvēlamo telpu, tāpēc tāds ir arī T. Muzikanta ja ne izaudzētais, tad ap metāla serdi ar stiklu un plastmasu apaudzētais Saules koks. Uz katra zara ir pa vienai lapai, bet uz katras lapas 9x29 cm saules baterija augšpusē, trīs gaismas diodes apakšpusē un diožu krelles lapu sānos.
Vienā reizē, protams, nevar pagūt visu uzreiz. Tagadējais koks sastellēts no tirgū jau palaistām saules baterijām un gaismas ķermeņiem, nevis no eksperimentāliem saules bateriju, elektrības akumulatoru un gaismas ķermeņu modeļiem, pie kādiem zinātnieki vēl tikai strādā turpat līdzās, dažādās Cietvielu fizika institūta laboratorijās. Šoreiz pietiks ar eksperimentālu apliecinājumu tam, ka konstrukcija vispār turas kopā, iztur Latvijas klimatu un patiešām ir autonoms gaismas avots ja ne vistumšākajās gada dienās, tad tomēr lielākajā daļā dienu. Tiklīdz parādīsies jaunāki un efektīvāki risinājumi Saules enerģijas iegūšanas vai uzglabāšanas, vai izmantošanas segmentos, tā tos varēs integrēt jau izstrādātajā Saules koka konstrukcijā. Būs jāstrādā arī pie konstrukcijas variācijām. Piemēram, T. Muzikanta maģistra darba prototipa reālais augstums izstādē ir trīsarpus metru (ar postamentu), bet darba tālākai virzībai vajadzētu radīt koku sešu metru augstumā ar novietojumu tieši pie Nacionālās bibliotēkas.
Koka vizuālā forma ir stilizēta ābele, kas patiešām iesakņojusies latviešu nacionālo simbolu sistēmā, bet tajā pašā laikā ir uztverama arī ikvienam citam, kurš dzīvo kristiešu vai jūdaistu kultūras laukos. Bagātā kultūrvēsturiskā un mitoloģiskā fona dēļ šim tēlam pienākas pozitīvi romantisku asociāciju virkne, kam jāsekmē dizaina gala produkta pārdodamība. Tas ir mērķis, ko T. Muzikants nebūt nenoklusē.
Diez vai izstādē redzamā eksperimentā objekta autori būs ar mieru pārdot tieši šo veidojumu, kas viņiem vajadzīgs tā tālākai pilnveidošanai. Tajā pašā laikā izstāde dod pašu piemērotāko platformu, uz kuras vispirms pašiem izstādes dalībniekiem vienoties par to, kā apvienot spēkus izstādīto ideju un objektu attīstīšanā līdz plašā tirgū laižamiem produktiem. Tieši tāpat kā bioloģiskās ābeles, arī Saules koks varētu būt gan dižkoks, gan pundurābelīte atbilstoši lietotāju vajadzībām. Pavisam vienkārši sakot, piedāvājums ir gan ielu malās un parkos, gan privātos dārzos un pagalmos uzstādāmas laternas, kuras dod gaismu bez pieslēguma elektrības tīklam un patērētās strāvas skatītājam.
Saules koka tapšanu veicinājis finansējums no Valsts pētījumu programmas LATENERGI 2014–2017 un Latvijas Zinātnes padomes sadarbības projektam Nr. 666 Kontrolējamas porainības kompozītmateriālu sintēze un pētījumi plāno slāņu un to sistēmu iegūšanai enerģijas uzkrāšanas un pārveidošanas pielietojumiem.
