Gan darba devēju, gan darba ņēmēju organizācijas asi kritizē nākamā gada valsts budžeta projektu un vēl cer Saeimā pacīnīties, lai panāktu būtiskākas budžeta korekcijas, kādas Saeima līdz šim nav atļāvusies. Vai varētu izdoties pārliecināt par tā dēvētā solidaritātes nodokļa, mikrouzņēmumu nodokļa korekciju, nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz citām jomām, mazināt citus ekonomikas izaugsmes riskus – Neatkarīgās intervija ar Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) vadītāju Līgu Meņģelsoni.
– Uzņēmējiem kārtējo reizi budžets nav gana labs. Pret ko jums ir galvenās iebildes?
– Ir unikāla situācija, kad vienisprātis ir gan arodbiedrības, gan uzņēmēju organizācijas par to, ka nākamā gada budžeta projekts nav vērsts uz tautsaimniecības attīstību, nav pārliecības, ka tas radīs investoru vēlmi ieguldīt un uzņēmējiem radīt darba vietas.
– Ekonomikas attīstība jau arī nav deklarētā prioritāte – tās ir iekšējā un ārējā drošība, veselība, izglītība.
– Atbalstām šīs prioritātes, bet kas tad ražo pievienoto vērtību, veido IKP un lielāko daļu budžeta ieņēmumu, ja ne uzņēmējdarbība? No apmēram miljona iedzīvotāju 572 tūkstoši ir pensionāri, tikai nedaudz vairāk, 577,5 normālā režīmā, privātajā sektorā strādājošie, 290 tūkstoši – sabiedriskajā sektorā strādājošie, 100 tūkstoši darba meklētāju, nedaudz vairāk par 400 tūkstošiem bērni, studenti.
Jaunās idejas, kas ir parādījušās, deldēs šo nelielo 577 tūkstošu slānīti. Netiek arī pildīta 2014. gada oktobrī parakstītā stratēģija par nodokļu sloga pārcelšanu no darbaspēka uz patēriņu un neproduktīvo kapitālu.
Jāpārskata arī mikrouzņēmuma nodoklis, kas grauj konkurētspēju, jo tiek izmantots kā ēnu ekonomikas paveids un nekalpo sākotnēji domātajam mērķim – darbības uzsākšanai ļoti maziem uzņēmumiem. Šobrīd tas ir aizgājis ļoti bīstamā virzienā. Lai to sabalansētu, rosinājām pēc iespējas ātrāk ieviest sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu par mikrouzņēmumā strādājošajiem, jo, kad viņi saņems 45 eiro un prasīs pabalstus, gala rēķinu atkal maksās tie, kas strādā normālā režīmā.
– Tātad tie nebija jūsu pārstāvētie uzņēmēji, kas iebilda pret mikrouzņēmumu nodokļa likmes celšanu?
– LDDK jau 2012. gadā norādīja uz sociālo garantiju trūkumu, bet tad situācija likās cerīgāka, turklāt tas bija krīzes laika nodoklis, kas izdarīja arī daudz laba, daudzi legalizējās un iznāca no ēnas. Teicām arī, ka, pakāpeniski paaugstinot mikrouzņēmuma nodokli no 9% līdz 11% un 13%, šī starpība jāvirza uz konkrētā cilvēka sociālajām iemaksām.
– Izklausās, ka aizstāvat lielos uzņēmumus – mazie varbūt tomēr gribētu saglabāt zemākus nodokļus. Esat arī gatavi norīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) nesamazināšanu apmaiņā pret solidaritātes nodokļa neieviešanu, kas attiecas tikai uz lielajiem uzņēmumiem, kas spēj samaksāt 4000 eiro algas.
– Nē. Jau nosaukums ir nepareizs. Ar ko solidaritāte – ar valsts budžeta tēriņiem? Tā ir veikla manipulācija ar terminiem. Ja tā ir solidaritāte, tad pasakām, cik no tā aiziet, piemēram, robežu stiprināšanai vai pensiju indeksācijai! Bet tagad tā ir solidaritāte ar valsts budžeta tēriņiem, turklāt tiek jaukta sistēma – sociālās apdrošināšanas iemaksa aiziet uz citu maku, ne tikai netiek ierēķināta katra maksātāja personiskajā kontā. Ja atceļ griestus, godīgi būtu vismaz izmaksāt, cik iemaksā, ja ne īstermiņa pabalstos, tad ilgtermiņā, pensijās. Turklāt jau tagad 10% tiek maksāti kā solidaritāte, kas aiziet tiem pensionāriem, kas nav piedalījušies šīs sistēmas veidošanā, kas strādājuši padomju laikā.
LDDK vienmēr teikusi, ka nodokļi ir jāmaksā, tāpēc paši piedāvājam veidus, kā paplašināt nodokļu bāzi, lai valsts maciņš būtu veselīgāks. Finanšu ministrijai (FM) prasām, ar ko kompensēsim tos apmēram 12% kopbudžeta ieņēmumu, ko pašlaik veido Eiropas fondi, kas beigsies 2020. gadā? Mēs nesakām: pazeminiet nodokļus, bet sakām, ka ir pārāk lieli darbaspēka nodokļi, pārāk mazi kapitāla un nekustamā īpašuma nodokļi. Esam gatavi runāt par pakāpenisku, loģisku progresivitāti, nevis, kā šobrīd, paņem no viena un pārskaita uz otru, apmānot pašvaldības. Socioloģiskajās aptaujās uzrādās, ka neticība sociālās apdrošināšanas sistēmai ir viens no būtiskiem ēnu ekonomiku veicinošiem faktoriem. Ar tā dēvēto solidaritātes nodokli mēs pasakām, ka tiešām nav jēgas maksāt! Tieši otrādi, būtu jāveicina tas, lai cilvēkiem maksātu lielas algas, un drīzāk jāskatās, kāpēc virkne uzņēmumu maksā mazas algas.
– Piekrītat, ka cerētos ieņēmumus no solidaritātes nodokļa valsts var neiegūt, jo daudzi izdomās veidu, kā izvairīties no palielinātiem nodokļiem?
– Piekrītu. Veicām LDDK biedru aptauju, kurā atbildēja 36 uzņēmumu pārstāvji, kuros kopumā ir 24 023 nodarbinātie ar diviem miljardiem eiro apgrozījuma. Puse atbildēja, ka ierobežos atalgojuma pieaugumu, piektdaļa likvidēs kādas darba vietas, lai nobalansētu izmaksas, trešdaļa izmantos citas, likumdošanā pieļaujamās atalgojuma formas, dividendes. Citi paaugstinās preču un pakalpojumu cenas.
– Aptaujāti uzņēmumi, kuros maksā lielās algas?
– Dažādi.
– Bet šie apmēram 47 000 lielo algu saņēmēju esot zināmi pēc vārdiem – Valsts ieņēmumu dienests (VID) viņiem sekot līdzi, vai viņu algas pēkšņi nesamazinās.
– Jautājums ir par filozofiju. Šie labi atalgotie darba ņēmēji, kuri nav kapitāla turētāji, miljonāri vai īpašnieki, ir ilgu laiku investējuši savā izglītībā un kļuvuši tik konkurētspējīgi, ka viņiem ir Eiropas līmeņa algas. Latvijas finieris nevar atļauties zemākas algas, ja grib, lai viņiem ir eksportspējīgi vadītāji Francijā, Ķīnā, Taizemē, Brazīlijā. Šie cilvēki ir biznesa motors, tie ir augsti kvalificēti darba ņēmēji, kas var atrast darbu jebkur Eiropā. Runa ir par 4000 eiro bruto algu, kas uz rokas ir ap 2000. Beļģijā minimālā alga ir 1800 eiro. Tā ir viegli sanaidot sabiedrības grupas, bet neviens nav paskatījies, ko ir darījis, cik investējis un strādājis ar sevi tas, kurš saņem lielu algu, un tas, kurš saņem mazu. Vai mēs ejam uz augstas pievienotās vērtības radīšanu, vai veram reņģes.
– Vai, veidojot kaut kādu nodokļu progresivitāti, nebūtu godīgāk skatīt ne tikai algu, bet visu veidu ieņēmumus, tai skaitā no dividendēm, kapitāla, kam nodokļi ir daudz zemāki?
– Precīzi! To arī teicām. Esam saviem uzņēmumiem stāstījuši par to, kā veidojas valsts budžets, kādos pakalpojumos to paši izmantojam, ka mēs ar nodokļiem nopērkam civilizāciju. Jautājums ir par nodokļu samaksājamību un iekasējamību, kas iet kopā ar to saprotamību un loģiskumu. Nav arī normāli, ka, samazinoties iedzīvotāju skaitam, no 2011. līdz 2015. gadam valsts bāzes izdevumi pieauguši par vienu miljardu.
– Kā tad mēs solidarizēsimies ar bēgļiem, ja negribam solidarizēties ar vietējiem trūkumcietējiem un sociālajām vajadzībām? Nepiekrītat, ka šis solidaritātes nodoklis komplektā ar pakāpenisku neapliekamā minimuma diferencēšanu būtu solis pretī nabadzības un nevienlīdzības mazināšanai?
– Esam par nevienlīdzības mazināšanu, minimālās algas, ar nodokļiem neapliekamā minimuma (NM) celšanu par apgādājamajiem, kam jāiet roku rokā ar ekonomikas attīstību, darba ražīgumu. Valdības piedāvātais diferencētais NM izskatās skaisti uz papīra, bet ne praksē, kur tos pāris eiro vairāk cilvēks iegūs pēc pusotra gada, deklarējoties. Tas nozīmē vispārēju tautas deklarēšanos un valsts kreditēšanu. Bet ģimenēm tie eiro vajadzīgi jau šajā mēnesī, nemaz nerunājot par to, ka tas būs milzīgs administratīvais slogs VID. Ir labāki instrumenti – naudu, ko valsts paredzējusi aizņemties no strādājošajiem, labāk mērķtiecīgi novirzīt atvieglojumiem par apgādībā esošām personām, jo tieši ģimenes ar maziem bērniem visātrāk nokļūst nabadzības slazdā. Esam gatavi kopā ar FM strādāt pie jaunas progresīvās IIN sistēmas, izlīdzināt situāciju ar individuāliem un kapitāla ienākumiem, bet nevar pēkšņi izdomāt: mums pietrūkst 40 miljonu, rīt darīsim šitā! Pat arodbiedrībām ir bažas, vai tautsaimniecība ir spējīga šādas idejas pacelt, jo tas ietekmēs arī darba ņēmējus. Valdība aiz ekseļa tabulām neredz reālus uzņēmumus!
– FM un arī premjere solījusi nākotnē ķerties klāt ienākumiem no kapitāla pieauguma un dividendēm, bet to vienmēr atliek. Kāpēc? Kaut kāda lobija ietekmē?
– Domāju, ka nē, drīzāk meklē, kur var ātri kaut ko salipināt. Ja ir tik liela aiza starp algas nodokļiem un dividendēm, protams, ka to izmantos vairāk. Savukārt tās 4700 personas, kuras līdz šim godīgi uzrādīja visu algu, tagad ir muļķa lomā, jo pārējie dara savādāk, lētāk!
Lielu sadaļu no ēnu ekonomikas veido PVN shēmas, pret kurām aktīvāk jācīnās.
– Finanšu ministrs Jānis Reirs žēlojas, ka, nevalstiskajām organizācijām neakceptējot FM priekšlikumus par stigrākiem kases aparātu noteikumiem, kas mazinātu iespējas sagrozīt kases aparātu datus, no ēnu ekonomikas nav izdevies iegūt plānotos 60 miljonus eiro, bet tikai 30. Negribat palīdzēt cīnīties ar ēnu ekonomiku?
– Mēs palīdzam! Jūlijā uzrakstījām FM vēstuli, prasot, kā plāns tiek pildīts, bet neesam saņēmuši atbildes. LDDK nekad nav iebildusi, ka nevajadzētu cīnīties pret kases datu sagrozītājiem, mūsu bažas bija tikai par to, vai nebūs ļoti liela atkarība no viena programmētāja. Kāpēc nevaram pārņemt labāko sistēmu, kas ir Dānijā, Vācijā, Somijā, jau šodien, bet, nē, jātaisa jauna sistēma! Turklāt nesen jau daudzi investēja lielas summas, nomainīja kases aprātus, un atkal jāmaina!
– Minimālās algas celšana par 10 eiro uzņēmējiem galvassāpes neradīs, un tāpēc netiks shēmotas daļlaika nodarbinātības formas?
– Mūsu uzņēmumi vairāk runā par vidējo algu nozarē, kas aug 5–9% robežās, nevis minimālo algu. Minimālā alga ir jāceļ, bet jāņem vērā, ka reģionos un mazajos uzņēmumos arī šo minimālo algu ir grūti nopelnīt, īpaši servisa pakalpojumu jomā, kur jāskatās, par cik pieaugs ražīgums, lai to paceltu. Minimālā alga ietekmē arī pārējo atalgojuma skalu, veselības sistēmā tagad sanitāra alga pietuvojas medmāsas algai, lai gan pēdējās izglītība un atbildība ir krietni augstāka. Minimālās algas celšana par 40 eiro, kā bija iecerēts, būtu nepamatoti straujš pielikums, bet par 10 eiro piekritām.
– Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs paudis, ka naudas ekonomikā ir daudz, bet tā «atrodas banku kontos un nevar atrast ceļu pie uzņēmējiem un darba devējiem». Kādas perspektīvas, kā sildīt ekonomiku, laist naudu darbībā? Uzņēmējiem slikti projekti, trūkst ideju, sakaru, kapacitātes droša un konkurētspējīga biznesa izveidei vai to ietekmē no mums neatkarīgi faktori, pasaules tirgu, ekonomikas tendences?
– Jā, uzņēmēji, īpaši mazajā un vidējā sektorā, saka, ka bankas nefinansē tautsaimniecību, bet bankas saka, ka nav labu projektu. Patiesība sastāv no dažādiem argumentiem, bet viens no aspektiem atduras pret to pašu nodokļu sistēmu, konkrēti uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN) šajā ziņā ir bremzējošs, jo bankas, analizējot uzņēmumu pieteikumu, skatās ne tikai idejas dzīvotspēju, biznesa plānu, bet arī uzņēmuma veselības rādītājus, peļņu. Bankas redz, ka ir mazs pašu kapitāls, ļoti zema likviditāte un maza peļņa.
– Uzrādītā vai reālā?
– Jā, precīzi! Protams, analītiķi, saliekot pāris datus kopā, redz realitāti, redz arī riskus un iedod lēmumu par ļoti dārgu naudu. Tā rodas savstarpējā nesaprašanās. Vienlaikus tas ir skaidrs signāls tam, ka kaut kas nav kārtībā ar nodokļu sistēmu. Tieši otrādi, ir jādara viss, lai uzņēmumi būtu lepni parādīt savu peļņu, nevis to minimizētu visiem iespējamajiem līdzekļiem.
Nodokļu politikas stratēģijas ietvaros vajadzētu aprēķināt UIN ietekmi, kas ir gan pozitīva, gan negatīva. Ja esam godīgi un saliekam UIN atlaidēs visus atvieglojumus, tad dažbrīd tas mums ir izdevīgāks nekā, piemēram, Igaunijā, ja vien šos atvieglojumus izmanto. Ja neizmanto, tad nav izdevīgāks. Igaunijā reinvestētā peļņa uzņēmuma konkurētspējā, darbagaldos, produktos, jaunās darba vietās netiek aplikta ar nodokli, tādējādi tiek veicināta tā attīstība, izeja uz jauniem eksporta tirgiem, bet, kad gribi izņemt dividendes, nodoklis ir augšā. Tas radījis motivāciju investēt, bet mūsu gadījumā ir otrādi.
– Dividendēm 10%.
– Jā. Diemžēl. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tautsaimniecības kreditēšana nav tik aktīva, jo visi uzrāda iespējami mazu peļņu, ir slikta likviditāte, mazs pašu kapitāls, un tad iestājas apburtais loks.
– Raugoties uz uzņēmējdarbības perspektīvām, jums lielākās bažas ir par nodokļiem, nevis, piemēram, par Krievijas embargo, ekonomisko situāciju Eiropā, ieguldījumu trūkumu infrastruktūrā, bēgļu krīzi?
– Ir iekšējie ietekmējošie apstākļi un ārējie. Ārējos var mēģināt prognozēt un tiem gatavoties, var diversificēt tirgus, produktus, bet no tiem neviens nekad nebūs tieši pasargāts. Lai to ietekmi mazinātu, var stiprināt sava uzņēmuma finanšu veselību, kas arī ir atkarīga no nodokļu sistēmas. Bet, kad pēkšņi pasaka, ka no 1. janvāra būs jauna nodeva, kas no vidēja ražojoša, eksportējoša uzņēmuma izvelk 300 000 eiro, efekts ir līdzīgs ārējai krīzei! Mums jau tāpat pietiek ārējo krīžu un izaicinājumu, nevajag radīt vēl iekšējās!
– Uzņēmējus uztrauc bēgļu jautājums? Varbūt otrādi – skatās kā uz lēto darbaspēku?
– Aptaujājam par to uzņēmējus, vēl gaidām atbildes, tostarp par to, kā viņi paši gatavi iesaistīties. Mēs kā sociālais partneris uzskatām, ka nevaram izvairīties no bēgļu uzņemšanas un jādomā, kā situāciju izmantot ekonomikas stimulēšanai. Daudzi bēgļi ir ar augstāko izglītību, ir ārsti, inženieri, arhitekti – jādomā nevis pabalstu filozofijā, bet kā šos cilvēkus integrēt, iemācīt latviešu, angļu valodu, kā iesaistīt darba tirgū. Svarīgi sadarboties ar pašvaldībām, kurām ir dzīvojamais fonds.
– Nesen tikāties ar Valsts prezidentu, kurš jau savā pirmajā runā solīja iestāties par skaidras, prognozējamas nodokļu politikas nepieciešamību. Viņš ir jūsu sabiedrotais?
– Prezidents bija vienisprātis, ka darbaspēka nodokļi ir pakāpeniski jāmazina un nodokļu slogs jāpārnes uz citu jomu. Jaunajā nodokļu stratēģijā 2015.–2017. gadam, ko radījušas uzņēmēju organizācijas, ierakstījām, ka kopējie nodokļu ieņēmumi sasniegs 30% no IKP esošo 27% vietā. Taču tas nav jāpanāk ar nodokļu paaugstināšanu, bet galvenokārt ar nodokļu iekasējamības palielināšanu, sistēmas vienkāršošanu un administrēšanas uzlabošanu.
