Pasaules Hepatīta dienā vairāki simti iedzīvotāju veikuši B un C hepatīta eksprestestus, no kuriem 47 gadījumos atklājies, ka cilvēks inficējies ar B vai C hepatītu.
B hepatīta ārstēšanu pilnībā apmaksā valsts, un to var izārstēt divos mēnešos (pret B hepatītu arī var vakcinēties). Bet, ko darīt cilvēkiem, kuri uzzinājuši par inficēšanos ar C hepatītu? Slimību profilakses un kontroles centrs iesaka konsultēties ar savu ģimenes ārstu par papildu nepieciešamajām pārbaudēm, savukārt Hepatīta biedrība var vienīgi izteikt nožēlu un ieteikt doties uz kādu no Eiropas valstīm, kur pacientiem C hepatīta ārstēšana ir bez maksas un tiek izmantota arī mūsdienīga un efektīva ārstēšana.
Neraugoties uz pacientu protestiem, diskusijām un pat veselības ministra vārdiem valdībā, ka situācija ar C hepatītu Latvijā ir raksturojama kā epidēmija, C hepatīta ārstēšanā Latvijā nekas nav mainījies. No Hepatīta biedrības pārstāvja Kristapa Kaugura teiktā izriet, ka ir arvien sliktāk – arvien vairāk iedzīvotājiem konstatē hronisku hepatītu, un pašlaik Latvija ieņem jau bēdīgi pirmo vietu Eiropas Savienībā un palikusi vienīgā valsts, kur par C hepatīta ārstēšanu pacientiem ir jāmaksā ievērojamas summas. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, hronisko C hepatīta gadījumu skaits palielinās – pērn reģistrēti 1706 hroniska C hepatīta gadījumi (2013. gadā – 1221). Šogad pirmajos sešos mēnešos reģistrēti 936 hroniska C hepatīta gadījumi, kas ir par 82 gadījumiem vairāk nekā 2014. gada pirmajā pusgadā.
Ar nožēlu K. Kaugurs atzīst, ka Latvijas un daļēji arī ES līmenī vairs nav palikusi neviena kompetenta institūcija, kas nebūtu atzinusi, ka hepatīta C situācija Latvijā ir katastrofāla. Biedrība un nozares speciālisti cīnās par ārstēšanas pilnveidi (Veselības ministrijas ziņojumu virspusēji izskatīja valdība un analizēja arī Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāti) – pirmkārt, esošā terapija jāpadara pacientiem pieejamāka, paceļot valsts kompensācijas apmēru no 75 līdz vismaz 90 procentiem, otrkārt, jāievieš mūsdienīga ārstēšanas sistēma. «Pašlaik C hepatīta pacientiem valsts kompensē ārstēšanos 75 procentu apmērā, taču, lai to sāktu, pacientam pašam ik mēnesi nepieciešams veikt līdzmaksājumu 25 procentu jeb 200–300 eiro apmērā,» situāciju raksturo K. Kaugurs. Taču, pat samaksājot šo līdzmaksājumu un ārstējoties gadu, pusei pacientu atbilde būs: terapija nav palīdzējusi. Pacientiem it kā pieejamā terapija ir efektīva tikai 50 procentiem pacientu, turklāt tai ir smagas blakusparādības, kuru dēļ pacients visbiežāk vismaz gadu ir darbnespējīgs. Neizārstētie pacienti un apmēram 30 procentu arī to pacientu, kuriem slimība atklāta, bet kuri atsakās ārstēties naudas trūkuma dēļ, turpina C hepatīta vīrusu pārnēsāt, un galu galā viņu pašu veselības stāvoklis pasliktinās, līdz attīstās aknu ciroze vai vēzis. «Jaunie medikamenti C hepatīta ārstēšanai ir 97–100 procentu efektīvi, tas ir dārgāk, bet spēj izārstēt praktiski visus pacientus,» uzsver K. Kaugurs. Biedrība aplēsusi: ja Veselības ministrija C hepatīta ārstēšanai ik gadu tērē aptuveni 3,2 miljonus eiro, bet valsts kompensētā terapija palīdz vien pusei pacientu, tas nozīmē, ka 1,6 miljonus eiro jau tūdaļ varētu izlietot lietderīgāk, sistēmā iekļaujot arī daudz efektīvākus medikamentus.
