Cilvēki provocē putnus iekarot pilsētas
Vārnas un sudrabkaijas ir iemācījušās pilsētā sadzīvot ar cilvēkiem. Tagad cilvēkiem jāiemācās saprasties ar skaļi ķērcošajiem un nereti agresīvajiem kaimiņiem. Cilvēks pats vien vainojams pie tā, ka putni iekaro dzīves telpu pilsētā. Piemēram, Latvijas galvaspilsētā ir ieviesušies vistu vanagi – vismaz 50 pāri jau kļuvuši par rīdziniekiem.
Pavasarī un vasarā rīdziniekus vai trakus padara vārnu un kaiju ķērcieni – tie nerimst ne dienu, ne nakti. Kur kāds lielāks koks, tur vārnas savij ligzdu, bet sudrabkaijas visbiežāk apmetas uz daudzdzīvokļu namu jumtiem. Putni savā starpā mēdz sazināties, ja atraduši kaut ko noderīgu vai ieraudzījuši ienaidnieku, bet mēdz arī vienkārši izvilloties kā kašķīgi kaimiņi.
Ornitologs Jānis Ķuze saka: «Mūsu rīcībā nav pārliecinošu datu, ka vārnu Rīgā sistemātiski būtu kļuvis vairāk.» Iespējams, kopējais vārnu skaits Rīgā nav būtiski palielinājies, bet to ir kļuvis vairāk atsevišķās vietās. Vārnas pilsētās esot ieviesušās jau pagājušā gadsimta 90. gados, ierodoties no savām dabiskajām dzīvesvietām – no augstajiem purviem un lauku ainavām. Gan tāpēc, ka cilvēka saimniekošana putnus izspiež no ierastās mājvietas, gan tāpēc, ka pilsētās tiem ir labākas iespējas dabūt barību. Nenoslēgti atkritumu konteineri, piemājas kaķu barotāji – putniem pat īpaši nav jāpiepūlas, lai atrastu iztikas minimumu. Būtu vēlams, lai žēlsirdīgie kaķu barotāji nebērtu kaķu barību pie mājām zem klajas debess. Vārnām to vien vajag – ja ēdienu pasniedz tikpat kā uz paplātes, kāpēc lai putni meklētu no cilvēkiem attālāku mājvietu? Ja pie mājas konteineru nav vai tie tiek aizvērti, vārnas un sudrabkaijas barības meklējumos var nolidot desmitiem kilometru. Un atkal atgriezties savā mājvietā – pie daudzdzīvokļu nama loga vai uz tā jumta. Pēdējās desmitgadēs jo īpaši sudrabkaijas ir ērti iejutušās pilsētnieču statusā, jo cilvēki tām liek emigrēt, iekārtojot pludmales un paplašinot ostas.
J. Ķuze norāda, ka vārnu un baložu skaitu regulē to ienaidnieki – vistu vanagi. Tie neļaujot pilsētās savairoties augumā mazākajiem spārnaiņiem. Latvijā vistu vanagu skaits pēdējo 20 gadu laikā ir ievērojami samazinājies, toties Rīgā un tās apkaimē šie putni iekārtojušies uz palikšanu. Viņiem šeit ir ērti pieejama barība – baloži, vārnas un kaijveidīgie putni – un ligzdošanai piemēroti lieli koki parkos un kapsētās. No mežiem putnus diemžēl iztriekuši cilvēki. Rīgā pilsētas teritorijā ligzdo 50 vistu vanagu pāri un vēl 20 pāri – pie pilsētas robežas. Vistu vanags 2012. gadā Rīgā sagādāja nepatīkamu pārsteigumu kādam Botāniskā dārza apmeklētājam, stipri ieknābjot galvā. Visticamāk, vīrietis bija pietuvojies vanagu mazulim, tomēr pat ornitologi brīnījās par šādu putna uzvedību. Pilsētā biežāk uzbrūk vārnas, kaijas un pūces, un, protams, arī gulbji.
Jāteic, ka ar putnu uzvedību ir tāpat kā ar bitēm. Dzīve pilsētā, cilvēku tuvumā tos ir mainījusi. Pirms sešiem gadiem Vērmanes dārzā kokā tika uziets vistu vanags un nodabūts lejā. Izskatījās, ka putns bija savainots. To uz savu privātmāju aizveda Sarmīte Linde, kura tobrīd bija dzīvnieku patversmes kopēja. Sākuma vanadziņš šņācis, bet vēlāk sadraudzējies pat ar suņiem. Pēc kāda laika putns aizgādāts uz citu dzīvesvietu zirgu stallī, kur arvien retāk devies pie cilvēka. S. Linde tagad pieļauj, ka vanags varbūt kaut kur tuvumā dzīvo, bet nu jau labu laiku ir pazudis no viņas redzesloka.
J. Ķuze noteic, ka pilsētā ar skaļo putnu klātbūtni ir jāsamierinās. Tāpat kā ar to, ka lidoņi meklē arvien jaunas apmešanās vietas. Dažas no iespējām, kā samazināt putnu skaitu, ir noslēpt atkritumus un regulāri nojaukt ligzdas. Tomēr putni to tuvumā izveidos atkal jaunas ligzdas. Ornitologs norāda, ka noņemt ligzdas ieteicams tikai izņēmuma gadījumā. «Vārnas jaunu ligzdu taisa katru gadu, ja nojauks ligzdu, tas radīs problēmas tiem putniem, kuri ligzdo vecajās vārnu ligzdās. Jēga maza ligzdu noņemšanai,» uzskata J. Ķuze.