Visi racionālie argumenti no pacientu un mediķu puses ir izskanējuši, mums atliek tikai pēdējā iespēja – pieķēdēt kādu pacientu pie Ministru kabineta durvīm, kamēr valdība nepieņem lēmumu par savlaicīgu ārstēšanas nodrošināšanu HIV pacientiem un pieejamu ārstēšanu cilvēkiem ar C hepatītu, uzsver apvienības HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis.
Arī starptautiskās organizācijas paudušas atbalstu pacientu cīniņā par tiesībām saņemt visām vadlīnijām un rekomendācijām atbilstošu ārstēšanu, taču reakcija – nulle. «Mēs patiešām vēlēsimies paskatīties ministram acīs, viņš ir solījis panākt situācijas sakārtošanu, iepriekšējam ministram varbūt bija vieglāk – neko nesolīja un neko, atsaucoties uz solījumiem, nevarējām prasīt,» spriež pacientu organizāciju pārstāvji.
Līdz 2015. gadam Latvija apņēmās samazināt HIV inficēšanās gadījumu skaitu, taču tas nav izdevies – sākot no 2011. gada, jaunatklāto HIV gadījumu skaits strauji iet uz augšu, un, «turpinoties šādam tempam, mēs apsteigsim Igauniju, kas Eiropas Savienībā ir pirmajā vietā pēc jaunatklāto inficēšanās gadījumu skaita», norāda atbalsta centra Dia+Logs vadītāja Ruta Kaupe. Tam piekrīt A. Molokovskis, uzsverot, ka otrs mērķis bija līdz šim gadam nodrošināt starptautiskajām vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu vismaz pusei AIDS pacientu, taču ārstēšanu saņem tikai 18 procentu. Vienīgā valsts no Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona valstīm, kas sāk ārstēt slimību, kad tā ir ielaistā jeb AIDS stadijā, ir Latvija. «Nekas nav mūžīgāks par lēmumu uz laiku, un tieši tāds ir pieņemts HIV pacientu ārstēšanā krīzes gados un joprojām darbojas,» spriež A. Molokovskis. Krīzes gados Veselības ministrija, lai taupītu naudu, pieņēma lēmumu nozīmēt ārstēšanu HIV pacientiem vēlākā slimības stadijā, proti, kad imūnsistēmas šūnu līmenis nokrities zem skaitļa 200. Visā pasaulē ārstēšanu uzsāk, ja šis rādītājs ir 350–500. HIV.LV vadītājs arī uzsver: lai panāktu pretim pacientiem, kuri jau gadiem cīnās par tiesībām saņemt laicīgu ārstēšanu, nemaz nevajag valdības lēmumu, jābūt politiskajai gribai un ministra aktīvai rīcībai, uzdodot par pienākumu Nacionālajam veselības dienestam atcelt ierobežojumus. «Jāpārstāj māžoties un jāatceļ šie ierobežojumi, jāsāk ārstēt cilvēkus,» saka A. Molokovskis, «visus racionālos argumentus, kāpēc valstij ir izdevīgi agrīni sākt ārstēt HIV pacientus, mēs esam pateikuši.» Visa pasaule seko Latvijas stāstam par pacientu neārstēšanu. Pacientu organizācijas pat sākušas valsts iestāžu vietā pārrēķināt pieejamos finanšu avotus, meklējot argumentus, pirmkārt, ka daļa ārstēšanā ieguldītās naudas – 12 procentu – atgriežas valsts budžetā kā pievienotās vērtības nodoklis un ar šo naudu vismaz šim gadam papildu pacientu ārstēšanai būtu pietiekami. Otrkārt, pacienti aprēķinājuši, ka dienesti prasa vairāk naudas, lai ieviestu rekomendācijas, nekā tas reāli izmaksā. «Prasīt naudu no neparedzētiem izdevumiem vispār ir absurds, jo šī problēma ir gadu gadiem zināma,» saka A. Molokovskis.
Veselības ministrija pirms mēneša, izskatās, visai vieglprātīgi publiski izplatīja informāciju, ka no 1. jūlija sāks gan agrīni ārstēt HIV pacientus, gan palielinās valsts kompensāciju C hepatīta zālēm, šo ieceri meistarīgi apturēja valdībā. Pacienti (kopējo aicinājumu parakstījušas organizācijas Agihas, HIV.LV, Dia+Logs, Baltijas HIV asociācija) gaida 2. jūliju, lai paskatītos politiķiem acīs.
