Uzņēmēju kolektīvā nostāja pret valsts prasībām pārreģistrēt uzņēmumu dibināšanas dokumentus ir likusi Saeimai šīs prasības praktiski atcelt.
Šā gada 21. maijā faktiski apstājās divas visaptverošas reformas uzņēmējdarbības vidē. Valsts atkāpās no prasībām uzņēmējiem līdz šā gada vidum pārreģistrēt īpašumtiesības uz savām kapitāldaļām un līdz nākamā gada vidum pārreģistrēt uzņēmumu pamatkapitālu no latiem uz eiro. Saeimas rīcība šķiet pašsaprotama, jo prasību atcelšanas brīdī kapitāla denomināciju no latiem uz eiro nebija veikuši vairāk nekā 116 tūkstoši SIA un a/s, bet labāk riskēt ar uzņēmuma kapitāldaļu apdraudējumu nekā lieku reizi rādīties acīs UR darbiniekiem un nostiprināt savas īpašumtiesības bija izlēmuši 105 tūkstoši SIA īpašnieku. Tie ir ārkārtīgi lieli skaitļi attiecībā ne tikai pret aptuveni 180 tūkstošus lielo Latvijas komersantu – juridisko personu pulku, bet arī pret Saeimas vēlētāju skaitu. Politiķi noteikti nevēlējās satracināt tik daudz cilvēku.
Rezultātā Komerclikums tika izgrozīts tā, ka atceltas skaitās nevis prasības, bet sodi par to nepildīšanu. Tādā kontekstā prasības kļuvušas par labiem novēlējumiem, kādus Uzņēmumu reģistra darbinieki izteiks katra dokumentus nepārreģistrējuša uzņēmuma pārstāvim tad, ja šāds pārstāvis kaut vai 100 gadu laikā ieradīsies UR savās darīšanās. Sodu pātagas vicināšana par kavēšanos ar uzņēmumu pamatkapitāla denomināciju pārvērsta par vilināšanu ar pārreģistrācijas maksas atlaižu burkāniņu. Proti, denominācija līdz 2016. gada 30. jūnijam tiek atbalstīta, atbrīvojot uzņēmējus no maksas par pamatkapitāla jaunā sadalījuma publikāciju Latvijas Vēstnesī, kas aktuālajās cenās ir 9,25 eiro, no paraksta notariālas apliecināšanas uz viena dokumenta pie Uzņēmumu reģistra valsts notāra par 7,11 eiro un valsts nodevas 14,23 eiro par katru pieteikto izmaiņu (statūtu jaunā redakcija, dalībnieku reģistra nodalījums, ieraksts komercreģistrā).
Interesantākais stāstā par politiķu bailēm no uzņēmēju masas ir tas, ka nekādas masas īstenībā nemaz nav. Dokumentus nepārreģistrējušo uzņēmumu skaits ir lielāks, bet tikai nedaudz lielāks par to uzņēmumu skaitu, kuri pagājušajā gadā nav veikuši nekādu saimniecisko darbību un nav maksājuši nodokļus. Šādu pseidouzņēmumu daudzums Latvijā rēķināms ap 80 tūkstošiem, t.i., sliecas uz pusi no vispār reģistrēto un nelikvidēto komersantu skaita. Daudzos gadījumos uzņēmumu īpašnieki ir vienkārši miruši, aizceļojuši vai aizmirsuši par saviem uzņēmumiem, citos gadījumos uzņēmumu dokumenti tiek rezervēti izmantošanai dažādās blēdīgās shēmās. Par jaunas dzīves došanu fiktīvajiem uzņēmumiem jāpateicas tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam. Ne viens, ne otrs no viņiem ne sarunās, ne ar savu preses pārstāvju starpniecību nevēlējās atbildēt uz Neatkarīgās jautājumu par valsts ieguvumiem no saimniecisku darbību neveicošiem uzņēmumiem.
Teorētiski valsts pat varētu piepelnīties uz nodokļus nemaksājušo uzņēmumu lielā skaita rēķina, jo tādiem uzņēmumiem šogad ir ieviesta 50 eiro maksa no katra par labu Valsts ieņēmumu dienestam par uzņēmuma dokumentu apstrādi. Šīs naudas nemaksātāji kļūs par VID parādniekiem, kuriem VID ik dienas pierēķina soda naudu 0,05% apmērā, kā arī var piemērot administratīvo atbildību uzņēmumu vadītājiem. Reāli tomēr VID nespēj dabūt rokā ne fiktīvos uzņēmumus, ne šo uzņēmumu reālos vadītājus. Rezultātā valstij VID personā ir tikai izdevumi gadījumos, kad VID nākas uz sava rēķina apmaksāt blēdībās pieķerto uzņēmumu likvidāciju, bet no VID aprēķinātajiem uzņēmumu parādu miljoniem piedzīt neizdodas gandrīz neko.
