Latvijā pieaug cilvēku ar HIV mirstība, kā arī pretēji pasaules un Eiropas tendencēm pieaug tieši tādu nāves gadījumu skaits, kad iemesls bijis HIV vai AIDS.
Arī saslimstības biežums un tieši jaunatklāto AIDS gadījumu skaits uz citu Eiropas valstu fona ir graujošs.
To uzskatāmi apliecina Eiropas Komisijas ziņojums – vairumā valstu, ieskaitot Eiropas Savienības kandidātvalstis, jauno AIDS gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir robežās no 0,3 līdz 1,7, savukārt Latvijā trīs reizes augstāks. Tajā pašā laikā Latvija ļoti gausi risina jautājumu par agrāku AIDS pacientu ārstēšanas uzsākšanu. Šogad pacienti un ārsti ir sagaidījuši jaunu solījumu – no šāgada 1. jūlija sagaidāmas pozitīvas izmaiņas, taču – kamēr to tiešām neapstiprinās valdība, pacientu organizācijas izsakās piesardzīgi.
Acīm redzamas nepilnības
Slimību profilakses un kontroles centra direktores vietnieks attīstības un epidemioloģiskās drošības jautājumos profesors Dzintars Mozgis ekspertu diskusijā Latvijas Ārstu biedrībā norādīja, ka HIV un AIDS pacientu skaits palielinās ar stabili augošu tendenci. Visbiežāk saslimstība vērojama 30–39 gadu vecu cilvēku vidū, kuru lielākais īpatsvars ir vīrieši. Tāpat biežākas saslimšanas vērojamas pilsētās, īpaši Rīgā. Līdz šim sabiedrībā dominēja viedoklis, ka HIV un AIDS visbiežāk izplatās narkomānu un homoseksuālu cilvēku vidū, tomēr pēdējo gadu statistika liecina, ka visvairāk infekcija izplatās tieši heteroseksuālu kontaktu ceļā.
Latvija jau daudzus gadus ir to ES valstu vidū, kur HIV infekcijas izplatības rādītāji ir ļoti augsti. Katru gadu HIV diagnosticē apmēram 340, bet AIDS – 130 cilvēku. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs 2014. gada misijas ziņojumā par HIV, B un C hepatītu Latvijā atzinis, ka AIDS pieaugums Latvijā ir pretrunā ar vidējām tendencēm Eiropas valstīs, kas norāda uz acīm redzamām HIV ārstēšanas nepilnībām valstī. Tas, ko Latvija neievēro jeb neuztver nopietni, ir Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rekomendācijas par HIV slimnieku ārstēšanu, kas paredz antiretrovirālās terapijas (ART) uzsākšanu brīdī, kad cilvēka imūnsistēma vēl nav galīgi novājināta. Latvijā pretēji rekomendācijām HIV pacients saņem ārstēšanu praktiski jau AIDS stadijā, kad nereti pamata slimību jau papildina diagnozes – vēzis, tuberkuloze, citas, kuru ārstēšanai no veselības budžeta jātērē lieli līdzekļi.
Nepareizie pacienti
Igaunijā jaunatklāto HIV gadījumu skaits ir lielāks, tomēr ar lejupejošu līkni, savukārt Latvija – katru gadu kāpjas augstāk, norāda Rīgas Stradiņa universitātes docente, Baltijas HIV asociācijas valdes locekle Anda Karnīte. Igaunija ir pirmajā vietā Eiropā pēc jauno HIV gadījumu skaita, Latvija – otrajā, savukārt AIDS gadījumu skaits Latvijā ir trīs reizes augstāks nekā Igaunijā un četras līdz sešas reizes augstāks nekā Eiropā. «Laikus uzsākot ārstēšanu, var sasniegt tādu situāciju, ka pacienti ar HIV un AIDS nemirst, bet vidējais dzīves ilgums sasniedz vidējo sabiedrībā, tas nozīmē, ka cilvēki var dzīvot, strādāt, audzināt bērnus,» uzsvēra A. Karnīte. Viņa gan atzina, ka cilvēki, kuriem ir HIV, sabiedrībā tiek uzskatīti par «nepareizajiem pacientiem», jo tiek pieņemts, ka šī slimība iegūta nepareiza dzīvesveida rezultātā, tāpēc, ka cilvēks izdarījis kādu kļūdainu izvēli savā dzīvē. «Tomēr – kā tad ir ar sirds slimībām? Tās bieži sekmē neveselīgs uzturs, mazkustīgums. Arī diabētu. Kā tad ar plaušu vēzi, ja cilvēks ir smēķējis? Šie pacienti mums patīk it kā labāk, viņi ir it kā smukāki…» Ar to arī saistīta attieksme pret HIV/AIDS pacientiem.
Sāk ārstēt, kad galīgi slikti
Skaidrojumam – Latvijā HIV/AIDS pacienta ārstēšanā pielietot specifisko pretvīrusu jeb antiretrovirālo terapiju (ART) var tad, ja pacienta CD4 šūnu (imūnsistēmas šūnas) skaits nokrītas zem 200, visā pasaulē ārstē, ja šis rādītājs ir 350–500. Latvija ārstēšanas standartus, ja tā var teikt, – pazemināja krīzes laikā, un kopš tā laika HIV pacienti ir neapskaužamā situācijā. «Tā nav pareiza pieeja, ka pacientus ārstē tikai tad, ja viņam ir jau pavisam slikti, jo var būt situācijas atkarībā no katra pacienta individuāli, kad viņam vajadzētu nozīmēt šo terapiju arī agrāk, bet citam – vēlāk. Tagad sanāk, ka mēs nogaidām, kad cilvēkam ir pavisam slikti, un tad nekas cits neatliek, kā sākt ārstēt ar dārgām, sarežģītām kombinācijām tā vietā, lai sāktu agrīni,» situācijas absurdu iezīmē HIV pacientu tiesību aizstāve Agita Sēja.
Veselības ministrija publiski sola, ka no 1. jūlija HIV pacientus ārsti varēs sākt ārstēt agrīnāk. Farmācijas departamenta direktors Jānis Zvejnieks Neatkarīgajai apliecināja, ka ir sagatavoti grozījumi valdības noteikumos, kurus vēl jāsaskaņo ar citām ministrijām. Tātad plānots, ka HIV pacientiem speciālā terapija tiks nodrošināta no 350 šūnām. VM aprēķini liecina, ka papildus šogad tam nepieciešami 184 000 eiro, taču, tā kā šo naudu VM neprasa no valsts budžeta, bet sola atrast nozares iekšienē, visticamāk, Finanšu ministrijai iebildumu nebūs. Naudu izdosies ietaupīt, jo ministrija mērķtiecīgi strādā pie tā, lai farmācijas kompānijas samazina medikamentu cenu. «Mums ir cerība, ja ārstēšanu uzsāksim agrāk, tiks ārstēti vairāk pacientu, farmācijas kompānijas būs ieinteresētas vēl vairāk pazemināt cenu,» saka J. Zvejnieks, ar nožēlu piebilstot: «Esam laikam pēdējā valsts Eiropā, kur tik vēlu uzsāk ārstēt.» Pašlaik no kopējā HIV/AIDS pacientu skaita (vairāk nekā 6200) ART saņem vien 18 procentu. VM Vides veselības nodaļas vadītāja Jana Feldmane Neatkarīgajai atzina, ka ir daudz ieguvumu no agrīnas HIV ārstēšanas – samazināsies pacientu skaits smagā stāvoklī, mazāk pacientu būs jāārstē slimnīcā (ART pacienti saņem ambulatori), samazināsies arī jauno inficēšanās gadījumu skaits. Ir pieradīts, ka pacienti, kuri lieto ART, samazina vīrusa daudzumu asinīs, ka praktiski nevar inficēt citus cilvēkus. Jācer, ka VM argumenti spēs pārliecināt valdību.
Viszemākais standarts
Diemžēl solījumu AIDS pacientiem bijis tik daudz, ka ticības nav. To apliecina apvienības HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis. Mēs Latvijā tagad cīnāmies par pašu, pašu zemāko līmeni, mums kā pacientiem jācīnās par patiešām agrīnu ārstēšanu, jo pasaulē jau runā par pavisam citām vadlīnijām, kad ārstēšana jānodrošina no 500 šūnām. Gan pacienti, gan ārsti infektologi reālajā dzīvē redz sekas neapdomīgajam lēmumam – mainīt ārstēšanas vadlīnijas, lai taupītu naudu. Tagad izdodam vairāk naudas, ārstējot kritiski slimus pacientus.
VIEDOKĻI
Ludmila VĪKSNA, profesore, infektoloģe:
– Nevaram apturēt HIV izplatību, jo ikviens, kuram laikus nesākam ārstēšanu, ir drauds ikvienam. Mēs varam izdot bukletus, cik gribam, bet tas nedos to efektu, ko laikus uzsākta ārstēšana. Jāsāk ārstēt cilvēki atbilstoši tam, kā to dara citās Eiropas valstīs.
Agita SĒJA, HIV pacientu tiesību aizstāve:
– Katrs pacients ar HIV ir individuāls, un pēc būtības pacientam ir nepieciešams uzsākt ārstēšanu, ja viņa veselība pasliktinās, nevis tikai ievērojot to, cik imūnsistēmas šūnu viņam palicis. Tikpat labi konkrētam pacientam ar augstāku šo šūnu skaitu reālā situācija var būt daudz sliktāka nekā tam, kuram uzsāk ārstēšanu. Es varu salīdzināt situāciju ar vēža pacientiem, kurus tagad mēs sāktu ārstēt tikai trešajā stadijā, jo pirmajā, otrajā viņš vēl «labi turas».