Keris: Elite kaunu apēdusi maizē

Neatkarīgās saruna ar Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītāju Valdi Keri.

Mediķu arodbiedrība izziņojusi akciju Rīgā, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas dienā, kad Latvijā neformālā sanāksmē sapulcēsies Eiropas valstu veselības ministri. Kas notiks 20. aprīlī?

Līdz šim informācija par mūsu protesta akciju pasniegta tendenciozi. Mūsu protesta akcijas galvenais iemesls ir veselības aprūpes sliktā pieejamība Latvijā, bet tā vietā tiek runāts par politiskajam intrigām, kuras šeit nevajag meklēt… Lēmumu par protesta akciju pieņēma arodbiedrības padome ar pārliecinošu vairākumu. Ko mēs vēlamies uzsvērt un kam nepiekrītam?  Tas ir nepamatoti zemais veselības aprūpes finansējums – 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tas ir zemākais rādītājs kopš 2004. gada un zemākais Eiropas Savienībā, kur vidēji veselības aprūpei novirza 7% no IKP. Šāda valsts rīcība ir pretrunā ar Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem, saskaņā ar kuriem jau pērn finansējumam vajadzēja būt 5% no IKP. Šie ieteikumi tiek slēpti no sabiedrības joprojām. Zemais finansējums ir arī pretrunā ar pašas valsts attīstības plāniem, nerunājot par  Eiropas Komisijas ieteikumiem. Starp citu, tik stingru ieteikumu, kādus EK izsaka mums, nav izteikti nevienai citai valstij. Grūti saprast, kāpēc Latvijas valdība un Saeima to ignorē.

Iespējams, nepietiekami skaidrā veidā politiķi saredz sakarību starp zemo veselības finansējumu un iedzīvotāju veselības stāvokli, demogrāfiskajiem rādītājiem …

Bet tas ir acīmredzami - ilgstoši zemais finansējums ir novedis pie dramatiskām sekām, mums ir vissliktākā veselības aprūpes pieejamība Eiropā. Pat 20% cilvēku ar vidējiem ienākumiem nevar atļauties vajadzīgo medicīnisko palīdzību un 40% no iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem. Dati apliecina, ka Latvijā pieaug invaliditātes gadījumu skaits un salīdzinājumā ar citām valstīm mirstība tā saucamo novēršamo nāvju jeb darbaspējas vecuma grupā, kur cilvēkiem nevajadzētu nomirt… Latvijā nomirst par 1400 cilvēkiem vairāk, nekā vidēji citās jaunajās ES valstīs.

Tātad mediķu akcija ir par, nevis pret kaut ko?

Nenoliedzami ir par pieejamāku veselības aprūpi, jo Latvija, iestājoties ES, apņēmās ne tikai ieviest eiro, bet ievērot arī citus nosacījumus, tiesību hartas, piemēram, ES pamattiesību hartu, kuras 35. pants paredz pieejamību veselības aprūpei, bet Latvija šo pantu bradā ar kājām, un mēs to redzam ik uz sola.

Kāpēc šajā brīdī par pieejamu medicīnu cīnās mediķu arodbiedrība, ne pacienti?

Piekrītu. Bet pieejami un kvalitatīvi sabiedriskie pakalpojumi ir katras valsts pamats, un mūsu kā arodbiedrības uzdevums ir vairot cilvēku labklājību. Kad mēs sūdzējāmies Eiropas ombudam, vēstuli parakstīja 54 000 pacientu, un arī šoreiz mēs aicināt protesta akcijā piedalīties pacientus. Akcijā uzsveram, ka nepieņemamas ir garās rindas uz pakalpojumu saņemšanu un augstās pacientu iemaksas. 

Cik būtiski pašlaik šajā protesta akcijā ir runāt par mediķu algām?

Zemā atalgojuma dēļ joprojām daudzi pamet valsti, bet tie, kuri strādā, ir pārguruši, pārslogoti un cieš no profesionālās izdegšanas. Aizbraucēju skaitļi ir satraucoši. Ja mēs paraugāmies, cik no tiem, kuri beidz mācības, uzsāk darba gaitas vai studēt rezidentūrā, vairāk nekā 50% absolventu darba gaitas Latvijā neuzsāk. Tas arī ir nopietns rādītājs. Arī mediķu vidū zudusi ticība, ka kaut kas patiešām manīsies. Atgādināšu, ka 2005. – 2006. tika apstiprināta programma cilvēkresursu attīstībai veselības aprūpes jomā, kas paredzēja konkrētu mediķu algu pieaugumu. Nekas no tā pašlaik netiek īstenots. Jau 2009. gadā vidējai ārsta darba samaksai bija jālīdzinās 2,5 algām tautsaimniecībā, medicīnas māsām  - 60% no ārsta vidējās darba samaksas, ārsta palīgam  - 40%. Ar dažādām piemaksām ir nodrošināta šī algu apmēra attiecība. Izņēmums ir šis gads. Paaugstinoties minimālajai algai, ir izjaukts līdzsvars un alga pieaugusi tieši zemāk kvalificētam darba spēkam, bet pārējiem nē. Un ne valdība, ne Veselības ministrija negrasās risināt šo jautājumu, bet … Var jau maksāt sanitāram maksāt tikpat, cik medmāsai, vai medmāsai tikpat, cik ārstam… Taču, ko mēs ar to panāksim? Lai ko mēs runātu, mediķu algas ir zemas un turpina strauji zaudēt konkurētspēju  - vidējā darba samaksa valstī pēdējo divu laikā augusi par aptuveni 14% , kamēr veselības nozarē  - tikai par 4%.

Publiski pērn tika skaidrots, ka papildu nauda ir slimnīcām iedalīta un problēma esot slimnīcu posmā, kā tas plāno…

Viss ir vienkārši, tiesību aktos viss bija pareizi ierakstīts un paredzētas darba samaksas lieluma izmaiņas tarifa ietvaros. Bet paši tarifi palika netaisnīgi zemi pret pašizmaksu, slimnīcām pietrūkst rezervju, lai kompensētu nepietiekamos līdzekļus darba samaksas pieaugumam. Pat Valsts kontrole ir atzinusi šo tarifu problēmu jau 2011. gadā. To konstatējuši arī neatkarīgi auditori,  un arī tas nevienu neuztrauc… Tā rezultātā nepiešķirot pietiekami naudas darba samaksas pieaugumam un nekoriģējot tarifus, izveidojusies situācija, ka reāli solīto 10% vietā, jūs redzat, ka labākajā gadījumā ir 7% pieaugums zemāk atalgotajam medicīnas personālam, ārstam - 3%, māsām - 4%, māsu palīgiem atalgojums vispār samazinājies, tehniskajam personālam arī. Skaitļi runā paši par sevi.

Tarifi, kas tika samazināti krīzes gados, joprojām nav un netiek atjaunoti? Vai tas salīdzinājumā ar iepirkšanos veikalā, vienkārši runājot, ir tā, ka es vēlos nopirkt maizi, kas maksā vienu eiro, es to paņemu, samaksāju 70 centus un aizeju…?

Makā jums ir desmit eiro, pēc saraksta jūs groziņā saliekat produktus par 15 eiro, ejot gar kasi noliekat savus 10 eiro un aizejat. Tieši tā tas notiek. Satraucoši ir tas, ka jaunais veselības ministrs ir teicis, ka no groza drīkstētu izņemt tik, cik tur ir…Vai tad, ja beidzies slimnīcai šis finansējums, uzņemšanas nodaļa ir jāslēdz, uzliekot uzrakstu: ieeja tikai par maksu. Mēs gaidām ministrijas skaidrojumu. Otrs variants – uzņemt visus pacientus, bet ierobežot medikamentu lietošanu, nodrošināt tikai baltu palagu, finālā arī baltas čības…

Tātad jūs sakāt, ka joprojām ir saruna par to, kādus pakalpojumus sniegt pacientiem ierobežotā finansējuma ietvaros? Saruna par minimālo pakalpojuma grozu?

Sarunas ar ministriju pašlaik vispār nenotiek. Kopš jaunā gada nav bijusi neviena sociālo partneru veselības aprūpes nozares apakšpadomes sēde, mēs nezinām, kāda ir Veselības ministrijas pozīcija daudzos jautājumos, ko tā plāno. Pagājušā gada nogalē pie mums viesojās ministrs, tikšanās noritēja pozitīvā gaisotnē, bet kopš tā laika mums nav bijis sarunu. Visticamāk, ministrs nolēmis risināt jautājumus bez sociālo partneru iesaistes. Tā ir bīstams signāls.

Pēdējā laikā ļoti daudz un skaļi runāts par slimnīcu – vismaz divu lielāko Latvijas slimnīcu - finanšu situāciju, kas kopumā ir traģiska. Nupat Saeimā atbildīgās amatpersonas no Veselības ministrijas informēja deputātus par situāciju Rīgas Austrumu slimnīcā un Stradiņos. Par pirmo slimnīcu dati liecina, ka pērnā gada zaudējumi saskaņā ar operatīvo finanšu pārskatu ir 8 miljoni eiro, par Stradiņiem – pērn zaudējumu nav. Tiesa, Veselības ministrijas ierēdņi piebilda, ka neuzticas šiem finanšu datiem par Stradiņiem…. Mans jautājums, vai, jūsuprāt, tieši tarifu atbilstība jeb neatbilstība reālajām pakalpojuma izmaksām ietekmē slimnīcu zaudējumus?

Tieši ietekmē, un to apliecina auditoru slēdzieni. Gadu gaitā parādi izveidojušies, jo tarifi nesedz aktuālās, reālās neatliekamo smagi slimo pacientu izmaksas, slimnīcām, kuras ārstē mazāku pacientu skaitu un pacientus ar vieglākām diagnozēm, protams, ir vienkāršāk ar šiem tarifiem izdzīvot, turpretim slimnīcas, kuras uzņem sarežģītākus pacientus, un tās ir tieši universitātes slimnīcas, ir zaudētājas. Tarifi izveidoti tā, ka universitāšu slimnīcām neņem vērā to izglītošanas funkciju. Kā slimnīcas tiek ar visu galā – jāsaka tas ir Koperfīlda cienīgs sniegums.

Kādu jūs redzat risinājumu?

Te nu gan Koperfīlds nav jāmeklē. Jāņem vērā labā starptautiskā prakse un jāpalielina finansējums veselības nozarei, vismaz līdz 5% no IKP. Ja pašlaik tiek palielināts finansējums aizsardzībai, kā to prasa NATO - lieliski, bet paliek neatbildēts jautājums par 5% veselības aprūpei. Te uzreiz jāsaka, ka kara dēļ neviens Latvijā, paldies Dievam, nemirst, taču nepietiekamās veselības aprūpes dēļ gan mēs katru gadu zaudējam tūkstoš cilvēku dzīves. Baisi. Un, ja par to saka nasing spešal, jājautā, kurp mēs dodamies? Par naudu runājot – tas, ka valstī nav naudas, ir tiražēts mīts. Mēs redzam (rāda tabulu ar budžeta izdevumu sadalījumu vidēji Eiropas Savienības valstīs pa nozarēm – aut.), kā tiek finansētas nozares attiecībā pret Eiropas vidējo. Latvijā veselības nozare tiek finansēta stipri zem vidējā, bet vairākas nozares dāsnāk. Jautājums ir par politiskām prioritātēm. Ja mēs lepni varam paziņot, ka esam atdevuši miljardu no parāda EK, tas ir lieliski, bet kāpēc nevarējām vienoties, ka atdodam pusi un pārējo ieguldām veselības aprūpē un citos valstij sociāli nozīmīgos projektos? Ja jūs man sakāt, ka nav pamata runāt ar EK par šo jautājumu, arī nav taisnība. Tas, ko mēs savā protesta akcijā centīsimies uzsvērt un tāpēc akcija ir pieskaņota prezidentūras pasākumam, ir tas, kā Latvija īsteno Eiropas lēmumus, ko ņem vērā un ko nē. Kāpēc visi uzstājas ar “prožektoru runām”, ka viss ir tik jauki, bet neviens negrib runāt par problēmām. Vai tas ir tas, uz ko mēs cerējām, stājoties ES? Lielākajam prezidentūras izaicinājumam Latvijai vajadzēja būt – mainīt iedzīvotāju attieksmi, lai cilvēki notic, ka ES ir viņu interesēs.

Kāpēc jūsuprāt veidojas tāda situācija, ka mēs gadiem jau runājam par neadekvātu finansējumu veselības aprūpei un nekas nemainās. Bet tad mums ir draudi valsts drošībai un uzreiz ir pilnīgs atbalsts. Par veselību runājam gadu gadiem. Cilvēku veselības sliktie rādītāji un augstā mirstība ir tikpat reāls drauds vai pat reālāks…

Jūs uzdevāt ļoti labu jautājumu. Pirms atbildēt, man jāatskatās pagātnē. Atgūstot neatkarību un veidojot pirmos valsts budžetus, politiķu vidū bija tāda kā vienošanās par veselības aprūpi - tā sevi pabaros pati, ar to it kā legalizējot aplokšņu maksājumus, kas atstāja smagas sekas nozarē ilgtermiņā. Rodas jautājums –kāpēc tad pārējās valdības neko nemainīja. Tāpēc jāskatās uz nākamajiem valdības vadītājiem, meklējot atbildi. Un es šo atbildi vismaz daļēji rodu šeit. Kas ir Valda Dombrovska grāmatas par Latvijas veiksmes stāstu līdzautors, tātad viņa domubiedrs? Šī persona ir Andess Oslunds un viņš uzskata, ka valstij nav jārūpējas par iedzīvotāju veselību, sociālās garantijas ir minimālas, jāpāriet uz maksas medicīnu. Tīmeklī ikviens var atrast avotus, kur izlasīt šī ekonomista viedokli. Līdzšinējās valdības dzīvo ar šīm tēzēm, ievēro šos principus un tieši to mēs redzam. Starptautiskā prakse rāda, ka sociālajai stabilitātei nepieciešams investēt ap 40% no budžeta izdevumiem, un ja mēs redzam, ka Lietuva un Igaunija virzās uz mērķi, Latvija iet pretēju ceļu un šo izdevumu sadaļu samazina. Kāds ir valsts vadītāju mērķis, realizējot šādu politiku? Tāpēc nav brīnums, ka brīdī, kad mēs noslēdzam sadarbības līgumu ar vienu partiju, sākas jezga. Bet mēs pirms vēlēšanām uzrunājām visas partijas un uzdevām divus jautājumus, vai veselības aprūpe ir prioritāte un vai varat apsolīt, ka līdz 2020. gadam tās finansējumam jābūt 5% no IKP? Vienīgā partija, kas piekrita mūsu uzstādījumam bija sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Visas partiju atbildes ir mūsu mājas lapā publicētas. Valdība un Saeima, spriežot par veselības budžetu, no pieprasītajiem 109 miljoniem eiro piešķīra 30 miljonus eiro… Kurš tad ir par veselības aprūpes attīstību un kurš ir pret? Un kurš šādā situācijā ir valsts draugs?

Jūs pats pieminējāt Saskaņu – ko tad īsti paredz jūsu sadarbība?

Jā. Lūk, te ir vienošanās kopija. Mēs protestu organizējam patstāvīgi un aicinām piedalīties visus Latvijas iedzīvotājus. Jā, iespējams, atnāks Saskaņas biedri. Organizācijas var nākt ar atpazīstamības zīmēm, bet ar nosacījumu, ka lozungi nevar būt pretēji mūsu akcijas mērķiem vai pretlikumīgi.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs intervijā Latvijas Televīzijai martā teica, ka “ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, mediķu protesti ir nevēlami…”

Tas ir smieklīgi. Tiklīdz kā kritika, tā uzreiz mēs piesaucam ģeopolitisko situāciju. Mums bija sanāksme arī ar drošības struktūrām un kopīgi meklējam labāko variantu protesta akcijas norises vietai, bet nav runas par kādiem ar drošību saistītiem iemesliem, lai protesta akcija nenotiktu.

Vai zinot jaunāko EK ziņojumu par Latvijas situāciju veselības aprūpē (veselības aprūpes izdevumi Latvijā ir vieni no mazākajiem ES; darbspējīgā vecuma (20–64 gadi) iedzīvotāju mirstības rādītājs ir otrs augstākais ES, izmaksu dēļ neapmierinātas veselības aprūpes vajadzības ir ievērojamākās ES dalībvalstu vidū un citi secinājumi). Vai mums vēl kāda protesta akcija var nodarīt lielāku kaunu par to, ko par mums saka dati un ekspertu vērtējums?

Acīmredzot, valdošā elite kaunu ir apēdusi maizē.

Ja es būtu valdības vadītāja, redzot EK ziņojumus, iepazīstoties ar pacientu situāciju, es nezinu, kā es varētu turpināt strādāt tāpat kā līdz šim…

Jums taisnība. Kamēr valstī vadošajiem politiķiem reāla prioritāte darbos un jūtās nebūs cilvēka veselība, mēs nevaram cerēt uz pilnvērtīgu attīstību.

Mani samulsināja valdības vadītājas teiktais, piešķirot papildu finansējumu Stradiņa slimnīcas celtniecībai: tikai apsoliet vairs nekad papildu naudu šim mērķim neprasīt… Vai nu mēs saprotam situāciju un dodam finansējumu, vai nu izvērtējam, spriežam, kur nauda paliek, bet šeit norit saruna kā ar bērnu: tu man esi apnicis ar saviem niķiem, ņem konfekti…

Precīzi. Situācija ir pietiekami zināma un nedomāju, ka papildu diskusija par finansējuma nepieciešamību ko dos. Diskusija vajadzīga, bet par to, kāpēc valdības un Saeimas attieksme ir tāda, ka problēma netiek risināta. Manuprāt, valdošā elite grib saglabāt tādu situāciju, ka cilvēki ar zemākiem ienākumiem maksā vairāk, tā ir attieksme. Attīstītajās valstīs arī bagātie saprot, ka daļa jānovirza sociālo jautājumu risināšanai, tas ir viens no priekšnosacījumiem, lai uzlabotos sociālā situācija un psiholoģiskais klimats. Varbūt tad beigtos darba devēju glorificēšana un darba ņēmēju noniecināšana, jo ideālā variantā viņi viens otru stiprina.

Par veselības aprūpi valda viedoklis, ka tur naudu pazūd kā melnā caurumā.

Politiķiem vajadzēja kādu smalkāku pieeju attaisnojumam, kāpēc nedot naudu veselībai un tāpēc šo viedokli par melno caurumu apzināti tiražē. Tiklīdz kā mēs runājam par papildu naudu veselībai, tiek atkal pacelts jautājums par šo “caurumu”. Es sabiedrību nevainoju par to, ka viņi tam tic, jo visi nezina un neiedziļinās veselības aprūpes finansēšanas jautājumos. Tieši to mēs darām – cenšamies pasniegt informāciju un skaidrot šos jautājumos. Vēlos skaidri pateikt, ka nav nekāda melnā cauruma, bet ir aiza starp esošo un nepieciešamo un tie ir 2% no IKP, lai mēs aizsniegtos līdz otrai aizas malai, kur atrodas visas pārējās ES valstis. Vēl viens veids ir izplatīt politiskās substitūcijas – un tas ir par it kā neveiktām reformām, par likumu izmaiņām. Bija lietas, kas bija jāreformē, un tas krīzes laikā ir izdarīts, lieko tauku vairs nav. Ārstu skaits ir zem vidējā ES, medmāsu skaits ievērojami zem vidējā ES un slimnīcu skaits ir vidējā ES līmenī. Ne velti EK kopš 2013. gada vairs neprasa strukturālas reformas, izņemot vienu - adekvātu finansējumu. Tagad ir jauns sauklis par izmaiņām likumos – Circenes kundzei bija obligātā veselības apdrošināšana, tagad ministram ir jauns plāns, un pie visa būs vainīgi cilvēku kaitīgie ieradumi. Samazināt cilvēku īpatsvaru, kuri lietos alkoholu, līdz 1% - ministraprāt, tas ir pilnīgi ticami! Latvijas būs arī skaistākā zeme, jo no cilvēkiem nāks tik liels starojums, ka tas ietekmēs arī apkārtējo vidi un tā rezultātā visām pūcēm uzziedēs astes un visi cirvja kāti pēkšņi salapos. Bet ja nopietni, šis plāns ir utopisks. Tas ir saistīts ar sociālo teoriju, ko savulaik Lielbritānijā zinātnieki pieteica arī līdzekļu trūkuma apstākļos veselības aprūpei. Viņi pamatoja, ka visas problēmas ir saistītas vai nu ar cilvēku nabadzību vai bagātību. Ja cilvēks ir nabags, tad pats vainīgs, negrib sevi attīstīt, pelnīt, slīkst nabadzībā un slimo. Vai nu visas kaites nāk no pārpilnības – par daudz ēd, par maz kustas, dzer, smēķē, nepareizi tērē bagātību. Lai šo mainītu, naudu īpaši papildus nevajag, tikai nedaudz investēt pareiza dzīves veida propagandēšanā.

Tomēr es vēlētos teikt, ka par profilaksi Latvijā noteikti ir jārunā vairāk.

Atgriezīšos pie datiem - cilvēki pat ar vidējiem ienākumiem nevar atļauties pārbaudīties - ar to jāsāk. Cilvēks skatās pragmatiski – sāk uzreiz rēķināt, cik izmaksās, ja būs nepieciešami vēl izmeklējumi.

Lūk, bet cilvēki neizmanto pat to, ka reizi gadā pie ģimenes ārsta bezmaksas var veikt profilaktisko pārbadi.

Pati par sevi šī viena izolētā apskate neko nedod, IR jābūt ceļa kartei. Savādāk tā ir dekorācija.

Kā jūs prognozējat situācijas attīstību šogad, nākamgad?

Darbs pie budžeta projekta ir uzsākts. Nav nekāda signāla, ka būs papildu finansējums, tāpēc paredzam, ka situācija tikai pasliktināsies. Diemžēl.

Mediķu arodbiedrība izziņojusi akciju Rīgā, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas dienā, kad Latvijā neformālā sanāksmē sapulcēsies Eiropas valstu veselības ministri. Kas notiks 20. aprīlī?

Līdz šim informācija par mūsu protesta akciju pasniegta tendenciozi. Mūsu protesta akcijas galvenais iemesls ir veselības aprūpes sliktā pieejamība Latvijā, bet tā vietā tiek runāts par politiskajam intrigām, kuras šeit nevajag meklēt… Lēmumu par protesta akciju pieņēma arodbiedrības padome ar pārliecinošu vairākumu. Ko mēs vēlamies uzsvērt un kam nepiekrītam?  Tas ir nepamatoti zemais veselības aprūpes finansējums – 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tas ir zemākais rādītājs kopš 2004. gada un zemākais Eiropas Savienībā, kur vidēji veselības aprūpei novirza 7% no IKP. Šāda valsts rīcība ir pretrunā ar Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem, saskaņā ar kuriem jau pērn finansējumam vajadzēja būt 5% no IKP. Šie ieteikumi tiek slēpti no sabiedrības joprojām. Zemais finansējums ir arī pretrunā ar pašas valsts attīstības plāniem, nerunājot par  Eiropas Komisijas ieteikumiem. Starp citu, tik stingru ieteikumu, kādus EK izsaka mums, nav izteikti nevienai citai valstij. Grūti saprast, kāpēc Latvijas valdība un Saeima to ignorē.

Iespējams, nepietiekami skaidrā veidā politiķi saredz sakarību starp zemo veselības finansējumu un iedzīvotāju veselības stāvokli, demogrāfiskajiem rādītājiem …

Bet tas ir acīmredzami - ilgstoši zemais finansējums ir novedis pie dramatiskām sekām, mums ir vissliktākā veselības aprūpes pieejamība Eiropā. Pat 20% cilvēku ar vidējiem ienākumiem nevar atļauties vajadzīgo medicīnisko palīdzību un 40% no iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem. Dati apliecina, ka Latvijā pieaug invaliditātes gadījumu skaits un salīdzinājumā ar citām valstīm mirstība tā saucamo novēršamo nāvju jeb darbaspējas vecuma grupā, kur cilvēkiem nevajadzētu nomirt… Latvijā nomirst par 1400 cilvēkiem vairāk, nekā vidēji citās jaunajās ES valstīs.

Tātad mediķu akcija ir par, nevis pret kaut ko?

Nenoliedzami ir par pieejamāku veselības aprūpi, jo Latvija, iestājoties ES, apņēmās ne tikai ieviest eiro, bet ievērot arī citus nosacījumus, tiesību hartas, piemēram, ES pamattiesību hartu, kuras 35. pants paredz pieejamību veselības aprūpei, bet Latvija šo pantu bradā ar kājām, un mēs to redzam ik uz sola.

Kāpēc šajā brīdī par pieejamu medicīnu cīnās mediķu arodbiedrība, ne pacienti?

Piekrītu. Bet pieejami un kvalitatīvi sabiedriskie pakalpojumi ir katras valsts pamats, un mūsu kā arodbiedrības uzdevums ir vairot cilvēku labklājību. Kad mēs sūdzējāmies Eiropas ombudam, vēstuli parakstīja 54 000 pacientu, un arī šoreiz mēs aicināt protesta akcijā piedalīties pacientus. Akcijā uzsveram, ka nepieņemamas ir garās rindas uz pakalpojumu saņemšanu un augstās pacientu iemaksas. 

Cik būtiski pašlaik šajā protesta akcijā ir runāt par mediķu algām?

Zemā atalgojuma dēļ joprojām daudzi pamet valsti, bet tie, kuri strādā, ir pārguruši, pārslogoti un cieš no profesionālās izdegšanas. Aizbraucēju skaitļi ir satraucoši. Ja mēs paraugāmies, cik no tiem, kuri beidz mācības, uzsāk darba gaitas vai studēt rezidentūrā, vairāk nekā 50% absolventu darba gaitas Latvijā neuzsāk. Tas arī ir nopietns rādītājs. Arī mediķu vidū zudusi ticība, ka kaut kas patiešām manīsies. Atgādināšu, ka 2005. – 2006. tika apstiprināta programma cilvēkresursu attīstībai veselības aprūpes jomā, kas paredzēja konkrētu mediķu algu pieaugumu. Nekas no tā pašlaik netiek īstenots. Jau 2009. gadā vidējai ārsta darba samaksai bija jālīdzinās 2,5 algām tautsaimniecībā, medicīnas māsām  - 60% no ārsta vidējās darba samaksas, ārsta palīgam  - 40%. Ar dažādām piemaksām ir nodrošināta šī algu apmēra attiecība. Izņēmums ir šis gads. Paaugstinoties minimālajai algai, ir izjaukts līdzsvars un alga pieaugusi tieši zemāk kvalificētam darba spēkam, bet pārējiem nē. Un ne valdība, ne Veselības ministrija negrasās risināt šo jautājumu, bet … Var jau maksāt sanitāram maksāt tikpat, cik medmāsai, vai medmāsai tikpat, cik ārstam… Taču, ko mēs ar to panāksim? Lai ko mēs runātu, mediķu algas ir zemas un turpina strauji zaudēt konkurētspēju  - vidējā darba samaksa valstī pēdējo divu laikā augusi par aptuveni 14% , kamēr veselības nozarē  - tikai par 4%.

Publiski pērn tika skaidrots, ka papildu nauda ir slimnīcām iedalīta un problēma esot slimnīcu posmā, kā tas plāno…

Viss ir vienkārši, tiesību aktos viss bija pareizi ierakstīts un paredzētas darba samaksas lieluma izmaiņas tarifa ietvaros. Bet paši tarifi palika netaisnīgi zemi pret pašizmaksu, slimnīcām pietrūkst rezervju, lai kompensētu nepietiekamos līdzekļus darba samaksas pieaugumam. Pat Valsts kontrole ir atzinusi šo tarifu problēmu jau 2011. gadā. To konstatējuši arī neatkarīgi auditori,  un arī tas nevienu neuztrauc… Tā rezultātā nepiešķirot pietiekami naudas darba samaksas pieaugumam un nekoriģējot tarifus, izveidojusies situācija, ka reāli solīto 10% vietā, jūs redzat, ka labākajā gadījumā ir 7% pieaugums zemāk atalgotajam medicīnas personālam, ārstam - 3%, māsām - 4%, māsu palīgiem atalgojums vispār samazinājies, tehniskajam personālam arī. Skaitļi runā paši par sevi.

Tarifi, kas tika samazināti krīzes gados, joprojām nav un netiek atjaunoti? Vai tas salīdzinājumā ar iepirkšanos veikalā, vienkārši runājot, ir tā, ka es vēlos nopirkt maizi, kas maksā vienu eiro, es to paņemu, samaksāju 70 centus un aizeju…?

Makā jums ir desmit eiro, pēc saraksta jūs groziņā saliekat produktus par 15 eiro, ejot gar kasi noliekat savus 10 eiro un aizejat. Tieši tā tas notiek. Satraucoši ir tas, ka jaunais veselības ministrs ir teicis, ka no groza drīkstētu izņemt tik, cik tur ir…Vai tad, ja beidzies slimnīcai šis finansējums, uzņemšanas nodaļa ir jāslēdz, uzliekot uzrakstu: ieeja tikai par maksu. Mēs gaidām ministrijas skaidrojumu. Otrs variants – uzņemt visus pacientus, bet ierobežot medikamentu lietošanu, nodrošināt tikai baltu palagu, finālā arī baltas čības…

Tātad jūs sakāt, ka joprojām ir saruna par to, kādus pakalpojumus sniegt pacientiem ierobežotā finansējuma ietvaros? Saruna par minimālo pakalpojuma grozu?

Sarunas ar ministriju pašlaik vispār nenotiek. Kopš jaunā gada nav bijusi neviena sociālo partneru veselības aprūpes nozares apakšpadomes sēde, mēs nezinām, kāda ir Veselības ministrijas pozīcija daudzos jautājumos, ko tā plāno. Pagājušā gada nogalē pie mums viesojās ministrs, tikšanās noritēja pozitīvā gaisotnē, bet kopš tā laika mums nav bijis sarunu. Visticamāk, ministrs nolēmis risināt jautājumus bez sociālo partneru iesaistes. Tā ir bīstams signāls.

Pēdējā laikā ļoti daudz un skaļi runāts par slimnīcu – vismaz divu lielāko Latvijas slimnīcu - finanšu situāciju, kas kopumā ir traģiska. Nupat Saeimā atbildīgās amatpersonas no Veselības ministrijas informēja deputātus par situāciju Rīgas Austrumu slimnīcā un Stradiņos. Par pirmo slimnīcu dati liecina, ka pērnā gada zaudējumi saskaņā ar operatīvo finanšu pārskatu ir 8 miljoni eiro, par Stradiņiem – pērn zaudējumu nav. Tiesa, Veselības ministrijas ierēdņi piebilda, ka neuzticas šiem finanšu datiem par Stradiņiem…. Mans jautājums, vai, jūsuprāt, tieši tarifu atbilstība jeb neatbilstība reālajām pakalpojuma izmaksām ietekmē slimnīcu zaudējumus?

Tieši ietekmē, un to apliecina auditoru slēdzieni. Gadu gaitā parādi izveidojušies, jo tarifi nesedz aktuālās, reālās neatliekamo smagi slimo pacientu izmaksas, slimnīcām, kuras ārstē mazāku pacientu skaitu un pacientus ar vieglākām diagnozēm, protams, ir vienkāršāk ar šiem tarifiem izdzīvot, turpretim slimnīcas, kuras uzņem sarežģītākus pacientus, un tās ir tieši universitātes slimnīcas, ir zaudētājas. Tarifi izveidoti tā, ka universitāšu slimnīcām neņem vērā to izglītošanas funkciju. Kā slimnīcas tiek ar visu galā – jāsaka tas ir Koperfīlda cienīgs sniegums.

Kādu jūs redzat risinājumu?

Te nu gan Koperfīlds nav jāmeklē. Jāņem vērā labā starptautiskā prakse un jāpalielina finansējums veselības nozarei, vismaz līdz 5% no IKP. Ja pašlaik tiek palielināts finansējums aizsardzībai, kā to prasa NATO - lieliski, bet paliek neatbildēts jautājums par 5% veselības aprūpei. Te uzreiz jāsaka, ka kara dēļ neviens Latvijā, paldies Dievam, nemirst, taču nepietiekamās veselības aprūpes dēļ gan mēs katru gadu zaudējam tūkstoš cilvēku dzīves. Baisi. Un, ja par to saka nasing spešal, jājautā, kurp mēs dodamies? Par naudu runājot – tas, ka valstī nav naudas, ir tiražēts mīts. Mēs redzam (rāda tabulu ar budžeta izdevumu sadalījumu vidēji Eiropas Savienības valstīs pa nozarēm – aut.), kā tiek finansētas nozares attiecībā pret Eiropas vidējo. Latvijā veselības nozare tiek finansēta stipri zem vidējā, bet vairākas nozares dāsnāk. Jautājums ir par politiskām prioritātēm. Ja mēs lepni varam paziņot, ka esam atdevuši miljardu no parāda EK, tas ir lieliski, bet kāpēc nevarējām vienoties, ka atdodam pusi un pārējo ieguldām veselības aprūpē un citos valstij sociāli nozīmīgos projektos? Ja jūs man sakāt, ka nav pamata runāt ar EK par šo jautājumu, arī nav taisnība. Tas, ko mēs savā protesta akcijā centīsimies uzsvērt un tāpēc akcija ir pieskaņota prezidentūras pasākumam, ir tas, kā Latvija īsteno Eiropas lēmumus, ko ņem vērā un ko nē. Kāpēc visi uzstājas ar “prožektoru runām”, ka viss ir tik jauki, bet neviens negrib runāt par problēmām. Vai tas ir tas, uz ko mēs cerējām, stājoties ES? Lielākajam prezidentūras izaicinājumam Latvijai vajadzēja būt – mainīt iedzīvotāju attieksmi, lai cilvēki notic, ka ES ir viņu interesēs.

Kāpēc jūsuprāt veidojas tāda situācija, ka mēs gadiem jau runājam par neadekvātu finansējumu veselības aprūpei un nekas nemainās. Bet tad mums ir draudi valsts drošībai un uzreiz ir pilnīgs atbalsts. Par veselību runājam gadu gadiem. Cilvēku veselības sliktie rādītāji un augstā mirstība ir tikpat reāls drauds vai pat reālāks…

Jūs uzdevāt ļoti labu jautājumu. Pirms atbildēt, man jāatskatās pagātnē. Atgūstot neatkarību un veidojot pirmos valsts budžetus, politiķu vidū bija tāda kā vienošanās par veselības aprūpi - tā sevi pabaros pati, ar to it kā legalizējot aplokšņu maksājumus, kas atstāja smagas sekas nozarē ilgtermiņā. Rodas jautājums –kāpēc tad pārējās valdības neko nemainīja. Tāpēc jāskatās uz nākamajiem valdības vadītājiem, meklējot atbildi. Un es šo atbildi vismaz daļēji rodu šeit. Kas ir Valda Dombrovska grāmatas par Latvijas veiksmes stāstu līdzautors, tātad viņa domubiedrs? Šī persona ir Andess Oslunds un viņš uzskata, ka valstij nav jārūpējas par iedzīvotāju veselību, sociālās garantijas ir minimālas, jāpāriet uz maksas medicīnu. Tīmeklī ikviens var atrast avotus, kur izlasīt šī ekonomista viedokli. Līdzšinējās valdības dzīvo ar šīm tēzēm, ievēro šos principus un tieši to mēs redzam. Starptautiskā prakse rāda, ka sociālajai stabilitātei nepieciešams investēt ap 40% no budžeta izdevumiem, un ja mēs redzam, ka Lietuva un Igaunija virzās uz mērķi, Latvija iet pretēju ceļu un šo izdevumu sadaļu samazina. Kāds ir valsts vadītāju mērķis, realizējot šādu politiku? Tāpēc nav brīnums, ka brīdī, kad mēs noslēdzam sadarbības līgumu ar vienu partiju, sākas jezga. Bet mēs pirms vēlēšanām uzrunājām visas partijas un uzdevām divus jautājumus, vai veselības aprūpe ir prioritāte un vai varat apsolīt, ka līdz 2020. gadam tās finansējumam jābūt 5% no IKP? Vienīgā partija, kas piekrita mūsu uzstādījumam bija sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Visas partiju atbildes ir mūsu mājas lapā publicētas. Valdība un Saeima, spriežot par veselības budžetu, no pieprasītajiem 109 miljoniem eiro piešķīra 30 miljonus eiro… Kurš tad ir par veselības aprūpes attīstību un kurš ir pret? Un kurš šādā situācijā ir valsts draugs?

Jūs pats pieminējāt Saskaņu – ko tad īsti paredz jūsu sadarbība?

Jā. Lūk, te ir vienošanās kopija. Mēs protestu organizējam patstāvīgi un aicinām piedalīties visus Latvijas iedzīvotājus. Jā, iespējams, atnāks Saskaņas biedri. Organizācijas var nākt ar atpazīstamības zīmēm, bet ar nosacījumu, ka lozungi nevar būt pretēji mūsu akcijas mērķiem vai pretlikumīgi.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs intervijā Latvijas Televīzijai martā teica, ka “ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, mediķu protesti ir nevēlami…”

Tas ir smieklīgi. Tiklīdz kā kritika, tā uzreiz mēs piesaucam ģeopolitisko situāciju. Mums bija sanāksme arī ar drošības struktūrām un kopīgi meklējam labāko variantu protesta akcijas norises vietai, bet nav runas par kādiem ar drošību saistītiem iemesliem, lai protesta akcija nenotiktu.

Vai zinot jaunāko EK ziņojumu par Latvijas situāciju veselības aprūpē (veselības aprūpes izdevumi Latvijā ir vieni no mazākajiem ES; darbspējīgā vecuma (20–64 gadi) iedzīvotāju mirstības rādītājs ir otrs augstākais ES, izmaksu dēļ neapmierinātas veselības aprūpes vajadzības ir ievērojamākās ES dalībvalstu vidū un citi secinājumi). Vai mums vēl kāda protesta akcija var nodarīt lielāku kaunu par to, ko par mums saka dati un ekspertu vērtējums?

Acīmredzot, valdošā elite kaunu ir apēdusi maizē.

Ja es būtu valdības vadītāja, redzot EK ziņojumus, iepazīstoties ar pacientu situāciju, es nezinu, kā es varētu turpināt strādāt tāpat kā līdz šim…

Jums taisnība. Kamēr valstī vadošajiem politiķiem reāla prioritāte darbos un jūtās nebūs cilvēka veselība, mēs nevaram cerēt uz pilnvērtīgu attīstību.

Mani samulsināja valdības vadītājas teiktais, piešķirot papildu finansējumu Stradiņa slimnīcas celtniecībai: tikai apsoliet vairs nekad papildu naudu šim mērķim neprasīt… Vai nu mēs saprotam situāciju un dodam finansējumu, vai nu izvērtējam, spriežam, kur nauda paliek, bet šeit norit saruna kā ar bērnu: tu man esi apnicis ar saviem niķiem, ņem konfekti…

Precīzi. Situācija ir pietiekami zināma un nedomāju, ka papildu diskusija par finansējuma nepieciešamību ko dos. Diskusija vajadzīga, bet par to, kāpēc valdības un Saeimas attieksme ir tāda, ka problēma netiek risināta. Manuprāt, valdošā elite grib saglabāt tādu situāciju, ka cilvēki ar zemākiem ienākumiem maksā vairāk, tā ir attieksme. Attīstītajās valstīs arī bagātie saprot, ka daļa jānovirza sociālo jautājumu risināšanai, tas ir viens no priekšnosacījumiem, lai uzlabotos sociālā situācija un psiholoģiskais klimats. Varbūt tad beigtos darba devēju glorificēšana un darba ņēmēju noniecināšana, jo ideālā variantā viņi viens otru stiprina.

Par veselības aprūpi valda viedoklis, ka tur naudu pazūd kā melnā caurumā.

Politiķiem vajadzēja kādu smalkāku pieeju attaisnojumam, kāpēc nedot naudu veselībai un tāpēc šo viedokli par melno caurumu apzināti tiražē. Tiklīdz kā mēs runājam par papildu naudu veselībai, tiek atkal pacelts jautājums par šo “caurumu”. Es sabiedrību nevainoju par to, ka viņi tam tic, jo visi nezina un neiedziļinās veselības aprūpes finansēšanas jautājumos. Tieši to mēs darām – cenšamies pasniegt informāciju un skaidrot šos jautājumos. Vēlos skaidri pateikt, ka nav nekāda melnā cauruma, bet ir aiza starp esošo un nepieciešamo un tie ir 2% no IKP, lai mēs aizsniegtos līdz otrai aizas malai, kur atrodas visas pārējās ES valstis. Vēl viens veids ir izplatīt politiskās substitūcijas – un tas ir par it kā neveiktām reformām, par likumu izmaiņām. Bija lietas, kas bija jāreformē, un tas krīzes laikā ir izdarīts, lieko tauku vairs nav. Ārstu skaits ir zem vidējā ES, medmāsu skaits ievērojami zem vidējā ES un slimnīcu skaits ir vidējā ES līmenī. Ne velti EK kopš 2013. gada vairs neprasa strukturālas reformas, izņemot vienu - adekvātu finansējumu. Tagad ir jauns sauklis par izmaiņām likumos – Circenes kundzei bija obligātā veselības apdrošināšana, tagad ministram ir jauns plāns, un pie visa būs vainīgi cilvēku kaitīgie ieradumi. Samazināt cilvēku īpatsvaru, kuri lietos alkoholu, līdz 1% - ministraprāt, tas ir pilnīgi ticami! Latvijas būs arī skaistākā zeme, jo no cilvēkiem nāks tik liels starojums, ka tas ietekmēs arī apkārtējo vidi un tā rezultātā visām pūcēm uzziedēs astes un visi cirvja kāti pēkšņi salapos. Bet ja nopietni, šis plāns ir utopisks. Tas ir saistīts ar sociālo teoriju, ko savulaik Lielbritānijā zinātnieki pieteica arī līdzekļu trūkuma apstākļos veselības aprūpei. Viņi pamatoja, ka visas problēmas ir saistītas vai nu ar cilvēku nabadzību vai bagātību. Ja cilvēks ir nabags, tad pats vainīgs, negrib sevi attīstīt, pelnīt, slīkst nabadzībā un slimo. Vai nu visas kaites nāk no pārpilnības – par daudz ēd, par maz kustas, dzer, smēķē, nepareizi tērē bagātību. Lai šo mainītu, naudu īpaši papildus nevajag, tikai nedaudz investēt pareiza dzīves veida propagandēšanā.

Tomēr es vēlētos teikt, ka par profilaksi Latvijā noteikti ir jārunā vairāk.

Atgriezīšos pie datiem - cilvēki pat ar vidējiem ienākumiem nevar atļauties pārbaudīties - ar to jāsāk. Cilvēks skatās pragmatiski – sāk uzreiz rēķināt, cik izmaksās, ja būs nepieciešami vēl izmeklējumi.

Lūk, bet cilvēki neizmanto pat to, ka reizi gadā pie ģimenes ārsta bezmaksas var veikt profilaktisko pārbadi.

Pati par sevi šī viena izolētā apskate neko nedod, IR jābūt ceļa kartei. Savādāk tā ir dekorācija.

Kā jūs prognozējat situācijas attīstību šogad, nākamgad?

Darbs pie budžeta projekta ir uzsākts. Nav nekāda signāla, ka būs papildu finansējums, tāpēc paredzam, ka situācija tikai pasliktināsies. Diemžēl.