Knuts Skujenieks: Katram jābūt savas zemes saimniekam

Knuts Skujenieks ir latviešu dzejnieks, kuru padomju vara sešdesmito gadu sākumā izvēlējās par upurjēru un lika viņam izciest padomju režīma soda nometņu jaukumus pārējiem par biedinājumu. Lai latvieši zina pieļaujamā robežas un neiedomājas, ka tā dēvētais Hruščova atkusnis ļauj domāt, runāt un darīt visu, kas ienāk prātā. Septiņus gadus «no zvana līdz zvanam» K. Skujenieks Mordovijas nometnēs atsēdēja par visiem tā laika latviešu literātiem. Saruna ar dzejnieku – sirdsapziņas cietumnieku par latviešu nācijas veidošanās grūtībām, valstiskuma būvniecības problēmām un mentalitātes īpatnībām.

– Desmitiem tūkstošu cilvēku izsūtīšana uz Sibīriju ir nepārprotami traģiska epizode mūsu tautas vēsturē, tomēr arvien biežāk izskan viedoklis, ka sēru dienu mums ir par daudz.

– Mans viedoklis šajā jautājumā ir paskarbs. Domāju, ka sēru dienu mums ir pārāk daudz un tās vajadzētu apvienot. Vismaz 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta izsūtīšanu atceres dienas, jo tā ir viena un tā pati netaisnība. Šajās dienās jāpiemin tie, kuri neatgriezās. Tiem, kuri ir atgriezušies, nevajadzētu asaras liet. Viņiem būtu jāiet ar paceltu galvu, jo viņi ir spējuši, lai arī ar grūtībām, atgriezties savā dzimtajā zemē un izturējuši. Kad bija pirmās atceres dienas, to asaru bija daudz mazāk un pieminēja arī tos, kuri viņiem palīdzēja izdzīvot. To netaisnību, kas cilvēkiem ir nodarīta, nekādā veidā nevar izlīdzināt. Tas arī nav vajadzīgs, jo ir veltīgs darbs.

– Katru gadu zināmu ažiotāžu izraisa cits datums – 16. marts. Pret šo datumu ir ļoti dažāda attieksme, tajā skaitā latviešu vidū. Kāda ir jūsu attieksme?

– Vispirms gribētu, lai man kāds skaidri pasaka – kas notika 16. martā? Labi, tur bija Mores kaujas, kuru laikā Sarkanā armija tika uz laiku aizturēta, bet šajā datumā nav nekā tāda, kas būtu īpaši cildināms.

– Šī diena pēc kara tika izvēlēta, kad godināt un pieminēt tos, kuriem nācās izciest šo traģisko epizodi latviešu tautas liktenī.

– Protams, tā bija traģiska epizode mūsu tautas vēsturē, un to es labi saprotu, bet... godināt cilvēkus, kuri paspēlēja karu... ziniet, tas ir diezgan dīvaini. Turklāt pie Brīvības pieminekļa. Man tas īsti nesaistās kopā. Ir cita lieta. Šie cilvēki ir pelnījuši līdzjūtību; viņi ir pelnījuši cienīgu atbalstu savām vecumdienām, un viņiem jāatceras savi kritušie biedri, tāpat kā šo kritušo tuviniekiem. Viņi ir gājuši cauri divām ellēm – leģionam un pēc kapitulācijas arī vēl filtrācijas nometnēm, no kurām daudzi neatgriezās.

– Vai mēs pārāk neieslīgstam vēlmē dzīvot pagātnē?

– To mēs redzam ar 1922. gada Satversmes atjaunošanu. Līdz pilnai tās atjaunošanai mums vēl daudz kā pietrūkst.

– Paskaidrojiet, ko ar to domājat?

– Ir striktāk likumā jānosaka vēlēšanu kārtība. Jāraksta likumā, ka vēlēšanas notiek caur partijām, jo cita ceļa nav. Nevar individuāli pieteikties. Partijām arī jābūt pietiekami lielām un šīs normas ir jānostiprina likumos. Tagad notiek daudz strīdu par Valsts prezidentu un viņa funkcijām. Uzskatu, ka jāturas pie jau esošā principa – Latvijai jāpaliek demokrātiskai un parlamentārai republikai. Prezidentāla republika mums nav vajadzīga. Bieži dzirdami izteikumi, ka valstij vajadzīgs saimnieks. Manuprāt, katram jābūt saimniekam, bet cilvēki pārāk maz uzņemas atbildību.

– Vai Latvijas politiskā sistēma atbilst latviešu mentalitātei un tiem rezultātiem, kādus mēs gribētu sasniegt?

– Ja mēs gribam runāt par visiem latviešiem, tad nekad tādas sistēmas nebūs, jo katram ir atšķirīga sapratne par to. Tādi nu mēs esam. Katrs domā ar savu galvu un neņem vērā, ko saka cits. Tam ir dziļas vēsturiskas saknes. Mēs vēl neesam izveidojušies par vienotu latviešu nāciju, nerunājot nemaz par citu integrēšanu. Uz to gan iet, un gan jau tas notiks.

– Ja cilvēkiem ir kādas problēmas, tad tagad moderni iet pie psihoterapeita, lai atklātu šo problēmu cēloņus, dziļākās saknes. Vai nebūtu lietderīgi arī latviešiem izvest kaut kādu kolektīvu psihoterapijas kursu, lai labāk saprastu sevi un ceļus, kā šīs attīstības grūtības pārvarēt?

– Tas būtu ļoti grūti. Piemēram, tagad notiek Rail Baltica apspriešana Mārupē un citur. Šie cilvēki ir aizmirsuši tādu lietu kā patriotisms, kura dēļ šis tas ir arī jāziedo kopējam Latvijas labumam. To patlaban ir ļoti grūti panākt, jo katrs kā ērce turas pie kaut kā sava.

– Vai tā ir tieši latviešu īpatnība? Šķiet, jebkurā pasaules malā, ja dzelzceļa trase iet caur tavu dārzu, ikviens būs pret.

– Citur cilvēki ir daudz mobilāki un nav tā pieķērušies šim dārzam. ASV pamet veselas pilsētas, ja pasliktinās darba iegūšanas iespējas. Latvietis turas pie sava pilsētas dzīvokļa vai piemājas dārziņa arī tad, ja tas ir neērts un ekonomiski neizdevīgs. Turas tā, it kā būtu pieaudzis. Daudzi kā vienīgo izeju redz aizbraukšanu uz ārzemēm. Bet tā nav izeja. Labāk pārcelties tepat Latvijā, kur ir darbs un labāki apstākļi. Var samainīt īpašumus utt., bet mēs neesam sevišķi kustīgi.

– Atgriezīsimies pie politiskās sistēmas.

– Kad stāvējām uz barikādēm, mēs vēl nezinājām, ar kādām grūtībām nāksies saskarties vēlāk. Tā ir maksa par brīvību. Es ar savu lēģera pieredzi apmēram nojautu, ka pēc tam, kad kļūsim neatkarīgi, būs ļoti grūti. Mēs jau vēl neprotam savu neatkarību izmantot tā, kā vajadzētu. Skola maksā naudu, un jāskolojas būs. Mēs arī skolojamies, un, ko paši nevaram izdomāt, mums laiku pa laikam pasaka priekšā. Tas gan mums dikti nepatīk.

– Dažkārt gan izskatās, ka apzināti notiek izvairīšanās no atbildības uzņemšanās ar ideju – ko tad mēs, lai jau mūsu vietā domā tie, kuriem ilgāka demokrātijas pieredze, utt.

– Tur ir sava taisnība, jo jāmācās ir. Ne tikai tie 50 gadi, bet pieskaitīšu arī vēl tos zelta gadus [Ulmaņa laikus], kuri sabiedrību ir tiktāl samaitājuši, ka ir nostiprinājušās, kā es saku, kolhoznieku un brigadieru attiecības. Mūsdienās cilvēks ar šādu uztveri brauc uz Īriju pēc brigadiera. Tas veido vienu ķēdi. Tas jau nāk līdzi vēl no dzimtbūšanas laikiem.

– Kā šo domāšanas modeli pārvarēt?

– Domājoši cilvēki – intelektuāļi nav pieprasīti. Ne izpildvarā, ne likumdošanas varā. Tur ļoti labi iztiek bez viņiem. Ar mūsu budžetu zinātnei nekas labs nav gaidāms.

– Visiem skaidrs, ka no tā, cik tiek ieguldīts zinātnē un izglītībā, atkarīga valsts un tautas nākotne. Kāpēc tāda skopošanās šajā jomā?

– Ir trīs lietas – izglītība, medicīna un kultūra, kurām mūsu apstākļos vienmēr tiek nabagu maize, jo tās nedod tūlītēju atdevi. Tas, ka šajās jomās ieguldītā nauda desmit, divdesmit gados vai pat ilgākā laika posmā atnestu miljardus, nevienu neinteresē, jo tie, kas pieņem lēmumus, tad jau vairs nebūs pie varas.

– Latviešu literatūrā ir samērā maz darbu, kurus autori padomju laikā rakstīja atvilktnei ar domu publicēt pēc brīvības

atgūšanas.

– Mēs jau zinām, kā gāja Albertam Belam ar viņa romānu Bezmiegs. Tur jau bija tuvu krimināllietai.

– Autoriem bija iekšējā cenzūra, un viņi nojauta, cik tālu var iet; kur jādod kādas nodevas sistēmai...

– Šo nodevu dēļ es desmit gadus dabūju gaidīt savu pirmo grāmatu, jo pateicu, ka nekādu nodevu nebūs. Man atklātā tekstā sacīja, ieliksi pāris dzejolīšu, un mēs tev visu tekstu aizlaidīsim. Pateicu – paldies. Vai tad esmu pa velti sēdējis? Septiņus gadus, kamēr sēdēju, es rakstīju. Tad nezināju, kas ar mani būs. Vēlāk tikai uzzināju, ka bija sacelts starptautisks skandāls un Amnesty International par mani interesējās. Cepuri nost, arī mani kolēģi Rakstnieku savienībā (RS) visus tos gadus, kamēr biju lēģerī, mani aizstāvēja, lai gan viņi bija bezspēcīgi kaut ko darīt. Lēģerī bija viens jautājums – vai es rakstīšu apžēlošanas lūgumu vai ne. Uz to teicu – pasakiet vispirms, par ko esmu vainīgs? Kas man būtu jānožēlo? Teicu viņiem, ja reiz padomju vara ir nolēmusi, ka, lai iztaisītu no šitāda izdzimteņa kārtīgu cilvēku, nepieciešami septiņi gadi, tad es taču nevaru būt gudrāks par padomju varu. Es neko neparakstu un palieku sēdēt.

– Jūs teicāt, ka Rakstnieku savienība jūs atbalstīja. Cik tolaik mūsu RS bija patstāvīga savos lēmumos?

– Viens piemērs. Kad no čekas atnāca vēstule, ka Vizma Belševica ir jāmet ārā no RS, jo viņas tēvs bija emigrējis un vēl kas tur bija sarakstīts, tad RS sekretariāts tam papīram pierakstīja klāt – «pieņemam zināšanai». Un viss.

– Tātad Latvijas RS bija diezgan neatkarīgi noskaņota?

– Jā, no 1965. gada. Pirms tam 1962. gadā bija paredzēts RS kongress, un mēs bariņš jauno, tur bija Vizma Belševica, Māris Čaklais un citi, plānojām, kā izpurināt no siltajām vietām tos vecos Staļina laika gvardus – Jūliju Vanagu, Jāni Niedru, Ādolfu Talci utt. Ausis bija garas, un mani paņēma ciet. Citiem par iebiedēšanu. Tolaik biju jauns, tikko atgriezies no Maskavas, kur biju beidzis literatūras institūtu. Maskavā vēl bija atkusnis, bet šeit valdīja ļoti barga ziema. Te bija Pelšes neostaļinisms. Es redzēju, cik tas viss ir stulbi, bet pārāk galvā neņēmu un atklāti par visu to smējos. Čekai bija gribēšana paņemt veselu baru rakstnieku, bet augšā nolēma, ka tas būtu pārāk liels vājprāts, un paņēma mani vienu pašu, jo es nebiju pietiekami plaši pazīstams. V. Belševicu aizturēja uz vienu diennakti, bet orderi arestam acīmredzot neizprasīja. Viņu vajāja citādi. Vairākkārtējas kratīšanas un drukas aizliegums. Vismaz piecus gadus viņas vārdu nedrīkstēja pieminēt vietējā presē, bet mēs to darījām Maskavas, Polijas, Zviedrijas presē un citur. Sākās baigā ķengāšanās presē par «politiski nepareizajiem» literātiem. Es jau tajā laikā biju lēģerī Mordovijā, un man to vēlāk atstāstīja. Šie literāti sanāca kopā un piedraudēja, ka izstāsies no RS, ja ķengāšanās nemitēsies. Tolaik tas bija ļoti drosmīgs gājiens. Momentā ķengāšanās noklusa. 1965. gadā RS kongresā visus tos vecos ērgļus izbalsoja un bija skandāls ar CK, jo CK tradicionāli rīkoja jaunās RS valdes pieņemšanu, bet valdē nebija neviena CK pārstāvja. Lielā mērā tas izdevās, jo bija laba kandidatūra valdes priekšsēdētāja amatam. Tas bija Alberts Jansons, kurš bija pagrīdes komjaunietis, izsēdējis cietumā, pabijis Kalnciema akmeņlauztuvēs, vēlāk karojis frontē, turklāt karojis, nevis sēdējis avīzes Latviešu strēlnieks redakcijā, ievainots. Viņam bija tiem laikiem nevainojama biogrāfija. Viņš varbūt nebija izcils rakstnieks, bet bija ļoti taisnīgs cilvēks. Viņš satika manu sievu un deva viņai naudu, lai aizved man uz lēģeri. Viņa neņem. Ņem, viņš saka, jo katordznieks zina, kas otram katordzniekam vajadzīgs. Divas reizes – 1965. un 1968. gadā, kamēr es sēdēju, LPSR RS dzejas sekcija apsprieda manus lēģerī rakstītos dzejoļus un deva par tiem pozitīvas atsauksmes. Tas viss ir protokolēts, un nezinu nevienu citu padomju republiku RS, kur tādi numuri būtu bijuši.

– Padomju laikā kultūras cilvēki iznesa to latviešu brīvības ideju. Kāda ir šo cilvēku loma mūsdienu Latvijā?

– Par daudziem jautājumiem šie cilvēki – intelektuāļi paceļ balsi un protestē. Citreiz tas dod kādu rezultātu, citreiz nedod.

– Tagad ir saasinājusies ģeopolitiskā situācija, un arī mums starpnacionālās attiecības ir diezgan saspīlētas.

– Pēdējos gados, manuprāt, situācija uzlabojas. Jauni un pusmūža cilvēki strādā, labprāt lieto valsts valodu un kļūst lojālāki. Viena daļa te nepieņems neko un nekad, bet šī daļa pakāpeniski samazinās. Šejienes krievu etnosu Krievijā nepieņem. Tur viņus neuzskata par savējiem, bet šeit cenšas izmantot.

– Kādai jābūt latviešu attieksmei pret cittautiešiem, lai viņus neatgrūstu, bet vienlaikus lai viņi nesāktu kāpt mums uz galvas?

– Pamazām jau mēs tiekam tam pāri, bet no barikāžu laika esam nobraukuši stipri uz leju. Kādreiz mēs cilvēkus šķirojām pēc viņu uzskatiem, brīvības gribas utt., bet tagad esam sākuši šķirot pēc viņu etniskās izcelsmes. Tas ir dumjākais, kas var būt. Esam aizgājuši to pavadā, kuri pauž visatpalikušāko skatu uz dzīvi, jo no tā jau neviens cilvēks nav ne labs, ne ļauns, ka piedzimis tajā vai citā tautībā. Kopdzīve ar citu etnosu vienmēr ir grūta, jo mentalitātes atšķirības ir lielas.

– Pēc dažiem gadiem būs Latvijas valsts simtgade. Ko mēs, latvieši, varētu savai valstij labu izdarīt, uzdāvināt sev un savai valstij šajā lielajā jubilejā?

– Mums jau pa vidu ir tie 50 [padomju okupācijas] gadi, un tos jau nevar ignorēt. Svinēt vajadzēs, lai gan tie simts gadi mums nav bijuši pilnvērtīgi. Ir viena lieta, ko es gribētu, lai notiek. Lai mēs tiktu vaļā no tiem mazajiem novadiem, jo liela daļa no tiem ir ekonomiski nespējīgi un valstij tos ir neiespējami pārvaldīt. Šī mazo novadu veidošana bija kļūda, kas jālabo, bet tā diez vai tiks labota. Gribētu redzēt Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali kā novadus, nevis ekonomiskus reģionus. Starp citu, 1922. gada Satversmē šiem novadiem trūkst definīcijas.

– Vai mums demokrātijas nav par daudz? Kā ir ar tās līdzsvaru?

– Mums jau nav demokrātijas. Tas, kas mums ir, tā drīzāk ir ohlokrātija – pūļa vara. Tiklīdz mums ir jādara kāda valstiski svarīga lieta, tā pūlis saceļas pret jebkuru visai Latvijai vajadzīgu lietu.

– Latvija atjaunotās neatkarības laikā ir uzbūvējusi divus visnacionālus projektus – Nacionālo bibliotēku un Dienvidu tiltu, bet abi tika celti, sastopot milzu pretestību.

– Nosaukums Gaismas pils sākotnēji jau radās kā izsmiekls. To, ka arhitekts Gunārs Birkerts atteicās no sava honorāra, pat nepiemin. Tā ir mūsu pateicība. Atceraties, kā lamāja Swedbank ēku? Labi izskatās ar skaisto spoguli ūdenī. Kopumā es tomēr esmu optimistiski noskaņots, jo, kā mēdzu teikt, neesmu tik bagāts, lai būtu pesimists. Tie, kas aizbraukuši, daļa atgriezīsies. Tie nebūs visi, bet tie būs paši labākie, kuri nākotnē mums būs ļoti vajadzīgi. Lietas kustas. Dažkārt no viena grāvja otrā, bet tomēr uz priekšu. Pateicoties daudzu peltajam Dienvidu tiltam, braucot no Salaspils uz Rīgu, man vairs nav jānīkst sastrēgumos.